RAKSTI  
S, E, F un A

Krievijas dārgakmens – AES+F 0

Anna Iltnere
25/09/2012 

Zem iniciāļiem AES+F slēpjas Maskavas mākslinieku četrotne, kas dotā brīdī pilnīgi noteikti ir veiksmīgākais un visnotaļ dārgākais Krievijas laikmetīgās mākslas eksports. Nebūtu īsti pareizi apgalvot, ka pasaules atpazīstamību AES+F ieguva piedaloties divās Venēcijas mākslas biennālēs pēc kārtas – 2007. un 2009. gadā. Viņus zināja arī pirms tam. Taču Venēcija, protams, uzspieda savu slaido kāju uz karjeras gāzes pedāļa, un aizrobežu personālizstāžu birums varēja sākties, tam uzņemot tikai aizvien lielākus apgriezienus. 28. septembrī ar trīs videoinstalāciju (“Last Riot”, “The Feast of Trimalchio” un “Alegoria Sacra”) kopu tiks atklāta AES+F izstāde Berlīnes Gropius-Bau muzejā. Bet vēl pirms tam, 25. septembrī, triloģija piedzīvos pirmizrādi (pirmo reizi skatāma vienuviet), jaunatklājot Maskavas izstāžu zāli “Manēža”, kas atrodas līdzās Kremlim un ietilpst lielākā mākslas telpu kompleksā, kas savulaik celts 1817. gadā kā tam laikam revolucionāra būve militāriem nolūkiem. Pārdzīvojot karus, ēka pat paguvusi kalpot kā gigantiska garāža valdības automašīnām un Maskavas galvenās kultūras pārvaldes pārraudzībā nokļuva vien 1957. gadā. 2004. gadā “Manēžu” izpostīja ugunsgrēks un pēc atjaunošanas tā kalpoja savdabīgiem gadatirgiem, kur medus un kažokādas mijās ar Millionaire Fair. Šobrīd pārbūvētā mākslas telpa ar 20 tūkstošu kvadrātmetru kopējo platību un ambīcijām kļūt par Krievijas analogu Parīzes Grand-Palais, ir Maskavā nozīmīgs notikums, uz kuru liktas lielas cerības. Septembra The Art Newspaper Russia numurā tam veltīta teju visa pirmā lapa. Nākamā gada rudenī tieši “Manēžā” notiks 5. Maskavas Laikmetīgās mākslas biennāle.

Maskavā AES+F darbnīcu nebija grūti atrast. Mākslinieku nams pilsētas perifērijā slejas augstāk par citiem. Arī pie bāli zaļi apgaismoto koridoru labiriniem un šaurā lifta postpadomju ciemiņi latvieši ir jau raduši un sevi nepazaudē. Krievijā iecienītā mākslas žurnāla Artchronica un galerijas Triumph rīkotajā ballītē pie globāli atpazīstamajiem krievu māksliniekiem pirmā mūs sveicina dāma ar kuplu sasuku. “Es esmu A,” viņa paspiež roku. Arī pārējie trīs grupas dalībnieki sevi vakara gaitā piesaka ar uzvārda pirmajiem burtiem. Sākumā, kad astoņdesmitie mijās ar deviņdesmitajiem, viņi bija vienkārši AES, līdz 1995. gadā diviem arhitektiem un grafiskajam dizaineram pievienojās arī modes fotogrāfs Vladimirs Fridke jeb “+F”. Kādā brīdī pie uzkodām klātā galda dalībniekam “E” jeb Ļevam Evzovičam jautāju, kā tas īsti ir – māksliniekam strādāt komandā un tik ilgus gadus, uz ko viņš vaļsirdīgi atbild, ka “arvien vieglāk”. Piebilstot, ka, viņaprāt, agrāk vai vēlāk mākslinieki apjautīs, ka strādāt grupās ir daudz jēgpilnāk nekā saēst sevi vientulībā. Iesaku to noglabāt atmiņā, jo AES+F ir visai pamatoti iemantojuši pareģotāju slavu. Jāpiebilst, ka jau nākamā gada martā AES+F darbi būs apskatāmi arī Rīgā. 

AES+F “jājamzirdziņš”

Kad 1996. gadā klajā nāk Semjuela Hantingtona grāmata “Civilizāciju sadursme”, tā zibenīgi kalpo par inspirāciju AES+F ilggadējajam “Islāma projektam”. Mākslas darbs ieņem vairākas formas, pat kā “Nākotnes ceļojumu aģentūra” ar suvenīru krūzēm un apdrukātiem T-krekliem. Bet galvenā sāls ir fotoattēli – kolāžās apvienoti spēcīgi valstu simboli, kuri vienlaikus ir arī pilsētu atpazīstamības zīmes un tūrisma magnēti. Teju triviālā kolāžas metode rada “nokaitētu” attēlu sēriju, kur apdedzināt to pašu pirkstu, kas tiek pakratīts pret tādiem multikultūru hibrīdiem kā Londonas Bigbens ar austrumnieciski apaļīgu “cepurīti” un vēl citiem pat skarbākiem. “Islāma projekta” sākumā, 1996. gadā, tapa arī nu jau leģendārā fotogrāfija, kurā ASV Brīvības statuja ir ietērpusies parandžā. Lai arī “Nākotnes ceļojumu” iztēlotā starta platforma tika iekārtota 2006. gadā, kādā intervijā viens no grupas dalībniekiem atzīst, ka “Islāma projekts” viņiem pašsaprotami aprāvās 2001. gada 11. septembrī. 

 
AES+F. Liberty. 1996. Vīnes Knoll Galerie īpašums

“Mana hipotēze ir tāda, ka fundamentālais konfliktu avots jaunajā pasaulē nebūs primāri ideoloģisks vai ekonomisks. Lielākā šķelšanās un galvenais konflikta cēlonis būs meklējams kultūrā. Nacionālās valstis joprojām ieņems visietekmīgāko spēlētāju lomas, kamēr pamatkonflikti notiks starp nācijām un dažādu civilizāciju grupām. Tieši sadursme starp civilizācijām dominēs vispasaules politikā. Nepilnīgās robežas starp tām būs nākotnes kauju frontes līnijas,” deviņdesmito gadu vidū rakstīja protagonists Semjuels Hantingtons.


Space Beduin. Binladens astronauta tērpā. Šeit izmantota vēlāk pieminētā manekena galva

Civilizāciju un kultūru pretnostatīšana vai samierināšana šķiet tāds neverending story. Jau 20. gadsimta sākumā īso stāstu meistars no Lielbritānijas Rudjands Kiplings rakstīja: “Oh, East is East, and West is West, and never the twain shall meet, / Till Earth and Sky stay presently at God’s great Judgment Seat.” Tā ir laba augsne arī mītu un stereotipu zelšanai, ko apstiprina mākslinieki: “Mēs cenšamies aizskart bāzes mītus, kuru patiesībā nav daudz; bet, lai cik savādi tas arī neliktos, tie turpina darboties pat jauno tehnoloģiju laikmetā.” Īsti vietā būtu atminēties, ko par mītiem reiz sacījis Rolāns Bārts, proti, ka tajos ietvertās zināšanas ir juceklīgas, neskaidras, pieņēmumos balstītas. Ne velti mākslas pētniece Dorotija Barenskota, kas rūpīgi analizējusi AES+F “Islāma projektu”, atzīst, ka projekta centrālā ass ir dziļā intelektuālā krīze, kas var mums reiz maksāt izpratni par realitāti. AES+F darbnīca ir iekārtota divos stāvos. Pirmajā ir virtuve, kur uz letes malas starp traukiem novietota manekena galva. Plikpauraina sieviete ar visai izteiksmīgiem sejas vaibstiem un pilnīgām lūpām. Promejot nenoturamies pavaicāt, kas ir šī dāma, uz ko Jevgēņijs Svatksijs jeb dalībnieks “S” atsmej: “Tas ir Binladens! Bez matiem un bārdas.”

Ne melns, ne balts

Gribētos uzsvērt, ka savos mākslas darbos AES+F nav didaktiski. Visās trīs videoinstalācijās ir pagrūti izšķirt, kurš ir labais, kurš ļaunais, un tas īstenots ar nolūku, arī asiņu nekad nav. “Mēs neražojam Holivudas filmas. Vēlamies darbos iznīcināt klišeju par labajiem un sliktajiem zēniem, kāda sastopama medijos. Arī Padomju Savienībā, kur uzaugām, vienmēr bijis vairāk nekā skaidrs, kurš ir apspiedējs, bet kurš – upuris. Mākslā lūkojam aprakstīt jauno situāciju, kurā valda absolūta neskaidrība. Tā ir liberālā globālā kapitālisma problēma un to arī vēlamies parādīt.” Rezultātā, darbus uzlūkojot, arī skatītāju pārņem divējādas emocijas – gan sajūsma, gan trauksme. Līdzīgas izjūtas mākslinieki paši lolo pret mūslaiku kultūru, stāstot, ka to kritizē un apbrīno reizē. Jā, arī patēriņa sabiedrība ir lielisks klimats, kur plaukt uz zelt mītiem un simboliem. Starp citu, par to, ka AES+F savā triloģijā atklāti demonstrē slavenākos modes zīmolus, neviens viņiem nemaksā. Šāds jautājums no viesiem izskanēja, iepazīstoties ar mākslinieku darba aizkulisēm, kuras starp citu tiks ieskicētas arī izstādē “Manēžā”. Interesanti, ka videoinstalāciju pamatā nekad nav ne skaidra scenārija, ne t.s. story board, vien aptuvenas idejas. Galarezultāts rodas gandrīz gadu ilgā pēcapstrādē, kuras laikā tiek ļauta vaļa improvizācijai. Savukārt materiāls, proti, desmitiem tūkstoši foto kadru ar varoņiem un situācijām tiek iepriekš uzņemts speciālā paviljonā vien kādās desmit dienās. Īsāk sakot, process ir apgriezts tam, kā ierasti top, piemēram, kino.

Kultūrvēstures bize 

Vēl viens paņēmiens, kā AES+F triloģijā panākta savdabīgā atmosfēra, iespējams, ir hi-tec tehnoloģiju un mūsdienu greznību sapīšana ar pagājušo gadsimtu kultūras vēsturi. Jau pirmās triloģijas daļas “Last Riot” kompozīcijās redzamas atsauces uz manierisma un baroka glezniecību, jo īpaši Karavadžo. Kamēr artava mūsdienām ir supersterilā, teju virtuālā vide, patapināta no datorspēlēm un Holivudas ārišķībām. Kā stāsta AES+F, mūslaiku vizuālā kultūra viņiem šķiet ļoti līdzīga barokam, jo valda pārspīlēta ekspresija, figurālisms, dominē vizualitāte, kas tajā pašā laikā ir dekadenta. Arī jaunāko darbu –  videoinstalāciju “Alegoria Sacra”, ir iedvesmojusi glezniecība, proti, Džovanni Bellīni 15. gadsimta glezna ar tādu pašu nosaukumu. 

Luksuss un orģijas

Spilgtas paralēles starp šodienas patēriņa kultūras apogeju un kultūras vēsturi var vilkt tieši otrajā triloģijas daļā “The Feast of Trimalchio”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2009. gadā un kurai inspirācija smelta Petroniusa “Satīrā” (Satyricon), kas apraksta bagātību, greznību un baudas pretstatā cilvēka eksistences niecībai. Darbā, ko Petroniuss romiešu impērijas laikā ir rakstījis turpat vai visu savu mūžu un no kura līdz mūsdienām saglabājušās vien dažas nodaļas, kūsā orģijas un svētki. AES+F “Trimalčio dzīrēm” centās radīt trešā gadu tūkstoša analogu, tālab šķiet tikai loģiski, ka visa darbība notiek glamūrā pieczvaigžņu viesnīcā.

“Satīras” angļu tulkojumam 20. gs. 30. gados ir sarakstīts ievads jeb tāda kā pavadvēstule lasītājam (jaunajam džentlmenim), vēsturisko tekstu ieliekot tālaika kontekstā. Tās autors, kāds skotu rakstnieks, trāpīgi norāda, ka orģiju un dzīru tēma periodiski kļūst aktuāla, kam lieliski var izsekot, fiksējot gadsimtus, kad tiek no jauna uzieta un tulkota “Satīra”. Šķiet, AES+F 2009. gada videoinstalācija ir kā vēl viens tāds “tulkojums”.

Aprakstot dzīvesveidu, kādu piedzīvojis un aprakstījis pats Petroniuss un kas vēlāk reanimēts arī, piemēram, 17. gadsimta vidū (kad tapis viens no latīņu teksta angļu tulkojumiem), skotu rakstnieks Monkrīfs piemin interesantu terminu – ante-pusdienas, kur “ante” no latīņu valodas tulkojams kā “pirms”. Lieta tāda, ka smalkajiem kungiem paticis ne vien gardi paēst, bet ne mazāk būtiski bijis arī, kā tas viss izskatās. Vesela industrija viņu prasības apmierināja ar smalkiem galda piederumiem un kādām tik vēl ārišķībām. Lai viesi to pienācīgi apbrīnotu, pagājis krietns laiciņš, un ēdiens nenovēršami atdzisis. Tālab apkalpotāji šīs ante-pusdienas aiznesa vēl pat neiesāktas, un to vietā tika servēta jauna, karsta maltīte. Piemirstā paraža šķiet viena no trāpīgākajām metaforām, raksturojot arī šodienas bezjēdzīgās, liekās pārmērības, kas kā pa vēstures spirāli nu atkal ir samilzušas.

Pēc ciemošanās mākslinieku darbnīcā atgriezos viesnīcā, kur koferī gulēja līdzpaņemta un e-flux journal izdota kabatas formāta grāmatiņa “What is Contemporary Art?”. Atbilstoši masveida vilnim Facebook vietnē, kuru inicējis kāds grāmatu gadatirgus, izpildīju spēles noteikumus: uzšķiru 52. lapu un, lūk, pārrakstu piekto tās teikumu. Varbūt pa dadaisma modei konteksts tam var piešķirt kādu papildus jēgu: “Apkaime jau sen kā izzudusi, bet tās nospiedums populārajā kultūrā ir vēl saskatāms tādos simulakros kā kiberpanku zinātniskā fantastika, gangsteru un šausmu filmas, mangas un datorspēles.”

www.aes-group.org