RAKSTI  

Vija Celmiņa Rīgā un Londonā 0

Elita Ansone
24/10/2012 

Vija Celmiņa. Viljams Tērners. ARTISTS ROOMS. Tate Britain Londonā

“Šis darbs jāskatās no divdesmit pēdu attāluma – tad tā dziļums sajūtams vislabāk.” Jau otru reizi Antonija d‘Ofei (Anthony D’Offay) kungs mani apstādina tieši pretim Vijas Celmiņas ogles zīmējumam Night Sky # 18 (1998) Tate Britain zālē, kur šobrīd ir iespēja apskatīt mākslinieces darbu izstādi jeb 18 ogles zīmējumus, mecotintas, litogrāfijas, linogriezumus, ofortus un fotogravīras. Tā ir apmēram 100 kvadrātmetrus liela zāle muzeja spārnā, kurā atrodas Viljama Tērnera darbu pastāvīgā ekspozīcija. Šī telpa ar savu izmēru ļoti līdzinās izstāžu zāles Arsenāls Radošajai darbnīcai, kurā vēl līdz 28. oktobrim redzami trīs Vijas Celmiņas darbi, no kuriem mecotintas Web # 5 (2009) novilkumi ir kā Teita, tā Arsenāla izstādēs. Māksliniece saka: “Es pati esmu kā zirneklītis – darbu, ko vakarā atstāju, no rīta neatlaidīgi turpinu.”

Man bija izdevība būt klāt, kad Vija Celmiņa ieradās Londonā, lai Tate Britain apskatītu savu izstādi. “Ak, Dievs, tas bija pirms trīsdesmit gadiem, kad sāku savas pirmās mecotintas,” māksliniece pieved pie 1983. gada Jupiter Moon – Constellation. Darbu veido divi attēli, kuriem izmantoti astronomiski uzņēmumi: augšējais Jupitera tuvplāns ar gaismas sirpja kontūru – labajā puslodē uz tumša izplatījuma fona; zem tā – zvaigžņotas debess iemūžinājums naktī, pārvērsts par negatīvu, kurā baltās debesīs kā pelēki punktiņi izkaisītas zvaigznes. Izmantot dubultattēlu kompozīcijas māksliniece uzsāka 1974. gadā, darbā Untitled (Desert-Galaxy) saliekot kopā tuksneša smiltīs izkaisītu akmens gabaliņu un galaktikas attēlus jeb tālo un tuvo. Vija Celmiņa spēj plašumu un neaptveramību sakoncentrēt nosacīti nelielā virsmā. Darbu unikalitāti rada tehniskā neatlaidība: mēnešiem ilgs process pie viena neliela darba. Lai arī, salīdzinoši raugoties, izvēlētajā tehnikā tie skaitās lieli darbi.


WEB Nr. 5. 2009. Nr. 20/30. Privātkolekcija

Okeāns, tuksnesis, zirnekļa tīkli un zvaigznāji ir tas, ko Tate Britain izstādē var izpētīt, mēģinot izprast Celmiņas domāšanu. Jāatzīst, ka no latviski melenholiskās mentalitātes tā ir ārkārtīgi tāla. Māksliniece nefantazē par tālajām zvaigznēm un plašo okeānu. Celmiņu neinteresē simbolika, ko neapšaubāmi ietver viņas interešu objekti, viņa norobežojas no jebkāda veida psiholoģisku stāvokļu atvedinājumiem, un vēl mazāk viņu interesē kaut kas sociāls vai politisks; to viņa paudusi neskaitāmās intervijās. Celmiņas ienākšana mākslā notika popārta un vēlāk fotoreālisma periodā, kas ir pilnīgs pretstats abstraktā ekspresionisma žestu un dvēseles stāvokļu tveršanai. Par savas mākslas izejmateriālu viņa uzskata fotogrāfijas, kas atrodamas žurnālos, vai arī pašas fotografētus tuksnešu un okeāna attēlus. Darba radīšanas procesā viņu interesē tikai papīra virsma, ar kuru tiek strādāts. Atļaušos to salīdzināt ar kārtīga amatnieka attieksmi pret materiālu, kas tiek apstrādāts līdz tādai pakāpei, ka rodas dārgakmens. Kaut arī visus astoņpadsmit darbus, kas Teita zālē, var saukt par dārgakmeņiem, tomēr īpaši jāizceļ trīs ogles zīmējumi, kas eksponēti iepretim zāles ieejai (vajadzīgo divdesmit pēdu attālumā) un ļauj sajustu ievelkošu melnumu un masas blīvumu, kāds tajos panākts. Un vienlaikus skaudru tālumu un vēsumu. Neapšaubāmi, tas ir talants, kas šīs “virsmas” pārvērš par kaut ko vairāk nekā tika “virsmām”.  Tomēr mākslinieces reālisms attieksmē pret materiālu nedod pamatu doties kādos prima materia apcerošos ekskursos, kādi no viņas attēliem būtu tik ērti atvedināmi.


Night Sky #6. 1993. Walker mākslas centra Mineapolisā kolekcija. Foto: McKee Gallery

Visnotaļ dārgo Vijas Celmiņas darbu izstāde Tate Britain muzejā notiek, pateicoties “gadsimta dāvinājumam” jeb “nepieredzētai filantropijai”, kā to pirms pieciem gadiem nodēvēja Apvienotās karalistes mediji, kad 2008. gadā viens no Londonas ietekmīgākajiem mākslas dīleriem Antonijs d’Ofei valstij uzdāvināja vairāk nekā 725 mākslas darbu kolekciju – Diānas Arbusas, Jozefa Boisa, Vijas Celmiņas, Gilberta un Džordža, Demjena Hērsta, Aleksa Kaca, Anselma Kīfera, Džefa Kūna, Sola Le Vita, Ričarda Longa, Roberta Mepltorfa, Agneses Mārtinas, Brūsa Naumana, Gerharda Rihtera, Bila Violas, Endija Vorhola un vēl virknes citu mākslinieku darbus.

...Arhīvā lasi par Arterritory.com tikšanos ar Viju Celmiņu viņas darbnīcā Ņujorkā...

Līdz ar šo dāvinājumu tika iedibināta izstāžu programma ARTISTS ROOMS, kas kopīgā sadarbībā apvieno vairākus Lielbritānijas muzejus un kuras uzdevums ir no dāvinājuma veidot starp muzejiem ceļojošas izstādes, tādējādi veicinot iepazīšanos ar laikmetīgo mākslu. Kā izrādās, d’Ofei kungs uzskata, ka ārpus Londonas šāda izglītība esot nepietiekama: “Kad biju vēl skolnieks, nevarēju atļauties iegādāties muzeja biļeti,” viņš stāsta, “bet es ātri sapratu, ka māksla liek domāt. Īpaši laikmetīgā māksla, tās dažkārt tik sarežģītās koncepcijas. Ir svarīgi jaunatnei mācīt uzdot jautājumus, un, jo vairāk jautājumus tā uzdos, jo labāk attīstīsies spēja domāt. Laba māksla liek uzdot daudz jautājumus. Iemācīt bērniem spriestspēju ir galvenais.” Lieki piebilst, ka biļete uz ARTISTS ROOMS izstādēm Lielbritānijā nevienam nav jāpērk, tiesa, tagad arī muzeju pastāvīgās ekspozīcijas ir bez maksas. Anthony d’Offay Gallery kopš 1980. gada bijusi viena no Londonā ietekmīgākajām, pārstāvējusi Boisu, Vorholu, Kīferu, Boltaņski, Bāzelicu u.c., bet visiem par lielu pārsteigumu 2002. gadā ar Bila Violas izstādi ir beigusi darbību. 2006. gadā Skotijas Nacionālās galerija un Teita galerija vienojās par vēlmi iegūt vairāk nekā 125 miljonus britu mārciņu vērto kolekciju, un d’Ofei kungs šķīries no tās par nieka 26 miljoniem.


Vija Celmiņa Rīgā – uz kāpnēm, kuras ved uz Arsenāla Radošo darbnīcu

“Mākslinieku istabu” sērijā ir saraksts ar 25 autoriem un 50 istabām. Tiem māksliniekiem, kas vēl dzīvi, ir iespēja izvēlēties kādu sev tuvu klasiķi no muzeja kolekcijas, kuram līdzās izstādīties. Vija Celmiņa izvēlējusies Viljama Tērnera akvareļus, kurus, kā apgalvo Celmiņas izstādes kuratore, muzejs vēl nekad neesot izrādījis publiski. Viņas teiktajā jūtama tā pati rūpe, kas Latvijā un, iespējams daudz kur pasaulē, proti, muzeju krātuvēs glabājas ievērojams daudzums mākslas darbu, kurus vienkārši fiziski nav iespējams sistemātiski atrādīt tautai. Dvīņu zālē, kādā eksponēti Celmiņas grafikas darbi, izstādīti arī kādi trīsdesmit nelieli Tērnera dabas noskaņu tvērumi akvarelī. Minimālistiskās horizonta, debesu, saulrieta un mākoņu gaismas un krāsas studijas angļu romantisma laika klasiķa skicēs nonāk galu galā līdz pilnīgai abstrakcijai. Māksliniece gan bilst, ka viņa un Tērners ir pilnīgi pretēji – pēdējo interesēja dabas pārdzīvojums, ekspresija, kustība, kamēr Celmiņa norobežojas no emocionāliem pārdzīvojumiem.


Ekspozīcijas skats no izstādes “Mecotintas laiks” Arsenāla Radošajā darbnīcā

Neraugoties uz Vijas Celmiņas darbu ekskluzivitāti gan to pieejamības ziņā, gan augsto izmaksu dēļ, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 2014. gadā apņēmies sarīkot mākslinieces personālizstādi Rīgā. Jācer, ka Arsenāla Radošās darbnīcas izstāde “Mecotintas laiks”, kas iedziļinās laikietilpīgās tehnikas – mecotintas specifikā, un kurā izcili strādā Celmiņa, ir uvertīra tik ļoti gaidītajai mākslinieces skatei arī pie mums.