RAKSTI  
Iļja Čašņiks. Supremātiskā kompozīcija. Ap 1922. gadu

Pārveidoties nulles formā 0

Olga Abramova
22/10/2012 

Izstāde “…Mēs būsim trijatā… Kazimirs Maļevičs. Iļja Čašņiks. Nikolajs Sujetins. Gleznas un grafika no kolekcijas Sepherot Foundation (Lihtenšteina)” apskatāma Valsts Tretjakova galerija Maskavā līdz 25. novembrim

Kad 1919. gadā Kazimirs Severinovičs Maļevičs, Ela Ļisicka ielūgts, ieradās Vitjebskā pasniegt Marka Šagāla vadītajā mākslas skolā, viņš jau bija pazīstams jaunā avangarda virziena – supremātisma – autors. Izstāde “0,10” ar Melno kvadrātu” jau bija aiz muguras, manifests “No kubisma uz supremātismu. Jaunais gleznieciskais reālisms” bija izdots, jau nodibināta arī mākslas grupa “Supremus”, kurā darbojās Ļubova Popova, Olga Rozanova, Ivans Kluns, Aleksandra Ekstere un citi. Nesenā Oktobra revolūcija vilināja ar iespēju “pilnībā pārkodēt pasauli”, tomēr liktenis un vēstures ironija tā vietā viņam piešķīra vēstures pieminekļu aizsardzības komisāra amatu.

Kā jau tas ierasts skolotājiem, Maļevičam vajadzēja skolēnus (“Neej pa Ceļu viens pats,” vēsta sūfiju gudrība), tādēļ arī viņš bija piekritis no revolucionārās Maskavas pārcelties un Vitjebsku: “Neba labākas maizes dēļ Vitebskā dzīvoju.” Harizmātiskais līderis studentu vidū ātri iekaroja popularitāti – Šagāla lekciju vietā tie priekšroku sāka dot viņējām. Visbeidzot Šagāls, palicis bez skolniekiem un turklāt noguris no vadošā amata, Vitjebsku pameta uz visiem laikiem.

 
Kazimirs Maļevičs. Taisnstūris un aplis. 1915 

Maļevičs, sekotājus apvienojis radošajā grupā UNOVIS (utverģiķeļi novovo iskustva jeb “jaunās mākslas nostiprinātāji”), pievērsās teorijai – Vitjebskā viņš uzrakstīja savu galveno darbu “Supremātisms, pasaule kā bezpriekšmetiskums jeb mūžīgais miers”. Mācekļi sāka fanātiski aizrauties ar supremātisma sistēmu un to īstenot dzīvē – piemēram, padomju svētku noformējumos, kā arī veidojot tribīnes un karogus. 1922. gada beigās Maļeviču uzaicināja uz Petrogradu (Sanktpēterburgas nosaukums laikā no 1914. līdz 1924. gadam). Mācekļi devās līdzi, lai viņa vadītajā Valsts Mākslas kultūras institūtā turpinātu attīstīt supremātisma valodu.

UNOVIS pārtrauca darbību līdz ar Mākslas kultūras institūta slēgšanu 1926. gadā – mācekļi atteicās no Sistēmas un izklīda. Sākotnēji tik lielā grupa saruka. Nikolajs Sujetins un Iļja Čašņiks bija vieni no visuzticīgākajiem. “…Mēs būsim trijatā…” ir Maļeviča privātajā korespondencē atrodams fragments tieši par viņiem. Čašņiks nekad nenomainīja skolotāju. Iespējams, ka viņš to vienkārši nepaspēja, jo 1929. gadā 27 gadu vecumā mira no peritonīta. Sujetins apglabāja draugu un pēc tam, 1935. gadā, arī Meistaru. Visbeidzot viņš pievērsās dizainam – bija iestājies laiks, kad atzīts tika vienīgi socreālisms, jaunām mākslas valodām vairs nebija vietas.


Nikolajs Sujetins. Supremātiskā kompozīcija ar melno un zaļo. 1925

Laiki, par laimi, ir mainījušies. Nu Maļeviča un viņa skolnieku daiļrade ir vispāratzīta. Katra jauna tikšanās ar viņiem – īpaši tik svarīgās izstāžu telpās kā šoreiz – izraisa pilnīgi saprotamu skatītāju interesi. Lai nokļūtu līdz Tretjakova galerijā izstādītajai ekspozīcijai, vispirms jāiziet cauri garai zāļu anfilādei ar 20. gadsimta mākslu. Nav viegli līdz pat galamērķim saglabāt noskaņu, ko radījusi visa šī šedevru prelūdija Gončarovas un Larinova, Kandinska un Tatlina, Rodčenko, paša Maļeviča “Melnā kvadrāta” un citu izpildījumā. Tomēr harmoniskais mākslinieku trio ir tik konsekvents savā izteiksmē, ka tas izdodas, neraugoties uz to, ka ekspozīcijas pamatā ir grafika – aptuveni simts nelielas skices, no kurām daudzas tapušas uz burtnīcu lapām; darbu aprakstā tā arī norādīts – “zili rūtots papīrs”.

Palīdz arī ārkārtīgi kvalitatīvais ekspozīcijas noformējums. Izstāde itin nemaz nav liela – tikai divas zāles. Pirmajā no tām čīkstošais parkets savaldīts ar pelēku pārklājumu, kura centrā atrodas liels, melns kvadrāts. Uz šī kvadrāta novietots Maļeviča darbu stends. Balts, pelēks, melns, dažas metāliskas konstrukcijas un pareizi uzstādīta nespoža (tā tomēr ir grafika) gaisma ieskauj šo izstādīšanai nemaz ne tik pateicīgo materiālu.

“Maļeviču” kopā ir 14, bet būtu pieticis arī ar mazāku darbu skaitu, jo divas deviņdesmitajos gados tapušas impresionistiskās eļļas etīdes, kā arī daži viņa agrīnie darbi un jo īpaši gandrīz peredvežņiku stilā veidotais mātes portrets runā pavisam citā mākslas valodā. Tādā, kurā Maļevičs skan mazāk pārliecinoši. Tikai kolekcijas kapitalizācijas nepieciešamība var izskaidrot minēto darbu parādīšanos šādā kontekstā. Protams, viņa darbu cienītājiem un speciālistiem svarīgs ir jebkurš jaunparādījies materiāls, tomēr 1915. gada supremātiskā kompozīcija “Taisnstūris un aplis” un pāris supremātiskie uzmetumi ar šādu kamertoņa lomu attiecīgajā izstādē būtu tikuši galā veiksmīgāk. Īpaši tas manāms uz mācekļu darbu fona – Čašņika 54 zīmējumiem un ģipša reljefiem, kā arī Sujetina 34 skicēm un gleznām.


Iļja Čašņiks. Supremātiskā kompozīcija. Ap 1925. gadu

Sekojot skolotājam, kurš iedvesmojies no jaunajiem priekšstatiem par kosmosu, fizikas un ķīmijas likumiem, arī mācekļi tiecās “pārveidoties nulles formā un vilkt sevi ārā no akadēmisko draņķu atvara”, pārvēršoties “Visuma pirmformā”. Skolotāja ideju ietekmē māksla viņiem kļūst par prasmi “veidot konstrukciju… balstoties uz zināšanām par svaru, ātrumu un kustības virzienu”. Viņi vienojās, ka “mākslinieks var būt radītājs tikai tad, kad viņa gleznas formām nav nekā kopēja ar dabu… Formām ir jāpiešķir dzīvība un tiesības uz patstāvīgu eksistenci.”

Izstādē varam redzēt, kā vienkāršas ģeometriskās figūras – aplis, kvadrāts, taisnstūris, krusts – pārtapušas jaunā mākslinieciskajā sistēmā un pat jauna pasaules redzējuma zīmēs. Vai arī – kā nepieciešamības un dzīves apstākļu spiesti kosmiskie virpuļi rimstas, pārtopot ornamentos uz audekla vai rakstos uz šķīvjiem.

Mēs redzam fanātisku darbu pie mācekļu skolotāja veidotās filozofiski teorētiskās struktūras, un līdz ar to arī mēģinājumus izrauties ārpus supremātisma robežām. Gan Sujetins, gan Čaškins tika meklējuši savu personīgo bezpriekšmetiskuma sistēmas variantu.


Nikolajs Sujetins. Sieviete ar melnu zāģi

Šo izstādi uz Tretjakova galeriju atveda Sepherot Foundation – Lihtenšteinā bāzēts fonds, kas kolekcionē viņpus Krievijas robežām nonākušo mākslu. Fonds Krievijas mākslas aprindu redzeslokā parādījās 2010. gadā un kopš tā laika regulāri  ar savas kolekcijas darbiem piedalās viscienījamāko galeriju izstādēs. Fonda dibinātāji ir anonīmi, tomēr vienu no vadītājiem var nosaukt skaidri – tas ir Aleksandrs Smuzikovs, cilvēks, kas figurējis Forbes sarakstā un pazīstams ar savu nemīlestību pret publiskumu (internetā nav atrodamas ne viņa privātā fotogrāfijas, ne jelkādi personīgi izteikumi). Arī galvenā ekspozīcijas “…Mēs bijām trijatā…” Maļeviča supremātiskā kompozīcija “Taisnstūris un aplis” vēl nupat viņa kolekciju pārstāvēja vērienīgā jubilejas izstādē, kas notika Maskavas Tēlotājas mākslas muzejā.

Diemžēl nav iespējams neatgādināt par Sepherot Foundation atvesto darbu izcelsmi. Liela daļa darbu nāk no mākslinieka-kinētista Ļeva Nusberga privātās kolekcijas, kas tapusi vēl padomju laikos, pateicoties viņa personīgajam kontaktam ar mantiniekiem un kolekcionāriem. Septiņdesmitajos gados Nusbergs kolekciju izveda uz ASV. Galerists Garijs Tatincjans izpirka daļu krievu avangarda kolekcijas, nogādāja to atpakaļ Krievijā un savā galerijā 2006. gadā uzrīkoja izstādi “Maļevičs – Sujetins – Čašņiks – Jermilovs: supremātiskais kanons”. No izstādes tālāk darbi, kur nu kurais, nonāca pie dažādiem kolekcionāriem, tajā skaitā arī pie Smuzikova. Nu eksperti apšaubījuši vairāku darbu autentiskumu, un Tatincjans ar Nuspergu tiesājas par finansiālajiem kaitējumiem un reputācijas graušanu. Tajā pašā laikā grūti noticēt, ka tik godājama institūcija kā Tretjakova galerija, merkantilu apsvērumu vadīta, varētu būt atļāvusies strādāt ar nepārbaudītām lietām.

Tatjana Gorjačeva – cienījama speciāliste, izstādes kuratore un zinātniskā kataloga autore – galvo, ka darbi ir oriģināli.


Nikolajs Sujetins. Supremātiskā kompozīcija

Izstādi “…Mēs būsim trijatā…” var uzlūkot no dažādām pusēm – kā pieminekli mācekļu ticībai skolotājam vai kā skolnieku mēģinājumu pievarēt skolotāja diktatūru un rast savu ceļu. Var priekšplānā izvirzīt kolekcijas izcelsmes detektīvsižetu. Taču galvenā sajūta, ar kuru pametīsiet ekspozīciju, būs skumjas par nenotikušo – šajās mazajās papīra lapiņās mīt varens, monumentāls spēks.