Ilustrācijas autore – Anastasija Morozova, LMA Grafikas nodaļas studente

Kristāla kurpe vai krupis? 10

Anna Iltnere
27/03/2012

No 3. aprīļa līdz 21. maijam ASV trīs pilsētas – Ņujorku, Vašingtonu un Čikāgu – apceļos latviešu laikmetīgās mākslas izstāde, kurai atlasīti deviņi mākslinieki – Kaspars Brambergs, Harijs Brants, Andris Eglītis, Ieva Iltnere, Ernests Kļaviņš, Daiga Krūze, Leonards Laganovskis, Inga Meldere un Miervaldis Polis. Izstādi organizē ASV–Baltijas fonda līdzpriekšsēdētājs Hamids Ladjevardi, sadarbībā ar Latvijas Transatlantisko organizāciju LATO.

Sēžot izstādes “Nozīmīgie latviešu laikmetīgie mākslinieki” svinīgajā preses konferencē, es jutos tā it kā skaistā Pelnrušķītes kurpe tiktu auta nepareizajā kājā. Kristāla kurpīte mirdz, kamēr pēda neganti smeldz.

Raugoties no viena aspekta – tas ir patiešām liels prieks, ka mākslas profesionāļi, valsts sektorā strādājošie, kā arī ievērojami naudas līdzekļi (CEMEX, Latvijas Dzelzceļš, SIA Domuss u.c.) satiekas vienā punktā, lai atbalstītu Latvijas mākslu un – vēl jo vairāk – veicinātu tās popularizēšanu ASV lielākajās pilsētās: Ņujorkā, Vašingtonā un Čikāgā.

Paraugoties atsevišķi uz izstādes deviņiem dalībniekiem – arī te būtībā nav nekādu problēmu, vienkopus ir skatāmi talantīgi latviešu mākslinieki no dažādām paaudzēm un ar atšķirīgiem rokrakstiem, tādējādi radot interesantu kopainu, jo šādu plejādi citu citam līdzās skatīt var reti (Ieva Iltnere un Kaspars Brambergs, Daiga Krūze un Miervaldis Polis u.c.). Arī Irēna Bužinska konferences runā kā izstādes spēku izceļ tieši “daudzveidību, dažādību”.

Uzteicama ir arī starptautiskā atlases komanda, kuras sastāvā ir ne vien Helēna Demakova un Irēna Bužinska no Latvijas, bet arī Igaunijas mākslas muzeja direktore Sirje Helme, Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas bijusī kuratore Dr. Alla Rozenfelde un “Art in America” līdzredaktore Eleanora Hārtnija, kas regulāri raksta arī tādiem preses izdevumiem kā “Washington Post”, “The New York Times” u.c. Komandas uzdevums bija balsošanas kārtībā izvēlēties izstādes dalībniekus un viņu darbus, sākot ar 23 Latvijas veiksmīgāko mākslinieku sarakstu (ar to gan man būtu interese iepazīties). Minēto sistēmu izstādes rīkotājs Hamids Ladjevardi preses konferencē pamato ar vēlmi izvairīties no “Latvijas kā mazas valsts sindroma”, kur viens otru pārlieku labi pazīst, lai varētu izdarīt objektīvu izvēli. Tālab ir gan balsošanas kārtība, gan starptautisks atlasītāju loks. Lai arī aizbildināties ar valsts izmēriem un no tā izrietošajām sekām nešķiet līdz galam profesionāli, tomēr darbu izvēle vērtēšanas kārtībā nav jau neierasta pieeja. Tikai vienmēr ir jārēķinās ar pārsteigumiem, kas, balsis kopā skaitot un mērot, vienmēr nenovēršami rodas.

Tomēr, kolīdz visus ar izstādi saistītos aspektus sāk savienot, tā uzberžas tulzna.

Pirmkārt, ekspozīcija sevi piesaka kā “Nozīmīgo latviešu laikmetīgo mākslinieku” izlase. Nosaukums ir ambiciozs un atbildīgs. Lai atlasi sašaurinātu, tā tiek pieteikta kā glezniecības izstāde ar “latviešu glezniecības pērlēm”, kā sacīts preses relīzē. Taču tajā pašā laikā no preses konferences tribīnes Hamids Ladjevardi atzīst, ka uz jautājumu “Vai te ir skatāms labākais no latviešu laikmetīgās glezniecības?” atbilde ir “Noteikti nē”. Vairāki mākslinieki, kā tūlīt paskaidro Hamids, dažādu iemeslu dēļ lūgtos darbu neesot devuši. Vai gan tas nemudina apsvērt, kālab šie mākslinieki (vai galerijas) nav gribējuši aizdot darbus, lai tie būtu starp “Latvijas nozīmīgajiem”? Kas sējis viņos neuzticību? Tā vietā, lai to risinātu, atlase ir izveidota no tā, kas bijis pieejams. Jājautā, kā gan tas sader ar izstādes ambiciozo uzstādījumu un PR iesaiņojumu – šo kristāla kurpīti? Turklāt, šāda atbilde nav arī lojāla pret iekļautajiem māksliniekiem: savā ziņā publiski tiek atzīts, ka, nē, jūs nebijāt tie paši labākie. Turklāt, līdz galam nav skaidra “glezniecība” kā atlases princips, ņemot vērā, ka iekļauti ir grafiķa Harija Branta zīmējumi un konceptuālā mākslinieka Leonarda Laganovska darbi. Uz to, protams, varētu pievērt acis un paplašināt laikmetīgās glezniecības jēdzienu, arī mākslas kritiķis Marks Alans Švēde izstādes kataloga esejā attaisno Branta darbus ar grafikām neraksturīgu gleznieciskumu.

Jautājums ir arī par izstādes atslēgas vārdu “nozīmīgie”. Vai gan jaunākajiem izstādes dalībniekiem (nav gan runa par vecumu, bet par “aiz sevis novilktās līnijas” garumu) kaut uz brīdi nepiezagās sajūta, kādu dažus gadus atpakaļ pauda Māris Štrombergs, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni: prieks un pagodinājums mijies ar savdabīgu neērtību, tā komentēja toreiz 21 gadu jaunais BMX olimpiskais čempions. Kā jau sākumā minēts, mākslinieku komplektam nav ne vainas, tikai tas līdz galam nesader ar tik ārkārtīgi skaļu koncepciju – latviešu laikmetīgās glezniecības esenci, kuru izvilkt, protams, ir alķīmiska nodarbe, bet skaidrs arī tas, ka to nevar izdarīt, atlasei pieejot steidzīgi un pārsteidzīgi.

Otrkārt, ir žēl, ka milzīgs darbs un naudas līdzekļi ir ieguldīti, lai Latvijas vārds izskanētu ASV, nonākot vietā, kur paši latvieši apgrozās biežāk nekā amerikāņi. Proti, Latvijas vēstniecība Vašingtonā ir otrais ceļojošās izstādes pieturas punkts. Lai arī vēstniecībā atrodas mākslas galerija, kas eksponē izstādes vairākas reizes gadā, tas tomēr nevieš pārliecību, ka tā ir plaši apmeklēta vieta no vietējo amerikāņu puses. Turklāt telpas esot tik nelielas, ka pilnā komplektā Latvijas izstāde nemaz tur neiekļaušoties. Tikmēr Ņujorkas pieturvieta, kur izstāde tiks atklāta jau pavisam drīz – 3. aprīlī, šķiet ļoti šarmanta un prestiža – Nacionālais Mākslas klubs. 1898. gadā to ir dibinājis mākslas un literatūras kritiķis Charles Dekay, kas 18 gadus nostrādāja “The New York Times” laikrakstā. Privātais klubs pārstāv vairākas mākslas nozares un apvieno biedrus ar labi zināmiem vārdiem. Piemēram, Teātra mākslu pārstāv tādi locekļi kā Mārtins Skorsēze, Uma Tūrmane u.c., bet Literatūras biedru skaitā reiz bija Marks Tvens. Kopš pagājušās vasaras Nacionālajam Mākslas klubam ir jauna prezidente – gleznotāja un filantrope Dianne Bernhard, kas dubultoja biedru skaitu.

Taču ir priekšnojauta, ka šī tomēr ir pārāk slēgta vide, lai latviešu mākslas izstādi dabūtu redzēt iespējami plašs mākslas mīļotāju loks. Pat lai iepazītos ar galerijas darba laikiem, ir iepriekš jāreģistrējas kluba mājaslapā. Atliek cerēt, ka izmeklētajā vidē izstāde sastaps ieinteresētus kolekcionārus.

Trešā ceļojošās ekspozīcijas vieta ir Driehaus muzejs Čikāgā. Līdzīgi kā Nacionālais Mākslas klubs, arī šī ir grezna un smalka vieta ar vēsturisku 19. gs. beigu interjeru. Muzeju 2003. gada 1. aprīlī dibināja Čikāgas filantrops Richard H. Driehaus ar mērķi saglabāt un popularizēt arhitektūras un dizaina pagātnes paraugus un atbalstīt restaurācijas prasmes un tradīcijas. Tiek uzsvērts, ka laikā, kad izstāde būs Čikāgā, te notiks arī G8 un NATO līderu tikšanās, kuru plāno apmeklēt arī Latvijas Republikas prezidents. Būtu lieliski, ja minētie viesi vizītes laikā dotos apskatīt latviešu laikmetīgo mākslu. Taču negribētos, ka izstāde izvēršas par ārkārtīgi smalku pieņemšanu, bet izskanētu arī līdz citām ausīm. Lai tā tiešām būtu ceļojošā ekspozīcija un nevis grezna izbraukuma sēde aiz gandrīz slēgtām durvīm.

Visas trīs izstādes norises vietas nav tās, uz kurieni regulāri dodas laikmetīgās mākslas mīļotāji, jo tur vienkārši šāda veida izstādes notiek salīdzinoši reti, jo tās nav tradicionālas un ierastas laikmetīgo izstāžu mākslas telpas. Atliek cerēt, ka mārketings nostrādās arī ASV un cilvēki par izstādi uzzinās tikpat skaļi, kā tas ir izskanējis Latvijā.

Galvenais ir turēt īkšķus, lai atlasītie darbi kopā izskatītos iespaidīgi un labi (par ko varēsim pārliecināties jūnijā, kad izstādes ceļojums noslēgsies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā). Lai kristāla kurpe nepārvērstos par kristāla krupi, kas jānorij.

www.importantlatvianartists.com

Arhīvā lasi:
20/04/2012 - Recenzijas :: Latviešu mākslinieki Ņujorkā
12/04/2012 - Atklāšanas :: Latviešu laikmetīgie mākslinieki Ņujorkā