Jozefa Boisa pieturas
Tabita Sīmane
12/09/2012
12. septembrī Maskavas modernās mākslas muzejā “Vācijas kultūras gada Krievijā 2012/13” ietvaros tiek atklāta plaša ietekmīgākā vācu 20. gadsimta otrās puses mākslinieka Jozefa Boisa (1921–1986) retrospektīva “Jozefs Boiss: aicinājums pēc alternatīvas” / «Йозеф Бойс: Призыв к альтернативе», kas atvērta līdz 14. novembrim.
1963. gada 18. jūlijā Rūdolfa Cvirnera galerijā Ķelnē pēc Alana Kaprova referāta par hepeningu Jozefs Boiss sarīkoja savu pirmo akciju ar taukiem. Tauki, filcs, medus – šiem materiāliem, kas jau kļuvuši par Boisu simbolizējošām zīmēm, ir būtiska nozīme gan viņa mākslas darbu semantiskajā jēgā, gan gluži personiskā, individuālā sevis apzināšanās līmenī. Boisa gadījumā tās turklāt nav nošķiramas lietas – viņš bija pirmais, kurš tik izteikti pārlika uzsvaru no tā, ko mākslinieks rada, uz viņa personību, aktivitātēm un viedokļiem; savu paplašināto mākslas konceptu Boiss nodeva caur performanču sērijām un publiskām diskusijām.
Siltuma substances
Materialitāte šodien noteikti ir viena no izteiksmīgajām Boisa mākslu raksturojošām iezīmēm. Attiecībā uz saviem darbiem viņš bieži runājis par “siltumu” un “enerģiju”, arī viņa skulptūrās izmantoti materiāli asociējas ar enerģijas ģenerēšanu, uzturēšanu vai vadīšanu. Boisam tā bija metafora radošajai un garīgajai enerģijai, kuru, kā viņš ticēja, mākslai ir jāstimulē gan katrā indivīdā, gan sabiedrībā kopumā.
Viņš uzskatīja, ka tām substancēm, kuras viņš izmanto savās skulptūrās vai instalācijās, piemīt semantiska daudzslāņainība, asociāciju bagātība, kas savukārt caur atkārtotu pielietojumu iegūst personisku simbolismu – ko materialitātei piešķir arī kāda, lai arī pretrunīgi vērtēta, bet “izskaidrojoša” leģenda.
Šo kara laika stāstu, viņš publiski pavēstīja 1979. gadā. Kad 1941. gadā 20 gadu vecumā Boiss tika iesaukts vācu armijā, viņš, apmācīts par militārās aviācijas radistu, kļuva par vienu no kara bumbvedēju apkalpes locekļiem. 1944. gada 16. martā viņa lidmašīna tika notriekta Krimā, netālu no Znamjankas ciema. Tiktāl tie ir fakti, bet tālāk jau seko paša Boisa interpretācija.
“Ja nebūtu tatāru, es toreiz būtu aizgājis bojā. Tie bija Krimas nomadi neitrālajā joslā starp krievu un vācu frontēm, kas neatbalstīja ne vienu, ne otru karojošo pusi. Es biju ar viņiem iedibinājis labas attiecības un bieži devos viņus apciemot [Boiss bija bijis dislocēts Krimā 1942. gadā]. “Du nix njemcky”, viņi teica, “du Tatar” (“Tu neesi vācietis, tu esi tatārs”) un centās mani pierunāt pievienoties baram. Viņu nomadiskais dzīvesveids mani, protams, piesaistīja, lai gan tajā laikā viņu pārvietošanās bija ierobežota. Tie bija viņi, kas atrada mani sniegā pēc lidmašīnas katastrofas, kad vācu meklēšanas vienība jau bija atmetusi ar roku. Es tad vēl biju bezsamaņā un pilnībā nācu pie sajēgas tikai pēc kādām 12 dienām, kad es jau biju vācu lauka hospitālī. Tāpēc atmiņas par šo laiku ir tikai apziņā iespiedušies atsevišķi tēli. Pēdējais, ko atceros, ir sajūta, ka ir par vēlu izlēkt, par vēlu, lai atvērtos izpletnis. Varbūt bija palikušas dažas sekundes, līdz mēs sadūrāmies ar zemi. Laimīgā kārtā es nebiju piesprādzējies, es nekad neliku drošības jostu. No mana drauga, kurš bija piesprādzējies, sadursmes brīdī nekas daudz pāri nepalika, viņš sadalījās gluži vai atomiskās daļiņās. Bet es acīmredzot biju izlidojis cauri priekšējam stiklam, un tas mani izglāba. Biju smagi savainojis galvaskausu un žokli. Tad lidmašīnas aste sagriezās otrādi, un es tiku pilnībā aprakts zem sniega. Pēc vairākām dienām tādā stāvoklī mani atrada tatāri. Atceros balsis sakām “Voda” (Ūdens), atceros viņu telšu filcu, tad blīvo, kodīgo siera, tauku un piena smaku. Viņi pārklāja manu ķermeni ar taukiem, lai palīdzētu tam atjaunot siltumu, un ietina filcā kā izolācijas materiālā, lai siltumu noturētu ķermenī.”
Lai gan aculiecinieki ir atzinuši, ka pilots tiešām nomira īsi pēc sadursmes, par Boisu zināms, ka viņš bijis pie samaņas un viņu savācis vācu meklēšanas desants. Turklāt tobrīd ciemā tatāru nemaz nav bijis. Boiss tika aizvests uz militāro hospitāli, kur viņš pavadīja trīs nedēļas, bet augustā tika nosūtīts uz Rietumu fronti.
Par to, ka faktu un izdomājumu sajaukums ir Boisa pašradītās personas raksturīga iezīme un savas biogrāfijas pārinterpretācija nebūt nav pretrunā ar viņa mākslu, liecina jau kāda daudz agrāka daiļrades pieturvieta. Jaunās mākslas festivālam Āhenes Tehniskajā koledžā 1964. gadā Boiss bija radījis idiosinkrātisku CV, ko nosauca par Lebenslauf/Werklauf (“Dzīves gaitas/Darba gaitas”) – tas bija pašapzinīgi fikcionalizēts mākslinieka dzīves atstāsts, kurā vēsturiskie notikumi sajaukušies ar metaforiskām un mītiskām detaļām. Jāatzīmē, ka šajā festivālā Boiss uzstājās arī ar kādu performanci jeb “akciju”, ko pārtrauca studentu bariņš – viens no viņiem uzbruka arī Boisam un iesita viņam pa seju; fotogrāfija, kurā mākslinieks redzams ar asiņojošu degunu un paceltu roku, guva plašu rezonansi medijos un padarīja Boisu par publiski atpazīstamu personu.
Lai arī cik fikcionalizēts ir stāsts par lidmašīnas avāriju un tatāriem, nenoliedzmi tas ir kalpojis kā spēcīgs Boisa mākslinieciskās identitātes ģenēzes mīts, kā arī piedāvājis interpretatīvu atslēgu viņa neparasto materiālu pielietojumam, starp kuriem tauki un filcs ir nozīmīgākie. Tauki parādās daudzās Boisa skulptūrās. Tos viņš daļēji izvēlējās, lai stimulētu diskusiju par to, kā mākslā var ienākt “materiāls, kas ir viena no eksistences bāzes substancēm un nekādā ziņā neasociējas ar mākslu”. Otrkārt, viņam ļoti būtiska bija fleksibilitāte, ar kādu tauki attiecīgā temperatūrā pāriet no stingras substances šķidrā, kas ļāva taukiem piešķirt iedarbīgu garīgās transcendences simbolismu. Savukārt filcs Boisam bija svarīgs dēļ tā spējas absorbēt visu, kas nonācis ar to kontaktā. Tas ir gan izolācijas materiāls, kas kļūst par siltuma simbolu, gan, piemēram, trokšņa slāpētājs, kad Boiss tajā ietin klavieres, televizoru vai skaļruni.
Tauki un filcs ir Boisa vispersoniskākie un “dziļākie” materiāli, taču no “siltajiem” materiāliem var minēt arī medu un vasku, ko viņš uzskatīja par garīguma substancēm un reizē par kaut ko, kas reprezentē politisko harmoniju. Boiss apbrīnoja bišu sociālo organizētību, raksturojot to kā “sociālistisku organismu”, kas “caur sadarbības un brālības principiem funkcionē cilvēciskā, siltā veidā”. Mākslinieks izmantoja arī metālus – dzelzi, kura salto spēku un izturīgumu viņš asociēja ar visu vīrišķo, karu un Marsu, viņš novietoja opozīcijā varšam, vienam no mīkstākajiem metāliem un elektrības vadītājam, kas savukārt nozīmēja Venēru un sievišķo. Toties zelta izmantojums saistījās ar maģiju, alķīmiju un transformāciju.
Dziedinošais šamanisms
Iespējams, ka leģendai par tatāriem, kas atgriež pie dzīvības pusbeigto radistu, ir arī kāds sakars ar Boisa pašpasludināto šamaņa lomu, ko viņš uzņēmies mākslā/dzīvē. Boiss ticēja, ka performanču māksla var skatītājos izsaukt garīgu reakciju, tādējādi kļūstot par dziedinošu procesu. Viņa performances jeb “akcijas” bija kā rituāli, kuros iesaistīti spēcīgi, ar dzimšanu, nāvi un transformāciju saistīti simboli. Pat savam ārējam izskatam viņš centās piešķirt rituālistisku aspektu, ģērbjoties standarta “uniformā” – filca cepure, filca uzvalks, spieķis un veste.
Bērnībā Boisu bija ļoti fascinējusi daba, un viņš ar lielu apsēstību kataloģizēja visu apkārtnes floru un faunu. Tajā pašā laikā viņu apbūra arī ziemeļu mitoloģija un folklora, kur visiem radījumiem piemīt mistisks spēks. Šī godbijība par dabas pasauli saglabājās visu dzīvi un nolasāma arī viņa mākslā. Boiss identificējās ar noteiktiem dzīvniekiem, uzskatot tos par sargājošiem gariem. “Zirga, brieža, gulbja un zaķa figūras konstanti parādās un aiziet: figūras, kas brīvi pārvietojas no viena eksistences līmeņa citā, tādējādi reprezentējot dvēseles inkarnācijas...” 20. gadsimta 70. gados Boiss aktīvi iesaistījās vides aizsardzības politikā un bija viens no Zaļās partijas dibinātājiem.
Boiss bija pieņēmis šamanismu ne tikai kā savas mākslas prezentēšanas metodi, bet kā pašu dzīvi. Lai gan “mākslinieks kā šamanis” bija modīgs virziens modernisma mākslā, Boiss šajā ziņā ir neparasts ar to, ka sabalansēja un apvienoja “savu mākslu un savu dzīvi šajā šamanistiskajā lomā”. Boiss ticēja, ka cilvēce ar savu koncentrēšanos uz racionalitāti cenšas iznīcināt “emocijas” un tādējādi – iznīcināt lielāko enerģijas un radošuma avotu katrā indivīdā. Savā pirmajā lekciju tūrē pa Ameriku viņš stāstīja, ka cilvēce atrodas attīstības stadijā un kā “garīgām” būtnēm mums jāsmeļas gan savās emocijās, gan domāšanā, jo tās abas reprezentē cilvēka totālo enerģiju un kreativitāti. Boiss uzskatīja, ka mums jāsameklē un jāaktivizē sevī garīgums un jāsavieno tas ar mūsu domāšanas spēku tā, lai “mūsu pasaules redzējums paplašinātos un ietvertu visas neredzamās enerģijas, ar kurām esam zaudējuši kontaktu”.
“Kad es uzstājos kā šamanistiska figūra vai vismaz atsaucos uz to, es to daru, lai uzsvērtu savu ticību citām, ne-racionālām prioritātēm, lai uzsvērtu nepieciešamību radīt pilnīgi atšķirīgu pieeju tam, kā strādāt ar substancēm. Piemēram, tādās vietās kā universitātes, kur visi runā tik racionāli, ir nepieciešams, lai uzrastos sava veida burvis.” Boiss, kā viņš pats to bieži skaidroja intervijās, uzskatīja un izmantoja savu performatīvo mākslu kā šamanistisku un psihonalītisku tehniku, lai izglītotu un dziedinātu publiku. “Tas bija stratēģiski izsvērts paņēmiens – izmantot šamaņa tēlu, taču es arī vienlaicīgi lasīju zinātniskas lekcijas. Reizēm vienā brīdī es biju mūsdienīgs zinātnieks-analītiķis, bet citā brīdī mana eksistence kļuva šamaniska. Šīs stratēģijas mērķis bija izsaukt cilvēkos satraukumu par provocējošiem jautājumiem, nevis atklāt pabeigtu un perfektu struktūru. Tā bija sava veida psihoanalīze.”
Šādā aspektā viņa māksla bija gan izglītojoša, gan terapeitiska – viņa nolūks bija izmantot abas šīs diskursa formas un zināšanu stilus kā mācību līdzekļus. Viņš pielietoja šamanistiskas un psihoanalītiskas tehnikas, lai “manipulētu ar simboliem” un ietekmētu savu skatītāju. Laikā no 1955. līdz 1957. gadam Boiss piedzīvoja smagas depresijas periodu. Pēc atlabšanas viņš izteicās, ka “personiskā krīze” likusi viņam visu pārvērtēt un kļuvusi par sava veida “šamanistisku iniciāciju”. Šamanisms ir saistīts ar nāvi, un šamanis ir starpnieks starp šo pasauli un “aizsauli”. Boiss saskatīja Nāvi ne tikai cilvēku mirstības nenovēršamībā, bet arī apkārtējā vidē. Caur savu mākslu un politiskajām aktivitātēm viņš kļuva par spēcīgu vides aizsardzības aktīvistu. Tolaik viņš teica: “Es neizmantoju šamanismu, lai atsauktos uz nāvi, bet tieši otrādi – caur šamanismu es atsaucos uz laika, kurā dzīvojam, fatālo raksturu. Bet tajā pašā laikā es neizslēdzu, ka tagadnes fatālo raksturu nākotnē iespējams uzveikt.”
