RAKSTI  
Ilustrācija – Mārtiņš Zutis
Uz pārmaiņu sliekšņa – Ķīna 1

Elīna Zuzāne
06/07/2012 

Pirms 20 gadiem uz plašās mākslas tirgus skatuves Ķīnas kolekcionāru loks praktiski nebija manāms, bet šodien prestižākās galerijas, izsoļu nami un pat mākslas meses cenšas iespraukties šajā Āzijas lielvalstī. Kāpēc? 

Tieši pirms gada prognozes ziņoja par globālajā mākslas tirgū gaidāmo laika maiņu, ko vēstīja Ķīnas straujā tuvošanās pasaules līdera pozīcijām. Zīmīgajai lielvalstij 2010. gadā bija izdevies ieņemt otro vietu internacionālā mākslas tirgus sadalē. Vienīgi Amerikas Savienotajām Valstīm togad izdevās noturēt savas līderpozīcijas. Ja ņem vērā, ka 2010. gadā kopējais mākslas tirgus bija mērojams ap 43 miljardiem eiro, attālums starp šīm pirmajām vietām likās pietiekami noturīgs. Bet, tāpat kā tveicīgā vasaras dienā krasi ir izjūtama negaisa tuvošanās, arī mākslas pasaule ziņkārīgi gaidīja lielo pavērsienu. Un tad tas pienāca, tikpat strauji un spēcīgi kā lietus no tumšajiem mākoņiem. Pirmo reizi vēsturē Ķīna ir kļuvusi par globālā mākslas tirgus līderi. 

Lai gan Ķīnas salīdzinājums ar ierasti nepatīkamajiem laika apstākļiem varētu šķist visai drūmos toņos iekrāsots skatījums uz pašreizējo tirgus situāciju, tas nebūt tā nav. Tieši Ķīnas un Amerikas kolekcionāru aktivitātes rezultātā pasaules mākslas tirgus pēc straujā krituma 2009. gadā spēja atkopties tik ātri, ka šodien tas tikai nedaudz atpaliek no labāko gadu rezultātiem. Protams, Lehman Brothers sabrukums 2008. gadā izraisīja īslaicīgu piesardzību mākslas darbu pirktkārē, bet to arī var uztvert kā elpas ievilkšanu, kas nepieciešama spēku sagrupēšanai. Straujais laikmetīgās mākslas atkopšanās periods pierādījis ne tikai šī mākslas tirgus izturību, bet arī noturību nākotnes perspektīvā. Un par to lielākā mērā ir jāpateicas tieši Ķīnai. Vilktās paralēles ar draudīgajiem laika apstākļiem drīzāk jāuztver kā ziņkārība vai satraukums, ar kādu bieži vien veramies šajā grandiozajā parādībā.

Ķīnas uzplaukums

Kā ziņo TEFAF jaunākie pētījumi, pērn Ķīna pārvaldīja 30% no globālajā mākslas tirgū veiktajiem darījumiem, apsteidzot gan ASV – 29%, gan Lielbritāniju – 22% un Franciju – 6%. Arī globālā tirgus apjoms pērn palielinājies līdz 46.1 miljardam eiro, par 7% vairāk nekā 2010. gadā un par 63% vairāk nekā 2009. gadā, tikai nedaudz atpaliekot no 2007. gada rekordlielajiem panākumiem – 48,1 miljarda eiro. Runājot par Ķīnu, vienmēr svaigā atmiņā tomēr jāpatur fakts, ka šajā lielvalstī ne vienmēr tiek publicēti patiesie dati. Bet pat ja šie skaitļi būtu nedaudz “piepušķoti”, pat ja tie jādala uz pusi, Ķīnas vēriens un ietekme nav noliedzama.

Daļai mākslas pasaules šis straujais situācijas pavērsies, protams, ir izraisījis bažas, bet “viss nav tik vienkārši kā varētu likties. Ķīnas kolekcionāri izdod milzīgas naudas summas Ķīnas izsoļu namos, pērkot ķīniešu mākslinieku radītos darbus. Šis nav pasaules drauds, jo pašreiz augošā aktivitāte vērojama vien kā Ķīnas iekšzemes fenomens,” tā šīgada februārī, viesojoties Stokholmas MARKET mesē, Arterritory.com stāstīja Džordžīna Adama, The Financial Times mākslas tirgus korespondente un laikraksta The Art Newspaper neatkarīgā redaktore. Ķīnas kolekcionāru uzticība pašmāju māksliniekiem pierādījusies arī ik gadu sastādītajā Artprice pieprasītāko mākslinieku izlasē, kurā desmit no piecpadsmit pozīcijām pērn ieņēma Ķīnas izcelsmes autori. Izdaudzināto spāņu mākslinieku, Pablo Pikaso, apsteiguši Ķīnas modernisti Zhang Daqian un Qi Baishi. Abu tintes glezniecības pārstāvju pēdējā gada laikā pārdoto darbu kopsummas – 500 miljonu ASV dolāru par Zhang Daqian mākslas darbiem un 445 miljonu ASV dolāru par Qi Baishi – krietni pārspējušas visus iepriekšējos rekordus. Labākais rezultāts pirms šo datu publicēšanas tika uzstādīts 2010. gadā, kad 12 mēnešu laikā Pablo Pikaso pārdoto mākslas darbu kopējā summa sasniedza 360 miljonu ASV dolāru. Šī ir tikai otrā reize pēdējo piecpadsmit gadu laikā, kad Pikaso neieņem saraksta pirmo vietu.

Līdzīga situācija paveras, arī salīdzinot laikmetīgo autoru savstarpējo konkurenci. Pērn pieprasītākais un ar Ķīnu nesaistītais mākslinieks bijis Džefs Kūnss, kurš 2011. gada laikā ģenerējis 36 miljonu ASV dolāru interesi, bet šie skaitļi nobāl paveroties uz Zao Wou-Ki – 90 miljoniem, Zeng Fanzhi – 51 miljona, Fan Zeng – 41 miljona un Cui Ruzhuo – 39 miljoniem ASV dolāru.

Protams, katra mākslas cienītāja kolekcija sākotnēji tiek vērsta uz savas valsts mākslinieku atbalstīšanu, bet jautājums paliek atklāts – vai azartiskie Ķīnas mākslas kolekcionāri pievērsīsies Rietumiem? Šajā jautājumā statistika nespēj sniegt atbildes, bet no iepriekšējos gados novērotajiem piemēriem, kad nopietnās mākslinieciskās vērtības nonāca Ķīnas kolekcionāru īpašumā, to vidū Pikaso “Nude, green leaves and bust” (par 106,5 miljoniem ASV dolāru), Pikaso “Femmes lisant” (par 21,4 miljonie, ASV dolāru) un Mikalandželo zīmējums (par 3,2 miljoniem britu mārciņu), pierāda, ka šī jaunā mākslas tirgus dalībniekiem tas būtu pa kabatai. To gan redzēsim tikai ar laiku.

Pirkt, bet nemaksāt

Nav noliedzams, ka katram tirgum ir arī sava unikāla specifika, un Ķīnas gadījumā viena no aktuālākajām problēmām ir pircēju nevēlēšanās maksāt par nosolītajām lotēm. Šādi gadījumi it īpaši attiecināmi uz imperiālo mākslas priekšmetu tirgu. Viens no skaļākajiem gadījumiem saistās ar Christie’s 2009. gadā rīkoto Īva Senlorāna kolekcijas izsoli, kurā par 40 miljoniem ASV dolāru tika nosolītas divas bronzas skulptūras – žurkas un truša strūklaku galvas. Pēc izsoles jaunais mākslas darbu īpašnieks, Cai Mingchao, patriotisku iemeslu dēļ atteicās veikt jebkāda veida maksājumu par lotēm, norādot, ka šie mākslas priekšmeti reiz rotājuši Ķīnas imperatora “Vasaras Pils” Zodiaka strūklaku, bet opija kara laikā (ap 1860. gadu) tos izlaupījuši franču un angļu karaspēki.

Otrs, līdzvērtīgi skandalozs gadījums saistīts ar 18. gadsimta Qing dinastijas vāzi, kuru 2010. gada novembrī par 51,6 miljoniem britu mārciņu nosolīja, iespējams, viens no bagātākajiem Ķīnas uzņēmējiem, Wang Jianlin. Tomēr vēl šodien vāzes īpašnieki un Bainbridges izsoļu nams nav saņēmuši samaksu par ekskluzīvo loti. Vāzes pārdevējiem tagad jāpieņem lēmums – ko darīt tālāk? Izsoļu nama iepriekš uzstādītie noteikumi liedz to piedāvāt tirdzniecībai citās izsolēs, bet, sadarbojoties ar galerijām un privātajiem dīleriem, objekta pārdošanas summa varētu sasniegt tikai nelielu procentu no kārdinošajiem 51,6 miljoniem.


Ķīniešu mūsdienu mākslinieka Zheng Hong Xiang (1983) gleznu priekšplānā dominē cilvēks – spēka pilns un apņēmīgs, bet seju tam aizsedz sarkana kaste. Kāpēc? Ja jau kasti netur nedz lentes, nedz virves, kapēc to ilgāk nest sev līdz? Viegli apjaušams, ka jaunā mākslinieka darbi runā par mūsdienu Ķīnu, bet tikpat patiesi tie stāsta par šī reģiona mākslas tirgu. No malas skatoties, pasaule tikai aptuveni nojauš Ķīnas tirgus pašreizējo situāciju, kas, līdz ar valsts ekonomiskā klimata maiņu, šobrīd piedzīvo pārmaiņas.

Pēc Chinese Association for Auctioneers apkopotajiem datiem secināms, ka 2010. gadā rudenī 40% no Ķīnas izsoļu namos pārdotajiem mākslas darbiem vērtībā virs viena miljona britu mārciņu netika izpirkti sešu mēnešu laikā pēc izsoles. Ja ņem vērā, ka dotajā gadā aptuveni 685 darījumi piemērojami šai ekskluzīvajai kategorijai, tas izgaismo problēmas nopietnību, kā arī izsoļu datu necaurredzamību un neprecizitāti. Lai mazinātu šādu gadījumu atkārtošanos Christie’s un Sotheby’s izsoļu nami pērn lēmuši par labu depozītu sistēmas ieviešanai, kurā ikvienam ekskluzīvo mākslas darbu solītājam, reģistrējoties izsolei, jāatstāj garantijas nauda – 25’000 ASV dolāru. Nesenā pagātnē pieredzēti arī gadījumi, kad Christies’s potenciālajiem solītājiem pirms izsoles lūguši iemaksāt pat 20 procentus no kāroto objektu sākuma summas. Ņemot vērā, ka Ķīna šobrīd ieņem pirmo vietu mākslas tirgus aktivitātes ziņā, šāda izsoļu namu piesardzība vienlaikus izraisa bažas par aktīvo pircēju atgrūšanu, bet drošāka alternatīva pašreiz nav atrasta.

Eiropiešiem diez vai izdotos saprast, kāpēc kāds varētu vēlēties maksāt miljonus par porcelāna vāzi un citiem līdzvērtīgiem objektiem, bet Ķīnai šie mākslas priekšmeti ir nozīmīgs kultūras mantojums. Šādi mākslas darbi izsolēs parādās tikai reizi desmit gados un tieši to retums liek cenu zīmēm izplesties. Tā, protams, ir arī investīciju iespēja, bet ne tikai. Kā Arterritory.com atzīst Boers-Li Gallery īpašnieks Dr. Pi Li , “ir trīs iemesli kālab cilvēki izvēlas iegādāties mākslu – viens no tiem ir mīlestība, otrs – investīcijas iespējas, bet trešais – lai apliecinātu savu identitāti. Vienmēr eksistē šie trīs cēloņi, bet ne vienmēr mākslas kolekcionāram piemīt tikai viens no tiem. Bieži viņos mīt visi trīs vadmotīvi, bet atšķirība slēpjas to procentuālajā sadalījumā – varbūt mīlestība pret mākslu viņus vairāk vada nekā iespēja nopelnīt. Tas, protams, ir katra individuāls jautājums.”

Rietumu kolekcionāru tālredzība 

Lai gan pašreiz Ķīnas mākslas tirgus laikmetīgajā sektorā (un ne tikai tajā) dominē pašmāju kolekcionāri, pirmais mākslas kolekcionēšanas vilnis izveidojās un pārvaldīja tirgu no 1990. gada līdz aptuveni 2005. gadam, kad lielākā daļa Ķīnas laikmetīgās mākslas pircēju nāca no Rietumiem. Šo tālredzīgo uzņēmēju vidū bija Šveices pilsonis Uli Sigs (Uli Sigg), kā arī beļģis Gajs Ulens (Guy Ullens), kurš 2007. gadā nodibināja laikmetīgās mākslas centru Pekinā Ullens Center for Contemporary Art (UCCA). Lai gan tālredzīgais beļģu kolekcionārs nolēmis attālināties no Ķīnas laikmetīgās mākslas turpmākas iegādes un izstāžu zāles uzturēšanas, savulaik izdevīgi iegādātie mākslas darbi šodien vērtējami simtos tūkstošu. Kad 2011. gadā vairāk nekā simts Ulena kolekcijā esošo mākslas darbu nonāca Sotheby’s izsoļu programmā, to pārdošanas summa sasniedza iespaidīgus 54,7 miljonus ASV dolārus.

Savukārt jūnija vidū mākslas pasauli pārsteidza ziņa, ka Uli Sigs nolēmis savu 167,5 miljonus ASV dolāru vērto mākslas kolekciju, kurā ietilpst 1463 mākslas vienības no 310 māksliniekiem, to skaitā Ai Weiwei, Fang Lijun, Zhang Xiaogang, Gu Wenda, Zeng Fanzhi un Xu Bing, dāvināt Honkongas topošajam laikmetīgās mākslas muzejam M+. Tieši muzeja nākotnes vīzija un tā novietojums attiecībā pret iekšzemes Ķīnu, pārliecinājis Sigu savu kolekciju atstāt Honkongai. (Uli Sigs ieņem padomdevēja lomu tādos nopietnos mākslas muzejos kā Londonas Tate un Ņujorkas MoMa). M+ jeb Museum of Visual Culture tiek veidots kā daļa no topošā Honkongas kultūras rajona West Kowloon Cultural District, kura plānošana aizsākta jau 2006. gadā. Muzeja jauno ēku iecerēts pabeigt ne ātrāk kā 2017. gadā. 

Virzība uz Honkongu

Jau šobrīd manāms, ka Honkongas kā Āzijas kultūras centra loma pieņemas spēkā, ko iespējams ietekmējušas arī pilsētas vēsturiskās attiecības ar Lielbritāniju un laiku, kad Honkonga bija nozīmīgākais Eiropas piekļuves punkts Āzijas reģionam. Vērienīgā lielpilsēta šodien uzņem ārpasaules investorus un viņu biznesa idejas, kuras citviet Ķīnā nebūtu iespējams realizēt. Protams 0% importa/eksporta nodoklis, kas attiecas arī uz mākslas darbu pārdošanu, mākslas industrijai ir ļoti pievilcīgs bonuss. Ne velti pasaules nopietnākie izsoļu nami savas Āzijas filiāles atvēruši tieši šajā pilsētā. Kā ziņo ArtTactic jaunākie pētījumi, pērn Honkongai izdevies kļūt arī par Ķīnas galveno laikmetīgās mākslas tirdzniecības centru, pārvaldot 65% tirgus daļu (2010. gadā Honkongā tika veikti tikai 46% no Ķīnas laikmetīgās mākslas darījumiem).

Pēdējo gadu laikā Honkonga kļuvusi arvien iekārojamāka arī Rietumu galeristu uztverē, kuru jaunākie biznesa plāni nešaubīgi ir nomērķēti uz Kouluņas pussalu. 2010. gadā ar grandiozu Pablo Pikaso darbu izstādi tika atvērta vēsturiskās Parīzes galerijas Galerie Malingue filiāle, bet pērn Ben Brown Fine Arts savu jauno mājvietu iekārtoja Honkongas kultūrvēsturiskajā ēkā Pedder Building, kurā tagad darbojas arī ievērojamās Gagosian galerijas filiāle. Aktīvu darbību Honkongā uzsācis arī galerista Saimona Lī (Simon Lee) jaunākais uzņēmums, kā arī izdaudzināto zīmolu White Cube un Emmanuel Perrotin izstāžu telpas.

“Rietumu galerijas Honkongā ierodas viena pēc otras, un tas ir lieliski. Viņi pārstāv nopietnus māksliniekus un pilsētā ienes internacionālu standartu. No šīm galerijām var mācīties, kā tiek pasniegts mākslinieks, kā tiek veidota ekspozīcija, tās katalogs, itin viss. Tavā acu priekšā tiek nolikts pats labākais, lai būtu iespēja pārliecināties, kālab šī māksla ir tik pieprasīta. Šāda veida iniciatīvas Āzijai sniedz daudz jaunu iespaidu. Protams, tas ir arī izaicinājums, bet izaicinājums vienmēr atnes jaunu enerģiju,” Arterritory.com stāsta galerists Dr. Pi Li

Savukārt Long March Space galerijas pārstāve Li Danqing savus vārdus izvēlas visai piesardzīgi, sakot, ka “ir cerība, ka šīs galerijas Āzijā neienāk tikai klientūras dēļ, lai piekļūtu viņu naudai, bet arī dod pienesumu vietējai mākslas kopienai. Mēs ceram, ka būs vēl vairāk izglītojošu projektu, kas sniegs iespējas vietējiem māksliniekiem sevi parādīt arī Londonā un Ņujorkā; ka būs vairāk savstarpējās mijiedarbības.”

Tuvojošās pārmaiņas 

Lai gan mākslas pasaulē šībrīža tirgus novērtējums vienmēr tiek balstīts uz pagājušo izsoļu, ceturkšņu vai gadu apkopotajiem datiem, patiesībā viss jau sen varētu būt mainījies. Tā kā 2012. gada apkopojošos datus iegūsim tikai 2013. gadā, Rietumu mākslas pasaulei jāpieņem doma, ka Ķīnai pieder šie divpadsmit mēneši. Tomēr jau tagad zināms, ka šī Āzijas lielvalsts piedzīvo lielas pārmaiņas. 

Vienlaikus ar pērnā gada rudens izsoļu sezonu, pasaulē bija vērojama Ķīnas straujās ekonomikas attīstības pierimšana, kas šķita jau robežojamies ar Ķīnas nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu. Vēsais ekonomikas klimats arī mākslas tirgū ienesa krietni piezemētākus rezultātus, bet 2011. gada pavasara rekordi spēja gadu izlīdzināt ar krāšņu uzviju. Nupat publicētie ArtTactic apkopotie rezultāti gan vieš papildus šaubas par šīs lielvalsts plaukstošā mākslas tirgus nākotni. Izsoļu namu “lielais četrinieks” – Christie’s, Sotheby’s, China Guardian un Polly International – apstiprinājis, ka 2012. gada pavasara izsoļu rezultāti kritušies par 32%, ja tos salīdzina ar 2011. gada rudeni (un par 43%, ja mēra vien 2011. gada pavasari). 

Kad Ķīnā jau bankrotējušie uzņēmumi banku īpašumā nodevuši “spoku” pilsētu karkasus un valsts sāk ieviest stingru kontroli pār nekustamo īpašumu tirgu, ar Ķīnu asociētie negaisa mākoņi nu šķiet pavisam reāli. Situācija gan vēl neesot kritiska, bet, lai paglābtos no ekonomiskās krīzes negantajiem draudiem, varenajai Āzijas lielvalstij nepieciešamas pārmaiņas. Mākslas pasauli Ķīnas nekustamā īpašumu tirgus sabrukums, protams, varētu satricināt ar vairāku nozīmīgu kolekcionāru izstāšanos no turpmākas mākslas priekšmetu pirktspējas. Bet pastāv arī otrs variants – nekustamo īpašumu tirgū atļauto investīciju limits varētu tikt novirzīts uz citiem alternatīviem noguldījumu avotiem, piemēram, mākslu. 

Kā Arterritory.com atklāj Boers-Li Gallery īpašnieks: “Mēs neizjūtam lejupslīdi. Ja šķiet, ka tirgus pierimst, jāatceras, ka šos skaitļus veido sekundārā mākslas tirgus statistika – visiem pieejamie izsoļu namu dati. Bet nav šaubu, ka sekundārais tirgus ir cietis no ekonomiskās lejupslīdes. Un, ja pieņem, ka Ķīnā mākslas tirgu lielākoties virza sekundārais tirgus, tad tā ir taisnība.”

“Pašreizējais izsoļu piedāvājums lielākoties atspoguļo pagātni – astoņdesmitos un deviņdesmitos gadus, bet, manuprāt, mākslas tirgus un mākslinieki šobrīd ir diversificējušies. Klāt ir nākuši konceptuālie autori, un Ķīnas mākslinieki šobrīd aktīvi sadarbojas ar Rietumiem un internacionālām galerijām,” atzīst Li Danqing no Long March Space. “Ja jāatbild man, tad, nē, tirgus nav pierimis,” turpina galeriste, “bet es būtu priecīga redzēt izmaiņas – kad primārais mākslas tirgus pieņemtos spēkā un sekundārais kļūtu racionālāks. Visu noteic tas, no kuras puses raugies.”

einars arajs - 07.07.2012 12:16
ļoti aktuāls un interesants raksts, paldies!