RAKSTI  
Pastkarte ar Leonardo da Vinči, kas Parīzē tapusi laikā, kad “Mona Liza” bija bez vēsts pazudusi

Gleznu zagļi 0

Anna Iltnere
06/11/2012

Viņš sēdēja iepretim gleznai, klusējot to vēroja, tad piecēlās, parakstījās un aizgāja. Tā varētu rekonstruēt notikušo šīgada 7. oktobrī, kad Tate Modern galerijā Londonā kāds jauns vīrietis sabojāja vairāku miljonu vērto Marka Rotko 1958. gada audeklu “Melns uz kastaņbrūna”. Telefonsarunā britu laikrakstam Guardian jau pieminētais vandālis, kurš ar flomāsteru parakstījās kā Vladimirs Umaņecs, uzsvēra, ka mākslas darbu esot tikai un vienīgi uzlabojis. Jo līdz ar viņa autogrāfu gleznas vērtība pēc gadiem vairākkārtīgi augšot, kas, protams, liek aizdomāties (tāds arī bijis puiša nolūks), kādas iedzeltenas sviras reizēm darbina cenu izmaiņas mākslas tirgū. Turklāt Umaņecs bijis “šokēts”, raksta Guardian, ka gaišā dienas laikā viņam izdevies netraucēti aiziet, lai arī izstāžu zālē atradās arī vēl citi apmeklētāji un visas telpas ir aprīkotas ar novērošanas kamerām.

Lai arī notikums, šķiet, ir aizskāris teju katru, kurš dievina Rotko, mārketingam “garšo” viss, un jau 2013. gada oktobrī Tate Britain plāno sarīkot izstādi, veltītu vandālismam mākslā. Uzmanības centrā – krievu izcelsmes autors Vladimirs Umaņecs, kurš kopā ar domubiedru Marsinu Lodigu aizsācis “jelovisma” (no angļu valodas vārda yellow – dzeltens) kustību. Ne velti uz Rotko audekla tika uzrakstīts “potenciālais jelovisma darbs”. Kustības manifestā abi biedri skaidro, ka “jelovisms” nav ne māksla, ne anti-māksla. Tā esot rīcība bez radoša akta un bez interpretācijas iespējām; tas esot vienkārši “jelovisms”. Tiesā Vladimirs Umaņecs atbrīvots pret galvojumu un viņam ir aizliegts tuvoties Teita galerijām.

Noziegumi mākslā noteikti nav nekas patīkams (atklāta tiek tikai kāda desmitā to daļa), taču izsekot notikumu vēsturei ir visnotaļ aizraujoši. Kā detektīvseriālā. Viens no spilgtiem tēliem tajā noteikti ir izmeklētājs Čārlijs Hils, kurš savulaik strādājis Londonas Skotlenjardā un vairākas dekādes veltījis tieši gleznu zagļu un vandāļu tvarstīšanai. Kādā intervijā viņš min, ka ar kultūru saistītiem noziegumiem ir sena vēsture, kas aizsākusies jau ar apbedījumu izlaupīšanu. Turklāt senāko profesiju topa augšgalā nebūt nav prostitūcija, kā vairumam šķiet, bet gan kapu izlaupītāji. Balstoties uz gadiem gūto pieredzi, Hils norāda, ka ir trīs mākslas noziedznieku veidi. Pirmkārt, tie, kas pelna ievērojamu naudu ar mākslas darbu viltojumiem un perfektiem pakaļdarinājumiem, šie nelieši visbiežāk ir ārkārtīgi erudīti cilvēki. Otrajā kategorijā var ierindot trojefu medniekus, kuri gandrīz nekad neko nenopelna, tikai iedzīvojas pamatīgās nepatikšanās, bet viņus uzbudina azarts un kāre pēc adrenalīna. Savukārt trešā kategorija esot visbīstamākā, jo tie ir noziedznieki ir konkrētu mērķi – mākslas darbus iznīcināt. 


2010. gada maijā pēc pulksteņmeistara pastrādātā nozieguma Parīzes Modernās mākslas muzejā no piecām gleznām pāri palieka vien rāmji

Prātā gan nāk notikums pirms pāris gadiem, kad mākslas darbu destrukcija nebija vis pašmērķīga, bet cilvēciskas panikas rezultāts. Stāsta sākums meklējams Parīzē, 2010. gada maijā, kad kādam kapucē tērptam vīrietim, pēc nodarbošanās pulksteņmeistaram, izdevies naktī ielauzties Modernās mākslas muzejā, Tokijas pilī, un no rāmjiem izgriezt piecus izcilus audeklus: Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Amedeo Modiljāni, Žorža Braka un Fernanda Lēgera gleznas. Sargi bijuši iesnaudušies un signalizācijas sistēma salūzusi, tā toreiz ziņoja mediji. Zaglim bija divi sabiedrotie, kuri tajā pašā mēnesī noķerti kā pirmie, kamēr vēl uz brīvām kājām esošais neģēlis kritis panikā. Līdzīgi kā narkotiku glabātāji savu nelegālo īpašumu nereti cenšas noskalot podā, tā baiļu māktais vīrietis gleznas vairāk nekā 100 miljonu eiro vērtībā sadriskājis un vienkārši izmetis miskastē.

Tik biežajām mākslas darbu zādzībām Vikipēdijā sniegts savdabīgs, bet trāpīgs skaidrojumu – slavenu mākslinieku gleznas ir vairāku miljonu vērti priekšmeti, kas svarā ir ārkārtīgi viegli. Nesenākā no plaša vēriena zādzībām notika šīgada 16. oktobrī, no Roterdamas muzeja iznesot Monē, Pikaso, Gogēna un Lisjēna Freida mākslas darbus. Jāatzīst, ka Pikaso vārds šādos notikumos izskan bieži, un tā arī ir – viņš šobrīd ir pasaulē visvairāk zagtais mākslinieks. Pazuduši ir vairāk nekā 1100 viņa darbi, kamēr otrajā un trešajā vietā rindojas Niks Lorenss un Marks Šagāls ar aptuveni 500 nozagtiem darbiem.


Tukšā siena Roterdamas mākslas muzejā, pie kuras vēl pirms šīgada 16. oktobra karājās Anrī Matisa glezna 

Vērts pastāstīt, ka Pablo Pikaso ne vienmēr ir uzskatīts tikai par zādzību upuri. Reiz, kādā ļoti vēsturiskā noziegumā viņš uz brīdi pat turēts aizdomās! Tas bija 1911. gada 21. augusts, kad no Luvras pazuda Leonardo da Vinči “Mona Liza” jeb “Džokonda”. Jāpiebilst, ka tolaik glezna nebūt nebija tāds mākslas mīļotāju magnēts, kāda tā ir šodien. Tālab nav jābrīnās, ka gleznas iztrūkumu uz Luvras sienas pamanīja vien pēc 26 stundām. Savukārt, kad ziņa sasniedza medijus, tika sacelts masveida troksnis. Parīzes ielās parādījās plakāti, ka tiek meklēta pazudusī glezna, savukārt uz Luvru cilvēki devās, lai aplūkotu tukšo vietu, starp viņiem bijis arī Francs Kafka, kurš gājis patīksmināties par Luvras “kauna zīmi”. Renesanses glezniecības klasika, kuru iepriekš novērtēja vien mākslas vēsturnieki, vienā mirklī pārtapa par masu mākslu, “Mona Liza” parādījās satīriskās pastkartēs, tika sacerētas pat dziesmas. Pablo Pikaso tobrīd bija 29 gadi. Pirms kāda laika viņš bija iegādājies divas akmens skulptūras no sava drauga Pirē, kurš patiesībā tās bija nozadzis no Luvras. Pikaso radās aizdomas, ka varbūt Pirē ir zadzis arī “Monu Lizu” un, baiļodamies par iespējamo neslavu, anonīmi atdevis skulptūras vietējam laikrakstam, lai tās tiktu atgrieztas muzejam. Pikaso gan tūdaļ nodots policijai kā potenciālais vainīgais, bet nepamatotās aizdomas tika drīz vien kliedētas. Noziedznieka meklējumi nevainagojās panākumiem, līdz 1913. gada decembrī kāds nezināmais, nosaucies par Leonardo, Florences mākslas galerijai piedāvāja šedevru un pat atļāva to paņemt ekspertīzei. Kad viņš ieradās gleznai pakaļ, zagli jau gaidīja policisti. Arestētais Vinčenco Perudža tiesā atzinis, ka viņa nolūks bija atgriezt itāļu gleznotāja darbu dzimtenē un nevis padarīt to par pasaulē populārāko gleznu, kā tas lielā mērā notika, pateicoties šai zādzībai.

Arī mūsu platuma grādos, tostarp Skandināvijā, bez līdzīgiem notikumiem neiztikt. Par norvēģu mākslinieka Edvarda Munka 1994. gadā Oslo Nacionālajā galerijā nozagto (un pēc dažiem mēnešiem atrasto) “Kliedzienu” ir pat sarakstīta grāmata The Rescue Artist, kas klajā nāca 2005. gadā. Tas ir patiess stāsts par zagļu atmaskošanu, Norvēģijas policijai lūdzot palīdzību jau pieminētajam Čārlijam Hilam. Arī latviešu gleznotājai Maijai Tabakai vairākkārt ir nozagtas gleznas, kuras joprojām nav atrastas. Tas mudinājis viņu sarīkot izstādi “Regīna un citi” (tā vēl līdz 30. novembrim apskatāma Rīgas Galerijā), kurā zudušos darbus uzgleznojusi no jauna. Savukārt šoruden Tartu izskanēja ziņa, ka mākslas festivāla Art Is Kuku Nu Ut laikā nozagta burka ar ekskrementiem, kas ir igauņu mākslinieka Jāna Tomika instalācijas “15. maijs – 1. jūnijs, 1992” sastāvdaļa, lai gan jāatceras, ka reizēm aiz “zādzības” mēdz slēpties apzināta provokācija papildus publicitātes nolūkos. Varbūt atminaties 2004. gadu, kad no ikgadējās “Rudens izstādes 2003” izstāžu zālē “Arsenāls” tika nolaupīta Snaita Etkes (kas ir pseidonīms) glezna Inviders Go Home. Kā vēlāk izrādījās, zādzība bija kāda mākslinieka performance. Vai atceraties, kura?