RAKSTI  
No e-flux projekta “Time Bank” šīgada dOCUMENTA(13) izstādē Kāselē. Foto: Katrīna Ģelze
Kur ir palicis laiks? 4

Anna Iltnere
30/07/2012

Raksta pamatā ir Pecha Kucha vol. 23 prezentācija, veltīta virstēmai “Eksperiments un izcilība”, kas nolasīta 28. jūlijā Cēsu mākslas festivāla ietvaros

Lai kļūtu par izcilību, visbiežāk ir nepieciešams laiks eksperimentiem. Līdzīgi kā gleznotājs Anrī Matiss savā darbā ir ilgstoši un nenogurstoši pārbaudījis paņēmienus, vairākkārt gleznojot vienus un tos pašus motīvus un meklējot tiem arvien jaunus izteiksmes veidus, lai tādējādi nonāktu pie vislabākā risinājuma.


Anrī Matiss savā darbnīcā

Tālab jājautā: kas gan notiks ar nākotnes izcilībām, ja mūsdienās arvien biežāk izskan frāze, ka laika nav? Un vēl jājautā – kur tad laiks ir tā pēkšņi palicis? Problēma varētu būt saistīta arī ar interneta tehnoloģiju attīstību, kas nereti tiek līdzvainotas pie tā, ka laiks ir kļuvis “saspiestāks”.

Strādājot interneta medijā, kurš turklāt ir veltīts mākslai, ir ļoti jūtams pretstats, kāds valda starp veidu, kā cilvēki mūsdienās saraustīti tver informāciju (jo laika taču nav daudz), un to, kādu – pilnīgi pretēji – laikietilpīgu iedziļināšanos prasa gan mākslas darba radīšana, gan baudīšana, gan pēcāk tā pētīšana un aprakstīšana. Šie pretmeti ir izteikti un mudina domāt, vai tas ko nodara vai nenodara mākslas uztverei?


No Google Art Project tapšanas

Gluži nesen ārvalstu presē bija publicēts raksts par to, ka māksliniekiem būtu jāvairās apzināti radīt darbus, kuri “labi izskatās” bildēs vai ekrānā, jo tas būtībā atgrieztu pie priekšstata, ka par mākslas darbu var kļūt gandrīz vai tikai priekšmetisks objekts. Šajā pašā rakstā tiek arīdzan ieteikts, ka savukārt medijiem, kas mākslai veltīti, būtu jāpadomā, kā lasītājiem saistošā veidā varētu “iebarot” ne tikai to mākslu, kas ir vizuāli viegli uztverama un lipīga kā konfekte datorekrāna ņirboņā. Tā ir nopietna viela pārdomām un izaicinājums arī tādiem medijiem kā Arterritory.com, jo, šķiet, gandrīz visi lasītāji dienas beigās ir noguruši un tur to pašu izstiepto roku, kas prasa kādu krāsainu, garšīgu “ledeni”. Izaicinājums tas ir tādēļ, ka diez vai mākslai būtu jāpārtop par konfektēm un portālam par konfekšu kārbu. Tālab atliek nemitīgi meklēt veidus, kā kvalitatīvu saturu pasniegt rosinošā formātā…

Problēma, protams, ir krietni plašāka un neaprobežojas vien ar mākslai veltītiem izdevumiem tīmeklī. Runa ir par visām tām tehnoloģijām un programmām, kas ļauj mums darīt, skatīt un tvert vairākas lietas reizē (jo laika taču nav daudz) un tādējādi nenoliedzami arvien vairāk pastiprina uztveres fragmentārumu kā tādu. Šajā mūsdienu dzīvesveidā saredzot iespējamās problēmas, nesen ir sarakstīta grāmata “Seklie” (The Shallows), kura bija izvirzīta 2011. gada Pulicera prēmijai. Tās autors ir Nikolass Karrs (Nicholas Carr), un viena no galvenajām grāmatas tēzēm ir, ka cilvēku domāšanas veids nemitīgās uztveres pārslēgšanas rezultātā mainās un ne jau progresa virzienā. Proti, mēs arvien vairāk sākam līdzināties saviem senajiem senčiem, kuriem līdzīgi kā mums bija nemitīgi jābūt spējīgiem katrā mirklī sakoncentrēties uz kaut ko citu, jo tā bija vienīgā iespēja, kā tolaik palikt dzīvam un vēl kaut ko nomedīt. Protams uzreiz jāpiebilst, ka jaunās tehnoloģijas nebūt nav “jāmālē” tikai un vienīgi melnas, bet gan jāpārdomā, kā mēs tām ļaujamies. Un skaidrs, ka jāpielāgojas tomēr būs, jo pat Newsweek no nākamā gada grasās pilnībā pāriet uz interneta vidi.

Atgriežoties pie sākumā izskanējušā jautājuma, pieņemsim, ka laiks ir pazudis uztveres fragmentārumā. Tad kā to atkal atgūt, lai būtu vaļa eksperimentiem un ceļa mērošanai pretim izcilībai? Noteikti katrs būs dzirdējis vai pat piedzīvojis situācijas, kad “laiks stāv uz vietas”, “velkas” vai tieši pretēji – “laiks skrien”. Laika uztveres relativitāte nav nekas jauns. Bet vai tādā gadījumā laiku var kā apmānīt? Savā labā?


Attēls pie šķirkļa “boredom” Vikipēdijas enciklopēdijā

Jāpadomā, kas ir tie brīži, kad laiks gandrīz vai ir apstājies. Visbiežāk tas ir tad, kad ir ārkārtīgi garlaicīgi. Varbūt tā varētu būt viena no metodēm, kā dienu skrējienu piebremzēt – proti, darīt visu ar ārkārtīgu garlaicību? Iespējams, tas tiešām būtu auglīgi. Kad dievi nogarlaikojās, viņi radīja cilvēku. Kad Ādamam bija garlaicīgi, viņam tika radīta Ieva. Garlaicībai daudz laika ir veltījis vācu filozofs Martins Heidegers. Turklāt viņš to tiešā veidā saista ar laika ritējumu, pamatojoties uz vācu vārdu “langweil”, proti, līdzīgi kā latviešu valodā – garš laiks, garlaicība. Garlaicība ved pie laika, laiks ved pie garlaicības.


Martins Heidegers 

Otrs piemērs, kad laiks nekur nesteidzas, ir t.s. flow jeb plūsmas psiholoģiskais stāvoklis. Tas piemeklē reizēs, kad cilvēks ir pilnībā absorbēts savā darbībā, kura turklāt sniedz viņam radošu prieku. Nonākot šādā pastiprināta fokusa stāvoklī, laiks šķietami maina savu gaitu un kļūst lēnāks. To bieži ir apstiprinājuši sportisti sacensību kvēlē. Flow jeb plūsmas jēdzienu psiholoģijā pirms aptuveni pusgadsimta ieviesa Mihalijs Čiksentmihai. Otrā pasaules kara laikā, būdams vēl pusaudzis, viņš atradās ieslodzījuma nometnē, Itālijā. Te viņš atklāja šahu un to, ka patiesa iegrimšana spēlē viņam pamazām kļuva par veidu, kā novērst uzmanību no negācijām, kas tobrīd apkārt notika. Un tas, kā viņš uzskata, viņam ļoti palīdzējis tolaik to visu izciest.


Ištvana Kantora tetovējums redzams uz viņa saliektās rokas. Foto: Katrīna Ģelze

Īsāk sakot, tiek atgādināta ideja, ka laiks nav lineārs. Performanču mākslinieks Ištvans Kantors, kas pirms kāda laika viesojās Rīgā, rokas pulksteņa vietā ir sev uztetovējis ciparnīcu. Bez cipariem, bet ar diviem rādītājiem, kas rāda pulksten sešus. Rādītāju bultas uz augšu un leju simbolizē, ka laiks nav lineārs, ka ir tikai šis te brīdis, kas ir elastīgs un pieļauj lielu ietilpību. Arī tas nav nekas jauns, šķiet jau budisti ir to mums sen pačukstējuši, tikai bieži tas Rietumu kultūrā tiek piemirsts. Bet, lai tas nepiemirstos, dizainers, inženieris un izgudrotājs Denijs Hilis šobrīd konstruē “The Clock of the Long Now”, kurš notikšķēs vien reizi gadā. Pulksteni plānots iebūvēt kalnos, Teksasas rietumos, tas ir milzīgs pēc izmēra, un paredzēts, ka strādās 10 000 gadus. Tas darbojas ne vien no saules enerģijas, bet arī no lielas optimisma devas. Turklāt liek atcerēties, ka laika tikšķi un to intervāls ir cilvēces konvencija.

Arī šīgada dOCUMENTA(13) izstādē Kāselē vairāki mākslinieki pievērsās laika jautājumam. Tostarp Viljams Kentridžs, kurš līdzās izstādei uzstājās arī ar lekciju par laika mērījumu relativitāti un neprecizitāti mūžīgo tehnoloģiju izmaiņu rezultātā. Savukārt e-flux projekts Time Bank ierosina ideju savu personīgo laiku izmantot kā norēķina veidu. Lai samaksātu par pusdienām, varbūt var piedāvāt pieskatīt kāda bērnus, teiksim, uz stundu vai tml. Tie ir vien daži no piemēriem, kā tiek aktualizēts jautājums par to, ka laiks nav nekas objektīvs un akmenī cirsts, bet ir atkarīgs no virknes faktoru un tādējādi pieļauj iespēju, ka drudžaino “žurkas skrējienu” var nomainīt kas aptveramāks. Atliek vien izraudzīties metodi.

Bet, lai nešķistu, ka internets tiek tikai un vienīgi pelts un vainots pie fragmentārās uztveres un mūsdienu steigas, jāatgādina dāņu/islandiešu mākslinieka Olafūra Eliasona teiktais, ka tieši tīmeklis mūs ir mudinājis pastiprināti aizdomāties, cik relatīvs laiks ir un ka nav tāda objektīvā laika, ir tikai katra iekšējais “pulkstenis”. Internets ir telpa, kurā darbojas pavisam citi laika likumi, jo vienā mirklī vari sasniegt otru pasaules malu, kas agrāk prasītu varbūt pat veselu dienu.

Stenfordas un Minesotas universitātes pētnieki nesen paziņoja, ka cilvēki pierimst, nesteidzas un iegūst sajūtu, ka visu var paspēt, kad sastopas ar ārkārtīgi varenu skaistumu, kā, piemēram, aplūkojot arhitektūras pieminekļus, pasaules brīnumus vai vienkārši ienirstot dabas skaistumā. Proti, brīžos kad labā nozīmē “atkaras žoklis”. Tieši tā viņi saka. Tas gan atsauc atmiņā Imanuela Kanta pārdomas jau pirms vairāk nekā 200 gadiem – par cildenumu “Spriestspējas kritikā”, kur cildenais iepretim skaistajam mūsos izsauc pavisam citādākas izjūtas, kas visbiežāk ir piedzīvojamas, uzlūkojot diženu dabas varenību, bet ne tikai. “Cildens ir tas, kā domāšanas iespējamība vien jau pierāda tādu dvēseles spēju, kas sniedzas pāri katram jutekļu mērogam,” raksta Kants 26. paragrāfā. Un sniedz arī kādu piemēru: “Tāpat var arī pietiekami izskaidrot samulsumu jeb sava veida apjukumu, kas, kā stāsta, pārņemot skatītāju, kad viņš pirmo reizi ieiet Sv. Pētera baznīcā Romā. Rodas izjūta, ka viņa iztēle ir nesamērojama ar veseluma idejām, kas kavē viņam tās paplašināt, atslīgst pati sevī, jūtot aizkustinošu labvēlīgumu.” (27. §) Tieši dvēseles saviļņojums, piedzīvojot ko cildenu (iepretim mierīgam vērojumam, skatot ko estētiski skaistu), liek mums justies tik labi.

Domāju, ka tā arī ir atbilde uz jautājumu, kā atgūt laiku eksperimentiem. Un iespēju piedāvā arī Cēsu mākslas festivāls – jaunas izcilības rodas, sastopoties ar citām izcilībām. Tālab novēlu, lai jums pēc iespējas biežāk un labā nozīmē festivāla izstādēs “atkārtos žoklis”!

Katrīna Čemme - 30.07.2012 22:48
lielisks raksts
ivars drulle - 30.07.2012 22:45
Man arī šī prezentācija atstāja vislielāko iespaidu. Lielisks darbs!
einars arajs - 30.07.2012 19:46
paldies!
einars arajs - 30.07.2012 19:46
biju klātienē un šī tiešām bija lieliska prezentācija. dinamiska un aktuāla :]