Foto

Zudusī bohēma

Dmitrijs Golinko-Volfsons
30/11/2012

Pēterburgas bohēmas dzīves formas (vēsturiski etnogrāfisks apraksts)

 1

20. gadsimta otrajā pusē bija populārs priekšstats, ka Pēterburga (pazīstama arī kā Ļeņingrada vai Pīters) ir tipisks bohēmas centrs; pilsēta, kur savu dzīvi bezrūpīgi vada dīki, ar ģimeni, sabiedrisko stāvokli un sociālajiem pienākumiem neapgrūtināti dendiji. Ar savu bohēmisko jucekli Pēterburga krasi atšķīrās no ģimeniskās, patriarhālās un lietišķās Maskavas, kur bohēma tika noliegta ar visu tradicionālo un pragmatisko sociālo struktūru spēku. Kultūras apziņā Pēterburga bija ieguvusi patvaļīgas, mūžam izsalkušas un naudas trūkumā esošas pilsētas tēlu pretstatā bagātajai un labi paēdušajai, naftas kapitāla piepumpētajai un ar federālo budžetu piebarotajai Maskavai. Pēterburgas bohēmisko reputāciju spilgtāku padarīja ar to saistītie, iztēlotie, daudzveidīgie, mitoloģiskie tēli: kā iedomātās ideālās Eiropas kopija bez konkrēta vēsturiski ģeogrāfiska oriģināla, pasludinot sevi par visaptverošu kultūras citātu, kā rēgu pilsēta, dēmoniska mirāža vai masu vīzija, Pēterburga lieliski atbilda bohēmas – iluzoras un netveramas sociālās kopienas idejai.


Dzejnieks un mūziķis Aleksejs Hvostenko

Jāuzsver, ka pašam jēdzienam “bohēma” nav nekāda noteikta un pārbaudīta traktējuma vai izsmeļoša raksturojuma. Pēterburgas bohēma – tas ir plaši izplatīts pilsētas bohēma tips (līdzīgi Parīzes vai Berlīnes bohēmai), kas veidojas kā asociālas un nestrukturētas kopienas. Līdzīgas kopienas pulcējas ap mākslinieku aprindām vai politisko eliti vai pat tieši to ietvaros; kopīgiem spēkiem tiek izstrādātas jaunas sociāla protesta formas kā ideoloģiskie un uzvedības modeļi. Urbānā bohēma – produkts, kas rodas straujas attīstības fāzē esošā kapitālismā, kad buržuāziskais sociums rada skarbus veiksmes un bagātības scenārijus. Šādos apstākļos kultūras aprindu brīvdomīgā daļa tiecas izgudrot alternatīvus dzīves scenārijus, lai atbrīvotos no uzspiestajām konvencionālajām shēmām. Vēlīnais padomju periods ar tam raksturīgo visu sociālo scenāriju stingro regulējumu, kā arī Krievijas mežonīgā kapitālisma veidošanās agrīnā fāze 20. gadsimta 90. gados izrādījās ļoti piemērots laiks, lai formētos bohēmiskā apziņa un rastos Pēterburgas bohēmas kopienas.

Bohēmiskā vide pretstata sevi komerciālajam vairākumam, vienalga, vai tā ir partijas birokrātija (kam padomju laikos bija neierobežota pieeja administratīvajiem resursiem un materiālo labumu sadales avotiem) vai oligarhu kapitāls, kurš 90. gadu sākumā pārtvēra šos resursus un pieeju vispārnacionālajam ēdamgaldam. Eksistējot atklātas opozīcijas režīmā pret vispārpieņemto sociālo kārtību, bohēma rada jaunas dzīves formas. No vienas puses, tā sludina no buržuāziskās morāles brīva dzīvesveida prioritāti, no otras – piedāvā īpašu tādas bohēmiskās subjektivitātes tipu, kas ir maksimāli nenoturīga un neprognozējama savās izpausmēs (no šejienes arī izriet mīts par bohēmas personāžu paaugstinātu kaprīzumu un psiholoģisko nenoturību).

Pēc būtības bohēmiskā subjektivitāte ir kā savienotājposms starp buržuāzisko subjektivitāti un revolucionāro subjektivitāti: bohēma palīdz realizēt svarīgo pārejas rituālu no vienas sociālās stadijas uz citu (no buržuā sociālās funkcijas uz revolucionāra ampluā un otrādi). Rietumu kapitālismā bohēma bieži ir sekmējusi buržuāziskās apziņas pārstāvju pārvēršanos par īsteniem revolucionāriem. Pēterburgā, tieši otrādi, daudzi ar revolucionāru patosu apveltīti harizmātiski līderi un perestroikas varoņi, iegūstot bohēmas pieredzi, ir kļuvuši par veiksmīgiem biznesmeņiem vai politiskajiem darboņiem oficiālajās varas struktūrās.

Pēterburgas bohēmas īpatnība ir tā, ka notiek principiāla turēšanās pie idejas par nekurieni, nelokalizāciju; taču šī nelokalizācija nav teritoriāla (gluži otrādi, ievērojamākās vietējās bohēmas figūras ar ciešām saitēm ir piesaistītas pie pilsētas ainavas toponīmiem; kafejnīcām, skvotiem vai klubiem), bet drīzāk metafiziskā nozīmē – Pēterburgas bohēmai it kā nav savas vietas pasaules vēsturiskajā procesā un mūsdienu apgaismības projektā. To veicina arī vēsturiskais Pēterburgas rašanās fons: pilsēta pašos pirmsākumos tika celta kā voluntārisma epicentrs ar vēstures loģiku un kultūras tradīciju iedibināšanu. Pēterburgas bohēmas nolūki ir vērsti uz absolūtu sevis pašizslēgšanu no vēstures: bohēmai nav vēstures, tā dzīvo rotaļīgā, bezrūpīgā tagadnē, iztēlojoties fantasmagorisku pašreizējā laika modeli, kas dažkārt ir neveikls un absurds.


Komponists un mūziķis Sergejs Kurjohins. Viena no galvenajām 80. gadu andergraunda figūrām. Foto: Ļevs Gončarovs

Varētu likties, ka bohēmai nav ne vien pagātnes, bet arī nākotnes, taču tā tomēr nav: paradoksālā veidā bohēmas proklamētais mūslaiku modelis pārvēršas par nākotnes veidošanas punktu; tādas nākotnes, kur sociālā utopija top uz radošo vienību brīvas konsolidācijas pamata. Citiem vārdiem sakot, Pēterburgas bohēmas tagadne – tā ir iluzora nākotnes koncepcija; tātad iedomāta nākotnes zona, kas ir klātesoša jau tagadnē. Šādā pašreizējā laika izpratnē izpaužas Pēterburgas bohēmas metafizika, savā ziņā naiva un vienkārša, bet apveltīta ar nenoliedzamu kreatīvu potenciālu.

Tomēr Pēterburgas bohēma savos dzīves realizācijas stratēģijas meklējumos galvenokārt ir vērsta pagātnē, tajos lūzuma periodos, kuri saistās ar neapturamu zinātnes un mākslas uzplaukumu. Pirmkārt, tas ir “sudraba laikmets” – periods, kad savā starpā intensīvi sacentās tādi virzieni un stili kā reālisms, simbolisms, akmeisms un futūrisms; pēc tam tas bija 1920. gadu sākums un vidus – formālās metodes veidošanās, “emocionālistu” pulciņa aktivitātes un izdevniecības Vsemirnaja ļiteratura (ko iniciēja Maksims Gorkijs) darbības laiks; visbeidzot, 20. gadsimta 70. un 80. gadu tā saucamais “sastingums” un “bezlaicība”, kad Pēterburgā radās un milzīgu ietekmi ieguva andergraunda fenomens – neoficiālā kultūra, kas ir orientēta uz neatkarīgu Rietumu kultūras vērtību apguvi, sākot no teoloģijas līdz mākslinieciskajam avangardam.

 2

Par galveno idejisko vērtību Pēterburgas bohēmai kļūst “kultūras universālisma” princips: tas pieņem, ka bohēmiskajā apziņā simboli un kodi no dažādām, tālu esošām kultūras tradīcijām saskaņojas un apvienojas absolūti organiski, bez saturiskiem konfliktiem vai loģiskām pretrunām. Pēterburgas bohēma savā realitātes redzējumā tiecas tikpat plastiski savienot antīko klasicismu un impērijas baroka absolūtismu, kā tie savienojas Pēterburgas arhitektūras ainavā vai literatūras tradīcijās. Patiesībā šāda baroka un antīkās kultūras vienošanas tendence var radīt šķeļošu efektu un eksistenciālas neveiksmes; un Pēterburgas bohēmas pārstāvjiem ir tipiski nesajust atšķirību starp patieso realitāti un šķietamiem kultūras atspulgiem.

Uztverot pilsētu kā neizsmeļamu vēstures arhīvu, Pēterburgas bohēma pat necenšas slēpt, ka tās attieksme pret šo arhīvu ir bez jebkādas pietātes, drīzāk ar piesardzīgu ironiju vai pat izsmējīgu sarkasmu (kas pamatojas uz aizdomām, ka šis arhīvs sastāv no parastām klišejām un otršķirīgām eiropeiskās kultūras kopijām). Savu dzīvesveidu bohēma pielīdzina līksmam, nebeidzamam karnevālam (šāda bohēmas dzīvesveida uzskata avoti meklējami M. M. Bahtina smieklu kultūras teorijā, kurā karnevālam piemīt tādas pazīmes kā nepiespiests familiārs kontakts un karnevāla karaļa, tātad bohēmas kopienas harizmātiskā līdera, regulāra tronī celšana un gāšana no tā). Pavadot dienas un naktis karnevāla svinību gaisīgajā atmosfērā, Pēterburgas bohēma pa ceļam sastop arī karnevāla prieku absolūto absurdu. Šis absurds ienes no prieka principiem apskurbušās bohēmas dzīvē drūmas depresivitātes un smagu paģiru elementus. Patiesībā Pēterburgas bohēmu ieskaujošajam absurdam ir tāda pati literāra ģenēze kā karnevālam, kuru tā kultivē: tā pirmsākumi atrodami grupas ОБЭРИУ (Daniils Harms, Aleksandrs Vedenskis, Jakovs Druskins un citi) absurdajos sacerējumos, kuri jau 20. gadsimta 20. un 30. gados atklāja jebkuras runas vai domu darbības iracionālo dabu. Tomēr Pēterburgas bohēmai gan karnevāls, gan absurds ir tikai skatuviskas, ne eksistenciālas parādības, jo pašas bohēmas darbības tiek izspēlētas kā īslaicīgas ekscentriskas performances.


Iespējams, vienas no spilgtākajām karnevāla estētikas izpausmēm 80. gados – Поп-механикa koncerts, kur uz skatuves dažkārt tika izmantotas pat loka šāvējas. Foto: Ļevs Gončarovs

Interesanti, ka Pēterburgas bohēma sevi sociāli pozicionē kā savdabīgu “kultūras eliti”, vienādi augstprātīgu un nicinošu attieksmi paužot pret valdību un tautu; pret valsts varas struktūrām un dažādiem iedzīvotāju slāņiem (no materiāli nodrošinātā vidusslāņa līdz beztiesīgajiem un trūcīgajiem, klaidoņiem un viesstrādniekiem). Šo elitārismu ir radījusi Pēterburgas bohēmas izcelšanās no padomju liberālās inteliģences (pazīstamas ar abreviatūru ИТР jeb ITD – inženiertehniskie darbinieki), kura cieta no sociālās atstumtības kompleksa un lepojās, ka tās statuss ir atšķirīgs no visām sociālās sabiedrības sfērām. Diemžēl tieši šis augstprātīgi laipnais tonis, kas raksturīgs Pēterburgas bohēmas vidē, un kuru lietoja attiecībās ar visu sociālo procesu pārstāvjiem, neļauj bohēmai izrauties no sociālās komunikācijas norobežotā loka un ķerties pie reāla reformācijas darba; iziet uz ekoloģisko vai politisko aktivitāšu ceļa.


…vai pirmā Ļeņingradas skaistuma konkursa finālistes. Vidū – Sergejs Bugajevs (Āfrika). Foto: Ļevs Gončarovs

Šādā veidā Pēterburgas bohēma sevi labprātīgi nošķīra no sabiedrības (un turpina to darīt joprojām) pietiekami komfortablos, bet tajā pašā laikā norobežotos sociālos anklāvos. Trūkstot iekšējam impulsam kaut ko aktīvi mainīt un pārveidot, izeja no šiem anklāviem bija tikai viena – pesimistiska, pat traģiska. Tā realizējās kā pašiznīcināšanās, alkoholisms, narkomānija un seksuāli eksperimenti. Iecienīta bohēmas mājvieta jau kopš padomju gadiem ir šobrīd romantizētās ieskrietuves – šauri, smacīgi, piepīpēti būceņi, kur pie netīriem galdiem līdzās rūdītiem alkoholiķiem ar lēta, sīva šņabja glāzītēm nīkst bohēmas aprindu pārstāvji.

Nav nejaušība, ka nevis smalks restorāns ar franču virtuvi, bet noplukusi ieskrietuve (kur neciešami sīvam šņabim piekož vārītu olu vai Baltijas ķilavu) kļūst par bohēmas “sociālās filozofijas” pazīšanās zīmi. Bohēma atzīst sevi kā inertu kolektīvo ķermeni bez savas gribas, kuru vada pašiznīcināšanās ekstāze un kurš tiecas uz sabrukšanas galējo robežu, tā arī nekad to nesasniedzot. Nekādu konstruktīvu piepūli, lai noietu no pašiznīcināšanās takas, bohēma nepieņem, tā it kā pati tīksminās par savām destruktīvajām tieksmēm. Tomēr pašiznīcināšanās faktors, kas raksturo Pēterburgas bohēmu, nebūt neliecina par radikālu askētismu un bohēmas publikas pašuzupurēšanos; bieži tas izrādās tikai kā spēles elements, kas ietverts bohēmas uzvedības kodeksā.

3

Pēterburgas bohēmas vēsture jau no vēlīnajiem padomju laikiem līdz mūsdienām veidojas kā bohēmiskās dzīves estetizētu formu virkne, kas nomaina cita citu hronoloģiskā secībā. Apmēram no 50. gadu sākuma līdz 90. gadu vidum bohēmas kopienu dzīve Ļeņingradā norisinājās tā saucamās “kafijas kultūras” ietvarā. Bohēmas sabiedrība pulcējās tajās nedaudzajās kafejnīcās, kuras varēja lepoties ar kafijas aparātiem (Pēterburga kafijas vārāmo mašīnu ziņā ievērojami apsteidza Maskavu, kur šie aparāti masveidā sāka uzrasties tikai perestroikas uzplaukuma laikā).


“Saigonā”

Kur gan izvēlējās satikties un veidot savu sabiedrisko dzīvi Pēterburgas bohēma? Piemēram, kafejnīcā Malaja Sadovajas ielā neformālie literāti un mākslinieki sāka pulcēties no tā brīža, kad tur uzstādīja pilsētā pirmo kafijas aparātu. Tur viņi apsprieda, piemēram, tā sauktās Vīnes grupas, Ernsta Jandla un Friderikes Mairekeres, daiļradi – šo autoru teksti neticamā veidā nokļuva neoficiālajā Pēterburgas vidē. Otra populāra vieta – slavenā “Saigona” Ņevas un Ļitejnij prospektu stūrī, kuru tūlīt pēc atvēršanas 1964. gadā burtiski okupēja visdažādākie bohēmas personāži, sākot no grāmatu spekulantiem un narkotiku tirgoņiem līdz neatzītiem gleznotājiem un vienkārši citādi domājošiem. Vai hipiju stila “Gastrīts” Ņevas prospekta un Rubinšteina ielas stūrī, kur apvazāti apmeklētāji dažbrīd ar pirkstiem ķeksēja ēdiena kumosus no svešiem šķīvjiem. Vai apmēram 80. gadu vidū atvērtie Skvozņjak un Ogrizok, kur perestroikas laika inteliģence kaismīgi apsprieda līdz tam aizliegto vai noklusēto pašmāju un ārzemju autoru svaigākās publikācijas.


“Saigona” toreiz un tagad

Bohēmas ierašanās scenārijs šāda tipa kafejnīcās bija reglamentēts līdz sīkumiem. Apmeklētāji nāca uz kafejnīcu katru dienu vienā un tajā pašā laikā, iestājās garumgarā rindā, pēc pusstundas nokļuva līdz letei un pasūtīja sev divkārši stipras kafijas porciju plastmasas glāzītē (šādu kafiju sauca par “mazo dubulto”), izdzēra to, stāvot pie neērta galdiņa, atkal iestājās rindā un runāja, runāja, runāja... Visi ar visiem – par kultūru, literatūru, glezniecību, numismātiku un bukinismu, reti par politiku, bet gandrīz nekad par dzīves grūtībām un nesaskaņām. Ne vienmēr sarunu biedri viens otru pazina pēc vārda, nereti viņi tīšām pozicionēja sevi ar sadomātām iesaukām, no kurām īpaši populārs bija Fausta vārds. Dažbrīd “Saigonā” vienlaikus atradās pat vairāki Fausti, un, kad kāds izsauca šo skanīgo vārdu, atskatījās viņi visi.

Runājot par toreizējās “kafijas kultūras” dalībnieku sociālo piederību, jāteic, ka pārsvarā tie bija padomju liberālās inteliģences pārstāvji, kuri apzināti izvairījās no tālaika padomju oficiālās retorikas diktētajiem karjeras un profesionālās realizācijas likumiem. Oļegs Aronsons grāmatā “Bohēma” uzsver, ka tieši bohēmas pārstāvji vēlajā padomju laikā atveidoja to morāles modeli, kurš tradicionāli sakņojas krievu inteliģences funkcijās. Citiem vārdiem sakot, bohēma tiek uzskatīta par karognesēju inteliģences ētiskajām vērtībām, būtiskākā no kurām ir personas brīvība – individuālo meklējumu un pašizpausmes brīvība.

Socioloģe Jeļena Zdravomislova, aprakstot galvenā bohēmas patvēruma, kafejnīcas “Saigona”, funkcionēšanas posmus visā tās darbības laikā (no sešdesmitajiem līdz pat astoņdesmitajiem) un skaidrojot šādu egocentrisku brīvību, izmanto no Jesajas Berlina aizgūtu epitetu “negatīvs”. Negatīvā brīvība, attiecināta uz Ļeņingradas bohēmu, nozīmē izvairīšanos no jebkuras dalības sociālās konfigurācijās, kuras uzspiež pastāvošā valsts iekārta. Turklāt Ļeņingradas bohēma, ko apvienoja “kafijas kultūras” vērtību izpratne, noderēja kā savienotājposms starp sabiedrību un disidentiem, bieži vien savos uzskatos un simpātijās nosveroties tieši uz politiski citādi domājošo pusi.


Rokabilly zem Īzaka katedrāles kolonnām

Uz deviņdesmito gadu robežas, perestroikas uzplaukuma laikā un Padomju Savienības sabrukšanas priekšvakarā, kafijas kultūra pārtrauca savu eksistenci, nespējot pretoties nepielūdzamajiem ekonomikas likumiem, kurus diktēja kapitāla uzkrāšanas laikmets. 1989. gadā uz remontu tika slēgta “Saigona”; vispirms tās vietā uzradās salons, kur pārdeva importa santehniku, bet vēlāk pompozā viesnīca Radisson. 1991. gadā pazuda Skvozņjak un Ogrizok, dodot vietu veikalam Reebok un vairākām modes preču bodītēm. Laukumā, kur kādreiz atradās “Gastrīts”, tagad izvērsies “Makdonalds”. Toties neformālā alternatīvā jaunatne (kuras rindās bija vietējie hipiji, panki, rastamani, rokabilly un pārstāvji no tā mākslas pasaules segmenta, kurš sevi piesaka ar epitetu “jaunais”: jaunie mākslinieki, jaunie komponisti, jaunie kritiķi u.tml.) ķērās pie aktīvas skvotošanas vecās, pamestās ēkās, kuru tolaik Ļeņingradā bija vairāk nekā pietiekami. 80. gadu otrajā pusē Čaikovska ielā uzradās ar grafiti biezi apzīmēts skvots НЧВЧ (zemfrekvence / augstfrekvence); tiesa gan, tas nenoturējās ilgi – tikai pāris gadu. Visilgākais un leģendārākais mākslinieku skvots bija ēka Puškina ielā 10. 1991. gadā to ieņēma čelnoki – lētu, no Turcijas vestu preču tirgoņi, kuri nolaistajā mājā organizēja preču pārvietošanas noliktavu, taču visai ātri no turienes pazuda, neizturot antisanitāros apstākļus avārijas situācijā esošajā mājā, kur nebija ne elektrības, ne gāzes, ne apkures. Tukšās telpas drīz vien apguva andergraunda mākslinieki un mūziķi. Viņi tur ierīkoja darbnīcas un studijas, un varonīgi turējās pretī pilsētas varas iestāžu apdraudējumam līdz pat 1997. gadam. Tad tomēr mājā tika sākts kapitālais remonts, un divus ēkas spārnus atvēlēja māksliniekiem ar mērķi dibināt oficiālu fondu “Brīvā kultūra”. 

Zīmīgi, ka šī skvota dzīves scenārijam bija raksturīga kopības izjūta un viesmīlīga labsajūta: daudzas darbnīcas bija dienu un nakti atvērtas visiem apmeklētājiem, kurus saimnieks cienāja ar tēju vai šņabi no alumīnija krūzītes un nedzina ārā, kamēr vien ciemiņš pats nevēlējās aiziet. Bargajās Pēterburgas ziemās, ciešot no neizturama aukstuma neapkurinātajās telpās, bohēma sapulcējās plašajā pagalmā un sildījās pie ugunskuriem, kas nereti bija sakurti no instalāciju gabaliem vai mākslas objektu fragmentiem. 90. gadu vidū skvotā cita pēc citas sāka uzrasties jaunas galerijas: viena no tām – “Galerija 103” – bija veidota kā ar cinku apsista kubveida telpa, kurā pie sienas, apvīta ar elektrisku spuldzīšu vītni, karājās vienkārša elektriķa fotogrāfija. Acīmredzot tieši šajā laikā Pēterburgas bohēmas dzīve ieguva “totālas performances” raksturu: visas reālās problēmas un rūpes bija atliktas malā vai aizmirstas, bet bohēma ieslīga tikai pati savas dzīves nebeidzamā teatralizācijā.

4

1992. gadā Ļitejnij prospektā tika atvērta bezpeļņas galerija Borej, kura gandrīz desmit gadus ilgā posmā bija bohēmiskās kultūras “izdzīvošanas mākslas” simbols. Gandrīz katru dienu no rīta līdz vēlam vakaram dažās nelielās galerijās zālēs pulcējās dzejnieki, mākslinieki, filozofi un dizaineri, risinot izsmalcinātas intelektuālas sarunas un asprātīgi apspriežot tikko izlasītas grāmatas vai redzētas izstādes. Tieši Borej uz veselu desmitgadi kļuva par nesatricināmu Pēterburgas bohēmas emblēmu, kas pauda tās eksistences galvenos parametrus. Pirmkārt, tas bija intelektuālisms un pārspīlēta nopietnība pretstatā Maskavas ironijai un tieksmei uz masu kultūru. Otrkārt, sinkrētiskā tendence apvienot vienā bohēmas kopienā cilvēkus ar dažādām profesionālām interesēm – no romānistiem līdz matemātiķiem (mākslas sabiedrībā Maskavā, pilnīgi pretēji, kopienas tika stingri nodalītas atkarībā no profesionālās piederības: rakstnieku un mākslinieku ceļi publiskajā telpā ne vienmēr krustojās). Tuvāk 90. gadu vidum Pēterburgas bohēma tiecās uz jaunatvērtajiem reiva klubiem, kas tolaik skaitījās moderns un īpaši populārs jaunums un (lielā mērā pateicoties ekstazī tipa psihodēliķiem) šķietami solīja jaunas, neierobežotas brīvības izpausmes iespējas. Tādējādi Pēterburgas bohēmas dzīves formas 90. gados pārsvarā veidojās galeriju un klubu formātā.

Pašreizējā kultūras apziņā deviņdesmitie gadi parasti tiek interpretēti kā bohēmiskās aktivitātes augstākais punkts. Noturīgie padomju laika dzīves scenāriji izrādījās sagrauti un noraidīti no skatuves, jauni scenāriji veidojās lēni, un rezultātā tieši alternatīvie, bohēmiskie modeļi šajā desmitgadē kļuva masveidīgi un pat centās ieņemt galveno vietu. Vecās sociālās barjeras bija likvidētas, bet jauni sociāli dzinējspēki vēl nebija iedarbināti; vienas dienas laikā Pēterburgas bohēmas pārstāvis bez pūlēm varēja pārvietoties no smalkas pieņemšanas ārzemju konsulātā ar pilsētas varas piedalīšanos uz deju vakaru tikko iztīrītā pagrabā. Bohēmas dzīves scenāriji deviņdesmitajos bija tik intensīvi ekstravagantas ārienes veidošana un alternatīvas uzvedības demonstrēšanas ziņā, ka jau otrajā desmitgades pusē šī ilgstošā intensitāte radīja negatīvas sekas. Piemēram, jūtami pastiprinājās pašiznīcināšanās impulss, kuru pastiprināja heroīna bums, kas tajā laikā skāra daudzas Krievijas pilsētas, arī Pēterburgu.


Kadrs no Igora Vološina filmas “Nirvāna”

2008. gadā režisors Igors Vološins uzņem filmu “Nirvāna”, kur deviņdesmito gadu Pēterburgas bohēma nostalģiski tiek atainota kiberpanku veidolā, tā tiek pielīdzināta maskarādes saspringtam kiborgam, kas “sēž” uz heroīna devas un nesekmīgi cenšas izgudrot sev “mākslīgu nirvānu” (kaut ko līdzīgu Bodlēra “neīstajai paradīzei”). Patiešām, Pēterburgas bohēmā, kuras dreskodā bija populāra pieguloša fraka savienojumā ar astronauta ķiveri, bija kaut kas futuroloģisks, kaut kas no kiberpanka. Sistēmiska krīze bohēmā iezīmējās deviņdesmito gadu beigās: smago narkotiku izplatības rezultātā būt bohēmā gluži vienkārši bija bīstami, bet radošā jaunatne, no kuras bohēmā parasti ieplūda svaigas asinis, vai nu devās iegūt izglītību Rietumu universitātēs, vai pārcēlās uz Maskavu karjeras realizācijas un labas peļņas meklējumos.

Kas notika ar Pēterburgas bohēmu jaunās tūkstošgades sākumā, vai tā saglabājās kā alternatīva sabiedrība? Tas ir grūts jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes. Bez šaubām, tā krāšņā bohēmiskā izrāde, kura deviņdesmitajos gados Pēterburgā tika spēlēta galerijās, klubos un skvotos, jaunās desmitgades sākumā beidzās pēkšņi un asi. Cita pēc citas no skatuves nokāpa Pēterburgas kultūras dižākās figūras, kuru vārdi asociējās ar pilsētas bohēmisko veidolu: 1996. gadā nomira komponists Sergejs Kurjohins, 2001. gadā – dzejnieks Viktors Krivuļins, bet gadu vēlāk – mākslinieks Timurs Novikovs. Palika neliels skaits bohēmiešu ar noslieci uz trash kultūru, tātad bohēma, kas savas dzīves funkcijas vērtēja kā trash atražošanu – kaut kā tāda, kas nekad un nekādos apstākļos netiks uzskatīts par kultūras vērtībām. Režisors Konstantīns Silvestrovs, brīvi interpretējot un ekranizējot Anrī Moržē romānu, filmā “Bohēmas dzīves ainas” parāda Pēterburgas bohēmu divtūkstošo gadu sākumā kā nolemtu trash stilistikas paudēju un sociāli nekaitīgu fenomenu. Vietējās bohēmas veterāni – mākslinieki, rakstnieki un komponisti – profesionālajā ziņā ir pilnīgi sabrukuši un zaudējuši protesta potenciālu; tie ir lūzeri, kuri cieš no naudas trūkuma un neveiksmēm, ir tuvu pilnīga marasma robežai un spējīgi tikai uz melodramatiskiem efektiem.

Bohēmas krīze ir jau iepriekš paredzama arī tāpēc, ka agrāk sastopamie alternatīvie scenāriji ir izsmelti vai tos pārtvērusi plašsaziņas līdzekļu industrija. Tagadējie kreatīvo aprindu pārstāvji vēlas līdzināties tiem sociālajiem tēliem, kas aizgūti no Rietumu vai, precīzāk, globālās personiskās veiksmes gūšanas sistēmas – viņi vēlas būt perspektīvi darbaholiķi, japiji vai hipsteri, nevis ieslīgt pašpietiekamā bohēmiskā nolaidībā. Bohēma pakāpeniski pārtrauc savu eksistenci Pēterburgā arī federālās kultūras politikas ietekmē: 2000. gadu sākumā Maskava mērķtiecīgi tiek veidota kā atvērta globāla megapole, bet Pēterburga – diezgan izolēts administratīvi saimnieciskais centrs ar attīstītu klasiskās teātra un mūzikas kultūras segmentu, kur vairs nepaliek brīva dzīves telpa bohēmas aktivitātēm. Vai Pēterburgas bohēma paliks tikai kā vēl viens no pilsētas kultūras mantojuma reliktiem vai nākotnē tā tomēr atgādinās par sevi? Prognozēt ir grūti, jo viens no bohēmas likumiem vēsta, ka tā uzrodas tur, kur neviens īpaši negaida tās parādīšanos.