Foto

Četri viedokļi par Venēcijas biennāli

Arterritory.com


20/06/2011

aicināja četrus mākslas ekspertus dalīties emocijās un spriedumos par šīgada Venēcijas biennāles 54. starptautiskajā mākslas izstādē redzēto. Uzrunājām KUMU muzeja Tallinā direktori Anu Līvaku, īslandiešu kuratori Aisu Sigurjonsdotiru, bet no Latvijas - mākslas zinātnieci un izdevniecības "Neputns" vadītāju Laimu Slavu un kim? laikmetīgās mākslas centra direktori Zani Onckuli. Piedāvājām atbildes sniegt formātā "PRIEKS / PĀRSTEIGUMS / VILŠANĀS / IEGUVUMS". Taču katra no aptaujātajām personām izvēlējās sev tīkamāko variantu, lai paustu viedokli. 

Anu Līvaka (Anu Liivak), KUMU direktore, Igaunija

Diez vai varēšu emocijas ietērpt tik spēcīgos vārdos, bet visnotaļ bija prieks skatīt tik daudz interesantu mākslas darbu, satikt senus un jaunus kolēģus, uzmeklēt jaunu ekspozīcijas vietu un arīdzan atklāt jaunu pilsētas nostūri – mēs ar kolēģi Ehu Komisarovu (Eha Komissarov) bijām noīrējušas dzīvokli Arsenāla aizmugurē.

Man patika Arsenāla ekspozīcija un daudzi nacionālie paviljoni: Holandes, Beļģijas, Izraēlas, Polijas, Japānas, Šveices, Korejas, Luksemburgas, Īslandes, Velsas, Bangladešas… un Latvijas, starp citu. Kristapa Ģelža darbs bija tiešām iespaidīgs, patīkams, asprātīgs un pārsteidzošs. 

Viena no visproblemātiskākajām ekspozīcijām manā uztverē bija Itālijas paviljons Arsenālā. Neredzu jēgu biennālē pieteikt mākslas mesei līdzīgu modeli. Pietiek jau ar gana daudzām ne pārāk interesantām grupas izstādēm, kas kā pavadošie pasākumi notiek visur pilsētā. Nevaru piekrist arī veidam, kā mākslas darbus eksponēja Lietuvas paviljonā. Cik es sapratu, mākslinieki bija uz labu laimi nosūtījuši savus darbus, lai tie tiktu izstādīti Venēcijas biennālē. To pieņemt man ir ētiskas dabas problēma, kāda, acīmredzot, nebija biennāles žūrijai.   

Laima Slava, izdevniecības “Neputns” vadītāja, mākslas zinātniece, Latvija

PRIEKS – vienmēr ir prieks ieraudzīt Venēciju, un, ja Latvijas paviljons nerada vilšanās sajūtu – tas jau ir dubults prieks. Šoreiz īpašs iepriecinājums bija tieši pēdējā dienā, kad izstaigātas visas ekspozīcijas, ieiet vēlreiz Kristapa Ģelža “Mākslīgajā mierā” un sajust, cik tas īsts. Patiešām – MIERS. Nu un tad, ka cilvēka radīts! Nē, – vērtīgs tieši tāpēc, ka cilvēkam Ģelzim ir bijis pa spēkam miera kodu uztapināt pašā pasaules jaudīgo ziņu jūkļa epicentrā, turklāt no smalku privātu pieredzējumu, atmiņu un zināšanu drumslām. Tāds kā ierādīts ceļš, kā no netveramā pāriet visaptverošajā.


No Latvijas paviljona Venēcijas pilsētā. Mākslinieks - Kristaps Ģelzis, "Mākslīgais miers (Laikmetīga ainava)". Foto:

PĀRSTEIGUMS – pirmo reizi pa īstam aizraujošs, vērienīgs Vācijas paviljons un sen nepieredzēts plastiskās masas juteklisks, tektonisks izteiksmes spilgtums Argentīnas ekspozīcijā. 

VILŠANĀS – tā pati, kas pēdējās biennālēs jau regulāra: “mazuma garšas” sajūta uzaicinātā kuratora piedāvājumā. Lai pretendētu uz neatslābstošu uzmanību tik plašā telpu areālā, tomēr jābūt vai nu ļoti spilgtai, harizmātiskai kuratora personībai, kāds bija Zēmans (un tādus laiks vairs, šķiet, nespēj piedāvāt), vai kuratoram jāriskē, liekot uz plašu pieaicinātu līdzkuratoru komandu – kā Bonami. Tad vismaz būs strīdi par koncepcijām, bet ne mazasinības diagnoze.

IEGUVUMS – pārliecība, ka nacionālie paviljoni nebūt nav atavisms, bet radoši aktīvākā biennāles sadaļa; agrāk likās, ka draud kļūt otrādi.

Aisa Sigurjonsdotira (Æsa Sigurjónsdóttir), kuratore, Īslande/Francija 

“Būs daudz ko redzēt, būs “pārāk daudz”. Ir jābūt “pārāk daudz” – nevis tāpēc, ka būtu svarīgi visu redzēt vai pavadīt daudz laika skatoties, bet “pārāk daudz” – tā lai lietas nemelotu.” Tā saka šveiciešu mākslinieks Tomass Hiršhorns (Thomas Hirschhorn), piesakot savu darbu – iespaidīgu sudraba folijas labirintu “Pretestības kristāls” (Chrystal of Resistance).

Tā tas arī ir – ne tapēc, ka šī Venēcijas biennāle ir lielākā kā jelkad, bet tāpēc, ka tik daudzi mākslinieki cenšas domai piešķirt formu, politiski un estētiski reflektēt par mūsdienu situāciju – šo pasauli, mūsu laikmetu, kas ir lielais “PĀRĀK DAUDZ”. Esam pārplūdināti, un biennāle caur tēmu “ILUMInācijas” vienlaicīgi gan tver, gan izraisa šo nepārtraukto uzbudinājumu – iesūcinot to mākslas notikumos pasakainā vietā un sakāpinātā koncentrācijā.


No Korejas paviljona Dārzos. Mākslinieks Lī Jangbeks. Foto:

Sākšu ar nacionālajām pārstāvniecībām Giardini. Kaut arī nacionālā pieeja arvien vairāk noveco, bija ieguldītas lielas pūles un bija daži ļoti patīkami pārsteigumi. Viens no labākajiem Dārzos bija korejiešu mākslinieks Lī Jangbeks (Lee Youngbaek), kurš ar eņģeļu karavīriem un plastmasas zivīm reflektēja par simulakru fatālo kārdinājumu. Pavedinājums ir raksturīga iezīme arī daudz slavētajam japāņu mākslinieka Tabaimo darbam teleco-soup. Vēlreiz Tomass Hiršhorns: “Ar “Pretestības kristālu” vēlos radīt neatvairāmu darbu.” Politiskais kārdinājums un elegance varētu būt šīgada biennāles atslēgas vārdi, kas lieliski ir ietverti daudz apbrīnotajā “Melnajā arkā” (The Black Arch) – mākslinieces Raja un Šadija Alēmija (Shadia Alemia) Saūda Ārābijas paviljonā, kas starp biennāles globālajiem zīmoliem ir jauna nācija. Prada Foundation kuratori šo laikmetīgumu kodolīgi izsaka spicā izstādē graujošā 18. gs. pilī Ca’Corner della Regina – uzkrītošā venēciešu garā. 


No Korejas paviljona Dārzos. Mākslinieks Lī Jangbeks. Foto:

Sadarbības projekta Opera Aperta konstruktīvā perfekcija, kas skatāma Holandes paviljonā, šķiet kā no cita laikmeta – tāpat kā ceļojums pagātnē Krievijas paviljonā. Abi ievēro konceptu par dzīvi kā unikālu mākslas darbu. Redzētais ir spēcīgs kā dziļie ūdeņi.

Reizēm vispatīkamākie pārsteigumi tiek uzieti pēc apmaldīšanās Venēcijas kanālu labirintā. Piemēram, latviešu mākslinieka Kristapa Ģelža darbu vēsais jūtīgums. Caur lielizmēra akvareļiem viņš piedāvā samierināšanos, iegremdējot skatītāju plūdenajās ainavās.

Kluss rāmums rodams arī delikāti putekļainajā Karlas Blekas (Karla Black, Skotija) instalācijā vai arī pārdrošās kustībās ar tikko sadzirdamiem pūtieniem, kurus izpilda baltkrievu mākslinieks Viktars Pjatrū (Viktar Piatrou). 

Dziedēties caur mākslu šķiet būtiska šīgada biennāles pazemes straume, un Venēcija ir ne vien lieliska vieta pulsēt līdzi un iepazīt jauno, bet arī svarīgs brīdis, kad satiekas mākslinieki, kuratori un visa profesionālā sabiedrība.

Zane Onckule, kim? laikmetīgās mākslas centra direktore, Latvija

ILUMINĀCIJA IR SKAIDROJUMĀ

Pirmais PRIEKS, ko atceros, bija pēdējais, ko piedzīvoju. Proti, par kāju un acu atpūtu (jeb solu) un video darbu saskaņu labi aptumšotās telpās. Venēcijas biennāles vizītes labākais šāda personīgā mākslīgā prieka avots ir skatāms Arsenālā, un tā ir Emīlijas Vardilas (Emily Wardil) 2007. gada 16mm filma ar nosaukumu "Sick Serena and Dregs and Wreck and Wreck".


FotoPRIEKS – gandrīz iekadrēta Eva (vai Adele). Foto: Zane Onckule

LABS PĀRSTEIGUMS – bija Lietuvas Nacionālā ekspozīcija. Paviljona apmeklējuma mērķis – pārliecināties vai viss savās vietās (sekojot ekspozīcijas izmēģinājumam CAC Viļņā šīgada pavasarī), sevi attaisnoja, jo ne ar ko nepārsteidza. Vairāk aktīvs pārsteigums ir atziņa, ka, iespējams, mēs vairs neesam kaimiņos Lietuvai un Igaunijai, jo tās jau robežojas attiecīgi ar Spāniju (Doras Garsijas (Dora Garcia) kūrēta pagarinātas performances (extended performance)programma "L'Inadeguato, Lo Inadecuado") un Īslandi (Lībijas Kastro un Olafūra Olafsona izstāde "Under Deconstruction", kuratore Elēna Blūmenšteina (Ellen Blumenstein)). 


"YOUR COUNTRY DOES NOT EXIST". Preses foto

Visa mana VILŠANĀS jau pirms biennāles apmeklēšanas koncentrējās tur, kur to rēķinājos sagaidīt – ap centrālo Bīčes Kurigeras (Bice Curiger) kūrēto izstādi "ILUMInācijas". Domāts = darīts!


Žurnāla Mousse tiešās izplatīšanas kanāli (kas visai tiešā veidā ilustrēja augšminēto vienādojumu). Foto: Zane Onckule

IEGUVUMS – Venēcieša Tintoretto darbu oriģināli, un neskaitāmie tehniskās virtuozitātes paraugi. 


Dari pats (projektora gadījums). Foto: Zane Onckule