RAKSTI  
Angārs un Kabakovi 0

Una Meistere, www.anothertravelguide.com
09/08/2012 

Kaut bijušo industriālo teritoriju pārtapšana laikmetīgās mākslas telpās mūsdienās ir visai aprobēta prakse, Milānas pievārtē esošais Bikokas angārs (Hangar Bicocca) noteikti piepulcējams šīs nišas spilgtākajiem paraugiem. Turklāt jau no pašiem pirmsākumiem tam bijis ļoti konkrēts uzstādījums – angārs tapis kā telpa lielformāta laikmetīgās mākslas instalāciju izvietošanai. Tā apmeklējumu pārvēršot unikālā vides un mākslas sajūtu pieredzē. Braucot no Milānas centra, pirmajā mirklī šķiet, ka esat nokļuvuši kādā aizmirstā industriālā nekurienē. Lekni zeļ saulē izkaltēta, šķietami brīvsolī atstāta pļava, aiz tās vīdot kādreizējām sarkano ķieģeļu rūpnīcu ēkām. Savā ziņā šī aina ir kā optisks māns – telpu grandiozumu un vērienu no ārpuses nav pat iespējams iztēloties.

2010. gadā durvis vērušā Bikokas angāra vēsture iesniedzas 1886. gadā, kad inženieris Ernesto Breda savu kompāniju pārcēla uz Bikokas apgabalu. Vēlāk to pašu izdarīja Pirelli, Falck un Marelli, tādējādi iezīmējot kartē lielāko industriālo centru Itālijā. Līdzās tvaika lokomotīvēm, Pirmā pasaules kara laikā te tika ražotas arī lidmašīnas. 80. gados aizsākās šīs teritorijas urbanizācijas process, kura rezultātā pārvērtības piedzīvoja arī kādreizējās fabrikas. 1986. gadā  kompānijas Pirelli iniciētajā “Bikokas projektā” ietilpa gan universitātes ēkas būvniecība, gan privātmāju celtniecība. Lēmums par mākslas telpas izveidošanu tika pieņemts 2004. gadā. Bikokas angāra fonda priekšsēdētajs ir Pirelli boss Marko Trončeti Provera (Marco Tronchetti Provera), savukārt pārējie partneri – Lombardijas reģions un Milānas Tirdzniecības padome. Kā apgalvots oficiālajā paziņojumā, visi trīs esot pārliecināti, ka “laikmetīgajai mākslai ir nozīmīga loma sociālo transformāciju identifikācijā un aprakstīšanā”. 

Tagadējo Bikokas angāra kompleksu veido divas savstarpēji savienotas fabrikas ēkas – 20. gados celtā Shed un 50. gados tapusī Cubo. Abās savulaik tika ražotas lokomotīves un lauksaimniecības tehnika. Savukārt tās savienojošā monumentālā celtne tapa 60. gadu sākumā un tika izmantota modernās elektroniskās mašinērijas testēšanai. Telpa ir grandioza – 9500 kvadrātmetru liela, griestu augstums sasniedz gandrīz 30 metrus. Tieši te arī eksponēts angāra pastāvīgās ekspozīcijas stūrakmens – vācu mākslinieka Anselma Kīfera slavenā instalācija “Septiņas debesu pilis, ko iedvesmojis Kabalas misticisms un kas radīta no septiņiem monumentāliem betona un svina torņiem. Tiem simbolizējot debesbraukšanas mistiskās pieredzes septiņus garīguma līmeņus.

Telpā iespējams iekļūt pašķirot monumentālus melnus “aizkarus”, un pirmajā mirklī vārda vistiešākajā nozīmē pārņem sajūta, ka esi šķērsojis laika robežu. Un tagad kā tāda galvu atgāzusi niecīga skudra apbrīnā maldies starp Kīfera pārpasaulīgajiem debesu torņiem. Jo tuvāk tiem netiec tāpat! Kā apliecinājums šai ne sevišķi glaimojošajai atziņai turpat netālu – civilizācijas iluzorās varenības statusā, eksponējas kubiešu mākslinieka Vilfredo Pjeto (Wilfredo Pieto) instalāciju izstādē Equilibrando la curva izmantotais dzeltenais autobuss, kas izmisīgi cenšas noturēt līdzsvaru, cementa maisītājs un gigantisks “mākonis”, kas darināts no septiņiem kilometriem drāts. Kā arī apaļu objektu ķēde, kas apjomam pieaugošā secībā eksponē dāsnu klāstu globālo “radības kroņa” drazu – akvārijus, globusus, bumbas, mīnas, pulksteņu ciparnīcas, radio... un apelsīnu sulas bāru galā. Kā ar rotaļu klucīšiem spēlējoties ar ekonomiskās attīstības virāžām un “tautsaimniecības sasniegumu” simboliku.

Šajā pašā telpā līdz pat 2. septembrim apskatāma arī pazīstamā krievu mākslinieku dueta Iļjas un Emīlijas Kabakovu instalācija “Laimīgākais cilvēks” (The Happiest Man). 2000. gadā speciāli izstādei Parīzes Jeu de Paume tapušais darbs angārā eksponēts projekta Artworks Against Time ietvaros, kura ideja ir piedāvāt skatītājam nozīmīgas pēdējo dekāžu laikā tapušas instalācijas jaunā, atbilstoši konkrētajai telpai veidotā versijā.

Darbs atrodas telpas stūrī, caur nelielu paaugstinājumu liekot skatītājam burtiski uzkāpt uz skatuves, kuras dibenplānā aiz smagajiem sarkanā samta aizkariem atklājas kas līdzīgs mazai improvizētai kinozālei. Uz ekrāna tobrīd ņirb kaut kas no padomju laika klasikas – meitenes ar arbūziem, kuras nomaina vīri šineļos. Kad acis mazliet apradušas ar tumsu, labajā pusē tās pamana mazu, pieticīgu koka vagoniņu, kas tikpat labi varētu būt kalpojis kā mājvieta kādreizējās rūpnīcas strādniekiem.

Interjers ir pieticīgs, stilizēts krievu inteliģenta – trimdinieka miteklis, kur viss pārdomāts līdz sīkākajai detaļai. Rūpīgi saklāta gulta un blakus uz koka krēsla atvērta grāmata. Telpas centrā ir apaļš galds ar puķotiem porcelāna šķīvjiem un tādu pat galdautu – saklāts mirklim, kad varētu ierasties viesi. Izteiktajai vientulības sajūtai telpā gan vienlaikus liecinot, ka, visticamāk, tie te iegriežas reti, ja vispār iegriežas. Pār krēslu pārmests šinelis, bet virs bufetes – vientuļš čemodāns. Mazajā istabiņā ir tikai viens vienīgs logs un aiz tā nemitīgi mainās ainava – tajā projicēto filmu veidolā. Iluzori, bet neatlaidīgi kā pulksteņa tikšķi, radot sajūtu par aiz loga notiekošo dzīvi. Realitātes mirāža, kurā var noraudzīties, bet nepiedalīties jeb arī piedalīties kā novērotājs. Trāpīga un ironiska versija par bēgšanu no realitātes (no sevis), neatkarīgi no tā, kādu veidu izvēlaties – pārcelšanos uz citu pasaules malu, cerot, ka dzīve tur ritēs savādāk un tādējādi noteikti – labāk, vai ieniršanu kino ekrānā – realitāti aizstājot ar kāda cita izsapņotu sižetu. Jo pa lielam, tak tas pats tur notiek. Tādā pašpietiekami koncentrētā veidā. Dzīves prieku un sāpju intensitātei esot atkarīgai vienīgi no tā, cik no šīs “dzīves mirāžas” tu konkrētajā mirklī ielaid sevī. Tikpat iespējams, ka kādam pietiek ar kafijas galda grāmatu izdevniecību populārajiem “escape” almanahiem – ar sapņu salām un hoteļiem. Starp citu, pagājušogad izdevniecībā Steidl klajā nāca brīnišķīga grāmata – Alec Soth. Lester B.Morrison. Broken Manual. Četru gadu garumā tapis foto stāsts par cilvēkiem, kuri izvēlējušies aizmukt no civilizācijas. Mūkiem, vientuļniekiem, izdzīvošanas ekstrēmistiem u.c. Ne tikai dokumentāls stāsts “par dzīvi uz robežas”, bet savveida andergraunda rokasgrāmata tiem, kurus, iespējams reizēm nomoka līdzīgas domas.

Interesantākais, ka, atrodoties Kabakovu mazajā “vagoniņā”, ilūziju logs pilnībā ievelk un hipnotizē, tā vien mudinot piesēst turpat uz nezināmiem viesiem noliktajiem krēsliem un ļauties “laimīgā cilvēka atblāzmai”. Tās pēcgarša ir tāda apcerīga, mazliet skumja labsajūta, kuru papildina katra paša privātās dzīves epizožu druskas. Un robeža starp dzīvi un mākslu, ilūzijām un realitāti šķiet vien tāds trausls tīmeklis.

Angāra pagalmā apskatāms itāļu mākslinieka Fausto Meloti “Sekvence” (La Sequenza, 1981), kas ir viens no nozīmīgākajiem šī Milānas mākslinieka darbiem – veidots no vertikālu metāla plātņu sērijām. Instalācija atrodas vietā, kur savulaik mitinājušies strādnieku vagoniņi un būdas. Gleznieciskas savvaļas pļavas vidū, uzjundījot asociācijas ar lavandas laukiem. Un gaisu, kas pievilcies smaržu un mašīneļļas. Meistarīgi režisētā telpu un formu saspēle noteikti ir viena no Bikokas angāra spilgtākajām raksturzīmēm. Darbu nav daudz, tādējādi ļaujot tos pilnībā piedzīvot, vienlaikus atstājot pietiekami daudz telpas domām un sajūtām.