RAKSTI  
Griša Bruskins. No projekta “X stunda”

Nebeidzamā Grišas Bruskina grāmata 0

Olga Abramova
20/11/2012 

Grišas Bruskina stāsts ideāli iederas arhetipiskajā sižetā par Pelnrušķīti, kur darba tikums un laba sirds agri vai vēlu tiek atalgoti, – un ne bez brīnumainu spēku iejaukšanās. Šajā gadījumā feja bija divreiz oskarotais režisors Milošs Formans. Tieši viņš 1988. gadā, pārbūves rītausmā, nopirka Bruskina gleznu “Fundamentālais leksikons. Pirmā daļa”. Formans to atrada izstādē “Mākslinieks un mūsdienas”, kas notika nonkomformisma slavu ieguvušajā Maskavas ekspozīciju zālē “Na Kaširke”, sazinājās ar mākslinieku un ar pilnvarotās padomju organizācijas starpniecību noformēja pirkumu. Valsts “Leksikonu” novērtēja ar diviem tūkstošiem rubļu. Cena – smieklīga, bet galvenais šajā stāstā ir pircēja vārds. Pēc dažiem mēnešiem šie divi tūkstoši pārvērtās par simtiem tūkstošiem dolāru slavenajā pirmajā (un līdz pat šim laikam vienīgajā) Sotheby's izsolē, kas notika Maskavā un bija veltīta krievu mūsdienu mākslai. Slavenā vārda maģija kalpoja par labu reklāmu tajā laikā starptautiski ne īpaši plaši pazīstamam māksliniekam – visas viņa sešas lotes tika pārdotas, savukārt “Fundamentālais leksikons. Pirmā daļa” sasniedza izsoles rekordu – 416 tūkstošus dolāru (no kuriem lauvas tiesu aprija padomju nodokļi).

Griša Bruskins. “Fundamentālais leksikons”. (Fragments)

Pēc izsoles Bruskins aizbrauca uz Ameriku (saglabājot Krievijas pilsonību). Viņš precīzi paskaidroja, kāpēc tā notika: “Krievijā man visu laiku bija jājūtas vainīgam. Par to, ka esmu piedzimis par ebreju, par to, ka ģērbos atšķirīgi no citiem, ka lasīju ne tās grāmatas un nekad neteicu “mēs”. Par to, ka gribēju ceļot pa pasauli un kā mākslinieks nodarbojos ar nepareizo mākslu. Amerikā izrādījās, ka es ne pie kā neesmu vainīgs.”

Saņēmis vairāku Rietumu galeriju sadarbības piedāvājumus, Bruskins noslēdza līgumu ar slaveno Marlborough galeriju, kas joprojām veiksmīgi pārstāv viņa intereses mākslas tirgū.

Aizbraucis kā nobriedis mākslinieks, Bruskins arī jaunajos apstākļos turpināja strādāt pie tēmām, kas viņu interesēja kopš padomju laika 80. gadiem. Toreiz viņš, ne bez savu draugu konceptuālistu un sociārtistu ietekmes, izdomāja savas mākslas pasaules uzbūves struktūru. Tā bija savdabīga enciklopēdija vai kolekcija, kurā sistematizētas zīmes, simboli un mīti. Vizuāli tas manifestējās audeklu sērijās un grafikas darbos, kur laukums tika sadalīts ailēs, izvietojot tajās atsevišķas figūras, grupas vai alegoriskus priekšmetus; bieži vien ar kaligrāfisku uzrakstu fonā. Šajā enciklopēdijā bija divas galvenās sadaļas: jūdaisma tēlu sistēma un padomju mīts.

Griša Bruskins. “Partneris”. 1982

“Griša Bruskins” kā zīmols sākās ar gleznu, kurā attēlots cilvēks talitā – lūgšanu apmetnī. Esejā “Par divām tēmām” mākslinieks stāsta, kā viņš iztēlojies savu varoni pēc grāmatām; kā izveidojis savu alfabētu “alefbetu”, literatūrā izlasot, “kā tērpjas hasīdi un mitnagdimi, ko simbolizē talita melnās svītras un kad to velk, cik mezglu ir cicītā un ko katrs no tiem nozīmē...” Viņam gribējies “radīt savdabīgu vizuālu virkni, likt cilvēkiem noticēt, ka tieši šī ir tā māksla, kas atklāj ebreju tradīcijas garu un mentalitāti”. Viņš uzsāka “māksliniecisku spēli”, kurā distancējās no ikdienības, vēlēdamies uz apkārtējo pasauli skatīties “caur reliģiska mīta prizmu”.

Hrestomātiskais “Fundamentālais leksikons” arī ir savdabīga spēļu vārdnīca, kurā apkopoti raksturīgākie padomju laika tēli. Pionieris ar tauri, zinātnieks ar grāmatu, lidotājs ar karti, robežsargs ar suni, jaunais bundzinieks u. tml. – šīs tipiskās figūras, iemitinātas audekla ailēs, bija izpildītas padomju aģitācijas propagandas stilistikā, un to monotonais klišejiskums lieliski ilustrēja apkārtējās realitātes absurdumu.

Vēlāk Bruskins paskaidroja, ka viņu interesējis “ne tikai padomju mīts, bet arī pilsoņa un valsts attiecības kopumā; personības un kolektīva, “Es un Tas”, savējā un svešā attiecības. Atsvešinātības tēma.” Tātad – daudz vispārīgākas problēmas, pārkāpjot padomju mitoloģijas robežas.

Griša Bruskins. No sērijas “Malā”

Astoņdesmito gadu sākumā mākslinieks sāk eksperimentēt ar materiāliem. Līdztekus glezniecībai un grafikai tas ir ar emalju pārklāts metāls; porcelāns un pat tekstilijas – paklāju aušana. (Jāatgādina, ka Bruskins ir Maskavas tekstila institūta Dekoratīvi lietišķās mākslas fakultātes absolvents). Starptautisko panākumu apliecinājums bija triptihs “Dzīve pāri visam” – kas tika veidots 1999. gadā projektā “Pasaules mākslas zvaigznes rada Reihstāgam jaunu tēlu” , kur Bruskins pārstāvēja Krieviju. 2001. gadā Krievijā notika pirmās nozīmīgākās izstādes pēc pārcelšanās uz ASV – Valsts Mākslas muzejā Maskavā un Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Šoreiz savu pasaules modeli mākslinieks realizēja porcelāna figūriņu, servīžu, šķīvju un bļodu sērijā. Jaunais materiāls iepriekšējiem varoņiem pievienoja pārsteidzošus virstoņus.

Griša Bruskins. No sērijas “Fundamentālais leksikons”

Par turpinājumu eksperimentiem ar jauniem materiāliem kļuva arī grandiozais gobelēns “Alefbets”, kas 2006. gadā tika parādīts Maskavas Valsts Mākslas muzeja krājuma klasisko un mūsdienu gobelēnu izstādē. Bruskins atkal radīja savdabīgu leksikonu “bezgalīgas grāmatas lappušu veidā”. Šo grāmatu ne visi spēj izlasīt – senie hasīdu teksti, simboliskās figūras un zīmes saprotamas vien svaidītajiem, tomēr pat profāns spēj novērtēt šā tradicionālajā tehnikā austā gobelēna krāsu skaistumu, dekorativitāti un izpildījuma kvalitāti. Jāpiebilst, ka Bruskina mākslā amata meistarība vienmēr ir bijusi svarīga – viņš rūpīgi izvēlas materiālu un strādā prasmīgi. Iespējams, tieši te meklējama viņa galeriju un izstāžu dzīves veiksmes atslēga.

Gobelēnam nāk līdzi “mitoloģijas vārdnīca – komentāri”, kas izskaidro iekodētās alegorijas. Turklāt autors uzsver, ka šis ir nevis zinātnes, bet mākslas projekts, “mākslinieka pieredze... stikla pērlīšu spēle”.

Likumsakarīgi, ka apsēstība ar tekstu Bruskinu pašu noved pie sava teksta radīšanas. Viņaprāt, “mākslā un literatūrā darbojas līdzīgi likumi. Lai uzrakstītu grāmatu, māksliniekam nav jāapgūst jauna profesija, vien jānomaina (nevis jāiemaina) ota pret spalvu un audekls pret papīru”. Nu jau ir iznākušas četras grāmatas, un tās turpina sen pieteikto pasaules uzbūves struktūru – kolekcijas principu. “Vaboles, taureņi, reti priekšmeti, skices pēc atmiņas – to eksistence ir nelineāra, tos var aplūkot, kā vien ienāk prātā, gribi: pēti tās no pirmās līdz pēdējai, gribi – otrādi. Kā gribi – tā dari.”

Savstarpējās attiecības šīs struktūras iekšienē attīstās un kļūst arvien sarežģītākas. Bruskins spēlējas ar laiku, pievēršas “nākotnes arheoloģijai”. Viņš rada iedomātu arheoloģijas muzeju, kurā tiek ekspluatēti vecie labie paziņas – padomju laika elki. To bronzas figūras, apstrādātas ar jūras sāli (lai paātrinātu postošos procesus), autors ierok zemē un pēc gada svinīgi, fotokamerām zibot, izceļ ārā. Viņš savu projektu prezentāciju padara sarežģītāku, izmantojot ne tikai paskaidrojošu tekstu, bet arī fotogrāfijas. Viņš ņemas klasificēt dziļākos cilvēciskos pārdzīvojumus. Bet tik un tā par galveno mākslinieka jaunrades impulsu paliek alkas sistematizēt.

Nesen Maskavas Multimediju mākslas muzejā noslēgusies Grišas Bruskina jaunākā projekta “X stunda” (“Vremja Č”) ekspozīcija. Šis projekts iekļauts Kandinska prēmijas 2012. gada nominantu sarakstā. “X stundu”, militāru terminu, autors traktē kā īpašu situāciju, kad “nav likumu, konstitūcija nav spēkā un cilvēki ir atkarīgi no “biovalsts” patvaļas”. Krievijai ļoti aktuāls projekts, kaut arī iecerēts pirms gadiem pieciem. Ar melnu samtu apvilktā, īpaši izgaismotā zālē gūzma dažādu izmēru žilbinoši balti emaljētu bronzas skulptūru rādītas kā instalācijas. Tradicionālo Bruskina leksikonu un ābeču iemītnieku pulku šoreiz pastiprina atbaidošu radību vienība, kas atsauc atmiņā viduslaiku bestiāriju briesmoņus, Boshu, sirreālistiskos brāļu Čepmenu monstrus un hibrīdus. Filigrānā izpildījuma precizitāte, uzsverot visas tauku krokas, skeletveidīgos ķermeņus un garās astes, iespaidu vēl vairāk paspilgtina. Tās, protams, ir metaforas, kas iemieso ienaidnieka tēlu “visās tā izpausmēs: naidīga valsts, šķiras ienaidnieks, zemapziņas ienaidnieks, “citādais”, “nezināmais” kā ienaidnieks. Laiks, Krons, Nāve kā ienaidnieki, Cilvēces ienaidnieks...” Komentāru vārdnīca – nelielas brošūras, kas izmētātas pa skatītāju amfiteātra kāpnēm, – izskaidro katru sižetu, noslēdzot šo sarežģīto un pilnīgo konstrukciju, vēl vienu Grišas Bruskina bezgalīgā leksikona variantu.

Griša Bruskins. “Dvīņi”. No projekta “X stunda”

Kas ir šīs alkas pēc sistematizēšanas? Vai veikls mākslinieka reiz atrasts un bezgalīgi ekspluatēts paņēmiens, vai maniakāla kaislība, slimīga dvēseles stāvokļa simptoms, kura saknes jāmeklē agrās psiholoģiskās traumās? Sirdi plosošas pēc satura, bet pilnīgi mierīgā intonācijā izstāstītas Bruskina bērnības atmiņas liecina, ka ar traumām „viss ir kārtībā”. Lai gan ir pilnīgi iespējams, ka tas atkal ir tikai mīts – «se non e vero e ben trovato!»*

* Se non e vero e ben trovato! (Itāliešu val.) – Pat ja tā nav taisnība, tā varētu tāda būt!