RAKSTI  
Vilhelma Purvīša darbnīcas skats žurnāla Ostland 1942. gada 1. numurā

Purvīša klātbūtne 0

Kristiāna Ābele
10/05/2012 

Eseja nolasīta kim? kamerizstāžu un lasījumu cikla “Kafejnīcas lieta” pasākumā, restorānā Kitchen, šīgada 22. martā. Vilhelma Purvīša glezna “Agrs pavasaris, kas tapusi 20. gs. 30. gados un iekļauta Latvijas Radio kolekcijā – restorānā Kitchen ir apskatāma vēl līdz 12. maijam. 

“Caur mākslu mēs mācāmies lūkoties uz dabu un dzīvi un otrādi – caur dabas un dzīves saprātīgu novērošanu mēs atkal nākam pie patiesas augstas mākslas,” – šīs rindas laikrakstā “Rīgas Avīze” 1904. gada sākumā rakstītas Vilhelma Purvīša (1872–1945) personālizstādes iespaidu ierosmē, un šāda mijiedarbība šķiet nosakām viņa glezniecības uztveri arī mūsdienās. No jauna pārdomāt Purvīša personības un mākslas klātbūtnes mazās un lielās, nevilšās un apzināti kanonizētās vai pretrunīgi mitoloģizētās zīmes Latvijas kultūrā gribas tieši šomēnes, kad aprit simt četrdesmit gadu kopš ainavista dzimšanas un daba izspēlē purvītisko “kūstoša sniega un tumstošu palu ūdeņu poēmu”. Most of all he loves that moment in early spring when the whole country looks a poem of melting snow and dark, rushing water – šos nemaldīgos vārdus atradīsiet slavenā angļu žurnāla The Studio 1905. gada janvāra numurā.

Domapmaiņā par iecerēto “kafejnīcas lietu” pasākuma saimniecei Zanei Onckulei prātā nāca vārdu savienojums ““fona Purvītis”, proti, kaut kas tāds, kas ir fonā, kas ir pamats visam un reizē (..) netraucē, nekrīt acīs, jo ir vispārpieņemta patiesība”. Turpinot šo domas ievirzi, es vēlējos dot priekšroku apzīmējumam “Purvīša klātbūtne”, kas bez visa Zanes teiktā vienlaikus ir daudznozīmīgāka, būtiskāka un noslēpumaināka, nekā mums ikdienā reizēm šķiet.

Tomēr mūsu leksikā iepriekš pazibējušais fona motīvs bija rosinošs patvaļīgai asociācijai, kuru Jūs man piedosiet, vai, nopietnāk izsakoties, fonētiski semantiskām paralēlēm ar burvīgu četrrindi no Bulata Okudžavas dziesmas par kādas saimes fotografēšanos pie Puškina pieminekļa:

На фоне Пушкина снимается семейство.
Как обаятельны (для тех, кто понимает)
Все наши глупости, и мелкие злодейства,
На фоне Пушкина! И птичка вылетает.

Puškins krieviem un Purvītis latviešiem. Tautiešu saime, novadnieku kopība, visbeidzot latviešu nacionālās mākslas vēsture kā ģimenes albums, kurā vien dažas paaudzes mūs šķir no pamatlicējiem jeb, lai rēķini būtu konkrētāki un personiskāki, tikai simts gadi – visu manu un Stellas Pelšes kopīgo galvenokārt 1972. gadā dzimušo Rozentālskolas klasi, kuras audzēkņiem vecāki lielākoties ļoti mērķtiecīgi bija vēlējušies jau mazotnē sniegt mākslas izglītību, no 1872. gadā dzimušā lauku zēna Vilhelma Purvīša, kurš vecumdienās atcerējās sevi agrā bērnībā slēpjam no mājiniekiem satraucošo dziņu uzzīmēt apkārt redzēto, jo tā šķita tik neparasta, ka modināja viņā kauna jūtas. Tiesa, tikpat liela plaisa šo latviešu puišeli gandrīz bez laika distances šķīra, piemēram, no kādas Rīgas vācu meitenītes, kuras atmiņas par krišanu zīmēšanas grēkā lieltirgotāja Šveinfurta ģimenē apmirdzēja mātes prieks par četrgadīgās Māras – topošās mākslinieces Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964) – pārsteidzošajām trāpīgas portretistes dotībām.

Kafejnīcas vide ir piemērota, lai nepiespiestā gaisotnē sapazītos. Iedomājamā saime ar nu jau Purvīti fonā man tēlojas divdaļīga – vieni ir (jeb esam) tie diezgan daudzie šodienieši, kuri var ne tikai sapulcēties šādos pasākumos, bet arī turpināt savus līdzšinējos centienus viņa mākslas mantojuma pēdu meklēšanā, pētniecībā, apcerēšanā, saglabāšanā, krāšanā vai tirgošanā, lai šad un tad nonāktu pie dažāda mēroga atklājumiem un, protams, spētu pašu spēkiem pārstāvēt savu viedokli tiešās diskusijās. Turpretī otra daļa ir tie kopš 19. gadsimta 90. gadiem darbojušies Purvīša biogrāfi un viņa mākslas vērtību tulkotāji, kuriem nekad nebūs e-pasta adrešu, kurp aizsūtīt ielūgumus uz šādu vakarēšanu Spīķeros, bet kurus nepieciešams iztēlē šurp aicināt, lai saprastu, kā veidojies un atbalsojies tas, ko tagad apzināmies kā Purvīša klātbūtni mūsu kultūrtelpā.

Tā nu tagad te ir pilns ar domu tēliem, gan pasvešiem, gan ļoti pazīstamiem Purvīša viesiem ar cienījamo profesori Tatjanu Kačalovu (1915–2010) goda vietā. Ne tuvu ne visus vienā vakarā uzrunāt un pasveicināt, kā Arhipa Kuindži (Архип Куинджи, 1841–1910) meistardarbnīcas absolvents Nikolajs Rērihs (Николай Рерих, 1874–1947) 1936. gadā dienasgrāmatā skolotāja piemiņai citu pēc cita sveicināja pasaulē izklīdušos studiju biedrus, kas “ierakstījuši savus vārdus mākslas vēstures lappusēs”: “Vilhelms Purvītis kļuvis par izslavētu mākslinieku un akadēmijas vadītāju Latvijā. Smalkais kolorists Purvītis kā neviens cits iemūžināja pavasara atmodu. Atainoja saules glāstītus sniegājus, bērzu pirmo zaļumu, skanīgus strautus… Nupat avīzē Сегодня Purvītis runāja par Latgales daiļumiem; lasot viņa maigos vārdus par dzimto dabu, mēs atkal acu priekšā redzējām lielisko, dziļo Purvīti, it kā aizritējušo četrdesmit gadu nebūtu bijis. Sveiciens Purvītim.”

Par jauneklīgu centienu un meklējumu pilno laiku, kur Rērihs toreiz bija domās atgriezies, lai mums nedaudz pavēsta St. Petersburger Zeitung mākslas apskatnieks Frīdrihs Gruss (Friedrich Groes, 1865 – ne agrāk par 1926), Rilkes paziņa, kura interesantie vērojumi un prognozes par Purvīti un Johanu Valteru (Johann Walter, 1869–1932) Ķeizariskās mākslas akadēmijas izstādēs 19. gadsimta 90. gados bija topošajai Latvijas glezniecības vēsturei visnotaļ glaimojoši. Jau iepriekš atzinis Purvīti par Kuindži darbnīcas nopietnāko talantu, Gruss 1897. gadā vēstīja, ka viņa diplomdarbs “Pēdējie stari” ir “ne tikai izstādes pievilcīgākā glezna, bet viena no mūsu labajām ainavām vispār”, turpat piebilzdams: “Savās studijās un akvareļos Purvītis meklē un eksperimentē. Līdzās akvareļiem Alberta Benuā stilā mēs redzam īstus Stīvensonus, Patersonus un citus. Tātad arī Purvītim skotu ietekme nav gājusi secen. Pārsteidzoša un gandrīz satraucoša ir Purvīša gatavība strādāt dažādās manierēs.” [1]

Liela daļa no tā, kas viņa, Valtera un poļa Ferdinanda Ruščica (Ferdynand Ruszczyc, 1870–1936) gleznās sajūsmināja un aizrāva Grusu un viņa domubiedrus, tracināja ne vien kritikas veterānu Vladimiru Stasovu (Владимир Стасов, 1824–1906), bet arī abu Latvijas jaunekļu novadnieku Oskaru Grosbergu (Oskar Grosberg, 1862–1941), vēlāk dzimtenē pazīstamo vācu rakstnieku, kurš tolaik St. Petersburger Herold slejās neganti sodījās par šīs trijotnes un Jaņa Rozentāla (1866–1916) nožēlojamajiem smērējumiem”. Lai cik dīvaini tas arī liktos no šodienas skatpunkta, jauno mākslinieku vēl gluži mērenais noskaņu lirisms rokrokā ar gleznieciskas atraisītības pieaugumu tolaik iekļuva pretēju vērtējumu krustugunīs. Gan Pēterburgā, gan Baltijā tas sastapa tiklab sākotnēju pretestību, kā dedzīgu atbalstu, un viens no vēl neierastās, bet drīz vispārpieņemtās izteiksmes mērķtiecīgākajiem veicinātājiem vārdos un darbos bija Rīgas Mākslas biedrības toreizējais aktīvists medicīnas doktors barons Roderihs fon Engelharts (Roderich von Engelhardt, 1862–1934), kurš 1907. gadā Rigasche Zeitung rakstīja: “Pirms deviņiem gadiem Mākslas biedrība atklāja savu pieticīgo Basteja bulvāra salonu ar baltiešu izstādi. Rīgā vēl tik neierasto Purvīša un Valtera mākslu tolaik uzņēma ar ļoti dalītām jūtām un plecu raustīšanu. Tad Purvīša kunga gleznas izpelnījās slavinājumus ārzemju laikrakstos un zelta medaļas Minhenē un Lionas Starptautiskajā izstādē. Angļu mākslas žurnāls The Studio publicēja veselu kolekciju viņa darbu un lielisku eseju par mākslinieku. Eiropas mākslas aprindās Purvītis no mūsu mazās dzimtenes ir vienīgais, kurš spējis bez sakariem sīvajā Rietumu konkurencē sevi apliecināt tikai ar savu māku. Ikviens pazīstams mākslas tirgotājs ir gatavs pieņemt Purvīša darbus savā izstādē bez priekšapskates.” Nākamā lapa>

[1] Alberts Benuā (Альберт Бенуа, 1852–1936) – krievu akvarelists. Roberts Makolijs Stīvensons (Robert Macaulay Stevenson, 1854–1952) un Džeimss Patersons (James Paterson, 1854–1932) – 19. gs. beigās populāri skotu gleznotāji koloristi.