RAKSTI  
Par visu festivāla „ArhStojaņije” programmu simbolu kļuvusi Aleksandra Brodska „Rotonda”.

Heterotopija polemikā ar utopiju 1

Sergejs Hačaturovs
23/08/2012

Foto: Sergejs Hačaturovs 

Septīto gadu gleznainajā ciemā Nikola-Ļeņivecā pie Ugras notikušais vasaras festivāls „ArhStojaņije” ir gan mūsdienu mākslas pazinēju, gan vienkāršu lauku ceļotāju iecienīts pasākums. Festivāls gadu no gada vēršas plašumā. Šoreiz atklāšanās laikā (27.-29. jūlijs) to apmeklēja aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Par festivālu raksta avīzes, tiek veidotas reportāžas centrālajā televīzijā.

Septiņi gadi – nav īss laiks, lai visaptveroši palūkotos uz „ArhStojaņije” un saprastu festivāla specifiku un stratēģiju. Kāpēc nosaukumā iekļauts vārds „stojaņije” (‘stāvēšana’ – krievu val.)? Ielūkosimies vēsturē. 1480. gadā netālu no laimīgās malas, kur tiek rīkots festivāls, risinājās ievērojams notikums, kas zināms kā Stāvēšana pie Ugras. Zeltas ordas un Maskavas lielkņazistes karaspēki stāvēja viens otram pretim Ugras, Okas pietekas, krastos, uz Maskavas kņazistes robežas. Tika gaidīts kaujas sākuma signāls. Tomēr orda bija vāja, iekšēju ķildu plosīta. Tāpēc pārcelties pār Ugru un uzbrukt kņazistes karakalpiem tomēr neuzdrošinājās. Pastāvēja kādu laiku un atkāpās. Un mongoļu-tatāru jūgs drīz vien tika uzveikts. Jauks stāsts izcili skaistā ainavā.

Nikola-Ļeņiveca atrodas augstā straujās Ugras krastā. Uz ciemu ved ļoti bedrains un putekļains lauku ceļš, kas atduras Nikola-Ļeņivecā, ciemā, ko ar pilnām tiesībām var uzskatīt par zemes malu. Tajā vairs nav palicis iedzīvotāju. Un kopš 90. gadu sākuma, kad ciemā mājas iegādājās mākslinieki Vasilijs Ščetiņins, Nikolajs Poļiskis, Vasilijs Kopeiko, tā funkcionē kā mūsdienu mākslas laboratorija. Par lielu prieku vieniem un dziļu nožēlu otriem tā vairs nav hermētiska laboratorija, bet skaļi visā Krievijā sevi apliecinošs festivāls.

 
Ugras stāvajā krastā ganībās izlaistos Nikolaja Poļiska arteļa koka dzīvniekus citādi kā par pārvietojamu lendārta gleznu nenosauksi.

Ar kādiem mūsdienu mākslas žanriem darbojas festivāls „ArhStojaņije”? To dēvē par „ainavas objektu”, „ainavas arhitektūras” festivālu. Tomēr pats lepnākais un modernākais apzīmējums, kas it kā automātiski ieliek „ArhStojaņije” pasaules kontekstā, ir lendārts. Vai „ArhStojaņije” atbilst šim apzīmējumam? Tikai daļēji. Lai saprastu, kāpēc, ielūkosimies pasaules lendārta vēsturē un tā tēlainības specifikā.

Termins Land Art (no Landscape Art, māksla ainavā) ieviests 1969. gadā. Tas bija Gerija Šuma (Gerry Schum) filmas nosaukums. Lente tika rādīta vācu televīzijā. Dzīvās dabas radošās enerģijas vērošana, videodokumentēts vieds ārtdialogs ar to kļuva par galvenajiem jaunā virziena sižetiem. Mazsvarīga nav arī kreisā ideja uzveikt cietumniecisko, sterilo „baltā kuba” galeriju diktātu, atklāt mākslu ārpus tām, padarīt to maksimāli demokrātisku, brīvu no tirgus un institūciju varas. Principiāli svarīgi ir tas, ka visi diženie lendārta mākslinieki vadījušies pēc site-specific principa, tas ir, par pamatu ņēmuši postulātu, ka pati ainava, kurā viņi rada, ir praktiski gatavs mākslas tēls, kam, lai īsteni novērtētu tā ģenialitāti, iespējams, vajadzīga vien neliela vizuālā režija.

Konkrēta vieta, konkrēts dabas materiāls, ko šī vieta rada – lūk, divas galvenās klasiskā Land Art tēmas. Kā site-specific piemēru var minēt Valtera de Marija 1977. gada darbu «Mirdzošais lauks». Ņūmeksikā milzīgā laukā mākslinieks ieraka 400 dzelzs stieņu. To augšējās daļas veidoja ideālu horizontāli. Saules rietā un lēktā stieņi nebija redzami. Bet atspīdumi no tiem radīja mirdzošas ainavas efektu. Negaisa laikā konstrukcijas pievilka zibeni, un tad radās iespaids, ka pāri laukam traucas Zevs savos ugunsratos. Cits plaši zināms site-specific piemērs, protams, ir slavenais Roberta Smitsona Lielajā Sālsezerā (ASV, Jūtas štats) līcī ielocītais spirālveida mols no akmeņiem un sāls kristāliem. Vēl viens piemērs – rozā „apkaklītes”, ar ko mākslinieks Hristo apvija mazās saliņas netālu no Maiami. Iegūtais impresionistiskais efekts ļāva Hristo veltīt projektu Klodam Monē.

Pat ja lendārta mākslinieki atgriežas galerijā, viņi ienes tur ar kultūras ietekmi nesavaldītu stihiju enerģiju. Sterilajos galeriju paviljonos ienāk akmeņi (Ričards Longs) un zeme (Valters de Marija).

Principiāli ir tas, ka daba tiek uztverta nevis kā vienkārši skaists fons cilvēka ambīciju realizācijai, bet tā ir mākslinieciskā vēstījuma pilntiesīga līdzautore. Ne velti sarunā par lendārtu tiek lietots Mišela Fuko ieviestais, no biologiem patapinātais termins „heterotopija”. Kultūrā tas apzīmē „citu vietu”, apvērstu tradicionālās ārttopogrāfijas attēlu, vietu, kas, pēkšņi uzradusies, neparedzami kļuvusi par mākslas teritoriju un tikpat „pēkšņi” pazudusi.

Kurus no Krievijas māksliniekiem ar pilnām tiesībām var uzskatīt par lendārtistiem? Visticamāk, tādu nav. Tomēr ir projekti, kas precīzi atbilst lendārta virzienam. Te jāmin, piemēram, Aleksandrs Ponamorjovs, kurš dūmu aizsegā lika izgaist no horizonta veselai salai Barenca jūrā. Vai Francisko Infante un Nonna Gorjunova, kas iedzīvina ainavā moduļu un spoguļu sistēmu tā, ka daba organiski uzņem sevī 20. gadsimta krievu avangarda tēlus. Vai Andrejs Monastirskis un grupa „Kolektīvā rīcība”, kas desantējās Piemaskavas ainavā, lai katrs individuāli izprastu esamības laiktelpas kontinuitātes likumus.

 

Jaunais Nikolaja Poļiska objekts „Visuma saprāts” ļoti atgādina kupolu ar smadzeņu krokām.

Interesanti, ka Nikola-Ļeņivecā strādājošie un dedzīgi par lendārtistiem dēvētie mākslinieki un arhitekti ar klasisko lendārtu ir saistīti visai netieši. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka dabaviņiem visbiežāk ir nevis teksts, bet konteksts. Nevis pilntiesīga mākslinieciskās darbības līdzautore, bet savdabīga brīnišķīga dekorācija, kas kalpo par fonu mākslinieka personisko uzdevumu risinājumiem.

Visievērojamākais, cienījamākais un slavenākais Nikola-Ļeņivecas mākslinieks, protams, ir Nikolajs Poļiskis. Kopš 2000. gada viņš šajā ciemā rada apbrīnojami asprātīgus, sarežģītus objektus. Roku veidoti, tie ir maigas ironijas pilni – attiecībā uz globāliem kultūras pasaules un plašākā kontekstā – arī visas civilizācijas – tematiem. Viņam darbā palīdz kaimiņu ciemu zemnieki, kas, pateicoties Poļiskim, sevi lepni dēvē par māksliniekiem. No zariem savīts tornis „Bāka” un hiperbolas formas gradētava, no gludām koka brusām izveidotais „Lielais hadronu kolaiders”, triumfālie obeliski „Impērijas robeža” un šovasar atklātais jaunums „Visuma saprāts” – visi šie brīnumainie objekti paver jaunus apvāršņus lendārta interpretācijai.

Svarīgi ir tas, ka heterotopijas kā negaidītā, bet reāli notiekošā vietu mākslinieki piedāvā kā utopijas sižetu, kā „vietu, kuras nav”. Viņu devīze var būt teiciens no krievu folkloras: aizej tur – nezin’ kur, atnes to – nezin’ ko. Un ainava šeit kļūst par pasakas toposa ietvaru. Poļiskis izstaro tautas apziņas arhetipus, izrāda cieņu krievu avangarda mītiem, seko līdzi jaunākajiem dabas zinātņu sasniegumiem. Un katru tematu – lai tas būtu „hadronu kolaiders [paātrinātājs]” vai „brīnumputns” – viņš izvērš kā apzināti ireālu pieminekli cilvēka iztēlei un fantāzijai. Tas ir, patiesībā Poļiska opusi nav par dabas ainavu, bet gan par cilvēci, par arhaiskajiem ticējumiem un civilizācijas kolektīvo bezapziņu.

Šī ir ļoti uzskatāma lendārta tēmas Krievijas korekcija, ko noteikusi mūsu logocentriskā domāšana un vēlēšanās justies komfortabli – turklāt nevis realitātē, bet ilgu, sapņu un leģendu valstībā. Poļiska arteļa māksla vēlreiz apliecina, ka Krievijas kultūrai principiāli svarīgi varoņi joprojām ir Oblomovs un Maņilovs.

Apbrīnojami, ka jaunā arhitektu un mākslinieku paaudze, kas rīkoja festivālu „ArhStojaņije”, šo utopisko, folklorisko diskursu nav noraidījusi, bet pieņēmusi par aksiomu, vien pasniegusi savā izpratnē. Lielos laukumos ap Nikola-Ļeņivecas ciemu festivāla kuratori, jaunie arhitekti Antons Kočurkins un Jūlija Bičkova, gadu no gada aizrautīgi rada pasakainus toposus, eksistējošus vien iztēlē. Temats „Robeža” tiek nomainīts ar „Noasa šķirstu”, tālāk mijoties tematam „Ārpus zemes” ar „Šķūni”, kas saprotams un brīnumu pilns kā mājiņa uz vistas kājiņas. Šāgada temats – navigācija pa „utopijas” valsti. Festivāla nosaukums „Ceļa zīmes”.


Par šā gada festivāla „ArhStojaņije” apoteozi var uzskatīt monumentālo Borisa Bernaskoni arku.

Labākie šo festivālu objekti, protams, par paraugu ņem nevis lendārtu, bet dāsno vizuālo fantāziju, teātra un scenogrāfijas valodu. Tīrā laukā parādās gluži kā no renesanses perspektīvu gleznām izcelta ideālā cilindriskā „Rotonda” (arhitekts Aleksandrs Brodskis). Pa Ugru peld dažādu valstu meistaru darinātu fantastisku plostu kavalkāde. Ar urbi izcaurumotās šķūņa sienas dāvā mūžīgās zvaigžņotās debess ilūziju (biroja „Meganoms” projekts). Šogad Borisa Bernaskoni arhitektu birojs uzbūvējis gigantisku triumfa arku, kas izvietota uz robežas, kur beidzas mežs un sākas lauks. Arka ir ļoti skaista, tās plastika ir skulpturāla, sienās ieslēpti tūkstošiem slazdu, lai ķertu saules gaismu. Uz jumta – skatu laukums un pat viensētas aka. Šī arka iezīmē „ceļa zīmju” asi un visintriģējošākajā veidā asociējas ar Palladio un Serlio teātra skatuvju perspektīvu. Scenogrāfiska utopijas feerija – lūk, mūsu oriģinālā atbilde pasaules site-specific un Land Art trendiem. 


Gumijas celiņš, kas ietiecas ainavas perspektīvā, – igauņu „SALTOarchitects” radīts minimālisma šedevrs.

Iezīmīgi, ka kuratoru uzaicinātie ārvalstu mākslinieki un arhitekti ievērojami precīzāk pieturējušies pie „ainavu arhitektūras” tēmas. Tā, piemēram, kopš 2009. gada festivālā „ArhStojaņije” strādājošie franču arhitekti no „Atelier 710” ļoti tieši pievērsušies biezoknim iepretim Nikola-Ļeņivecas ciemam. Viņi izcirta vārgos un gaismai traucējošos kokus, pielīdzināja vainagus atstātajiem, uzara un apsēja lauku ar griķiem, kas plauka baltiem, maigiem ziediem. Ierīkoja celiņus un laukumus. Radīja racionālu telpu mākslas objektu eksponēšanai. Šo jauno parku viņi nosauca par „Versaļu” un gadu no gada turpina tā attīstīšanu.

Arī šajā sezonā radīts lendārta žanrā ieturēts projekts: igauņu arhitektu (grupa „SALTO architects”) instalācija „Ātrā taka”. Pār platu, vairāk nekā 50 metrus garu grāvi pārstiepts gumijots audekls, pa kuru var lēkāt, skriet, pārvietoties aulekšiem. Gumijas celiņš, iezīmēts dzīvā ainavā, izskatās pilnīgi sirreāls. Un skraidīt pa to ir ne tikai bērnišķīga bauda, bet arī iemesls padomāt par dzīvajā dabā eksistējošo ātruma koordināšu daudzšķautņainību.

Ne „Atelier 710” „Versaļa”, ne „SALTO architects” „Ātrā taka” nekādā veidā nav iekļauti ierastajā naratīvā, nav saistīti ar konkrētiem vēsturiskiem tematiem. Daba un kultūra te līdzāspastāv.

Labi vai slikti, ka Krievijas lendārts vai nu pēc analoģijas ar dzejnieku – „ir vairāk nekā lendārts”, vai varbūt pilnīgi otrādi? Šī mūsdienu mākslas virziena īpatnības Krievijā apliecina mūsu senseno mīlestību uz saprotamiem un atpazīstamiem vizuāla vai literāra konteksta tēliem. Apliecina mūsu piesardzību pret tīro abstrakciju. Manuprāt, tas nav nekāds aizspriedumains vērtējums. Tā ir realitāte, ko labāk kā tādu arī pieņemt. Un ar patīkamu satraukumu sekot līdzi ainavu mākslas teritorijā notiekošajam nebeidzamajam svešzemju heterotopijas cīniņam ar mūsu dzimto utopiju. 

ivars drulle - 23.08.2012 23:12


Scenogrāfiska utopijas feerija – lūk, mūsu oriģinālā atbilde pasaules site-specific un Land Art trendiem.

:)