RAKSTI  

Bezgalīgs joks – 24 stundas cauri utopiskajiem Rietumiem 0

Margarita Zieda
05/06/2012 

Preses foto

Ar teātra izrādi divdesmit četru stundu garumā “Bezgalīgs joks – 24 stundas cauri utopiskajiem Rietumiem”, kas attīstās cauri visai pilsētai, no saviem skatītājiem jūnijā atvadās Berlīnes teātra Hebbel-am-Ufer dibinātājs un vadītājs deviņu gadu garumā Matiass Lilientāls (Matthias Lilienthal).

Berlīnes teātra kombināts, saīsināti dēvēts par HAU, ir attīstījies par mākslas platformu, kurai nav līdzinieku ne tikai pašā Vācijā, bet visā Eiropā. Matiass Lilientāls cauri savam kombinātam, kura rīcībā ir trīs teātra ēkas, ir izlaidis ne tikai visdažādākās formas un saturiskā uzstādījuma teātra projektus, gan pašmāju producētus, gan starptautiskā arēnā tapušus, ne tikai iedabūjis zem HAU jumta – kā uz skatuves, tā skatītāju zālē, visas iespējamās Berlīnes interešu kopienas, kas citkārt dzīvojas pa saviem geto un ārā nenāk. Lilientāls savā teātra kombinātā ir atvēris durvis arī dažādām mākslinieciskajām domāšanām, kas arī citkārt dzīvojas pa saviem mākslas geto un ārā nenāk. Līdzās teātra režisoriem un aktieriem HAU ir strādājuši arhitekti, kinorežisori, vizuālās mākslas adepti, liekot skatītāja uztverei pieslēgties aplūkojamajiem darbiem arī no savādākiem skata punktiem, nekā tas teātrī ierasts. Dažādu mākslas disciplīnu perspektīvu savīšanās un to sajaukšanās ar realitāti – šī ir Hebbel-am-Ufer īpašā intereses zona. Tāpēc nereti zaudētājos paliek tie skatītāji, kuri HAU darbus, izejot no tā nosaukumā liktā teātra vārda, mēģina lasīt tikai un vienīgi caur teātra vārdnīcu.

 Ne tikai realitātes nešana iekšā teātrī milzīgiem segmentiem, bet arī došanās ārā no ēkas, par skatuvi uzlūkojot realitāti, notiekošo dzīvi, ir HAU īpašā iezīme.

Visspēcīgāk interese par mākslas satikšanos ar realitāti ir realizējusies projektos ārpus teātra ēkām. Tāda bija HAU ekspansija “X dzīvokļi”(“X Wohnungen”), kurā dažādu disciplīnu mākslinieki veidoja darbus reāli eksistējošos privātos dzīvokļos, liekot sajaukties reālajai videi un fikcijai, un atverot skatienu uz notiekošo vēl no plašākām – pilsētbūvniecības, socioloģiskām, kulturoloģiskām perspektīvām. Tādi ir bijuši arī dokumentālā teātra režijas trio “Rimini Protokoll” darbi, kuriem tieši Hebbel-am-Ufer ilgus gadus deva iespēju attīstīties savā paspārnē. Par savu darbu, kvalitatīvi jaunā līmenī strādājot ar realitāti teātrī, “Rimini Protokoll” ir guvis visaugstāko profesionālo atzinību – Eiropas Teātra balvu “Jaunās teātra realitātes”.

Savu pēdējo sezonu teātra kombinātā HAU Matiass Lilientāls jūnijā noslēdz ar diviem megaprojektiem, dodoties ārpus teātra ēkām. Berlīnes agrākajā lidostā Tempelhof atverot “Lielo pasaules izstādi 2012 – The World is Not Fair”. Līdzīgi kā Expo izstādēs arī šo mākslas projektu veido paviljonu arhipelāgs, kurā katrs mākslinieks ir kā atsevišķa valsts. Arhitekti, dizaineri, mākslinieki, teātra režisori, ar kuriem HAU ir regulāri sadarbojies šos gadus, savos paviljonos atver pasauli. “Rādot pasauli, nevis kāda tā būs vai kādai tai būtu jābūt, bet kā mēs to uztveram, saprotam, interpretējam.”

Līdzās stacionārajam izstādes formātam HAU piedāvā otru megaprojektu “Bezgalīgs joks – 24 stundas cauri utopiskajiem Rietumiem”. Izrāde sākas 9.30 no rīta Berlīnes zaļajā rajonā Grunewald, tenisa klubā “Rot-Weiss” un noslēdzas nākamajā rītā 10.00 HAU. Tas ir teātra maratons divdesmit četru stundu izvērsumā, kas notiek cauri visai Berlīnei, un kuram nevar pieslēgties jebkurā brīdī. Vai nu skatītājs dodas iekšā notikumā, pretī liekot savu laiku neierobežotā daudzumā un savus fiziskos un psihiskos spēkus līdz pašām robežām un pat aiz tām, vai arī izstājas, bez iespējas vēlāk pieslēgties no jauna.

Šādi spēles noteikumi strādā ar skatītāja psihofiziskajām sajūtām, kas laika izvērsumā pietuvina viņu amerikāņu rakstnieka Deivida Fostera Vollesa (David Foster Wallace) romānā “Bezgalīgs joks” (“Infinite jest”) aprakstīto cilvēku dziļākai izpratnei jau būtiski citos, ne vairs tikai intelektuālajos līmeņos. Pilsētā izkaisītais ceļojums ir mēģinājums pārtulkot teātra valodā 1410 lappušu biezo romānu, kas pēc tā klajā nākšanas 1996. gadā strauji kļuva par kulta lasāmvielu. Pēc romāna autora Deivida Fostera Vollesa pašnāvības 2008. gadā pasaule saviļņojās ar jaunu sparu ap šo darbu, kuru “Time Magazine” ir ierindojis pasaules simt ietekmīgāko romānu sarakstā, kas klajā nākuši pēc 1923. gada.