RAKSTI  
Garudio krāsojamā izstāde. Fot: Kriss Ratklifs
Annas Salmanes vēstule no Londonas 2

Anna Salmane, māksliniece
01/08/2012 

2012. gada jūlija piektdiena.

Gaidot vilcienu Hackney Wick pieturā, kā katru rītu aplūkoju netālu esošās mājas ugunsmūri. Pirms pāris mēnešiem uz mūra bija redzami vietējo mākslinieku grafiti, bet, tā kā šī ir pēdējā pietura pirms Olimpiskās Stratfordas, tad kādu dienu grafiti pa virsu tika uzgleznoti mēlnādaini atlēti un Coca-Cola logo. Nākamajā dienā oficiālais “grafiti” bija nomētāts ar krāsu. Savukārt aiznākamajā dienā atlēti bija gandrīz pilnībā aizkrāsoti, atstājot tikai tik, cik vajadzīgs, lai izveidotu treknus HW. Es skatos uz sarkanajiem burtiem un jūtu delverīgu prieku un solidaritāti ar nezināmo krāsotāju.


HW ar Olimpisko stadionu fonā

Ķēpāšanās ar krāsām Hackney Wick rajonā ir bieži sastopama parādība, jo lai gan kādreiz šis bija rosīgs industriālais rajons, tagad rūpnīcu un noliktavu ēkās ir iekārtojušās mākslinieku studijas, galerijas, kafejnīcas, teātris. Te notiek arī ikgadējs mākslas festivāls Hackney WickED. Kā stāsta, Hackney Wick esot vislielākais mākslinieku blīvums pasaulē. Šīs vietas popularitāti sākotnēji vismaz daļēji noteica zemās īres cenas, kas Olimpiskā stadiona tuvuma dēļ pēdējos gados ir augušas.


Schwartz galerija Hackney Wick rajonā

Vilciens ir pienācis un es iespiežos piebāztajā vagonā.

Pēc 45 minūšu gara brauciena trīs dažādos transporta līdzekļos, esmu sasniegusi Marylebone High Street. Tā ir turīga iela Londonas centrā, kur kopti cilvēki iepērkas mazos dizaineru veikaliņos un, restorānos pļāpājot ar citiem koptiem cilvēkiem, zibina balinātos zobus.


Marylebone High Street

Pirms rudenī atsāku studijas BA Art Practice programmā Goldsmitas koledžā, mēģinu iekrāt kabatas naudu un piestrādāju “britu dizaina tēva”, Sera Terensa Konrāna, dibinātajā interjera preču veikalā The Conran Shop (viņš arī viens no Dizaina muzeja dibinātājiem). Veikala pirmajā stāvā var iegādāties slaveno Īmsa atpūtas krēslu par 5000 mārciņām, kā arī citas par dizaina klasiku kļuvušas mēbeles. Es gan savas darba dienas aizvadu veikala augšējā stāvā, pārdodot traukus, dvieļus un vāzes augstākās vidusšķiras dāmām, geju pāriem un reizi pa reizei arī kādai slavenībai.

Bez manis veikalā par pārdevējiem strādā arī citi mākslas un dizaina studenti, kā arī jau augstāko izglītību ieguvuši mākslinieki. Ir arī citu radošo profesiju pārstāvji – aktrise, mūziķe, interjera dizainers, rotu māksliniece, produktu dizainers. Veikala statistika atbilst tam, kas novērojams Lielbritānijā kopumā. Tā kā Lielbritānijas valdība nav izveidojusi īpašu sociālā atbalsta programmu māksliniekiem, tad lielākā daļa strādā ar savu izglītību vairāk vai mazāk nesaistītu maizes darbu. [Lasi šeit.]


Par dzīvojamām mājām pārvērsti staļļi Marylebone rajonā

Pusdienas pārtraukumu veltu nofotografētu līmlapiņu pārzīmēšanai datorā. Uz trim no tūkstošiem līmlapiņu rakstīts: “Stop the silliness PLZ. P.S. Don’t break KFC”, “God loves Peckham”, “Seeing this wall makes me happy. :) x”. Mīlestība un dievs ir vārdi, kas atkārtojas visbiežāk. Nereti tiek pausti arī lūgumi nedemolēt konkrētus veikalus un ātrās ēdināšanas retorānus. Darbs pie līmlapiņu pārzīmēšanas iet sasodīti gausi.

Līmlapiņas ir no trūcīgā Pekemas rajona Miera sienas, kuru pagājušajā vasarā pēc postošajiem Londonas nemieriem izveidoja vietējie iedzīvotāji. Šogad Pekemas pašvaldība pēc iedzīvotāju ierosinājumiem ir uzaicinājusi studiju Garudio Studiage izveidot paliekošu Miera sienas repliku. Izvēle krita par labu Garudio gan tāpēc, ka četru mākslinieku apvienība mājvietu ir atradusi pašā Pekemas sirdī (bijušās rūpnīcas telpās, kur trešdienu vakaros un nedēļas nogalēs ēkas augšējos stāvos dzied, dejo, sit kājas un dedzina vīraku kādas man iepriekš nedzirdētas Kristīgās baznīcas draudze, kuru pārsvarā apmeklē krāšņi tērpušās melnādainās), gan tāpēc, ka tanī pašā trakajā 2011. gada vasarā Garudio bija autori interaktīvai, Pekemas bērniem veltītai krāsojamajai izstādei un grāmatai. Garudio ir studija-orķestris, jo to projektu vidū vienlīdz labi sadzīvo gan jau minētie uz vietējo sabiedrību vērstie projekti, gan spīguļiem piebārstīti dizainera Paul Smith veikalu skatlogu nofomējumi, gan izstāde ar sietspiedē apdrukātiem ziliem politilēna maisiņiem. Mākslinieki, izvēloties, kurus no potenciālajiem pasūtījuma darbiem pieņemt, augstāk par iespēju nopelnīt liek iespēju darīt to, kas viņiem šķiet interesanti. Tas savukārt nozīmē, ka ārpus studijas viņi strādā gan mākslas augstskolās, gan bibliotēkās, gan vada rotu veikaliņu.

Es Garudio nonācu pagājušajā pavasarī, kad pēc iedvesmojoša sagatavošanas gada Centrālajā Sentmārtina koledžā meklēju prakses vietu kādā radošā kolektīvā. Prakses iespēju man piedāvāja pasniedzēja un viena no Garudio dibinātājām Hanna Bola. 

Kad pēc pusdienu pārtraukuma atgriežos darbā, kolēģi man stāsta, ka veikalā pa manu prombūtnes laiku esot iepircies Denijs Boils.

Piektdienās un sestdienās Tate Modern strādā līdz desmitiem vakarā un ir relatīvi tukšs, tālab nolemju pēc darba doties turp un atslēgties no veikala komerciālās vides.

Tate Modern ar teju pieciem miljoniem apmeklētāju gadā ir kļuvis par populārāko modernās un laikmetīgās mākslas galeriju pasaulē. Tas ir uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem katalizatoriem mākslas popularizēšanā britu sabiedrības, it īpaši britu jauniešu vidū. Ja pirms nepilniem 20 gadiem liela daļa sabiedrības moderno un laikmetīgo mākslu uzlūkoja garlaikoti un ar aizdomām, tad tagad Tate Modern apmeklējums šķiet pievilcīgs dažādu vecumu un profesiju britiem. Kritiķi gan pārmet, ka Tate Modern ir nevis padarījis mākslu saprotamu plašai auditorijai, bet drīzāk sekmējis laikmetīgās mākslas devalvāciju, turklāt, tā kā lielākā daļa Tate Modern izstāžu ir vēsturiskas, tad tas nepilda savu lomu kā laikmetīgās mākslas centrs. [Lasi šeit.]

Samaksājusi 13 britu mārciņas par studenta biļeti (pārpratuma pēc samaksāju arī brīvprātīgo ziedojumu £1 apmērā), esmu gatava apskatīt reiz skandalozā Goldsmitas absolventa Demjena Hērsta retrospekciju.

Izstāde sākas daudzsološi – pirmajā telpā aplūkojami agrīnie darbi, kurus neesmu agrāk redzējusi un kuros nevar ieraudzīt Hērsta slavenāko darbu aizsākumus. Esmu gatava iepazīt Hērstu no jauna un tikt pārsteigta. Diemžēl vēl netikusi izstādei līdz pusei, saprotu, ka sākotnējais atklājējas prieks arī ir mana izstādes apmeklējuma augstākais punkts. Pumpiņas, formalīns, zāļu skapīši, kukaiņi. Atkal un atkal no jauna, ar nelielām vai pilnīgi bez nekādām izmaiņām. Un kas vēl ļaunāk, darbi, kas neiekļaujas pumpiņu-formalīna-zāļu-skapīšu-kukaiņu formulā, vispār neliekas pieminēšanas vērti. Manī aug īgnums ne tikai par nejauši samaksāto ziedojuma mārciņu, bet arī pārējām 12 mārciņām.

Stāvu galerijā, kur gar sienām izvietotas aptiekas vitrīnas ar zāļu iepakojumiem, un pārdomāju, vai doties prom vai mēģināt izspiest maksimālu value for money. Kamēr stāvu domādama, no iepriekšējās galerijas izmukušais tauriņš pēc īsa lidojuma piezemējas man uz galvas. Galerijas uzraugs tuvojas ar tauriņu ķeramo tīklu. Visu skatieni uz brīdi ir pievērsti man un pati pret savu gribu, sajūtos izredzēta.

Šķiet viss, kas bija apskatāms izstādē, reprodukciju veidā ir atrodams aiz izstādes pēdējās telpas izvietotajā veikaliņā. Pastkartes, ledusskapju magnēti, papīra slogi, pužļi, kārtis, iepirkumu tašas, T-krekli, porcelāna krūzītes, šķīvji, zīda šalles, rokassprādzes, lietussargi, tapetes, dārza krēsli un skrituļdēļi. Hērsts no £2.50 līdz £11 000. Veikals ir organisks bagātākā dzīvā britu mākslinieka izstādes noslēgums.

Laiks doties mājup.

Auotbusā atšķiru Art Review un lasu, ka salīdzinājumā ar 2008. gadu 25% no Hērsta dārgākajiem darbiem ir kritušies vērtībā par 37.5%. [Art Review. Summer 2012. 64. lpp.]

Pabraucu garām izgaismotajai Sv. Paula katedrālei. Krēslā Londona izskatās neatvairāmi valdzinoša. 

Arhīvā lasi:
28/05/2012 - Raksts :: Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Raksts :: Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Raksts :: Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Raksts :: Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Raksts :: Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Raksts :: Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Raksts :: Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Raksts :: Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Raksts :: Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Raksts :: Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Raksts :: Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Raksts :: Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Raksts :: Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Raksts :: Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Raksts :: Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Raksts :: Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Raksts :: Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Raksts :: Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Raksts :: Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Raksts :: Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Raksts :: Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Raksts :: Mika Mitrēvica vēstule no Gentes

students . - 06.08.2012 20:17
Pēc šitāda "dzīvesstila" ieskicēšanas gribas teikt - es ari gribu dzīvot, studēt Londonā....
Anda Lāce - 01.08.2012 18:16
Par to Hackney Wick sienu ar coca cola reklāmu stāsts gan laikam nav tik romantisks. Kā vietējie stāstīja, sienu nokrāsoja produkta reklāmas filmēšanai un pēc filmēšanas paši vaininieki sienu pārkrāsoja, atstājot HW burtus.