RAKSTI  
Gerijs Beismens un Tobijs Rīgā. Foto: Katrīna Ģelze
Starp holokaustu un Disnejlendu 3

Anna Iltnere
24/05/2012 

No 22. līdz 29. maijam Latvijas Mākslas akadēmijā piecpadsmit studentu lokam mācību prakses ietvaros notiek unikāla meistarklase, kuru vada ievērojamais amerikāņu mākslinieks Gerijs Beismens (Gary Baseman, 1960). Darbnīca notiek ar Fulbraita fonda finansējumu un Amerikas vēstniecības Rīgā atbalstu, to organizē Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs profesors Aigars Bikše. Noslēguma dienā, 29. maijā plkst. 17.00, tiks sarīkota arī Gerija Beismena publiskā lekcija ar atvērtu apmeklējumu.


Foto: Katrīna Ģelze

Arterritory.com nelaida garām iespēju tikties ar spilgto personību, kas pa Rīgu pastaigājas tērpies viscaur melnā, izpūrušiem iesirmiem matiem un ar neiztrūkstošo “noslēpumu glabātāju” – rotaļlietu Tobiju azotē. Tobijs ceļo māksliniekam līdzi visapkārt pasaulei kopš dienas, kad viņš viņu aizvedis uz Siksta kapellu, lai parādītu Mikelandželo. Tās pašas dienas vakarā nomiris Romas pāvests. “Sapratu, ka Tobijs ir īpašs, un sāku viņu vadāt līdzi, lai kurp es dotos.” Laikā, ko Beismens pavadīs Latvijā, viņš vēlas atrast bērzu birzi un safotografēt performanci.


Tobijs un Latvijas karogs

“Radošajā darbnīcā esmu iecerējis ļoti individuāli strādāt ar katru no studentiem. Iepazīties ar portfolio un uztausīt katra stilu, pieeju, vienalga, vai viņš strādā modē, vai glezniecībā, ilustrācijā vai video. Galvenais ir atklāt katra unikālo pieeju un rezultātā nonākt pie skaidras identitātes. Gribu, lai, meistarklasei noslēdzoties, studenti varētu prezentēt taustāmu rezultātu, kas spilgti iemiesotu to, kas katrs no viņiem ir sabiedrības kontekstā,” stāsta Beismens.


Foto: Katrīna Ģelze

Gerijs Beismens ir ilustrators, gleznotājs, animators, veido arī rotaļlietu dizainu. 2013. gada martā Losandželosā sagaidāma viņa retrospektīvā izstāde, ko viņš iecerējis veidot kā savas mājas. “Izstādes nosaukums ir “The Door is Always Open”, jo tā ir frāze, ko mans tēvs man vienmēr atgādināja – ka man vienmēr ir vecāku mājas, vienmēr ir vieta, kur atgriezties, durvis vienmēr ir atvērtas. Šī frāze arī tika iegravēta uz tēva kapakmens.” Retrospekciju Beismens ir ieplānojis veidot muzejam netipisku, izvairoties no sterilās, sastingušās mākslas telpu atmosfēras: “Visas zāles vēlos veidot kā istabas, it kā tās būtu mājas. Apmeklētāji varēs iziet cauri dzīvojamai istabai, virtuvei, koridoram, dārzam, arī darbi būs attiecīgi izvietoti. Manus darbus žurnālos varēs pārlapot pie kafijas galdiņa, gleznas būs pie sienām, būs arī galds, pie kura es reiz ēdu, bet pirms dažiem gadiem to apgleznoju. Vēlos izstādi veidot personisku. Būs arī vairāki priekšmeti, kas tik tiešām arī ir no manām mājām. Dīvainās lietas, ko es kolekcionēju, piemēram, manekenu galvas. Radīšu arī atbilstošas tapetes.” 

Pirmais darbs – The New Yorker vāka ilustrācija

Gerijs Beismens ir dzimis Losandželosā elektriķa un beķeres ģimenē. Kad Gerijam bija desmit gadi, viņš piecirtis kāju un uz tēva aicinājumu ko vairāk uzzināt par elektriķa darbu strikti atbildējis: “Tēti, nē. Es esmu mākslinieks!” Profesionālu izglītību tēlotājmākslā viņš gan nav ieguvis. Tā vietā studējis komunikācijas Kalifornijas universitātē, bet zīmējis kopš sevi atceras. Abas prasmes rezultējās vēlmē veidot ilustrācijas. Tobrīd, astoņdesmitajos gados, fantastiska starta platforma jaunajiem māksliniekiem bija The New Yorker, kur grāmatu apskatu sadaļas redaktors tobrīd bija Stīvens Hellers (Steven Heller), kurš šobrīd pasaulē ir grafikas dizaina vēstures un kritikas guru. Hellers katrā The New Yorker numurā pie grāmatu apskata ļāva jaunajiem ilustratoriem publicēt savu zīmējumu. “Katru rītu tieši plkst. 7.00 Stīvens izskatīja  iesniegtos portfolio un izvēlējās attēlu, kurš viņam patika,” stāsta Beismens. “Arī es nolēmu pamēģināt un, lai gan esmu no Losandželosas, un tolaik, kad datori nebija izplatīti, The New Yorker sadarbojās tikai ar ņujorkiešiem, es tomēr iesniedzu Helleram savas ilustrācijas. Viņam nepatika. Bet es nepadevos un iesniedzu vēlreiz, atkal nekā, līdz trešajā reizē man bija iespēja satikt arī viņu pašu. Viņš caurskatīja manus jaunos zīmējumus, smējās un izvilka topošā numura vāka izkārtojuma maketu. Nevis grāmatu apskatu žurnāla beigās, bet vāku! Un lūdza mani kaut ko uzzīmēt. Lūk, tas bija mans pirmais nopietnais darbs – ne vairāk un ne mazāk kā The New Yorker vāka ilustrācija.”

Tobrīd Beismens joprojām dzīvoja Losandželosā, tālab uzsākot darbu, pirmās ilustrācijas esot sūtījis ar kurjerpastu. Bet ar laiku pārcēlies uz Ņujorku, kur nodzīvoja desmit gadus un strādāja visiem lielākajiem Ņujorkas izdevumiem – The New York Times, Rolling Stone, Time, Clutter Magazine u.c. Vaicāju, vai viņu šāda slodze apmierināja: “O, jā! Es biju ļoti apmierināts. Tā kā mana izglītība ir komunikācija, man ļoti interesē pateikt skaidru vēstījumu, man patīk risināt problēmas, izdomājot vislabāko ilustrāciju uzdevumam. Es to darīju ar baudu!” Lai paplašinātu apvāršņus, viņš sāka ievingrināt roku animācijā. 1996. gadā pārcēlās atpakaļ uz Losandželosu un drīz saņēma Disney piedāvājumu veidot animāciju seriālu “Teacher’s Pet”, kas ir par kādu suņuku, kurš ģērbjas kā zēns, jo vēlas iet uz skolu. No 2000. līdz 2002. gadam seriāls bija skatāms televīzijā, bet 2004. gadā tapa pilnmetrāžas animācijas filma. Par “Teacher’s Pet” Beismens ieguva trīs Emmy balvas. Mazpamazām viņam brieda vēlme vairāk atvirzīties no komerciālās mākslas un sākt gleznot. 

Nekur bez skiču bloknota

Gerijs Beismens regulāri skicē. Lai kurp viņš dotos, vai vienkārši iedzert kafiju vai pavisam uz citu kontinentu, viņam vienmēr līdzi ir Moleskin biezais skiču bloks un sabuktēta zīmuļu kārba. Gatavojoties izstādei, viņš vairāku nedēļu garumā ļauj zemapziņai vaļu un vienkārši zīmē jebko, kas saistībā ar tēmu ienāk prātā. Uz katras lapas malas ir uzrakstīta vieta un laiks, kad un kur skice tapusi, teiksim, “Gusto Pizza” Romā. Pēcāk viņš ar svaigu aci skices pārskata, cenšas atšifrēt, ko katrs tēls varētu pārstāvēt, nozīmēt, un mazpamazām izkristalizējas izstādes veidols. “Es nekad skices neizmantoju kā burtisku paraugu. Tās ir tikai iedvesma, jo gleznojot man ļoti svarīga ir spontanitāte. Man ir būtiski izveidot personiskas attiecības ar audeklu, intuitīvi strādāt ar krāsu.” Starp skicēm ir arī teksti, pierakstīti novērojumi, idejas, stāsti. “Es domāju par naratīvu. Es vienmēr vēlos izstrādāt tēlus un izdomāt stāstu. Tas nekad neparādītos kopā ar gleznām kā teksts, jo es negribētu, lai gleznas kļūtu par ilustrācijām, bet man tas ir svarīgi darba procesā.”


Foto: Katrīna Ģelze

Gerija Beismena darbus nenoliedzami vieno izteikts viņa rokraksts, stils, kādā izstrādāti tēli, nedaudz atgādinot pirmās Volta Disneja multenes. Bet vai stils ir izkopts apzināti? “Drīzāk neapzināti, jo zīmēju jau kopš agras bērnības, un laika gaitā rokraksts pats pilnveidojies. Bet ko tiešām daru apzināti – ikreiz cenšos pārkāpt pieņemto. Pat strādājot ar komerciālajiem darbiem, kur, protams, ilustrācijās nekad neiekļāvu kaut ko tādu, kas sagādātu nepatikšanas izdevniecībai, tomēr vienmēr saglabāju vieglas galvassāpes. Un, ja ilustrācijās par atļautā robežām vēl tā kā piedomāju, tad glezniecībā gan – pie velna! – man nav nekādu tabu!”

Visuresošā māksla

Runājot par Gerija Beismena mākslu, nevar nepieminēt apzīmējumu pervasive art, kuru ieviesis ir viņš pats. “To izgudroju, jo līdz kaklam bija apnicis, kā cilvēki raksturo manu mākslu. Piemēram, ka tas ir popsirreālisms. Tā sacīt ir pārlieku vienkārši, jo tā tiek noraksturots saturs, bet māksla jau ir viņpus satura, viņpus tā, ka darbam ir sirreāls piesitiens un no popkultūras palienēti tēli. Ir pārlieku bērnišķīgi un arī garlaicīgi pateikt “Hei! Samaisīsim pagājušā gadsimta sākuma mākslas kustību ar sešdesmito gadu popārtu!” un tā izskaidrot manus darbus, jo patiesībā tā netiek pateikts itin nekas jauns.” 


Bet ko tad nozīmē pervasive art? “Manu mākslu cilvēki atpazīst. Viņi var neko par to pat skaidri nezināt, bet viņi to kaut kā atpazīst, ir kaut kur redzējuši. Pervasive art apzīmē mākslu, kas ir visuresoša, un ietver spēju strādāt ar dažādiem medijiem, vai tas būtu internets, mode vai televīzija. Vienalga, kamēr vien medijs labi sader ar mākslinieka vēstījumu. Tas, protams, paģēr dažādas prasmes, bet tieši tālab man šāds izpausmes veids šķiet ārkārtīgi interesants. Kaut kādā mērā šāda māksla var būt saistīta ar komerciju, bet tā nav komerciālā māksla. Tā var reizēm izlikties bērnišķīga, bet patiesībā ir dziļa un nobriedusi māksla ar savu spēcīgu balss tembru.

Sinonīms varētu būt “omnipresent” jeb kaut kas tāds, kas ir visur klātesošs, visuresošs. Man reiz bija izstāde, kurā bija eksponēti divsimt eksemplāri ar Tobijiem, katrs parakstīts un numurēts. Rezultātā tiem, kas kolekcionē manis dizainētās rotaļlietas, bija jādodas uz mākslas galeriju, lai kādu no tām iegādātos. Savukārt tiem, kas pērk manas gleznas, un vēlētos kolekcijā arī manu “tēlniecību”, bija jāiegādājas rotaļlieta. Man ļoti patīk šādi dzēst līnijas starp ierasto un neierasto un būt soli priekšā kuratoru un teorētiķu vārdu krājumam. Kas interesanti – ir sajūta, ka tieši šāda veida māksla pamatā nāk no Losandželosas.”