Foto

Kur ir mākslinieka “zelta rokas”?

Arterritory.com


06/12/2012

Pagājušajā nedēļā ārvalstu prese publicēja ziņu par zādzību, kas notikusi vienā no pasaules respektablākajiem izsoļu namiem – Londonas Cristie’s. No izsoļu nama noliktavas pazudusi skotu mākslinieka Duglasa Gordona veidotā skulptūra – zelta rokas The Left Hand and Right Hand Have Left One Another (2007). Noliktavas darbinieks, cilājot kastes, pamanījis, ka viena ir aizdomīgi viegla, un atklājis, ka tā ir tukša. 

Nepatīkamo notikumu, kas vēl vīstīts virknē neskaidrību, var izmantot kā ilustrāciju situācijai mākslas pasaulē, kur periodiski uzplaiksnī aizdomas, ka varbūt tiešām izzūd mākslinieka “zelta rokas”, ka tehniskā meistarība vairs nav primārs nosacījums, lai taptu augstu novērtēti mākslas darbi. Nav runa par izpildījuma kvalitāti, bet gan par autorības izpratni. Virkne pārdotāko mūsdienu mākslinieku ģenerē idejas un uzrauga to izpildījumu, kamēr “zelta rokas” pieder ne vairs māksliniekiem, bet gan viņu padotajiem. Šāda situācija gan nav nekas jauns, piemēram, Takasi Murakami studija Kaikai Kiki Co ir izveidota 2001. gadā (un ir attīstījusies no deviņdesmitajos dibinātās Hiropon Factory). Un atminēsimies Endija Vorhola “Fabriku” (Factory), kas darbojās no 20. gadsimta 60. līdz 80. gadiem. 

Tikmēr izpratne par to, ko nozīmē būt māksliniekam 21. gadsimtā, mainās daudz kūtrāk; ne par velti Demjena Hērsta pieeja savam arodam (do-not-do-it-yourself) bieži izsauc nosodījumu. Kārena van den Berga un Urzula Pazero 2012. gada pētījumā Large Scale Art Fabrication and the Currency of Attention ierosina pārvērtēt jautājumu par autorību un profesionālismu laikos, kad pasaules spožākie mākslinieki galvenokārt nodarbojas ar darba grupu menedžēšanu. Taču nestrebsim karstu. Lai atritinātu kopainas kamolu, vērts pieminēt kādu izstādi, kuru šovasar izrādīja Prado muzejs Madridē un kas organizēta sadarbībā ar Luvru. Izstādē “Rafaēls” uzmanība pievērsta slavenajam Renesanses gleznotājam, kura darbnīcā strādājuši aptuveni piecdesmit palīgi. Tik liels mācekļu skaits tolaik ir ārkārtīgi neierasts. Darbnīcā tapa ne vien gleznas, bet arī arhitektūras darbi, gobelēnu meti un pat veikti arheoloģiskie pētījumi. Izstādes kuratori norāda, ka vēlme sadarboties spilgti raksturoja Rafaēlu, tādējādi izaicinot ierasto izpratni par mākslas darbu kā solo projektu (kaut virkni gleznu Rafaēls radījis arī vienpersoniski).

Izcilais 16. gadsimta gleznotājs bijis apveltīts ar spēcīgu estētisko vīziju un dotībām harmoniski, taču stingri kontrolēt darba kvalitātes latiņu. (Prātā nāk dokumentālā filma par Ķīnas disidentu, mākslinieku Aju Veiveju (Ai Weiwei: Never Sorry, 2012.), kurš no ražotnes saņem gandrīz divmetrīgas porcelāna vāzes un brutāli izšķaida katru, kas neatbilst viņa vīzijai, iezīmējot mākslinieka lomu šādā modelī un definējot to kā savveida sevis sodīšanu, lai saglabātu augstus standartus. Starp citu, 7. decembra vakarā šo filmu iespējams noskatīties Kaņepes Kultūras centrā.) Ne velti apgaismības laika vācu filozofs, publicists un mākslas kritiķis Lesings savulaik rakstīja, ka Rafaēls būtu glezniecības ģēnijs arī tad, ja pasaulē ierastos bez rokām. Bet pat ja vēsture virzās pa tādu kā spirāli, – vai tiešām laikmetīgās mākslas elitē “zelta rokas” arvien vairāk kļūs par izpildītāju pienākumu, kamēr mākslinieks tikai “dēs” savas “zelta idejas”?

“Kaut arī mākslinieki savus darbus mēdz radīt galvā un pie vajadzības tos efektīvi īstenot mēdz pirkt amatnieku prasmes, nekādi nevaru iedomāties situāciju, kad visi tā vien darītu – piekristu būt atkarīgi no kāda starpnieka, svešinieka ļoti intīmajā radīšanas aktā,” Arterritory.com savu viedokli pauž mākslas zinātniece Aiga Dzalbe. “Tomēr, ja paskatās vēsturē, tikai 20. gadsimta modernisti/avangardisti bija tie, kas visu pašu rokām gribēja kaismīgi darīt; pirms un pēc tam ieslēgts manufaktūru režīms. Diemžēl arī konceptuālisma proponētā māksla “ideja kā  ideja” nevar levitēt materiālajā pasaulē pārāk “ilgi un laimīgi”. Amatnieciskums un roku darbs ir tās pretmeti. Visaktuālākie, laikmetīgākie darbi rodas ideju un prasmju savienībā. Vārdu sakot, amatnieciskās prasmes mūsdienu mākslā atgriežas.”

Nupat novembrī The Art Newspaper publicēja rakstu, ieskicējot jaunu tendenci mākslas tirgū, kurā tomēr jaušams pagurums no šādas “ražotās” mākslas. Par paradigmu maiņu to vēl stipri pāragri saukt, taču vērojami jauni pavērsieni, kad kolekcionāri kļūst apdomīgāki un atsijā graudus no sēnalām. Rakstā pieminēts amerikāņu mākslinieka Freda Tomaseli (Fred Tomaselli) 2005. gada darbs Organism – pedantiski izstrādāta foto un krāsu kolāža uz koka paneļa. Tiek apgalvots, ka vietnē Youtube publicētais video, kurā redzams, kā Tomaseli darbu ir radījis (augstāk skatāms ne šis, bet gan pēcāk Christie’s  sagatavots video), ļāva to šāgada oktobrī Christie’s izsolē pārdot par 735’650 britu mārciņām, kas ir krietni virs prognozētās summas. “Oriģinalitāte un unikalitāte ir kvalitātes, kas mākslas laukā joporojām kotējas augstu,” raksta Kārena van den Berga un Urzula Pazero. Arī Hērsts šīgada pavasarī pārsteidza (un sasmīdināja) mākslas pasauli, prezentējot nevis mirušus dzīvniekus, spocīgas skulptūras vai pumpiņu sērijas turpinājumus, bet gan gleznu sēriju Two Weeks One Summer. Uzsverot, ka mazliet sirreālās klusās dabas ir gleznojis pats savā darbnīcā Devonā. Hērsts tomēr izpelnās kritiķu cirtienus, kuri nesaudzīgi norādīja, ka “vilciens ir aizgājis” – ja nu gadījumā māksliniekam ienākusi prātā doma atgriezties jaunībā un kļūt par gleznotāju. 

Laikmetīgajā mākslā, kur vienas galējības izraisa citas – pavisam pretējas, kā pretsitiens vienveidībai un industriālai ražošanai ļoti daudzu mākslinieku dienaskārtībā parādās rūpīgs roku darbs. Kamēr teorētiķi ar pirkstu velk pa miglaino līniju, kas nošķir mākslu no amatniecības, lai saprastu, ciktāl tā stiepjas, tikmēr Treisija Emina izšuj, ekscentriskais Greisons Perijs (Grayson Perry) nodarbojas ar keramiku un provokatīvas tēmas spēj savīt ar hobiju mākslu, bet holandiešu mākslinieks Mihaels Radekers (Michael Raedeker) “glezno” ar skaviņām. Tie ir vien daži piemēri. Šajā kontekstā 1998. gadā Londonā tiek sarīkota apjomīga grupas izstāde Lovecraft kā veltījums mīlestībai pret darbu.

“Šībrīža jaunamatniecības (neo-craft) tendence ir pievilcīga daudziem autoriem, jo to apvij zināma anonimitātes aura. Tāda veida darbi jeb prakse nav egocentrēta un ļauj atgriezties pie zināmas tradīcijas un kārtības,” Arterritory.com skaidro Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra direktore.


Lisa Anne Auerbach. Freedom, 2012. With Magnus Ólafsson. Foto: Lisa Anne Auerbach

Spilgts piemērs vērojams arī patlaban – vēl līdz 2013. gada 27. janvārim Malmes kunsthallē Zviedrijā ir apskatāma amerikāņu mākslinieces Līsas Annes Auerbahas (Lisa Anne Auerbach) izstāde Chicken Strikken. Izstāde neaizņem mākslas telpu tā, kā mēs to sākotnēji varētu iztēloties. Ekspozīciju veido 25 darbi, un tie ir džemperi – katram darbiniekam savs. Līsa Anne Auerbaha ar adīšanu kā laikmetīgās mākslas tehniku ir nodarbojusies jau ilgu laiku. Katra džempera raksts un musturs ir individuāli pielāgots darbinieka personībai un interesēm. Jautāta par mākslas un amatniecības nošķīrumu, Auerbaha Arterritory.com video intervijā stāsta, ka viņai ir ļoti grūti uzrādīt atšķirības, jo darba procesā abas jomas saplūst. Tomēr norāda, ka amatniecība ir vairāk saistīta ar pārmantotu tradīciju, savukārt māksla – ar jaunradi. 

“Lai arī tradicionālā amatniecība mūsdienās ir gandrīz vai aizmirsta, atsevišķu mākslinieku darbībā tā nereti uzplaukst,” Arterritory.com stāsta Jakobs Fabrīciuss, Malmes mākslas telpas direktors. “Tomēr reti kurš mākslinieks ar to nodarbojas pašrocīgi, visbiežāk tiek algoti keramiķi, galdnieki un citi meistari. Taču estētiskā atbildība ir mākslinieka rokās.” Savukārt Viļņas Vartai galerijas radošā direktore Laura Rutkute uzskata, ka “māksliniekam arī pašam jābūt gana izglītotam rokdarbu tehnikās, lai amatniekiem varētu pasūtīt precīzi to, ko ir iztēlojies.”

Domājot par situāciju 2022. gadā, Kārena van den Berga un Urzula Pazero prognozē, ka pārorientēšanās roku darba virzienā arvien pastiprināsies un ne tikai mākslā. Pirms trim gadiem amerikāņu filozofs Metjū Krofords (Matthew Crawford) publicēja grāmatu The Case if Working with Your Hands, kurā pauž pārliecību, ka tieši praktisks roku darbs spēj darīt mūs laimīgus. Grāmatas autors 2000. gadā ieguva doktora grādu politikas filozofijā, bet jau pēc gada sāka strādāt par motociklu restauratoru. Taču, atgriežoties pie mākslas un nākotnes prognozēm, van den Berga un Pazero apgalvo, ka diez vai izzudīs jau izplatītā profesija “mākslas ražotājs” (art fabricator) jeb mākslinieka ideju izpildītāji, dažādu amatu meistari. Tikai svara kausi izlīdzināsies.

“Ir autori, kuri caur lietišķo mākslu savā praksē tieši vai netieši pauž politisko nostāju digitālā pēc-mediju laikmeta ietvaros. Turklāt pretēji tradicionālajai amatniecībai, “augstajā mākslā” pieļaujams aizraujošs flirts ar aroda diletantismu,” uzskata Zane Onckule.

Esejā par primitīvo un profesionālo, kur par primitīviem labā nozīmē tiek dēvēti tie mākslinieki, kas rīkojas ārpus pastāvošajām konvencijām, kultūras vēsturnieks Džons Bergers raksta: “Primitīvās mākslas klamzīgums ir priekšnoteikums tās daiļrunībai. To, ko tā izsaka, nekad nevarētu pateikt ar jebkurām atstrādātām iemaņām. Tālab, ka konkrētās kultūras tradīcijas ietvaros nekad nebija domāts pasacīt to, ko tā pauž.” Ņemot vērā, ka tuvojas Ziemassvētki, lieki piebilst, ka unikālam roku darbam piemīt kāda ļoti nozīmīga un skaidri nedefinēta pievienotā vērība – sirds siltums.