Foto

Kad cilvēks ir laikmets

Mārtiņš Eņģelis
23/06/2012

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Jau gandrīz piecus gadus vienā un tajā pašā punktā, bufetē “Gauja”, pārmiju sarunas ar ģitāristu Jāni Vanadziņu. Neregulāri, kā nomainījušās valdības, mēs tiekamies viņa koncertos un sazvanāmies. Apmaināmies ar platēm, 2008. gadā dodamies uz Bobu Dilanu Tallinā. Uz jautājumu “Kā iet?” viņš nereti atbild: “Ja ietu labi, tad jau nebūtu par ko dziedāt.” Tas Jānim Vanadziņam piešķir papildus vērtību, lai gan neviens no viņa laika biedriem jau sen nevar un nedrīkst apstrīdēt to, ka Vanadziņš ir blūza un roka ģitārspēles ģēnijs – visu nodēvētais “blūza profesors”. Cilvēks, kam pieder puse Latvijas instrumentālās muzikas gadsimta (un kurš nekad nelieto vārdu “mūzika” ar garo “ū”), cilvēks, kurš, ja nokritis no skatuves, ne mirkli neļauj pārplīst melodijai, un cilvēks, kurš naktīs bijis apsargs, bet dienās remontē dzīvokli, muzicē un plāno doties uz Maroku.

1951

“11. aprīlis. Redz, Staļins vēl bija dzīvs. Tēvs bija partijas darbinieks, strādāja pie Eduarda Berklava un, pa starpu visam, bija arī džeza mīļotājs. Kā partijas darbiniekam, viņam bija vienreizēja iespēja tikt pie platēm. Toreiz vēl “Shellac” – biezas, septiņdesmit astotais ātrums.

Galvenais, ka apkārt bija foršas lietas, nebija jāklausās Padomju marši. Neoficiāli bija aizliegts rakstīt skumjas dziesmas. Minorīgas. Padomju dzīve taču ir laimīga! Tālab sērīgās dziesmiņas netika bīdītas cauri. Paklausoties piecdesmito un sešdesmito gadu estrādi, pārsvarā nevienu tādu neatradīsi.

Tēvam patika Luiss Ārmstrongs, Djūks Elingtons, kurus es zināju jau no bērnības. Savā ziņā tas formēja manu gaumi.”

1956

“Muzika vienkārši bija un tika uzņemta kā organiska, dabiska sastāvdaļa, man tas nelikās nekas īpašs. Jau no bērnības tiku vests uz koncertiem, vectēvs, profesors Nikolajs Vanadziņš, spēlēja ērģeles, vecmāmiņa Helēna Viļumane bija koncertmeistare operā.

Pirmais man, protams, bija patafons. Bet, tā kā “sienām bija ausis”, klausījāmies zem segas – ar vatēto deķi pa virsu. Bērnībā man gudri cilvēki iemācīja klausīties muziku kompleksi. Vectētiņš teica: “Neklausies tikai savu instrumentu, klausies visus kopā.” Vēl man iemācīja, lai “nekad neklausos, ko pats spēlēju, jo to es jau zinu, lai klausos labu muziku, ko nezinu”.

Man jau no viena gada vecuma sākās redzes problēmas, bija tāda slimība kā šarlaks. Tā varēja “krist” uz dažādām vietām, man – uz acīm. Bērnībā kategoriski aizliedza lasīt, bet nebija tomēr tik traģiski, līdz šim brīdim lasu vienu grāmatu pēc otras. Šī vaina tomēr sagrāva visas manas ieceres – protams, būt par jūras braucēju, lidotāju. Kā jau visiem sīčiem. Pēc desmit gadiem es jau biju pietiekami cinisks, lai nevēlētos kļūt pat ne par kosmonautu.”

1959

“Muziku es mācījos “Dārziņos” [Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā]. Protams, sevišķi nevēlējos, tomēr ģimene uzskatīja, ka Vanadziņiem jābūt turpinājumam. Iestāšanās notika elementāri – paņēma zīmuli, klauvējot pārbaudīja ritma izjūtu, dzirdi. Visi parametri bija ideāli!

Nevienam taču negribējās iet muzikas skolā, tikt sēdinātam pie klavierēm, tādēļ es kategoriski pieprasīju saksofonu. Ietekmējos no saviem bērnības ideāliem, piemēram, Čārlija Pārkera (Charlie Parker). Tomēr tajos tālajos laikos bija teiciens “Šodien spēlē saksofonu, rīt nodod dzimteni”, tāpēc instrumentu nekur nepasniedza, un man cerību nebija. Būtībā visi tābrīža saksofonisti spēli apguva pašmācības ceļā. Ja viņi pūta klarneti vai fleiti, tad sistēma bija līdzīga.

Es izvēlējos fagotu. Bet, lai tas biķeris būtu pilns, pēc pāris gadiem izrādījās, ka acu dēļ es vispār neko pat pūst nedrīkstu. Varot pārplīst radzene, tālab ir jāpārorientējas.

1961

Pārgāju uz kontrabasu. “Dārziņos” bija tikai divi instrumenti, kamēr kontrabasistu bija vairāk. Iegādāties arī nevarēja. Katram skolniekam kontrabasu uz kādām dienām deva uz mājām, kas bija pilnīgs “sviests”. Iedomājies, sīkajam staipīt to milzu instrumentu, turklāt tramvaju kāpnēm tolaik pa vidu bija rokturi – nu nekādi nevarēja to dabūt iekšā, trolejbusā arī ne! Kontrabasu vajadzēja vilkt pa bruģi. Instruments bija neērts, bet spēlēt man patika. Bija lielais kontrabass un mazais. Otrais bija uz izķeršanu, bet man kā kautrīgam zēnam palika tas pirmais.

Piecdesmitajos starp platēm, ko klausījos, bija arī blūzs, tas manā dzīvē bijis jau no sākotnes. Bet tad atklāju rokenrolu, un ar visu iepriekšējo bija cauri. Ar džezu, ar klasisko muziku, arī ar blūzu. Tikai vēlāk man pieleca, ka, piemēram, “The Rolling Stones” sākumā spēlēja blūzu un veco rokenrolu. Taisnā ceļā “mellīši” līdz mums neatnāca.

“Uzrāvos” uz tekstiem. Sešdesmitajos gados blūzs bija avangarda muzika. Baltie to atklāja kā no jauna. Amerikāņu folkloras studenti piecdesmito gadu beigās sāka braukāt pa štatiem ar magnetofoniņiem un rakstīt. Līdz ar ko izraka veselu gūzmu melodiju un tekstu.” 

1963

“Ģitāru bums sākās ar “bītliem”, lai arī tāda mūzika nebija nekas jauns. Kamēr viņi ņēmās pa Hamburgu, tā vēl aizvien bija instrumentāla, kaut gan mums kas nedzirdēts. Rokenrolu spēlēt sāka amerikāņu dīdžejs Alans Frīds (Alan Freed). Tajā laikā Amerikā bija “raganu medības” – visur meklēja “sarkanos”, rēgojās komunisti un viņu sazvērestības. Tālab ne velti piecdesmito Amerikā rokenrols ar Presliju priekšgalā bija Padomju slepenais ierocis, lai grautu Amerikas jauniešu morāli. Pie mums stāstīja, ka viņš ir imperiālistu aģents, tur – ka sarkano. Pilnīgā nopietnībā. Pirms tam bija “Bigbendi”, Frenks Sinatra, un rokenrols uz saldās amerikāņu estrādes fona bija dumpinieciskais. Sešdesmito sākumā, kad “bītlu” menedžeris Epšteins (Brian Epstein) cīnījās, lai noslēgtu kontraktus, viņam bieži paziņoja, ka ar ģitārmuziku ir cauri, tā iet ārā no modes.

“Dārziņos” mācījos tajā laikā, kad klasi augstāk studēja “Eolikas” pirmais sastāvs. Jāatceras, ka sākumā viņi bija bītgrupa, pilnīgi kas cits nekā vēlāk. Zigismunds Lorencs spēlēja ģitāru, bet Boriss Rezņiks – taustiņus un dziedāja Džeimsu Braunu! Tas absolūti nebija estrādes ansamblis. Mana māte strādāja par mācību daļas vadītāju un reizē par “Eolikas” audzinātāju, es ar tiem džekiem varēju bieži kontaktēties. Šobrīd principā visi, izņemot Rezņiku, ir ASV, Kanādā.

Lorencs daudz ierādīja uz ģitāras. Tolaik vispār neviens neko daudz nemācīja, es pajautāju, kā spēlēt šo un kā to, viņš man atbildēja – spēlē, kā jūti. Kultūras namos bija kaut kādi ģitāras skolotāji, bet visi vien sagrabējuši veči, kas mācīja valšus. Umpapā, umpapā bija visaugstākais līmenis!

Klausījāmies radio stacijas. Visdažādākās. Lai arī sakarus centās pārtraukt, tuvākais slāpētājs atradās Krišjāņa Barona ielas galā. Centās izjaukt rietumu signālu, tomēr īsviļņus teju nekad nevarēja pārtraukt pilnībā. Varēja “Amerikas Balsij” uzlaist “zāģi”, bet bija arī zviedri un daudzi citi.

Mūsu iecienītās stacijas bija pirātiskās – radio “North Sea”, nedaudz vēlāk “Caroline”. Tie bija kuģīši, kas kursēja neitrālos ūdeņos un cauru diennakti raidīja tikai foršu muziku. Bet tā kā tie dreifēja, visu laiku antena bija jābīda līdzi. Protams, zinājām arī radio “Luxembourg”.

Nekādu nošu nebija, nekāda drukāta materiāla. Cik varēji caur šņākoņu noklausīties, tik viss bija tavs. Muzikālā izglītība un dzirde tur noderēja. Ja tu pašmācības ceļā nevarēji iemācīties, tad nekā.

Dzīvojām uz Valdemāra ielas, blakus kādam taksistam, kam arī bija magnetofons. Toreiz jau taksistiem naudas netrūka, un viņš tika pie ierakstiem. No jūrniekiem, spekulantiem. Dzīvojām “hruščovkā” ar finiera sienām. Izurbu caurumu, ievilku vadu un visu no viņa ierakstīju. Mana priekšrocība bija tā, ka tēvs, iespējams, viens no pirmajiem Latvijā, iegādājās lenšu magnetofonu.

Klausījāmies arī radiolu “Sakta”. Īstenībā tās radiolas bija kā mūslaiku lampu pastiprinātāji, ko vēlākos laikos izmantojām ģitārām. Pie mums instrumentus nevarēja nopirkt. Labākajā gadījumā bija septiņstīgu krievu akustiskās. Tad pēdējo stīgu vienkārši rāvām nost. “Muzicenē” no klavierēm griezām ārā stīgas basģitārām, bungu vietā nereti bija spainis un atslēgu saišķis. Man paveicās ar spožiem draugiem – valodniekiem, matemātiķiem un fiziķiem, visi diemžēl jau ir zem zemes. Bet viņi spēja norakstīt tekstus, ģitārām salodēt elektroniku. Paši rasējām ģitāras, no fotogrāfijām palielinājām dabiskā lielumā. Izzāģējām. Viss bija uz mēģināšanu.”

1966

“Blices radās nepārtraukti. Mainījās un zuda. Viss gāja pa riņķi, jo tas notika mūsu sētas bērnu līmenī. Mēs ļoti elementāri sadalījāmies – tu spēlēsi uz bungām, es uz solo ģitāras, viņš uz ritma. Bet neviens nemaz nejautāja, vai mācēsi vai nē. Kas kam sanāk – to sapratām vēlāk.

Tolaik koncertēšana notika pagalmā uz soliņa, tur jau mums bija pateicīga publika. Spēlējām visu, kas toreiz skanēja – “Rolling Stones”, “The Animals”, “The Beatles”, Bulatu Okudžavu, pa vidu Vladimiru Visocki. Parādījās Frenks Zappa ar savu “Freak-out”. Pilnīga eklektika.

Un tad man veicās. Garām gāja divi vecāki krievu džeki, apstājās un klausījās. Tad pienāca klāt un teica: “Tu varētu spēlēt mūsu grupā.” Es vēl biju skolnieks, bet viņi jau studenti, pat vecāki, ar savu grupu. No viņiem es daudz ko mācījos. Vienu es atceros – Borisu Popovu.

Sešdesmitajos latviešu ansambļu praktiski nebija. Tikai ebreju un krievu. Grupas dibināja entuziasti. “Eolika” pēc “Dārziņiem” iestājās konservatorijā, tad Pauls viņus savāca savā “REO” (Rīgas Estrādes Orķestrī). Cik ātri viņš viņus savāca, tik ātri arī izmeta ārā. “Eolika” jau nespēlēja savus gabalus, bet gan “firmu”. Piemēram, Dzintaru koncertzālē pirmajā daļā viņi izpildīja savu repertuāru, otrajā nāca REO, kur Ojārs Grīnbergs dziedāja vācu šlāgerus. Izrādās visi apmeklētāji ir prom, jo ar “Eoliku” viņiem jau bija pieticis. 

Tam pašam taksistam, kas dzīvoja blakus Valdemāra ielā, parādījās arī pirmie Boba Dilana ieraksti. No sākuma mēs viņu dzirdējām radio. Nevarējām saprast – kas tas ir par cilvēku, kas krīt ārā no bildes. Pēc tam informāciju par viņu savācām ātri.

Īstenībā informācijas nebija, bet to varēja dabūt. Māte man abonēja čehu un poļu muzikas žurnālus, un tur viss bija. Joprojām vēl varu tekoši lasīt šajās valodās, jo vajadzēja iemācīties. Vēl vācieši austrumu daļā izdeva žurnālu “Melodie und Rhythmus”. Tā kā Rietumberlīne atradās turpat blakus, viņi bija spiesti sekot tam, kas notika. Latvijā nebija neviena tāda žurnāla.”

1969

“Toreiz grupas gāja uz kopēšanu, spēlēja klubos un dejās. Tad bija tā – ā, šitie visforšāk “noņēmuši” bītlus, ejam uz tiem. Uzvarēja tie, kuri spēja precīzāk atdarināt. Tādēļ dzīvā muzika faktiski kalpoja kā informācijas nesējs. Bija arī tādas grupas, kas iepriekšējā vakarā pa radio noklausījās jaunāko gabalu un nākamajā jau spēlēja. Ja papētītu sešdesmito beigu topus, neskanēja nevienas drazas. “Zepelīni”, Dženisa Džoplina, “The Doors” – gandrīz visās pirmajās trīsdesmit vietās bija tikai pērles.

Turpretī, kad Aldis Ermambriks Latvijas radio uzlika pirmo “Led Zeppelin” albumu, viņam bija lielas nepatikšanas. Bet vispār tolaik mēs varējām atļauties vairāk – pie varas bija iesīkstējuši veči, kuri neko nesajēdza. Toreiz varēja teikt, ka “nākamā spēlēs Anglijas komunistu vokāli instrumentālā grupa Be-at-les no Liverpūles”, un viņi ticēja.

Pašmāju kompozīciju nebija daudz. Visas vajadzēja nest apstiprināt, un tikai pēc tam drīkstēja spēlēt. Gandrīz vienmēr tas risinājās tā: “Jūsu vietā es rakstītu tā, šeit tā, šeit izdzēstu. Negribat pārrakstīt – brīvs!” Kalniņam bija savas dziesmas, bet tās kopā ar filmu “Četri balti krekli” arī aizliedza.”

1970

“Septiņdesmitajā ebrejiem atļāva pamest Padomju Savienību, un pēkšņi roks izzuda. Tukšums un totāls panīkums. Tad varēja izvēlēties – spēlēt vai nespēlēt. Vairs nebija, ar ko, varēja vien mājās strinkšķināt. Tobrīd arī es noliku ģitāru, uzstājos vien nedaudz – restorānos, līdz kolhozi sāka formēt ansambļus un savā starpā rīkot sacensības. Es biju Pabažu kolhozā, pie Saulkrastiem. Zintis Ekmanis, nākamais bobslejists, bija pie bungām, kamēr viņa māte – Pabažu kluba vadītāja. Basu spēlēja mans labākais draugs, nelaiķis Visvaldis Zaharkēvičs. Fenomenāls matemātiķis. Viņš nebija muziķis, tādēļ izrēķināja, kā spēlēt uz basģitāras.

Toreiz ansambļiem nedrīkstēja būt nosaukumi. Un ja bija, tad tie jānodēvē kolhoza vārdā. Tāpēc arī grupa “Pērkons” kādu laiku saucās “Padomju Latvija”.” 

1975

“Zaķumuižas cāļu kopšanas saimniecībā sāku strādāt par estrādes orķestra vadītāju. Mazais Aigars Grāvers vēl zem galda skraidīja un nāca mūs klausīties.

Tagad var pasmieties, bet toreiz viss nemaz nebija tik vienkārši. Veco funkcionāru vietā nāca jauni – mūsu paaudze, kura zināja, kas tā ir par muziku un ka nevienai no tām grupām ar komunistiem nav ne mazākā sakara. Un tie sāka žņaugt, jo viņi paši klausījās un ļoti labi orientējās. Sāka stingri sekot, ne velti septiņdesmitos sauca par stagnācijas gadiem. Visus piežmiedza, cik maksimāli vien varēja. Par repertuāra lapām bija jāatskaitās, tika kontrolēts, vai izpildām visu to, ko rakstījām. Kamēr uz papīra bija Raimonds Pauls, spēlējām tomēr pavisam ko citu. Laukos tauta ņēma pretī visu. Tad nu mēs nospēlējām dejās arī kaut ko no “King Crimson” un “Cream”.

Vēl bija tā, ka atļāva uzrakstīt grāmatu, parādīja kontroleksemplāru, ka ir iespiesta, bet pārdošanā nekas neparādījās. Un rakstniekam nebija iespējas protestēt un brēkt – jo grāmata taču tev ir rokās, lai gan tās nemaz nav. Tā turpinājās arī vēlāk, līdz pat astoņdesmito gadu beigām. Manas sievas, jaunas mākslinieces, neordināros darbus izstādēs ņēma. Bet gadījās arī tā, ka atklāšanā darbi ir pie sienas, bet jau nākamajā dienā pazūd. Sūdzēties viņa nevarēja, jo gleznas taču pieņēma un tās parādījās atvēršanas dienā.

Viens vecs draugs no Jelgavas bija vienīgais cilvēks, ko pazinu, kurš cietumā sēdēja par dīkdienību. Bundzinieks, “ietupināts”, šķiet, uz diviem gadiem. Ja tu spēlēji restorānā vai kolhozā, oficiāli skaitījies kā darbā ar darba grāmatiņu. Bet ja tu spēlēji apkārt, tu neskaitījies nekas. Un viņš gribēja tikai bungot, bet oficiāli darbā neskaitīties. Tālab sanāca – dīkdienis.

Parādījās pirmās īstas grupas. “Līvi”, “Credo”, jaunā “Eolika”, bet tie jau estrādes ansambļi. Ar roku saistība maza. Tas tādēļ, ka, ja tu kur gribēji oficiāli spēlēt, bija jāievēro simtiem kompromisu ar sirdsapziņu. Jādara tā, kā liek.

Pirms kāda laika biju krietni sašutis, jo tika runāts par Latvijas roka vēsturi septiņdesmitajos, bet nekāda roka taču nebija! Tas viss bija kā no pirksta izzīsts, jo, piemēram, Kalniņam bija akadēmiskas kompozīcijas, bet nez vai roks. Vēl deviņdesmito sākumā uz afišām rakstīja – rokgrupa “Eolika”. Vai tiešām? Tajā četrinieka sastāvā?

Tāpat man liekas smieklīgi, ka daudzus no tā laika dēvē par dumpiniekiem. Vairums uzskata, ka arī es tāds biju, bet es to uzņēmu kā savu normālo stāvokli, neviens toreiz nezināja, ka viņus tā nokristīs. Tas mums likās normāls dzīvesveids. Mēs bijām jauni – tātad jūra līdz ceļiem. Un daudzkas “izgāja cauri” tikai tāpēc, ka mēs nezinājām, ka nedrīkst.”

1979

“Kad ap septiņdesmito gadu uzstāties aizliedza grupai “Naturālais produkts”, spēlēt beidza arī Pits Andersons. Strādāja kā mākslinieks, dzīvoja Imantā. Mežsaimniecības institūta “Silava” paspārnē savu grupu bija nodibinājis ģitārists Uldis Fārts, arī es tajā spēlēju. Es pazinu Pitu un mēs iedomājāmies viņu kā žanra pratēju piesaistīt savai grupai. Reanimēt. Radās grupa “Dopings”, pēc kāda laika arī Andersona “Arhīvs”. Kopā nospēlējām vairākus gadus.” 

1981

“Mūsu grupai formāli aizliedza spēlēt, Latvijā izsūtīja apkārtrakstu. Uzstāšanās laikos notiekot zāļu demolēšana, tiekot lauzti krēsli un kas tik vēl ne. Lai gan nekā tāda nebija. Pirms tam braukājām pa visu Latviju, un tad pēkšņi šis kultūras nodaļas rīkojums.

Tad arī man piegriezās, visu atlikušo mūžu spēlēt rokenrollus nebija mans dzīves nodoms. Kādu laiku uzstājos krogos, līdz aizgāju arī no tiem. Nauda kā spaļi, bet sapratu, ka tas mani nobeigs. Citi centās atrunāt, teica: “Kur tu iesi, tev taču ir darbs un nauda!” Bet es redzēju, kā cilvēki nodzeras līdz kliņķim un sapratu, ka jāiet uz priekšu.” 

1983

“Kad “Gorbijs” [Mihails Gorbučovs] parādījās, uzplauka arī tāds jēdziens kā “neformāļi”. Izlēmām, ka varētu sev “piekārt birku” – muziķi, kuri spēlēja to, ko gribēja, nevis to, ko vajadzēja.

Nodibinājām “Rīgas rokklubu”, kas reāli bija vaļā līdz kādam 1988. gadam. Tur atkal spēlēja kokteili. Gan indiešu muziku, gan hārdroku, gan pankroku, jauno vilni, uzstājās krievu grupas. Tur sāka “Zig Zag” un spēlēja Ingus Baušķenieks. Klubs atradās Latvijas komjaunatnes komitejas telpās, Gorkija ielā (pretī Kongresu namam), un Valērijs Kargins bija kurators. Tas pats, kuram tajās telpās vēlāk bija “Parex” kantoris. Un es teikšu, ka – cepuri nost – viņš mūs bieži pasargāja no lielām nepatikšanām. Kargins bija no jaunās paaudzes un saprata, kas notiek. Uz kurieni deguns jāgriež, un nekļūdījās.

Ar koncertiem bija gandrīz tāpat kā ar tām grāmatām un mākslu. Tie notika, bet publika netika iekšā. Blakus vienmēr atradās milicijas kordoni. Līdz ar ko beigās “paši pūta, paši dega” – paši spēlēja un reizē klausījās. Aizliegts jau nebija, bet klausītāji klāt netika. Aizbildinājās, ka milicija ir tālab, ka visi apkārt daudzās, visi garmataini, ir nekārtības.

Komitejā bija arī bēdīgi slavenais Ivars Priedītis, galvenais Latvijas komjaunietis. Jānis Urbanovičs arī, līdz pēdējam brīdim “pa partijas līniju” gribēja “taisīt” karjeru, īsts partijnieks. Kargins gan bija savs džeks.”

1985

“Rokklubā ar Andreju Jahimoviču un ģeniālo bundzinieku Igoru Fomenkovu (pēc tam ar Juri Gorodjanski) nodibinājām grupu “Cements” un Kargina paspārnē sākām braukt tūrēs pa Padomju Savienību. Uzņēma mūs kā latviešu grupu, lai gan es tur biju vienīgais latvietis, pārējie – Latvijas krievi, bet dziedātāja Leonora uz Latviju bija atbraukusi no Kazahijas.

Pārējā Vissavienībā gan neviens nezināja, ka es esmu aizliegts. Varbūt tāpēc nospēlējām teju visus astoņdesmitos. Gadiem ilgi bija tā, ka katru nedēļu braucām uz Maskavu. Es strādāju Zinātņu akadēmijā, visu laiku lūdzu atļauju, lai mani atlaiž uz koncertiem. Jo, ja tu ceturtdien izbrauci, tad divas darbadienas pazuda. Galu galā pēc leģendārā Podoļskas festivāla – krievu Vudstokas – mūs aizliedza arī Krievijā.

Akadēmijā vienkārši strādāju, nekādas augstākās izglītības man nebija. Zini, kad Haraldam Sīmanim jautāts par izglītību, viņš teicis: “Vai pirmo vīrieti kāds mācīja?” Vienkārši strādāju tikai tādās darbavietās,  no kurām bez problēmām varēju tikt uz mēģinājumiem un koncertiem. Tās bija tikai kaut kas formāls. Reiz strādāju “Latvenergo”, tāpēc ka grupas basģitārista tēvs bija priekšnieks. Līdz ar to mani vienmēr varēja palaist, kad vajadzēja.

Nodibināju savu pirmo blūzbendu “Rīga”, lai gan blūzs dzīvē skanēja visu laiku. Džekiem teicu– ar šito mēs neko nenopelnīsim, bet viņi teica – spēlējam! “Rokklubā” uzstājās arī ansamblis “Lauku Stunda”. Izpildīja country, bluegrass, viņu solists bija Andrejs Marders. Ļoti talantīgs bluegrass ģitārists, perfekti pārzināja angļu valodu. Apvienojām abus sastāvus, un radās blūza grupa “Bluesband”.

Anglikāņu baznīcā, kas toreiz bija klubs, sākās festivāls “Bildes”. Kopprojekts starp muziķiem un māksliniekiem, nebija pat domas, ka tam varētu būt ilgs mūžs. Mākslinieki muzicēja, bet muziķi mālēja.” 

1989

“Andrejs Marders emigrēja uz Ameriku, un tad es teicu – nu ir viss. Viņš bija grupas zvaigzne, arī ļoti tuvs draugs. Amerikā gribēja “taisīt” karjeru, bet tā vieta viņu ātri nolika savā vietā un ne jau tāpēc, ka neprastu spēlēt. Neko analogu piemeklēt nespēju, otra tāda talanta nebija. Viņš bija arī no nemierīgajiem, grupas motors, bet mani turpretī vajadzēja iespiest stūrī, lai es ko darītu. Viņa aizbraukšana bija personīgā traģēdija.

Mums paveicās ar Mirtu Krupeņinu, kas pirms tam dziedāja hārdroka grupā “Ševiot”, bet mēs viņu pievērsām blūzam, un dzima mana ilgspēlējošā apvienība “Hot Dogs”. Viņa nebija no gaišākās ģimenes, tāpēc bija, par ko dziedāt. Un tas nav mazsvarīgi.

Astoņdesmito beigās valdīja baigais sajukums. Vecās grupas spēlēt vairs nevarēja, jo nevilka, jauno grupu nebija. Sabruka rūpīgi būvētā sistēma, uz kā viss balstījās. Apmēram tāds stāvoklis.

Pašam nebija vēlmes doties prom. Teiksmainā Amerika nekad nav bijis mans sapnis. Tādas domas vairāk radās septiņdesmitajā, kad braukt nekur nevarēja. Bija pat tāds sauklis “Brauksim uz Angliju un parādīsim viņiem!” jo toreiz mēs nemaz nejutāmies sliktāki.

Skaidri zināju, ka tur noteikti nav tas labākais. Labākais ir tas, ko tu pats sev atklāj vai izdomā.”

1991

“Parādījās pirmie muzikas klubi, un tad jau varējām aktīvi turpināt. “Kabata” faktiski bija vadošais, bez tā vēl “Poligrāfiķi” [Poligrāfiķu Centrālais klubs], kur Ainārs Mielavs lika diskotēkas, “Ala”, “Ola” blakus kinoteātrim “Rīga”, ko vārtrūmes pagrabā atvēra Olga Rajecka ar Aigaru Grāveru, bet pēc laika vietējie sāka protestēt, jo esot par skaļu. Vēlāk arī “Alcatraz”, un vēl un vēl...

Dzīvās muzikas klubi savā ziņā bija Arņa Medņa pirksts. Viņš ar “Odis” aizbrauca uz Ameriku, un saskatījās, kā tās lietas tiek darītas. Arī Mielavs aizbrauca, “Jaunais Mēness” dabūja Grand Prix tolaik popularitāti zaudējošajā “Sopot” festivālā, Polijā. Un viņam likās – vārti ir vaļā, tagad jākaļ dzelzs. Aizbrauca uz Ameriku un “aplauzās”.

Deviņdesmitajos uzstājos arī country grupā “Jūlija un draugi”. Bija tāda dziedātāja Jūlija Jostiņa, maskaviete, iepriecējusies Latvijā. Valodniece, tālab perfekti runāja latviski.”

2003

“Rīgas Doma skolā gadu lasīju lekcijas par blūzu. Jānis Erenštreits nodibināja džeza nodaļu, bet džezs taču sākas ar blūzu – vajadzēja pastāstīt par saknēm. Izveidojas lielisks kontakts ar skolniekiem, jo viņus interesēja, no kurienes “tās kājas aug”.” 

2012

“Šad tad aizceļoju arī uz citām zemēm, uz koncertiem, bet lai baudītu tās un muziku, nevis, lai spēlētu. Maijā biju Parīzē, uz īru rokabilli dziedātājas Imeldas Mejas (Imelda May) koncertu Olimpijā (l'Olympia), septembrī došos uz Maroku. Izstaigāšu arī “Rollingstounu” un “Zepelīnu” takas. Tur jau viņiem tie labākie brīži bijuši. Okeāna krastā Essaouirā vēl tagad stāv mājiņa, kur Džimmijs Hendrikss (Jimmi Hendrix) it kā braucis nodoties baudām. Tur var nokļūt tikai ar kamieļiem.

Tagad, ja gribi uzstāties bez atalgojuma, tad iespēju ir ļoti daudz, grēks būtu sūdzēties. Ja grib par nelielu atlīdzību, tad maz. Man jautā, kāpēc es nespēlēju biežāk, es saku, ja to darītu, nebūtu naudas, par ko nopirkt stīgas. Daudzi nesaprot, ko ar to domāju.

Vismaz labi tas, ka Eiropā blūzs ir sinonīms vārdam “kaut kas foršs”. Varbūt ne latviešiem, bet ja spēlē ārzemniekiem, tad viņu piegājiens ir: “O, te spēlē labu muziku.” Turpretī Amerikā blūzs un džezs mirst. Jau sešdesmitajos gados daudz amerikāņu leģendu pārvācās dzīvot uz Eiropu, jo te bija pieprasījums. Luters Elisons (Luther Allison) uz Parīzi, Čempions Džeks Djuprī (Champion Jack Dupree) uz Vāciju un viņi jau ietekmēja gan somu, gan vācu un dāņu muziķus. Šobrīd lielākā daļa foršāko amerikāņu blūza un džeza disku tiek izdoti Eiropā, labākajā gadījumā “jeņķi” ierakstu sev pārspieduši no kādas vācu firmas. It kā absurds, šī muzika viņiem liekas novecojusi, vecmodīga.

Nupat uz Latviju no Amerikas atbrauca Marders. Un viņš man stāstīja: “Jā, kad aizbraucu uz Ameriku, es spēlēju. Bet tukšos bāros. Iedomājies, ka tu ilgi un dikti spēlē vietās, kurās esi tikai tu un bārmenis. Tad manī kaut kas apdzisa... Es, protams, saņēmu par vakaru 50 līdz 60 dolārus, man sita uz pleca un teica – tu esi virtuozs, menedžeri sacīja, ka kaut ko varētu bīdīt. Bet ko viņi gribēja? Intervijās būtu vēlams, ka tu stāstītu, ka Padomju laikā sēdēji cietumā par to, ka spēlēji bandžo.” Runa vairs negāja par muzicēšanu.

Rokenrols nemirst, bet man liekas, ka roks gan. Šķiet, ka ir vien Džeks Vaits, mēs nekad neaizmirsīsim arī Kurtu Kobeinu un Džefu Bakliju. Man ir stāstīts par “The Black Keys”, bet vēl neesmu paguvis viņus noklausīties. Par Latvijas nākotni es absolūti nešaubos, priecē, ka mums ir tik daudz jaunu, talantīgu muziķu. Es to zinu, jo daži no viņiem pie manis ir nākuši mācīties – piemēram, Iļja Krūmiņš, Jānis Ruņģis. Bet visus nosaukt grūti, viņu ir daudz.

Gadu pie manis spēlēja un dziedāja Valdis Indrišonoks, bet viņa kādreizējais skolnieks Edgars Rubenis man patīk īpaši. Indrišonoks reiz sniedza interviju, kuru lasot es viņam teicu: “Klausies, tu esi mani citējis visos sīkumos.” Bet es jau neapvainojos, tikai smējos.

Man patīk spēlēt ar jauniem cilvēkiem, ko tagad arī daru, jo veči lielāko tiesu ir tik pareizi un prognozējami. Foršā muzika ir tā, kuru tu uzreiz jūti. Tas nav bieži, bet tu intuitīvi saproti, ka tas ir tas, un tev nav par to jādomā. Reizēm stulbi jautā – kas ir roks? Johaidī, tas ir tas netveramais, kas tevi paņem.”