Aptauja: Vai internets un sociālie tīkli ir mākslas palīginstruments vai devalvētājs?
Internets, sociālie tīkli un māksla
05/01/2019
Par interneta un sociālo tīklu pretrunīgo dabu grūti pateikt ko tādu, kas nebūtu jau simtreiz atkārtots – bezgalīgas pašizglītības iespējas no vienas puses, viltus ziņu un dezinformācijas migla no otras, kvalitatīvas izklaides iespējas no vienas, kultūras sēnalu okeāns no otras, jēgpilna horizontāla komunikācija no vienas, trollēšana un tiešsaistes vardarbība no otras puses. Daudz kas no tā visa attiecas arī uz mākslas pasauli, kura internetā, tāpat kā dzīvē, ir iespiesta starp kvalitātes/jēgas un bezvērtības/bezgaumes dzirnakmeņiem. Kamēr daudziem māksliniekiem tīmeklis ir palīdzējis paplašināt savas radošās izpausmes, tas palīdz arī eksponenciālai pārprodukcijai. Tāpat atvērts ir jautājums par to, cik pozitīvi vai negatīvi globālais tīmeklis ietekmē publikas “vizuālo lasītprasmi”. Ņemot vērā šo laikmeta izaicinājumu, Arterritory.com aptaujas pēdējais jautājums šoreiz ir par interneta un sociālo tīklu attiecībām ar mākslu.
Ar mirkļbirku #contemporaryart Instagramā atzīmēti vairāk nekā 22 miljoni attēlu
Zane Onckule, kim? programmas direktore
Internets un sociālie tīkli jau kādu laiku pavisam noteikti nav atraujami no mūsu ikdienas, kas automātiski nozīmē – arī no mākslas. Nezinu, cik ļoti vispār ir vērts par to diskutēt, vairāk saistoši būtu domāt par to, kā šie tīkli funkcionē kā instrumenti/devalvētāji un kāda ir sadarbība starp mākslu un šiem instrumentiem, kā arī kāda ir šo attiecību paredzamā nākotne.
Māris Vītols, kurators un kolekcionārs, biedrības “Latvijas kultūras projekti” vadītājs
Interneta attīstībai ir milzīga nozīme mākslas procesu globalizācijā, mākslas pasaule ir kļuvusi ciešāka, labāk sakontaktēta. Pateicoties neierobežotajām komunikācijas iespējām, plaisas starp mākslas pasaules centriem un perifērijām samazinās, kas viennozīmīgi ir ieguvums visiem mākslas procesa dalībniekiem.
Līna Birzaka-Priekule, kuratore
Gan, gan. Internets ir labs palīginstruments informācijas nodošanai, platforma viedokļiem un diskusijām, cilvēku piesaistei, tomēr nekas nevar aizstāt sastapšanos ar mākslas darbu un mākslinieku klātbūtnē. Reizēm arī šķiet, ka pārlieku aizrautīga eksponēšanās sociālajos tīklos rada pilnīgi greizu iespaidu par realitāti. No otras puses, fakts, ka muzejos šobrīd atļauj fotografēt, noteikti palielina auditoriju. ArtViewer vai Echo Gone Wrong publicētās izstāžu reportāžas dod iespēju redzēt izstādes, līdz kurām, iespējams, nevarēs tikt nekad, kā arī stimulē mākslinieku nokļūšanu starptautiskā apritē.
Ivars Drulle, mākslinieks
Protams, gan viens, gan otrs. Bet ja man ir jāizvēlas tikai viena atbilde, tad es teiktu – devalvētājs. Lai gan milzīgs informācijas apjoms un visa mākslas vēsture pieejama ar pāris peles klikšķiem, pie interneta piesietā pasaule kļūst vienveidīgāka. Piemēram, ja es saviem audzēkņiem uzdodu veidot uzdevumu, kur jādarbina iztēle, tad visbiežāk ir tā, ka uzdevumā izmantotos atslēgas vārdus viņi ir “iemetuši” pinterestā un instagramā, saņemot vienas un tās pašas bildes, vai arī viņi nokopē to, ko lielā daudzumā piedāvā populāri jūtūberi.
Par devalvāciju liecina arī līdz nelabumam apspriestais gadījums ar Banksija stencilu izsolē, kas pārdošanas brīdī pats sevi daļēji sadalīja strēmelēs. Nākamajās dienās sāka parādīties dažnedažādākie zīmējumi, kas sadalās strēmelēs, bet pēc divām nedēļām video kanālus sāka apceļot meiteņu klipi par to, kā uztaisīt seksīgu t-kreklu ar strēmelēm Banksija stilā. Runā, ka sagrieztā zīmējuma strēmeļu motīvs esot bijis šī gada populārākais Helovīna kostīmu motīvs. Lai nesāktu vemt, es par šo darbu labprāt neko vairs nevēlētos dzirdēt.
Edvarda Munka Kliedziens pārtapis par Emojinal Art darbu
Vita Liberte, VV Foundation dibinātāja un mākslas mecenāte
Nenoliedzami sociālo mediju nozīme mākslas pasaules biznesā ir nenovērtējama. Pagājušajā gadā vairāk nekā 80 procenti no visiem Y paaudzes mākslas pircējiem mākslu iegādājās tiešsaistē. Pašam māksliniekam gan jārūpējas par savu darbu izplatību un aizsardzību sociālajos medijos vai vienkārši laicīgi jākonsultējas ar juristu.
Karina Vissonova, dizaina pētniece un inovāciju stratēģe
No vienas puses, sociālie tīkli palīdz imidža radīšanā, un māksliniekiem vajag starptautiski pieejamu tēlu. No otras puses, tiešām katrs ar viedtālruni bildē uz nebēdu, un sociālie tīkli ir pilni ar “uzpūsto” kvalitāti. Mēs jau vairs nespējam atšķirt kvalitatīvu informāciju no… nezinu, kā to nosaukt. Es domāju, ka mākslai sociālie tīkli nav palīgs, varbūt tikai māksliniekam kā indivīdam.
Artūrs Analts, dizainers
Viennozīmīgi gan, gan! Skaidrs, ka sociālie tīkli darbojas uz īsu un ātru pamanīšanu, kur komplicētākas tēmas var tikt nepamanītas. Tajā pašā laikā šī ir mūsdienu informācijas vide un sociālie tīkli tiek izmantoti ne tikai kā palīginstruments darbu un ideju izplatīšanai, bet tie arī dabīgā veidā ietekmē mākslas darbu attīstības vēsturi. Darbiem ir jākļūst tiešiem, saprotamiem un viegli uztveramiem. Tieši caur šo tīrību var nodot arī ļoti sarežģīti uztveramas sociālas, politiskas, ekonomiskas vai ekoloģiskas tēmas.
Anna Lora Šambuasjē, kuratore, CHAMProjects
Tas ir atkarīgs no tā, kā un kādos nolūkos šie rīki tiek izmantoti. Tie var būt noderīgi tikmēr, kamēr tiek nodrošināta satura kvalitāte un tiek analizēta mērķauditorija, kam paredzēta komunicējamā informācija.
Gils Bronners, mākslas kolekcionārs
Es būtībā vispār nelietoju sociālos tīklus. Taču pieņemu, ka tie tiek (vai drīz tiks) izmantoti pārdošanai tikpat ārprātīgā līmeni kā modes industrijā.
Ja apskatām tikai tādus klasiskus interneta rīkus kā mājaslapas un e-pasti, protams, ka tas viss atvieglo komunikāciju un nodrošina informācijas plūsmu. Es gan joprojām cenšos, cik daudz vien iespējams, mākslu skatīties nepastarpināti. Tamdēļ jau tā ir radīta.
Laikmetīgās mākslas interneta tirgus Artnet.com
Žozefs Kulī, mākslas kolekcionārs
Kad pirms 12 gadiem pievērsos kolekcionēšanai, man nebija gandrīz nekādas izstāžu un mākslas darbu dokumentācijas. Tagad visur ir viss pieejams vēl pirms atklāšanas. Kas, no vienas puses, ir labi un demokrātiski, taču, no otras puses, tas izceļ fotogēniskos darbus. Vai būt fotogēniskam ir kvalitāte? Neesmu drošs. Tas nozīmē, ka tu labāk izskaties fotogrāfijā nekā reālajā dzīvē. Tas ir maldinoši. Un vienmēr iedarbojas uz vieniem un tiem pašiem dzinuļiem. Turklāt vēl šādā veidā īpašu labvēlību gūst fiziskā, trīsdimensionālā māksla.
Vissliktākais ir tas, ka beigu beigās tevi pārņem šī vienmuļības sajūta – tu jau zini, kas piesaistīs uzmanību un kļūs populārs. Man jau sen ir skaidrs, ka mākslas darba fotogrāfija nav mākslas darbs. Daļēji šīs nostājas apliecinājums ir fakts, ka manā pirmajā katalogā lielākā daļa fotogrāfiju ar manas kolekcijas darbiem ir izplūdušas.
Uzskatu, ka interneta un sociālo tīklu nozīmi labāk ir nevērtēt par augstu. Protams, priecājos, ka viegli varu sakontaktēties ar jebkuru galeriju un nekavējoties iegūt portfolio vai ekspozīcijas attēlus. Vai pat uziet kaut ko negaidītu, pateicoties stulbajam algoritmam, kas, iespējams, šauri nosaka to, ko es ieraugu. Tas ir tikai medijs un kā tāds būtu jāuztver. Tam nav nekāda sakara ar to, kāds ir mākslinieks un vai viņa māksla ir laba. Labu mākslu rada talants, un tā tas vienmēr būs. Un tas, kas kolekcionāriem, tāpat kā visiem pārējiem, būtu jādara, ir jāiet uz izstādēm un jāskatās māksla.
Džeimss Bekets, mākslinieks
Tieši nesen runāju par to ar savu mammu. Uzskatu, ka internets un sociālie tīkli ir labs instruments kontaktu dibināšanai, kā arī, lai sajustu, ar ko nodarbojas citi, tāda kā paplašinātas kopienas sienas avīze. Taču tie negatīvi ietekmē koncentrēšanās ieradumus. Es pats personīgi esmu diezgan atkarīgs no feisbuka, un tas ir briesmīgi. Taču, manuprāt, ja tiktu izmanīts algoritms attiecībā pret preferencēm, tā varētu būt laba platforma. Ja tiekam konfrontēti ar plašāku tēmu spektru ārpus mūsu ierastajām interesēm, tad lieliski. Citādi sanāk vien tāda pašnāvnieciska paštīksmināšanās.
Māksla Pinterestā
Marko Mētams, mākslinieks
Internets un sociālie tīkli paši par sevi nav ne slikti, ne labi. Mēs tos varam izmantot labiem vai sliktiem nolūkiem. Es personiski gan internetu, gan sociālos tīklus uztveru pozitīvi, jo tie ļauj manus darbus padarīt redzamus, kā arī uztur un rada jaunus kontaktus. Man liekas aizraujoši vērot, kā šīs lietas mūs ietekmē un kā tās, īpaši sociālie tīkli, maina mūsu dzīvi, runasveidu un attiecības. Un cik ietekmīgi un atkarību raisoši tas viss ir. Šie vērojumi ir kļuvuši par daudzu manu pēdējā laika darbu iedvesmas avotu. Līdz ar to es internetu un sociālos tīklus vairāk uzskatu par noderīgiem, nevis devalvējošiem rīkiem.
Viktors Miziano, kurators,
žurnāla “Hudožestvennij žurnal” galvenais redaktors (Maskava)
Domāju, ka interneta un sociālo tīklu ietekme jau ir izlīdzinājusies.
Tie vienkārši kļuvuši par neatņemamu dzīves kā tādas un arī mākslas dzīves pamatu.
Tomēr reālai praksei tie šodien paliek ārpus fokusa...
Milena Orlova,
The Art Newspaper Russia (Maskava) galvenā redaktore
Māksliniekiem, galerijām, muzejiem parādījies jauns instruments, ar kuru reklamēt un propagandēt savu darbus, izstādes un notikumus, un tas ir lieliski – šādā veidā pieeja plašai auditorijai kļuvusi demokrātiskāka. Var iztikt bez mākslas dīleru starpniecības, lai pārdotu mākslu. Tajā pašā laikā līdz ar šādu plašumu pazūd profesionāla vērtējuma, tas ir, mākslas kritiķa, posms, potenciālajam patērētājam pēc attēlu kopas reizēm ir grūti saprast, ko viņam patiesībā piedāvā. Tomēr tajā pašā laikā arī kritiķiem parādījusies brīva platforma – daudzus Facebook ierakstus vai Telegram kanālus, ko neierobežo nekāda tradicionālo mediju ētika, lasīt mēdz būt interesantāk nekā parastos, “normālos” rakstus. Taču te rodas cita problēma – šādus gadījumus ir diezgan grūti monetizēt – un pat veiksmīgiem mākslas blogeriem ar miljoniem abonentu bieži nākas meklēt papildu peļņas iespējas citur, bet savu pamatnodarbošanos uztvert kā brīvprātīgo darbu vai hobiju.
Ārkārtīgi pozitīvu lomu ieņem visdažādākie izglītojošie projekti tīmeklī – no iespējas aplūkot muzeju šedevrus augstā izšķirtspējā līdz bezmaksas lekcijām. Man liekas, ka kopumā šīs iespējas ir lieliskas – un te nav jēgas runāt par devalvāciju, jo jūs taču neapvainosieties uz āmuru, kad nejauši trāpīsiet pats sev pa pirkstiem, – vienkārši jāiemācās ar to rīkoties.
Agnija Migorodska,
Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) komisāre
Internets un sociālie tīkli, jo īpaši Instagram, noveduši pie tā, ka mākslā svarīgs kļuvis “instaģēniskums”. Mākslinieki, kuru darbus fotografē un pēc tam ar tiem dalās liels daudzums cilvēku, bieži kļūst pazīstamāki par tiem, kuru darbi neizceļas ar efektīgu vizualitāti.
Šo tendenci es uzskatu par diezgan skumju.
Nataļja Serkova,
mākslas teorētiķe, projekta TZVETNIK (Maskava) dibinātāja
Internets maina pašu mākslas radīšanas metodi, un tas nav jāvērtē kā kaut kas labs vai slikts – tas ir pašreizējās lietu kārtības sastāvdaļa, un ar to ir jāstrādā. Līdzās tam es kā līdzautore blogam, kas promotē mākslas izrādīšanu internetā, ļoti pozitīvi vērtēju šo tendenci. Māksla iznāk no savas nišas un sāk eksistēt tajā pašā dimensijā, kurā eksistē masu kultūras zvaigznes, interneta mēmes un populārākie pieprasījumi meklētājos. Tas māksliniekiem uzliek noteiktus pienākumus – piemēram, viņiem kļūst nepieciešams radīt tādu mākslu, kurai, no vienas puses, jāprot zibenīgi piesaistīt skatītāja skatienu, bet, no otras puses, tajā pašā laikā jāpaliek tieši mākslai, nepārvēršoties par virspusējiem un banāliem darinājumiem. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, īsts izaicinājums jaunajiem māksliniekiem, un es priecājos, ka daudziem no viņiem izdodas lieliski tikt ar to galā. Galu galā, šādi jaunie apstākļi mākslas izrādīšanai un izplatīšanai arī ir tas, kas liek mākslai iet uz priekšu apstākļos, kad, kā liktos, vairs nav, kur iet.
Aļisa Savicka,
Valsts laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles (Ņižņijnovgoroda) kuratore
Par vienu no neapšaubāmākajiem Manifesta sasniegumiem, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kļuva pārstāvniecība sociālajos tīklos. Piemēram, Instagram kontā tika izlikta detalizēta darbu dokumentācija, notika performanču un dažādu paralēlās programmas notikumu translācijas. Par virtuālo aktivitāti jāuzslavē arī pirmā Rīgas biennāle, kas ne tikai priecēja ar saturīgiem postiem soctīklos, bet arī ar tīmeklī izlikto katalogu.
To, ka informācija par mākslu kļūst pieejamāka, es uzskatu par pozitīvu tendenci. Zināšanas, ko atklāj plašas auditorijas, nedevalvē mākslas vērtību, bet gan kopā ar publiskumu paplašina tās ietekmes un atbildības sfēru. Tas it nemaz neatceļ skatītāja personiskās tikšanās ar darbu vērtību un nepieciešamību pēc tādas, vēl jo vairāk – daudzi spoži mākslas projekti joprojām ir grūti dokumentējami. Piemēram, vairums manu mīļāko mākslinieku darbu dzīvo tikai manā galvā un neskaidrās fotogrāfijās, kuras pat slēgtā Instagram kontā tuviem draugiem ir kauns rādīt.
Stepans Subotins,
mākslas grupas ZIP (Krasnodara) dalībnieks
Kopumā pozitīvi, jo rada telpu saskarsmei bez robežām ar visu pasauli. No otras puses, man daudzi soctīkli kļuvuši garlaicīgi, piemēram, Facebook un Vkontakte: lielākoties pagadās kaut kādi garlaicīgi komentāri, bet daudzas diskusijas, kas tur notiek, lokalizējas – komentē tie, kas komentē vienmēr, un visbiežāk cilvēka viedoklis ir uzreiz skaidrs pēc viņa profila bildes. Liekas, Facebook tomēr strādā pie tā, lai radītu nevis kopēju platformu diskusijai un saskarsmei, bet gan atsvešināšanās pulciņus, kas aizņem daudz laika un uzmanības.
Valentīns Djakonovs,
Laikmetīgās mākslas muzeja “Garāža” (Maskava) kurators
Tā kā internets un sociālie tīkli ir tehniski līdzekļi, kuriem pašiem par sevi nepiemīt griba, vērtēt to ietekmi “labi vai slikti” kategorijās nav gluži korekti.
Olga Temņikova,
galerijas Temnikova & Kasela (Tallina) līdzīpašniece un vadītāja
Grūti teikt, tomēr sliecos domāt, ka tomēr pozitīvi. Skaidrs, ka nespeciālistiem kļūst arvien grūtāk orientēties, taču profesionālim, īpaši tādam, kurš nedzīvo kādā no mākslas galvaspilsētām, internets kā tāds un Instagram jo īpaši ir ļoti ērts, lai neteiktu – neaizvietojams.
Oļesja Turkina (Krievija), kuratore, mākslas zinātniece
- Sociālie tīkli un internets palīdz operatīvi izplatīt informāciju par notikumiem pasaulē, kurā galvenās ziņas ir ziņas. Tajā pašā laikā tie rada ilūziju, ka vairs nav nepieciešams iet uz izstādēm, apmeklēt muzejus, jo jūs taču visu jau esat redzējis internetā Māksla kā pēdējais individuālās jūtu pieredzes patvērums tiek aizstāta ar vispārēju priekšstatu, ko kāds izteicis tīmeklī. Tā vietā, lai attīstītu iztēli, sociālie tīkli to nogalina.
Tūristi fotogrāfē Monu Lisu. Foto: Pedro Fuiza
