RAKSTI  
Fragments no Leonharda Lapina darba "Dzīvo pilsēta – Mirušo pilsēta". 1978

Nezināmās hronoloģijas 0

Ieva Astahovska, Laikmetīgās mākslas centrs
01/06/2011

Vēl līdz 4. jūnijam Rīgas mākslas telpas Intro zālē apskatāma izstāde “Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture”.

Fotogalerijā  iepazītsies ar dažiem vēsturiskiem izstādes darbiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

Izstādes lidostās un rotaļu laukumos

Atskatoties nu jau t.s. “bijušās” Austrumeiropas mākslas pagātnē, kā rakstījis ungāru mākslas kritiķis Lāslo Beke, “daudzi svarīgi notikumi noritēja lidostās, klubos, psihiatrijas institūtos, industriālu celtņu priekšnamos, darbnīcās un privātos dzīvokļos”. Tuvākā reģionā – Latvijā un Baltijā – atskata zūms šīm vietām pievieno mākslas akadēmijas gaiteņus, studentu klubu telpas, pamestas mājas, kafejnīcas, zinātniskus institūtus, bibliotēku foajē, sporta un koncertzāles, bērnu rotaļu laukumus, pasta sakarus, amatieru kinofestivālus, skulptūru dārzus, rūpnīcu teritorijas utt.

Šādā griezumā nesenās pagātnes – sociālisma – mākslas notikumu revīzija ļauj ieraudzīt daudz neviendabīgāku ainu, ne tikai tematiski un ideoloģiski unificētās izstādes, kas saplūdušas neizteiksmīgā aizmiglotībā, kad laikabiedriem tiek taujāts pēc “spilgtiem mākslas notikumiem toreiz”.

Izstāde “Paralēlās hronoloģijas”, ko organizē Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar organizāciju Tranzit.hu Budapeštā, Tallinas Mākslas vēstures institūtu un Viļņas Nacionālā mākslas galeriju, ir vēl viens solis nesenās pagātnes apzināšanā, kas pēdējos gados ir šīs institūcijas uzmanības centrā. Šoreiz tas pārceļas no lokālām norisēm uz plašāku teritoriju un reljefi ļauj ieraudzīt paralēles, atšķirības, novirzīšanos un citas trajektorijas, kas dažādu līniju tīklojumā šķērso, savieno un brīžiem arī sašķeļ kopīgo pagātnes telpu.

Nelielajā Intro zālē Rīgas mākslas telpā to ar neuzkrītošu, bet gan vizuāli, gan saturiski trāpīgu ekspozīcijas dizainu sinhronizējusi Berlīnē dzīvojošā māksliniece Kristīne Alksne. Vienlaikus ar izstādes atklāšanu notika arī starptautiska konference “Atsedzot neredzamo pagātni. Aktuālās pieejas Austrumeiropas sociālisma perioda mākslas vēstures pētniecībā”, kas savstarpēji papildināja neseno norišu “arheoloģiju”.

Izstādes kā prizma, caur kuru pārskatīt mākslas procesu, no vienas puses, ir jau ierasta pieeja – Rietumu mākslas vēsture šodien lielā mērā tikusi veidota un arī iepazīta caur hrestomātiskām izstādēm, jo tās precīzāk nekā citi elementi (mākslinieki, mākslas darbi, institūcijas, mākslas veidi vai stilistika) iepazīstina ar konkrētā perioda aktualitātēm, idejām un nozīmēm.