RAKSTI  
Uzraksts Tallinas ielās 2012. gada vasarā
Kurators mūsdienās – tilts vai tramplīns? 5

Anna Iltnere
18/07/2012

Pagājušajā nedēļas nogalē ievērojamais kurators un Londonas Serpentīna galerijas līdzdirektors Hanss Ulrihs Obrists Losandželosā iesvētīja kāda nozīmīga projekta klajā nākšanu. Proti, beidzot visiem publiski pieejamas un par brīvu noskatāmas būs visas 2500 stundas, kuras Obrists pavadījis sarunās ar pasaules māksliniekiem, arhitektiem, literātiem un zinātniekiem. Projekts ar nosaukumu “21. gadsimta institūts” tiešsaistē tiks prezentēts 29. jūlijā. Intervijas, kuras Hanss Ulrihs Obrists ieraksta jau vairākus gadus (liela daļa publicētas gan presē, gan izdotas apkopojumos – grāmatās) un kurām raksturīga nepārtrauktība, ar vairākiem sarunas partneriem tiekoties atkal un atkal, pats kurators raksturo kā protestu pret atmiņas zudumu, kas esot mūsdienu kultūras viena no asākajām problēmām. Ierakstītās un pierakstītās sarunas viņš nenodala no savas kuratora darbības: “Visi mani projekti kaut kādā ziņā ir sarunas.”

“Daudzi domā, ka labs kurators ir nākotnes pareģis un tādā garā,” Arterritory.com stāsta Inga Šteimane, Rīgas Mākslas Telpas vadītāja, “bet kurators ir drīzāk kā mācīts dienesta suns, kurš saož nevis nākotni, bet grūtāk pamanāmo tagadni. Es piekrītu Obristam, ka viens no kuratora uzdevumiem ir veidot kustību pret aizmiršanu, tādēļ man patīk arī tāda māksla, kas sensitīvi darbojas ar atmiņu.”

Pie mākslas pasaules apvāršņa Obrists parādījās deviņdesmito gadu sākumā, kad 1991. gadā organizēja pirmo izstādi – pats savā virtuvē, Šveices pilsētā Santgallenā, trīs mēnešu laikā piesaistot 29 apmeklētājus. Virtuves izstāde vēlāk kalpo kā atslēga viņa darbībā, kur milzīgus projektus pārmaiņus nomaina miniatūras un intīmas ekspozīcijas, kaut vai, teiksim, viesnīcas numuriņā (Hotel Carlton Palace: Chambre 763, Parīze, 1993).

Latīņu valodā cūrāre nozīmē “parūpēties” (arī “dziedināt” un “vadīt”). Kurators parūpējas par mākslas darbiem, kā tas klasiskā nozīmē tiek darīts, piemēram, muzejos. Arī parūpējas par pašiem māksliniekiem, kā to intervijā Arterritory.com norāda Stokholmas Tensta Konsthall direktore Marija Linda: “Esmu pārliecināta, ka būt kuratoram nozīmē palīdzēt māksliniekam un nodrošināt viņu ar cik vien labiem darba apstākļiem iespējams. Bet tajā pašā laikā ir svarīgi uzdot grūtus jautājumus, mākslinieku nedaudz izaicinot – ciktāl tas viņam šķiet jēgpilni.” Arī Hanss Ulrihs Obrists jau karjeras sākumā par tādu kā moto izvirza vēlmi palīdzēt īstenot mākslinieku sapņus. Kuratori nudien šķiet kā tādas labās fejas.

“MĀKSLA BEZ MĀKSLINIEKIEM?”

Un pienāk 2010. gads, kad mākslinieks un e-flux līdzdibinātājs Antons Vidokls publicē rakstu “Māksla bez māksliniekiem?” (Art Without Artists?), paužot neslēptu neapmierinātību par valdošo situāciju, kur neatkarīgā kuratora tēls arvien vairāk sāk līdzināties visuvarenai superzvaigznei, kurai mākslinieki ir vien piedziedātāji: “Gaisā jaušams aizvainojums, kas daudz neatšķiras no izjūtām, kādas mākslinieki loloja pret mākslas kritiķiem sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Daudzi mākslinieki – no jaunajiem censoņiem līdz pat ārkārtīgi atzītajiem – jūt, ka kuratora vara un arogance kļūst nekontrolējama.” Līdz ar mega izstāžu, biennāļu un triennāļu skaita pieaugumu pēdējo divu dekāžu laikā, palielinās arī kuratora loma, kura vārds kļūst par lielo izstāžu veiksmes vai neveiksmes faktoru, par sava veida zīmolu. Mākslas zinātniece Alise Tīfentāle, atbildot uz Arterritory.com jautājumu par kuratora lomu, teic, ka izpratne var būt ļoti dažāda: “Daži domā, ka kurators ir liekēdis un mākslinieka radošās ieceres postītājs. Citi uzskata, ka kurators ir finanšu menedžeris, politiķis, publicitātes kampaņas veidotājs un mākslas zinātnieks vienā personā – visbiežāk lielajās biennālēs un triennālēs, kuras ir kuratora autordarbi. Te, gluži kā Holivudas kinoindustrijā, režisora (t.i., kuratora) vārds garantē zināmu māksliniecisko līmeni un finansiālus panākumus, tajā pašā laikā atstājot cienījamu daudzumu slavas un spožuma arī aktieriem (t.i., māksliniekiem). Bet droši vien taisnība nav ne vieniem, ne otriem: par labāko līdz šim sastapto kuratoru uzskatu slaveno ukraiņu bokseri Vladimiru Kļičko, kurš bija oficiālais kurators Ukrainas nacionālajai ekspozīcijai 2009. gada Venēcijas biennālē.”           

Savukārt 2001. gada Venēcijas mākslas biennāles pavadošajā izdevumā tās galvenais kurators, mākslas pasaulē leģendārais Haralds Scēmans (Harald Szeemann, 1933–2005), nekautrējoties atzīst, ka milzīgo izstāžu nozīme ir atkarīga tikai un vienīgi no tā, “kurš tās organizē”. Ne miņas vairs no “caurspīdīgās”, labās fejas un vēlmes palikt otrā plānā. Un kuratori ar šādu pieeju savam darbam sastopami arī pie krietni mazāka apjoma projektiem, ja atceramies igaunietes Raelas Artelas interviju, kurā viņa pauž pārliecību, ka grožiem jābūt viņas rokās (līdzīgi kā latīņu cūrāre ir ne vien rūpēties un dziedināt, bet arī pieskatīt, komandēt un vadīt): “Es sameklēju māksliniekus, kuri strādā ar noteikto jautājumu. Es neticu lielai mākslas brīvībai. Process allaž ir kompromiss, un jārod ceļš uz sarunām. Es esmu atbildīga par izstādi. Tādēļ es kontrolēju katru momentu, kā top darbs un kas notiek izstādē. Citādāk es nevarētu parakstīties zem izstādes. Protams, tu vari būt superdemokrātisks, bet rezultāts bieži nebūs labs. It īpaši grupu izstādē ir svarīgi kontrolēt procesu un koordinēt to.”

Jāatzīmē, ka pieminētais Scēmans tiek pamatoti uzskatīts par vienu no pirmajiem neatkarīgajiem kuratoriem ar iepriekš aprakstīto varu. “1972. gadā mākslinieki ar boikotiem un atklātajām vēstulēm asi reaģēja uz documenta 5, protestējot pret Haraldu Scēmanu, kurš māksliniekus izmantoja kā krāsas uz audekla. Par nelaimi, šodien līdzīgs troksnis ir neiespējams. Tikmēr biezā mutvārdu vēsture, kas stāsta par kuratoriem, kuri izmanto privilēģijas, citus aizvainojot, ar katru biennāli kļūst jo apjomīgāka. Māksla tiek plaši ekspluatēta, lai “uzaudzētu” reputāciju, apliecinātu zinošumu un arvien cildenākas padarītu karjeras. Ideja par laimīgu rotaļlaukumu starp māksliniekiem un kuratoriem nudien šķiet pārāk pastorāla. Tomēr vēl pārsteidzošāka šķiet doma, ka kuratoriem vajadzētu novākties no mākslinieku ceļa,” atbildot Vidoklam, raksta neatkarīgais kurators Tirdads Zolgādrs (Tirdad Zolghadr) no Berlīnes.

Hanss Ulrihs Obrists kādā intervijā stāsta, ka viņš cenšas nenonākt centrā, jo tas nav auglīgi: “Kā reiz teicis Delēzs, ir bīstami okupēt kādu teritoriju, jo tajā mirklī, kad noticēsi varai kā tādai un attiecīgi tam, ka vara ir tavās rokās, tā darbs, ko veic, momentā kļūs pliekans un neinteresants.”

GĀJĒJU TILTS VAI TRAMPLĪNS AIZĀ?

Izdarot vēsturisku atkāpi un meklējot kuratora uzdevumu un rīcības robežas, īsumā var sacīt, ka līdz ar avangardu, līdz ar Marsela Dišāna “Strūklaku” (1917) jeb pisuāru, kas tika ienests mākslas telpā, radās akūta nepieciešamība pēc vidutāja starp publiku un mākslu. “Autonomais modernās mākslas objekts, brīvs no karaliskās aizbildniecības un reliģiskās nozīmes, arvien vairāk paģērēja interpretāciju un skaidrojumu. Tādējādi laika gaitā kurators kļuva par to, kas stāstīja, kālab un kādā veidā tā tik tiešām ir māksla. Robežu aizmiglošanās starp mākslu un dzīvi, kā arī redīmeidu žests arvien vairāk ģenerēja nepieciešamību pēc konteksta iezīmēšanas,” raksta rakstnieks un kurators no Bruklinas, Sohrabs Mohebi.

20. gadsimta sākumā Parīzes mākslas kritiķis un anarhists Fēlikss Feneons (Félix Fénéon, 1861–1944) kuratoru salīdzina ar gājēju tiltu (Passerelle), kas savieno mākslinieku ar pārējo pasauli. Jau pieminētais Mohebi tādā kā atbildes vēstulē uz Vidokla publikāciju norāda, ka “lai kuratora specifikāciju un autoritāti saglabātu, ir jābūt šai plaisai starp mākslas darbu un to, ko tas nozīmē. Un kurators ir tā persona, kas palīdz nezinošajam skatītājam tikt šai aizai pāri, soli pa solim.” 


Pa kreisi: documenta 5 kurators Haralds Scēmans mākslas “tronī” 1972. gadā. Pa labi: documenta 13 kuratore Karolīna Hristova-Bakardžijeva savā “tronī” četrdesmit gadus vēlāk

Atgriežoties mūsdienās, jādomā, kas gan notiek, ja tilts cenšas kļūt par pašpietiekamu esību, par mazsvarīgāku padarot tilta galamērķi – mākslu? Vai gan tilts tad nepārtop tramplīnā, kas nekur neved, vien ļauj cerību un gaidu pilnam atsperties un ielekt neziņas, neizpratnes un neskaidrību tumšajā aizā, kas plešas starp publiku un mākslas darbu? Līdzīgas izjūtas pārņēma pēc iepazīšanās ar documenta 13 izstādi, kura ir iedvesmojoša, kamēr baudi katru atsevišķo mākslas darbu un centies saskatīt laikmeta tendences, bet pārvēršas augstprātīgā putrā, kolīdz atgriezies pie galvenās kuratores uzstādījuma un arī vēro viņas darbību publiskajā telpā. Igaunijas laikmetīgās mākslas centra kuratore un māksliniece Marija Arūso Arterritory.com atzīst, ka ir grūti izdarīt objektīvu spriedumu par documenta 13, ja stipri atgrūž kuratores personība: “Bet tvert izstādi bez Karolīnas Hristovas-Bakardžijevas personības filtra ir gandrīz neiespējami, jo tā ir galvenā publicitātes ass.”

Nesen iznākušajā “Texte Zur Kunst” jaunākajā numurā, kura vāku rotā aktuālais temats “Kurators”, ir publicēts raksts par jau pieminēto Hansu Ulrihu Obristu. Teksta autors Heincs Bude (Heinz Bude), aprakstot Obrista darbību un kā tā attiecas gan uz skatītājiem, gan māksliniekiem, teic: “Mērķis ir nevis izsist pamatu zem kājām, bet gan piedāvāt arēnas, kurās ienākt un piedalīties, kurās satikties, vienam otru ieraudzīt un apmainīties ar idejām.” Bet kamēr es rakstu šīs rindkopas, televīzijā tiek demonstrēts National Geographic radījums, veltīts “spoku lācim”. Tas ir tas pats Amerikas melnais lācis, tikai apveltīts ar unikālu recesīvo gēnu, kā rezultātā viņa kažoks ir gandrīz balts. Un tā vietā, lai sūnām, ķērpjiem, priedēm un krūmiem klātajā vidē lācis iekļautos kā nesaredzams, bet klātesošs, – tas klīst kā spoks, kā apmaldījies un neiederīgs.

students . - 19.07.2012 10:56
ha, par to Bakardžijevas troņa bildi nebiju aizdomājies :) ka tādas paralēles.
Santa Muižniece - 18.07.2012 19:05
Obrists ir fenomens:) it kā spožs utt., bet joprojām "tilts". man vismaz tāds iespaids.
Jūlijs Cēzars - 18.07.2012 11:47
romantiķi galvenokārt ir paši mākslinieki, manuprāt :))
maija rudovska - 18.07.2012 11:37
kaut arī es zināmā mērā pievienojos Vidoklam, tomēr, domāju, ka šodien mākslas neatvairāmība bieži ir atkarīga nevis no pašas mākslas, bet gan tieši no kuratora un viņa izvēlēm. spilgtas personības gan lamā, gan slavē, bet tādas izstādes, kā, piemēram, šā gada Documenta ir neaizmirstama un tā, iespējams, darbosies kā katalizators arī tālākiem procesiem. Un kaut kā dīvaini, manuprāt, daudzi vēl dzīvo romantisma priekšstatos par mākslu kā tādu.
Ieva Pelēce - 18.07.2012 10:09
bet vai tādās dižizstādēs kā biennāles var citādāk? bez stingras rokas un skaidras (savas vienpersoniskās) kuratora vīzijas?