Pa maliņu, uzmanīgi, uzmanīgi!
Piezīmes pēc filmas “Pilsēta pie upes” noskatīšanās
Vilnis Vējš
24/01/20
Kinokritiķe Elīna Reitere recenzijā par filmu “Pilsēta pie upes”, apcerot melodramatisko modalitāti, uzsver: “Galvenais bauslis ir un paliek – skatītājam jāspēj noticēt, ka tas, ko rāda uz ekrāna, var būt autentiska šī laika un vietas diktēta pieredze.” (“Pilsēta pie upes”. Maģiskie arhipelāgi, kinoraksti.lv, 22.01.2020). Tagad, kad publicēta ne vien šī, bet vēl vairākas izteikti cildinošas recenzijas par šo kinodarbu, varu droši atklāt, ka es, divreiz noskatījies, spēju filmai noticēt arvien mazāk un mazāk. Kādēļ es uzrakstīju “tagad”? Vai tad rakstīt, ko domā, nav jebkuras mākslas jomas kritiķa pirmais galvenais pienākums? Pirmkārt, jāatzīst, ka kritika arvien biežāk pilda mākslu popularizējošas funkcijas, vairāk uzteicot autoru labo gribu un saņemšanos nekā rezultātu (es tikai konstatēju novēroto). Dīvainā kārtā tas biežāk attiecas uz atzītu autoritāšu nekā iesācēju darbiem, lai gan vajadzētu būt otrādi. Otrkārt, savu apbrīnu par operatora darbu – spēju radīt reizē klātesamības un stilizēta atsvešinājuma iespaidu – esmu jau izteicis Gintam Bērziņam personīgi intervijas laikā. Tādēļ šī nav nekāda recenzija, tikai komentārs par manu neticību. Minētajā intervijā es arī apgalvoju, ka “Pilsēta pie upes” droši vien kļūs par tautas filmu, nacionālo bagātību, un no saviem vārdiem neatsakos. Visticamāk, tā arī būs, līdzīgi kā “Ilgais ceļš kāpās”, kas ir gan viens, gan otrs, bet diez vai, no šodienas viedokļa raugoties, varētu apgalvot, ka 1980. gada radītā daudzsēriju filma ir ticama vēl kādā veidā nekā tikai kā asaru pumpis uz vēsturisku dekorāciju fona. Tā laikam ir tā melodramatiskā modalitāte.
Uzreiz arī atklāšu savas neticības iemeslus – es neticu, ka ir iespējams izstāstīt patiesīgu stāstu par vēstures posmu, kurš ir pilns ar šaušalīgu konfrontāciju, cietsirdību, netaisnību un maldiem, galvenajam varonim burtiski izpeldot cauri sausām kājām. Taču jau filmas sākuma titros filma ir pozicionēta kā stāsts par “mums”, piesakot pretenziju uz vispārināmiem tēliem, ar kuriem varētu identificēties skatītāji, kopiena, tauta. Vēlēšanās stāstīt nevis konkrētu gadījumu, bet “mūsu” stāstu ir apsveicama situācijā, kad jārunā kādas minoritātes, nesadzirdētas grupas vārdā. Nevar noliegt, ka latvieši globālajā vēsturisko stāstu un tēlu konkurencē patiešām ir gandrīz bez balss tiesībām, arī paši savas auditorijas priekšā, bet jāatzīst arī, ka pēdējo teju trīsdesmit gadu laikā tas ir arī pašu (bez)darbības rezultāts. Tomēr šādas tādas iestrādes (prozā, dokumentālajā kino) jau nu ir gan! Ar vienu niansi – režisors Viesturs Kairišs publiski uzstājas arī kā latgaliešu kultūras aktīvists, tātad iekšpolitiskas minoritātes aizstāvis, un, piedāvājot tikai otro spēlfilmu par Latgali vispār, sāk atkal visu no sākuma – konstruējot pilnīgi jaunu mītu par vārdā nenosauktu Latgales pilsētu, latgaliešu puisi un viņa piedzīvojumiem. Te arī otrs mans skepses iemesls – es neesmu pārliecināts, ka mērķa sasniegšanai vislabāk der varonis, kas vairāk izvairās nekā piedalās, ļaujas, nevis iesaistās, piedzīvo, nevis pārdzīvo. Patiesībā man ir apnikuši jau šur tur redzētie latviešu vīriešu tēli, kas konstruēti pēc līdzīgas piegrieztnes – izdzīvotāji, kas nebāžas, kur nevajag, vienmēr iet pa ceļa maliņu, uzmanīgi, uzmanīgi. Tāpat kā sižeti, kas speciāli būvēti tā, lai izpestītu varoņus no jelkādas grēka ēnas. To gan vēl varētu skaidrot ar luterāņu īpašajām pieticības tradīcijām, bet nu pie šāda protagonista tikusi arī katoliskā Latgale. Patiesību sakot, rezultāts aizdomīgi līdzinās sociālistiskā reālisma mēģinājumiem radīt pozitīvo varoni, kas būtu tipisks šķiras pārstāvis dialektiskā situācijas attīstībā.
Filmas sākumā es vēl mēģināju noticēt visam, ko rāda, – gan galvenā varoņa bārdas rugājiem, kas it kā vēl nebūtu bārdas naža skarti, gan ielu plāksnītēm, kas tiek pārkrāsotas nenoņemot. Turīgam tirgotājam, kura mantība sakraujama vienos ratos ar dekoratīvi uzstutētu gleznas rāmi pa virsu, pilsētiņai, kas ir tik maza, ka varas maiņai pietiek ar divpadsmit vīriem ļoti mazā kuģītī, un kurā tikai īpašos mirkļos uzrodas masu skati, kuros mēs nešaubīgi atpazīstam… masu skatu dalībniekus. Bet, mēģinot saprast, kāds gan īsti raksturs ir Ansis, ko atveido tautā atrastais tipāžs Dāvis Suharevskis – pēc izskata tāds kā vīriešu kārtas Guna Zariņa, tikai bez attiecīga profesionālā kaluma, – man izmežģījās smadzenes. Te viņš spēj novilt bikses kungu namā, te kautrējas pludmalē, te uzkliedz tirgotājam, te bučo roku aptiekāram. Tad es sapratu, ka tas nemaz nav raksturs, bet politiski korekta konstrukcija, kādu, režisoraprāt, sevi vēlamies redzēt “mēs” – latvieši, latgalieši, un tikai kā tāda tā apspriežama. Pirmoreiz skatoties filmu, es domāju, ka Ansim ir dots maz teksta, rēķinoties ar iesācēja aktiera iespējām, bet nē – otrreiz secināju, ka teksts tomēr ir, tikai maznozīmīgs, funkcionāls, lai tikai nesamuldētu neko lieku. Viņš pat neizvēlas savas sievietes – tās pašas kaut kur nozūd, kamēr ir darīšana ar otru. Lai konfrontētos patosa pilnā epizodē, kur latviete pilnā līgavas tērpā palīdz nomazgāties ebrejietei, kura savukārt ir kaila. Bet paga, Ansis taču ir iepriekš pieņēmis lēmumu viņu glābt, nostāties pret kārtību, izskaidrojies par savām jūtām…, – tam filmas sižets pārlec neatskatoties. Protams, Gunara Janovska sacerētais mīlas trijstūris strādā kā ieeļļots zobrats, jestrās latgaliešu dziesmas rada tempa ilūziju, intriga saglabājas.
Sarežģīto antisemītisma un holokausta līniju filma pilnībā uzveļ sieviešu tēliem – Ansis pats ir morāli taisns kā koks un netic tēva aizspriedumiem. Lai stiprinātu šo pozīciju, sižetā izvērstas viņa īpašās attiecības ar tirgotāju Bernšteinu, ko Gundars Āboliņš atveido kā īstens Tautas mākslinieks, kuru nekas (pat ne piedzeršanās epizode) nespēj izsist no pierastās iekšējās omulības. Savukārt sieviešu ideoloģiskā pretstāve ir mīkstināts konflikts – jo viņas taču ir sievietes! Proti – vīriešu pārvaldītajā vēsturē tā īsti ne par ko neatbild, turklāt savstarpējai nepatikai varētu būt arī romantisks raksturs.
Atgriežoties pie protagonista – kādas tik cilpas nemet scenārijs, lai nogādātu viņu līdz apsveicamam iznākumam! Protams, Ansi neviens pat nemēģina iesaukt Sarkanajā armijā, jo tad “mūsu” stāsts iegūtu pagriezienu, kas vairs nekādi nesaskan ar šodien dominējošo priekšstatu par kārtīga latvieša likteni. Tā vietā viņš nokļūst izvedamo sarakstos, lai ilustrētu arī šo vēstures epizodi. Anša un līgavas aiziešanu mežā un brīnumaino izglābšanos laikam nemaz nevajag mēģināt izskaidrot. Ebreju iznīcināšanai viņš kļūst par liecinieku nejauši, krāsodams izkārtni ceļmalā – šajā vietā ne tikai pilsētiņa jūtami attālinās no upes (uz kuru Ansis taisījās ātri aizskriet, sēžot uz iekārta dēļa pie Tautas nama (!), bet arī filma uzkrītoši sāk līdzināties vēl nesen redzētajai “Tēvs nakts”, kurā tāpat risināta problēma, kā skatītāju iepazīstināt ar notikumiem, kuriem nekādu nejaušu liecinieku nevarētu būt. Bet pienāk brīdis, kad krāsotājam Dāvim tomēr jāiesaistās vēsturē, kļūstot par leģionāru. Tas notiek pēdējā brīdī, lai viņš nepaspētu reāli iesaistīties karā, tomēr filmas veidotāji acīmredzami tomēr izjutuši kādu apdraudējumu kolektīvajam latvieša (latgalieša) tēlam. Ļoti ticams, ka romāna autoram Gunaram Janovskim nebūtu nekādu iebildumu pret galveno varoni – leģionāru, tāpat kā filmas sponsoram latgaļu emigrācijas uzņēmējam, kas izgaismojās televīzijas ekrānos nedēļu pēc pirmizrādes. Kā nekā leģionāru tēla spodrināšana savulaik sākās trimdā un atceļoja līdz Latvijai kopā ar turību iekrājušajiem Daugavas Vanagiem. Tomēr filma piedāvā vēl vienu pagriezienu. Jau ir lasītas atsauksmes par finālu, kurās apšaubīts, vai no Krāslavas varētu netraucēti aizkuģot līdz jūrai. Man tas neliekas nekas traks – kino ir kino, un manis pēc kuģītis varētu tikt ieskalots uzreiz okeānā. Daudz interesantāk: kādēļ autoriem tas bijis vajadzīgs? Tiekot izglābtam jūrā, Ansis zibenīgi pārkvalificējas no leģionāra par bēgli – faktiski civiliedzīvotāju, kas no Kurzemes katla ticis līdz Zviedrijai! Šāds protagonists noteikti labāk der filmas izrādīšanai festivālos zemēs, kur mūsu vēsturi nepārzina un ar beigu titriem vien to neiemācīt.
Tas, ka es nespēju noticēt filmas stāstam, nenozīmē, ka līdzīgus nevajadzētu filmēt vēl un vēl. Manuprāt, tieši otrādi – latviešiem, latgaliešiem šie stāsti nepieciešami līdz kritiskajai masai, kas ļautu pievērsties kādam nepareizākam, bet dzīvākam gadījumam un mundrākam varonim, neuztverot to kā neslavas celšanu tautai kopumā.
