RAKSTI  
Kadrs no filmas «Зима, уходи»

“Pagāja ziema, atnāca vasara” 0

Par krievu protestu vizuālo reprezentāciju

Dmitrijs Golinko-Volfsons
28/08/2012 

1

Pilsoniskie un politiskie protesti Krievijā sevi un savu masveida raksturu pārliecinoši pieteica 2011. gada decembrī, pēc tam, kad atklājās plaša mēroga falsifikācijas Valsts domes vēlēšanās un notika mērķtiecīga radošās vidusšķiras politizācija. Pēkšņi tās pārstāvji sevi apjauta nevis kā atsevišķus atšķeltus hēdoniskus patērētājus, bet gan saliedētus “saniknotos novērotājus”[1]. Pēc 4. decembra šķita, ka, iesaistoties novērotājos, viņi spēs novērst sistemātiskos vēlēšanu tiesību un demokrātisko procedūru pārkāpumus (noklusētie “karuseļi”, manipulācijas ar vēlēšanu biļeteniem, citā vēlēšanu iecirknī vēlēt atļaujošu talonu tirdzniecība). Krievu protesti hronoloģiski sekoja pēc “arābu pavasara” – revolūcijas Tunisijā un Ēģiptē –, pēc “indignados” aktivitātēm Puerta del Sol skvērā Madridē un vispārējiem streikiem Sintagmas laukumā Atēnās, pēc Cukoti parka ieņemšanas kustības “Okupē Volstrītu” darbības pilnbriedā. Protestētāji Krievijā izmanto starptautiski pārbaudītas aktīvistu konsolidācijas formas (tautas asamblejas, patruļgājienus un telšu apmetnes), tajā pašā laikā aktualizējot specifisku nacionālo problemātiku. Globālajā kontekstā gadsimta otrās desmitgades sākuma protesta izpausmes ir vērstas pret makroekonomiskajiem faktoriem un procesiem, kas noveduši pie daudzām ilglaicīgām krīzēm un katastrofāli, pat kritiski pieaugošas mantiskās nevienlīdzības. Amerikas megapoļu vai Eiropas galvaspilsētu protestanti (noraizējušies par faktisko vai gaidāmo ierastās materiālās labklājības zaudēšanu) ceļas cīņā pret valsts atbalstu banku sektoram vai pret “burbuļu pūšanu” finanšu un fondu tirgos. Protestu entuziasma pārņemtajiem KIP (krieviski – РОГ, “русскиe образованные горожани” – “Krievijas izglītotie pilsētnieki”; abreviatūru ieviesis politologs Staņislavs Belkovskis, lai apzīmētu sociāli aktīvo vidusšķiras daļu[2]) ekonomiskās grūtības, kuras jāpārvar visai globālā kapitālisma sistēmai, novirzītas otrajā plānā. Kareivīgi noskaņoto radošo inteliģenci Krievijā pa īstam uztrauc savas valsts reformas, kas skar visus pilsoņus, – korupcijas izskaušana, brīvās konkurences atgūšana biznesa vidē un godīgas vēlēšanas. Turklāt šejienes protestos īpaša uzmanība tiek pievērsta izdaudzinātā Krievijas nomenklatūras un izejvielu ieguves kapitālisma nostiprināšanās iemeslu izvērtēšanai, liberāli demokrātisko postsovetisma perioda pārveidojumu vēstures revīzijai.

Savas samērā īsās, bet intensīvās biogrāfijas laikā krievu protesti spējuši ne vien radīt savu atpazīstamo ikonogrāfiju (t.i., vizuālās reprezentācijas instrumentus un paņēmienus), bet arī būtiski bagātinājuši pilsētas folkloru, ieviešot tajā dažbrīd groteskus un komiskus, dažbrīd nopietnus valodiskos jauninājumus. Radošā šķira (kuras imidža stratēģijā iekļaujas prasme lietot mobilās elektroniskās komunikācijas ierīces, viedtālruņus un planšetdatorus un ik mīļu brīdi būt sociālajos tīklos, feisbukā un tviterī), arvien vairāk un vairāk iesaistoties protesta akcijās, sāka izdomāt jaunu sociālo tīklu žargonu un radīt nebijušus interneta jaunrades produktus.


“Mēs esam neparedzami” – iespējams, visslavenākā frāze šogad

Piemēram, protesti veicinājuši tāda slenga paplašināšanos, ko izstrādā advancēti sociālo tīklu lietotāji savos ziņojumos, komentos un retvītos. Tā visneapmierinātākie radošās šķiras pārstāvji reizēm sevi dēvē par “tīkla kāmīšiem” – vietnes “Lurkomorje” (“Луркоморье”) raksturojumā tas ir Putina ēras biroja planktons, kas pēkšņi apjauš sevī aktīvu pilsonisko pozīciju –, reizēm par “sarkanajiem hipsteriem”. Dažkārt opozicionāri domājošā inteliģence sevi sauc par “banderlogiem” (tā Putins kādā televīzijas tiešraidē nokrustīja savus politiskos oponentus) vai “baltajām lentītēm” – par godu baltajai lentītei, nevardarbīgās pretošanās simbolam pret mahinācijām un blēdībām, kas notika Valsts domes vēlēšanu laikā.


Kadrs no filmas «Зима, уходи»

Savukārt OMON specvienības darbinieki, kas bija tērpušies kamuflāžas formās un izcēlušies ar skarbiem paņēmieniem, sankcionēto mītiņu un saskaņoto gājienu laikā veicot aizturēšanas, protesta kustību dalībnieku leksikonā ieguvuši trāpīgu iesauku “kosmonauti”. Interneta žargonā, ko izmanto gan atzīti līderi, gan opozicionāru ierindas biedri, 2012. gada pavasarī nostiprinājās tāds burleskas cienīgs frazeoloģisms kā “teg-vintaž” (#винтаж), atvasināts no slenga darbības vārda “винтить”, t.i., arestēt. “Sarkanais hipsters”, kas aktīvi pauž savus protestētāja uzskatus, pagūst uzlikt birku “vintaž” uz sava iPad tačskrīna brīdī, kad viņu “šņorē” “kosmonautu” vienība, lai iemestu vāģī un nogādātu tuvākajā policijas iecirknī. Šāda birka zibensātrumā izplatās pa citu protesta akcijas dalībnieku tvitera kontiem, un viņi uzreiz steidz palīgā savam “sašņorētajam” kolēģim. Krievu protesti burtiski acīmredzami izveido ārēji ironiskas, tomēr dziļākajā būtībā varonīgas folkloras shēmas un mitoloģiskus sižetus. Ko ilustrē, piemēram, šāda simptomātiska anekdote: “Dakter! Man šķiet, ka mans draugs sajucis prātā. Vakar no viņa saņēmu šādu īsziņu: “Bēgu kopā ar balto lentīšu pūli pa Tveras ielu, bet mums pakaļ dzenas kosmonauti ar laistāmo mašīnu.””

2

Protestu kustība sociālo tīklu lietotājus stimulē uz ļoti piezemētu kolektīvo jaunradi, visbiežāk anonīmu. Feisbukā un specializētajās mājas lapās tiek ielikti (un pēc tam šārēti – no angļu valodas vārda share jeb “dalīties”) tā sauktie internetmemi[3] (internet memes). No tiem lielākā daļa ir kolāžas (tiražēti attēli, kas ir grafiski apstrādāti vai rastrēti) vai demotivējošie posteri (melnā ietvarā ierāmēti attēli ar sarkastiskiem parakstiem). Pagājušajā desmitgadē internetmemi tika uzskatīti par tādu marginālu interneta subkultūru atribūtiku, kuras praktizē tikai absurdas spēles.

Toties šīs desmitgades sākumā par vienu no veiksmīgākajiem protestu apziņas manifestācijas paņēmieniem kļūst politiskais demotivētājs, kas izsmej valdošā oficioza retoriku un vienlaikus apliecina individuālās brīvības, grupas solidaritātes un kolektīvās autonomijas vērtības. Politiskais demotivētājs veicina jebkuru uz valdošo stāvokli pretendējošu ideoloģisko dogmu (vai tā būtu “suverēnas demokrātijas” slavināšana, “varas vertikāles” noteikšana vai aicinājumi uz “tehnogēno modernizāciju”) atmaskošanu. Tieši tālab tas mudina mobilizēt pūliņus protestiem un apjaust to idejisko platformu, ar kuru tiek identificētas tagadējās protestu vēsmas.

Krievu protestu maģistrālais uzstādījums – ne tikai nosargāt varas nonicinātās pilsoniskās brīvības izpausmes, bet arī atbrīvoties no “tiesiskās patvaļas” diktāta, kurš ieņēmis likumību nodrošinošo mehānismu vietu. Turklāt protesti tiecas iezīmēt to “nākotnes horizontu”, kas varētu kļūt par idejisko orientieri sociāli sašķeltajai postpadomju sabiedrībai. Krievu protestu piedāvātais idejiskais koncepts ir aicinājums uz sociālu apvienošanos, kolektīvi atgriežoties vēsturē.

Protesta akciju vēršanās plašumā it kā paredz atgriešanos Vēsturē (ar lielo burtu). Vēsturē, kura tika izniekota un pazaudēta divu gadu desmitu garumā – deviņdesmito gadu (ar visu to karnevālisko jūkli un kriminālo romantiku) postvēsturiskajā haosā un Putina stabilitātē ar sociālās stagnācijas un vispārējā konformisma elementiem šī gadsimta pirmajā desmitgadē.

Bet ko nozīmē atgriezties Vēsturē? Kā to īstenot ne vien abstraktu prātojumu un metaforu līmenī, bet tiešas darbības veidā materiālajā pasaulē? Jāteic, ka tās vizuālās krievu protestu reprezentācijas, tie mākslas (vai mākslinieciski politiski) projekti, par kuriem runa būs turpmāk, uzmanību vērš – jeb parāda un izskaidro – uz to, kā cilvēks no jauna iesaistās Vēsturē jeb Vēsture sāk plūst caur viņu, caur viņa fizisko ķermeni vai sociālajām maskām.

Par to, kas notiek, eskalējoties Vēstures atmodināšanas protestu kustībai, detalizēti raksta Alens Badjū savā programmatiskajā grāmatā “Vēstures atdzimšana: dumpju un nemieru laiks”, kura franču valodā iznāca 2011. gadā, un jau 2012. gadā izdevniecība “Verso“[4] to publicēja angliski. Grāmata uzrakstīta uzreiz pēc veikalu grautiņiem nelabvēlīgajās Londonas priekšpilsētās, tāpēc tajā nav ņemta vērā tā zemākās horizontālās demokrātijas pieredze, kas saistīta ar asambleju organizēšanu publiskās telpas okupāciju laikā Ņujorkā un vēlāk arī Maskavā. Izsekojot Vēstures atgriešanās trajektorijai mūsdienu politiskajā sistēmā, Badjū piedāvā izšķirt trīs dumpja veidus. Viņš izdala tūlītēju dumpi (tas izceļas kā spontāns tautas neapmierinātības uzplaiksnījums pēc tiesībsargājošo iestāžu vai spēka struktūru prettiesiskas nežēlīgas rīcības, pamatojoties uz rasu vai šķiru nevienlīdzību), latentu dumpi (tas slēpti eksistē sociālajā struktūrā un laiku pa laikam it kā nemanāmi palīdz veikt sociālas konfigurācijas) un vēsturisku dumpi. Liela daļa Badjū grāmatas veltīta vēsturiskā dumpja tipoloģijai un daudzšķautņainai tā analīzei.

Par vēsturiskā dumpja iemeslu Badjū uzskata intervālu bez vēstures, kas atdala divus izšķirošus un liktenīgus laikmetus. Tā, piemēram, par grūdienu atbrīvojošajai Tunisijas un Ēģiptes 2011. gada “arābu pavasara” revolūcijai kalpojis tas bezlaika intervāls, kas iestājās pēc Irānas revolūcijas 1979. gadā. Pēc Badjū domām, vēsturiskā dumpja nepieciešamību noteica tas, ka visā šajā beznotikumu intervālā uzkrājas ārkārtīgi daudz nerealizētu vēsturisku iespēju un alternatīvu scenāriju sabiedrības evolūcijai. Dumpja brīdī visas šīs neizmantotās un atliktās iespējas sāk realizēties vienlaikus, neļaujot apstāties pie kāda viena labvēlīga un racionāla sabiedrības attīstības modeļa.

Badjū traktējumā vēsturiskais dumpis principiāli atšķiras no revolucionāra valsts apvērsuma vai armijas puča. Šāda dumpja mērķis ir atdot atpakaļ eksistenci tam, kas tika atzīts par neeksistējošu iepriekšējos gados (piemēram, aktualizēt aizliegtas vai piemirstas sabiedrības vērtības). Balstoties uz Badjū ideju, krievu protestus var definēt kā vienu no vēsturiskā dumpja stadijām. Protesti Krievijā ir vairāk nekā protesti, un radošās šķiras pacēlums, kas tika novērots 2011. gada decembrī, ietver sevī centienus atgriezties pie vēstures, pārvarot bezvēstures intervālu, kas iestājās pēc pārbūves (vēsturiskajām pārmaiņām notiekot pārāk ātri) un komunistu režīma krišanas (noslēdzot noteiktu vēstures eonu). Pielīdzināta vēsturiskajam dumpim, protestu kustība izvirza sev stratēģisku uzdevumu atrast to optimālo sociāli politisko Krievijas modernizācijas ceļu, ko nav saskatījuši vai nav izmantojuši 90. gadu sākuma liberāli demokrātisko reformu autori.

3

Līdzīgu vēsturiski filozofisku postsovetisma perioda lasījumu piedāvā slavenais politologs Sergejs Prozorovs; tiesa, viņš balstās ne tik daudz uz Badjū politisko teoriju, cik Džordžo Agambena “mesijas laika” doktrīnu no grāmatas “Atlikušais laiks”[5]. Ja pavisam īsi summē Prozorova tēzes, tad Jeļcina laiku viņš skaidro kā vēstures apturēšanas jeb uzkāršanas momentu; tad akumulējās ļoti daudz pretrunīgu vēsturisku iespēju, bet neviena no tām nerealizējās pilnībā, nenonāca līdz lūzuma punktam, pēc kura vairs nav iespējama atspēlēšanās atpakaļ. Putina valdīšanas gadi (no Prozorova viedokļa) nerestartē vēsturi, bet gluži pretēji – iesaldē to.

Ņemot vērā Prozorova koncepciju, jāpiebilst, ka postsovetiskā sabiedrība divdesmit gadu laikā kopš pārbūves ir ieslīgusi dziļā sociālajā prokrastinācijā. Psiholoģijā ar prokrastināciju saprot pastāvīgas atlikšanas uz vēlāku laiku sindromu, kad cilvēks nespēj patstāvīgi laikus pieņemt smagu, bet nepieciešamu lēmumu. Ja šo subjektīvo psiholoģisko kolīziju projicē uz objektīvo postsovetisko sociumu, redzams, ka divas dekādes tas gadu no gada nemainīgi atlicis uz vēlāku laiku universālā vēsturiskās modernizācijas projekta izstrādi, apmierinoties ar atsevišķām un paliatīvām (nereti savstarpēji izslēdzošām) politiskām aktivitātēm. Uzvara pār sociālo prokrastināciju, izdziedināšana no tās mokošajām sekām tiek padarīta par protestu mākslas tematisko kodolu.

Šāda māksla, cenšoties nodot protesta impulsu, tiecas radīt efektu – atgriešanos Vēsturē, šim nolūkam piedāvājot virkni formālu paņēmienu (tādu, protams, ir gana daudz, bet sīkāk aplūkosim tikai divus). Pirmais paņēmiens – pašreizējā brīža vēsturiskumu mākslinieks atklāj, tieši un fiziski izdzīvojot to, nereti caur ekstremālu ķermenisku pieredzi. Jau ir uzrakstīts ne mazums akadēmisku un publicistisku tekstu, lauzts diskusiju šķēpu par skandalozo artistisko grupu “Voina” (karš) un “Pussy Riot” darbību, kas protestu mākslu pārlika brutālā ielu akcionisma un plātīgu sociālu intervenču reģistrā. Piemēram, vēsturnieks un sociologs Aleks Epšteins 2012. gadā apgādā “Umlaut Network” izdevis monogrāfiju “Totālais “Karš”. Tandemokrātijas laika ārtaktīvisms”, detalizēti rekonstruējot tos mitoloģiski simboliskos kontekstus, ar kuriem saistītas grupas “Voina” akcijas. Sadarbībā ar Viktoru Bondarenko un apgādu “Kolonna publications” viņš izdevis albumu “Māksla uz barikādēm: “Pussy Riot”, “Аutobusu izstāde” un protestu ārtaktīvisms”, kas satur plašu ilustratīvo materiālu par krievu mākslinieku un ārtaktīvistu izpratni par protestu kustību[6].

Starp citu, lielākā daļa grupas “Voina” performanču notika laikā pirms “oficiālajām” protestu aktivitātēm. Panku aizlūgums, ko grupa “Pussy Riot” sarīkoja Kristus Pestītāja katedrālē uz priekšaltāra paugstinājuma šāgada 21. februārī, ne vienmēr kvalificēts kā protestu mākslas darbs, drīzāk – kā politiska akcija. Nozīmīgas saturīgas mūsdienu ārtaktīvisma izpausmes reputāciju šim panku aizlūgumam piešķīra sekojošais kriminālprocess pret trim grupas dalībniecēm, viņu ētiski nevainojamā izturēšanās paraugprāvā, kā arī pasaules elites – mākslinieku un politiķu – atbalsts šīm nicinātajām pankfeministēm. Turklāt Nadeždas Tolokoņņikovas pēdējais vārds Hamovņiku rajona tiesā Maskavā šā gada 8. augustā ir uzskatāms apliecinājums, kā ārtaktīvisti uzņemas un ir gatavi bez ierunām pildīt atgriešanās Vēsturē misiju.

Lūk, zīmīgs citāts no Tolokoņņikovas runas: “Laikmeta tēla radīšanas māksla – nepazīt ne uzvarētājus, ne zaudētājus (…). Maksa par piedalīšanos vēstures radīšanā vienmēr ir nesamērīgi augsta cilvēkam, viņa dzīvei, bet tieši šajā dalībā ir visas cilvēka eksistences sāls.”[7] Pasludinot sevi par Ļeņingradas dzejnieku-uberiutiešu Vedenska un Harmsa un padomju disidentu mantiniecēm, kuri, aizstāvot vēsturisko un tikumisko taisnību, izcietuši ieslodzījumu nometnēs un cietumos, grupas “Pussy Riot” dalībnieces savā pēdējā vārdā formulējušas savdabīgu mākslinieka-aktīvista manifestu. Šādam māksliniekam ir jāpierāda sava fiziskā līdzdalība vēstures veidošanā, visas ciešanas un vēstures netaisnības izjūtot uz savas personīgās ādas.

Šāgada 13. jūlijā Sanktpēterburgā pie Kristus Augšāmcelšanās katedrāles pie paštaisīta koka krusta ar uzrakstu “Te var būt jūsu demokrātija” simboliski tika sista krustā arodbiedrības “Studentu darbība” priekšsēdētāja Jeļena Pasinkova. Ārtaktīviste zilā adītā sejas maskā (ar kādu asociējas pankgrupa “Pussy Riot”) un zaļās drēbēs pārsteigto tūristu acu priekšā karājās apmēram pusstundu, līdz ieradās policija un “nocēla” viņu no krusta. Pēc labprātīgās “sišanas krustā” māksliniece “atdzīvojās” tikai policijas nodaļā, kur viņai pēc vairākām stundām tika uzrādīta apsūdzība par pilsētas labiekārtojuma noteikumu pārkāpšanu.

Šāgada 23. jūlijā mākslinieks Pēteris Pavļenskis piketēja pie Kazaņas katedrāles – aizšuvis sev muti, viņš varonīgi nostāvēja pie baznīcas pusotru stundu ar plakātu rokās: ““Pussy Riot” uzstāšanās bija slavenās Jēzus Kristus akcijas pārspēle (Mt 21:12-13).” Policijas aizturēts, ātrās palīdzības steidzami hospitalizēts, protestētājs pēc tam tika pakļauts psihiatriskajai pārbaudei un atzīts par pieskaitāmu un atlaists mājās. Tātad protesta vizuālā reprezentācija mūsdienu krievu mākslā atklāj arī cilvēka ķermeņa trauslumu un fizisko nesalaužamību, un, tieši pateicoties tam, cilvēks atgūst cienījamu un godājamu vietu vēstures procesā.


Foto: Marina Rahmaņinova 

Protestu ārtaktīvisms, kas ietver sevī pašupurēšanas un sevis mocīšanas elementus, sasaucas arī ar Vīnes akcionisma tradīciju, ar destruktīvajiem Rūdolfa Švarckoglera un Oto Mila darbiem, kā arī ar Maskavas akcionisma mākslas taktikām, Kuļika “cilvēka-suņa” dzīvniecisko izturēšanos un asociālajiem Brenera izlēcieniem. Bet gan Vīnes akcionisms, kas kultivēja rituālas zaimojošas orģijas ar nopietnu miesasbojājumu nodarīšanu, gan Maskavas akcionisms, kas ļāva māksliniekam pārspēt saduļķoto sabiedrību tās mežonīgumā un izlaidībā, runāja par totālu cilvēka sašķeltību un eksistenciālu pamestību. Šodienas ārtaktīvisms turpretī propagandē kopību, solidaritāti un savstarpēju palīdzību. Turklāt šī kopība tiek sasniegta ne tikai demokrātiskas saskaņošanas ceļā, bet arī ar pašaizliedzību, ciešanām un mocekļiem piedienīgu rīcību (kas liek atcerēties ekstātisko dievišķo pieredzi, ko piedzīvoja kristības pirmsākumu svētie).

Otrs formālais paņēmiens ir uzsvērti patiesā, rūpīgā visu protesta notikumu dokumentēšana. Šādu arhīva materiālu veidošanā pilnībā tiek izslēgtas tādas metodes kā personiska pieeja, individuālas simpātijas, vērtējoši spriedumi un nepārdomātas faktu interpretācijas. Ambiciozs absolūti bezkaislīgas ziemas protestu (no Valsts domes vēlēšanām 2011. gada 4. decembrī līdz prezidenta vēlēšanām 2012. gada 4. martā) hronikas projekts reprezentēts kolektīvā dokumentāli publicistiskajā lentē, ko veidojuši Marinas Razbežkinas meistardarbnīcas beidzēji. Lente pasaules pirmizrādi piedzīvoja Lokarno festivālā šā gada augustā.


Kadrs no filmas «Зима, уходи»

Filmas nosaukums (kā maģiska formula, buramvārdi vai lūgums mūsdienīgā formā) it kā aktualizē jautājumu – kad beidzot Krievijā mainīsies “bargais” politiskais klimats, kad pienāks ilgi gaidītais atkusnis un pavasaris, kas atmodinās tautu un pamudinās uz atbrīvošanos? Starp citu, viena no populārākajām un internetā ļoti bieži citētajām frāzēm ir šāds pantiņš: “Пришла зима, настало лето, #спасибопутинузаэто” (burtiski – atnāca ziema, iestājās vasara, #pateicotiesputinam). Šāda frāze ironiski un skaidri parāda, ka politiskais pavasaris ar visām tā simboliskajām konotācijām (Prāgas vai Parīzes 1968. gada pavasaris vai 2011. gada arābu pavasaris) pašlaik turpina būt par nozagto laiku. Filma “Ej prom, ziema” satur daudz spilgtu dokumentālu kadru, kas jau kļuvuši par vēsturisko zināšanu bagāžas sastāvdaļu. Te ir gan protestējošo tūkstoši opozicionāru mītiņos Bolotnoje laukumā un Saharova prospektā, gan ainas no proputinistu un antioranžo pulcēšanās pasākumiem Poklonnaja gora laukumā, gan sižets par sašutušajiem pareizticīgo aktīvistiem pie Kristus Pestītāja katedrāles. Lūk, arī skati no pilsoniskās akcijas “Lielais baltais aplis” un “Atvadas no Putina politikas ziemas” Sadovoje koļco ielā. Filmā izveidoti plaši opozīcijas līderu portreti – šie cilvēki ir harizmātiski, tomēr nespēj savstarpēji vienoties – ir gan blogeris un “RosPila” vadītājs Aleksejs Navaļnijs, gan “Kreisās frontes” koordinators Sergejs Udaļcovs, gan kustības “Sēdošā Krievija” direktore Olga Romanova, gan partijas “Cita Krievija” priekšsēdētājs Eduards Ļimonovs (filmā iekļautās intervijas laikā viņš saērcināts dalās ar savu acīmredzamo idiosinkrāziju pret notikumiem Bolotnoje laukumā).

Razbežkinas meistardarbnīcas absolventu filma, jā, un lielākā daļa ārtaktīvistu aso (bet pagaidām sabiedrības pietiekami nepieprasīto) izteikumu ir ja nesociāla pesimisma, tad jebkurā gadījumā melanholiskas intonācijas caurausti. Jo krievu protesti (kaut arī spārnoti ar patosu par atgriešanos vēsturē) vēl nav ieguvuši to konsolidējošo spēku un to universālo vēsturisko projektu, kas garantētu īsta, nevis iluzora “politikas pavasara” iestāšanos. Protams, protesta kustību simboliskā veiksme vai zaudējums ir atkarīgi no daudziem neprognozējamiem faktoriem. Viens no tiem – cik lielā mērā mūsdienu māksla, nodarbināta ar protestu vizuālo reprezentāciju, spēs adekvāti pasniegt savai auditorijai to misiju, gatavību līdzdarboties un apzināties savu klātesamību Vēsturē.



[1] Sk. Разгневанные наблюдатели: Фальсификации парламентских выборов глазами очевидцев. Составители Берлянд Ирина, Ступакова Марина. М.: Новое литературное обозрение, 2012

[2] Станислав Белковский. Сценарий государственного переворота // OpenSpace.ru. 06.12.2011

[3] Sk. Дмитрий Голынко-Вольфсон. Демотиваторы // Искусство кино. № 5. 2012

[4] Alain Badiou. The Rebirth of History. London, NY: Verso, 2012

[5] Сергей Прозоров. Второй конец истории: политика бездеятельности от перестройки до Путина //  Неприкосновенный запас. № 82(2). 2012. nlobooks.ru/node/2073

[6] Sk. Алек Д. Эпштейн. Мобилизованная Богородица: панк-молебен группы «Pussy Riot» в Храме Христа Спасителя // Неприкосновенный запас. № 83(3). 2012. nlobooks.ru/node/2285

[7] Pussy Riot: последнее слово обвиняемых // www.newtimes.ru/articles/detail/55357/