RAKSTI  
Frica Koniga skulptūra “Sfēra” 2001. gada 21. septembrī. Foto: Michael Rieger/ FEMA News Poto

11. septembrim 11 gadi 0

Anna Iltnere
10/09/2012 

Dienu pirms apritēja gads kopš teroristu uzbrukuma Pasaules Tirdzniecības centram jeb Dvīņu torņiem Manhetenā, skandalozais britu mākslinieks Demjens Hērsts BBC paziņoja, ka savā ziņā 9/11 terora akts ir pielīdzināms mākslas darbam. Pēc deviņām dienām Hērsts gan publiski atvainojās, lai viņa sacītais netiktu pārprasts kā necieņa pret cilvēka dzīvību vai atbalsts terorismam.

Vai 9/11 ir māksla?

Lai cik neētisks un sāļš varētu šķist Demjena Hērsta izlēciens, tā noteikti nav saucēja balss tuksnesī, jo līdzīgi salīdzinājumi cirkulē arī mākslas teorētiķu vidē. Kādu laiku vēlāk, 2009. gadā, krievu filozofs un teorētiķis Boriss Groiss publicē rakstu “Mākslas liktenis terorisma laikmetā”, kurā velk paralēles starp mākslinieku un bruņinieku (kaujinieku, teroristu), iezīmējot arī svarīgas atšķirības. Atskatoties vēsturē, Groiss raksta, ka agrāk kaujinieks un mākslinieks viens otram bijuši nepieciešami. Karš deva vielu māksliniekam, kamēr bruņinieks par varoni varēja kļūt, vien pateicoties gleznotājam, kurš tā nopelnus vēl turklāt iemūžināja nākamo paaudžu atmiņai. 

Tikmēr mūsdienās situācija ir krasi mainījusies: “Laikmetīgajam karotājam vairs nav vajadzīgs mākslinieks, lai iemantotu slavu un ierakstītu savas darbības universālajā atmiņā. Tam viņam kalpo visi mūslaiku mediji. Katru terora aktu, katru karadarbību mediji nekavējoties reģistrē, reprezentē, apraksta, pārstāsta un interpretē.” Ja mākslinieka uzdevums ir atainot notiekošo, tad šodien viņš krietni iepaliek, jo nav iespējams sacensties ar gigantisko mediju mašinēriju, kas attēlus ražo acumirkļa ātrumā. Turklāt teroristi, kā norāda Groiss, vēl arī paši sāk rīkoties kā mākslinieki. Esejā viņš atsaucas uz Osamu bin Ladenu kā videomākslinieku, jo visiem viņa radītajiem video ziņojumiem piemita noteikts vēstījums un viegli atpazīstama estētiskā forma. “Šajā situācijā pilnībā tiek likvidēta mākslas funkcija būt par reprezentācijas mediju un mākslinieka loma būt vidutājam starp realitāti un atmiņu,” raksta Groiss.


Kārdinājums salīdzināt terorismu ar mākslu var rasties no modernistu uzstādījuma nemitīgi sacelties pret esošajām tradīcijām un tās iznīcināt. “Modernais mākslas darbs tika mērīts pēc tā, cik tas ir radikāls,” raksta Groiss un piebilst, ka, lai arī nereti tiek paziņots, ka modernitāte pieder jau pagājībai, tomēr radikālisms kā kritērijs, vērtējot mākslu, ir saglabājies vēl šobaltdien. “Taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mākslinieks nekad nespēs iet tālāk par teroristu, mākslinieks nespēs radīt vēl radikālāku žestu.” (Te var atminēties Andrē Bretona “Otro sirreālisma manifestu”, kur viņš min, ka visvienkāršākais sirreālista akts būtu izskriet ielās ar ieroci un “uz aklo” šaut pūlī.) Terorisma kontekstā mākslinieks ar visiem saviem spurainajiem nodomiem pamatīgi zaudē. Tālab nākas pārvērtēt mākslas lomu.

Būtiskā atšķirība, kas tomēr liedz mākslinieku un teroristu savstarpēji pielīdzināt, kā raksta Groiss, ir tā, ka terorists ir ikonofīls (iconophile), proti, viņa nolūks ir nevis iznīcināt ikonas un ticību attēlam kā neviltotai patiesībai, bet gan atjaunot to – un te lieliski noder jau pieminētā masu mediju ietekme. Kamēr radikālus māksliniekus interesē kas pilnīgi pretējs jeb ikonoklasms (iconoclasm, ikonu destrukcija). Kā mākslas nišu šodien Groiss min spēju notikumus likt kontekstā, piedāvāt cilvēkiem plašāku redzes apvārsni, ko tik ļoti ir sašaurinājusi mūslaiku iezīme atrasties nemitīgā “tiešraidē”. 

9/11, atainots mākslā

“Kopš 2001. gada 11. septembra realitāte ir ne vien apsteigusi daiļliteratūru, tā ir to iznīcinājusi. Ir neiespējami par šo tēmu rakstīt, un tomēr ir neiespējami arī rakstīt par kaut ko citu. Nekas cits mūs vairs nesaviļņo,” savulaik teicis rakstnieks Frederiks Beigbeders. Lai arī viņš runā literatūras kontekstā, iespējams, ko līdzīgu var sacīt par vizuālo mākslu. Kā atainot tāda veida notikumu, neieslīgstot klišejās vai klajā līdzjūtībā? Lai arī ir apritējuši jau vienpadsmit gadi kopš šaušalīgā notikuma, ievērības cienīgu mākslas darbu, kas uz to atsauktos, nav daudz. Iespējams, ir pagājis vēl pārlieku īss laiks, iegūta tikai neliela distance, lai varētu rasties meistardarbi. Lai arī darbu skaits nav liels, tomēr tapušas arī pērles. To skaitā noteikti minama vācu mākslinieka Gerharda Rihtera (Gerhard Richter, 1932) glezna “Septembris”, kuru viņš sāka gleznot 2003. gadā un pabeidza tikai pēc diviem gadiem, radošajā ceļā gandrīz vai to iznīcinot.


Gerhards Rihters. Septembris. 2005

“Nekādi nespēju no prāta dabūt laukā šo stereotipisko attēlu ar abiem torņiem un dūmu mākoni, kas ap tiem izpletās zilajās debesīs. Galu galā centos to uzgleznot, bet nekur tālāk ar to netiku. Pat tad, kad es gleznoju, tā bija nepareiza pieeja,” 2005. gadā, kad “Septembris” bija pabeigts, intervijā Spiegel stāsta Rihters. Strādājot sev ierastajā fotoreālismā, grūtības viņam sagādāja uguns liesmas, kas izskatījušās spilgtas un pat pievilcīgas, kas konceptuāli tā noteikti nedrīkstēja būt. Tālab mākslinieks no audekla nokasījis lielu daļu krāsas un pāri pārkrāsojis abstraktu, pelēku plīvuru. Proti, viņš pielietoja sev raksturīgo paņēmienu “nogleznot nost”. Ņemot vērā gleznas tematiku, proti, celtnes, kuru vairs nav, tehnika kalpo kā trāpīga metafora. Runājot par gleznas izmēru, kas ir visnotaļ demokrātisks, jāpiebilst, ka Rihters atteicies izvēlēties lielāku audeklu, lai it kā pielāgotos notikuma vērienīgumam. “Septembris” pēc izmēra atgādina normālu platekrāna televizoru. Kas neesot nejauši, jo tieši caur šo ierīci mākslinieks, tāpat kā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, uzzināja par notikušo. Caur mediju garantēto tiešraidi.


Gerharda Rihtera glezna “Septembris” 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē 2011. gadā. Foto: Arterritory.com

“Mani fascinē un, protams, arī šokē iztēles spēja, kurai piemīt tik ārkārtīgi liels spēks, kas spēj atraisīt milzīgu kaisli, motivēt mūs un ļaut īstenot neticamas lietas, bet spēj novest arī pie visbriesmīgākajiem noziegumiem. Taču ir viena zona, kurā šis fanātisms var tikt izpausts, nevienam nenodarot nekādu kaitējumu – un tā ir mākslas pasaule,” jau pieminētajā intervijā saka Rihters.

Newsweek autors Bleiks Gopniks, raksturojot gleznu, trāpīgi norāda, ka “neviens audekla gabaliņš nekad nespēs ietvert atainotā mirkļa mērogu un nozīmi. Kad pat pasaules lieliskākais vēl dzīvais gleznotājs nespēj rast vistaisnīgāko formu un tā vietā ataino situāciju kā miglainu, gandrīz neredzamu, tad var apjaust, cik gan neizmērojams ir notikums. Neiespējamība šo tēmu kondensēt mākslā vai jebkurā citā galaproduktā – lūk, par to ir “Septembris”.” 

Māksla, kuras pēc 9/11 vairs nav 

Atsevišķa lappuse, runājot par 9/11 un mākslu, ir tie mākslas darbi no Pasaules Tirdzniecības centra kolekcijas, kas terora aktā tika iznīcināti. To vidū ir gan Roja Lihtenšteina gleznas (The Entablature Series), gan tādi vēsturiski materiāli kā aptuveni 40 tūkstoši fotogrāfiju negatīvi, kuros iemūžināta Džona Kenedija prezidentūra. Vēl kāds spilgts piemērs ir japāņu mākslinieka Majuki Nagares (Mayuki Nagare, 1923) melnā granīta skulptūra “Mākoņa cietoksnis” (Cloud Fortess), kas radīta 1975. gadā un atradās laukumā starp abiem torņiem. Tā netika sagrauta terora akta laikā, bet gan novācot gruvešus.


Majuki Nagares skulptūra “Mākoņa cietoksnis” pirms un pēc gruvešu novākšanas

Ir arī mākslas darbi, kas tika sabojāti, bet ne iznīcināti. Piemēram, vācu tēlnieka Frica Koniga (Fritz Koenig, 1924) objekts “Sfēra” (The Sphere, 1971), ko autors reiz raksturojis kā savu “lielāko bērnu” – metāla skulptūra ir gandrīz astoņus metrus augsta. Mākslinieks atteicies to pēcāk atjaunot, norādot, ka no skulptūras “Sfēra” ir kļuvusi par pieminekli: “Tā ir ieguvusi gluži citādu skaistumu. Tādu, ko es nekad nebūtu spējis pat iedomāties.”