Foto: Kirils Kobrins

Mākslas dienasgrāmata 2018. 11. Pilsētu un nepilsētu ainavas 0

Kirils Kobrins
13/11/2018

Nakts uz 2018. gada 5. oktobri

Liekas, veselu nedēļu nevaru sevi piespiest aiziet kaut kur tālāk no universitātes pilsētiņas. Vai nu sēdēju mājās, vai nu klīdu Wangjiang sienās vai ap tām. Tā var arī pagalam iekūņoties ar savām rietumu un krievu lietām – datorā, grāmatās, domās. Tas nav labi. Devos vakar uz centru, uz Tianfu laukumu, skatīties, kā Ķīnas tauta svin 69. Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas gadadienu. Patiesībā svin jau ceturto dienu, visa nedēļa ir brīva, mans rajons pavisam tukšs, toties centrā – pūļi. Taču, lūk, kas pārsteidz. It kā burtiņus nesaprotu, valodu nesaprotu, taču tautas masveida staigāšanas/promenādes kopējo garu pilnībā uztvēru un atpazinu. Tas ir gluži tāds pats, jāsaka, kā it visur, kur esmu bijis; ar nacionāli kulturālo īpašību labojumiem, protams. Teiksim, te uz ielām nav alkohola – tas ieslēpts bāros un restorānos, te tas funkcionē pavisam citādāk, nekā esmu radis; patiesībā tā it kā nav, atskaitot īpaši nodalītās vietās. Tamdēļ rodas sajūta, kā ķīniešu svētki ir bērnu svētki; tauta staigā, bezrūpīga un jautra, grauž saldumus uz kociņiem, ko turpat pārdod tirgotāji (lūk, kas vēl ir interesanti: nav nekādu speciālu bodīšu ar ēdmaņu un ēdiena festivālu kā Eiropā; taču tas saprotams, visādu ēdmaņu te uz ielām jau tā ir vairāk, nekā vajadzīgs), vicina nacionālos karodziņus, taču arī diezgan tādus bērnišķus izmēros, nomokās ar pēkšņi radušos brīvo laiku, obligāto neko nedarīšanu. Arī tas taču ir kā pie bērniem – kad jaunāko klašu skolēnus aizved uz muzeju vai ekskursijā, pēkšņi izmesti no skolas rutīnas un grafika, viņi apjūk, pasāk kaut kā savādi un neierasti uzvesties; kaut gan patiesībā vienkārši valda tāda jautra paklausīgu īpatņu kņada. Protams, tam visam uzlikts politisks rāmis – tieši politisks, nevis ideoloģisks, jo kāda gan te var būt ideoloģija? Tas, rāmis, ir diezgan vienkāršs un saprotams – pieticīgi priecāties par dzīvi un nespirināties.

Svētku dienās politiskais rāmis tiek pasniegts estētiski; precīzāk, tas pats par sevi kļūst estētisks – kombinācija no karogiem un transparentiem, jauniem debesskrāpjiem, plaši atvērtiem tirdzniecības centriem, Dižā Stūrmaņa statujām, krāsainiem pūļiem (pēc maoisma monohromajiem frencīšiem ķīnieši palaidušies uz pilnu klapi; reti kurš tagad spēj ar viņiem sacensties apģērbu raibumā), policistiem, kas balstās uz saviem garajiem gumijas mietiem, gluži vai romiešu leģionāri no agrīnās renesanses gleznām atspiestos pret pīķiem Pestītāja Krusta pakājē, zaļiem velosipēdiem, dzelteniem velosipēdiem, sarkaniem velosipēdiem, plus, protams, vecāko arhitektu celtas sabiedriskās celtnes, ultramodernas – Vēstures muzejs, Tēlotāja mākslas muzejs. Uz pirmo gribēju aiziet, iepriekš tā arī neesmu bijis, taču pie tā stiepās kādu pusstundu gara rinda – un speciālu izstāžu muzejā, spriežot pēc visa, pat nemaz nav – izpētīju afišu, tikai pastāvīgā ekspozīcija, ko var apskatīt jebkurā nesvētku dienā teju pilnīgā vientulībā. OK. Kaut kad pēc tam, ja “pēc tam” būs. Nācās iet skatīties mākslu, lai gan šo muzeju apmeklēju pirms pusotra gada un uzmanīgi visu izpētīju – un pat uzrakstīju atskaiti. Šajā reizē tur ir jaunas izstādes, taču saprast, kas tieši izstādīts, nav iespējams: joprojām ne vārda nevienā citā valodā, izņemot ķīniešu. Salīdzinājis gadskaitļus uz paskaidrojumiem dažādās zālēs – nu, un apskatījis tuvāk tajās izkārto mākslu – es sapratu, ka vienā zālē pārstāvēta nosacītu “trīsdesmitgadnieku”, bet otrā – nosacītu “piecdesmitgadnieku” paaudze. Interesanti, ka lielākoties palete viņiem ir tāda pati, ar melnbaltu dominanti – es runāju, protams, par īstiem māksliniekiem, viņi te ir modernisti (postmodernistus gandrīz nemana); bet, lūk, jau otrajā stāvā kā bija piekārts lēts kičs, kaut kas līdzīgs tam, ko var iegādāties Arbatā vai uz Kārļa tilta, tā arī stāv piekārts. Tie, visticamāk, ir vietējie reālisti.

Jā, bet pirmajā stāvā gadās šis tas interesants; lūk, Kētes Kolvicas ietekme (grafika ar labu devu ekspresionisma nospieduma), reizēm uzduries popārtam, tiesa, tādam pavisam ne priecīgam, un, protams, fotoreālismam – šeit to, liekas, mīl. Viena lieta man ārkārtīgi iepatikās: uz pelēcīgas virsmas vēl pelēcīgāks gabaliņš rīspapīra vai pat lupata, iespējams; uz tās – nedaudz pelēcīgāks Marksa “Kapitāls” divos sējumos, ķīniešu izdevums. Augšējais sējums nedaudz pagriezts, apakšējais – pavisam tumšs it kā aka. Tieši tā: līdzīgs Patiesības Akai ar pavērtu vāciņu. Diezgan drūmi. Bet Patiesībai taču nemaz nav jābūt jautrai, vai ne tā? Mēģināju nofotografēt gleznu piemiņai, tomēr traucēja atspīdumi uz stikla un cilvēki arī, viņi vienmēr traucē. Tagad sēžu mājās, pārskatu aifonā vizuālās liecības no ceļojuma ķīniešu svētku sirdī un, lūk, pamanīju, ka bildē, kurā redzama glezna ar “Kapitālu”, pats fotografējošais kļuvis par daļu no mākslas objekta. Varbūt tas tā arī iecerēts? Ikviens var ieraudzīt savu atspulgu Marksa viedumā.

2018. gada 5. oktobris (jau dienā)

Nē, samelojos alkohola sakarā, kas pavisam slēpts gājēja skatam. Ja vakarā kādos desmitos vienpadsmitos pastaigājas nevis pa lielajām ielām, bet mazajām, paralēlajām, vai ieskatās pagalmos, aliņās un spraugās iekšā mājās, kur ligzdo lētas ēstuves un bodītes, tad skats atduras pret pārdevējiem, pavāriem, vienkārši vietējiem ļaudīm, kas pēc ilgas darba dienas piesēduši iestiprināties pa īstam. Parasti uz ielas galda vietā stāv kaste vai taburete, uz tās podiņš vai liels katls ar tumši brūnu, karstu šķidrumu, no tā it kā senatnīgā gravīrā par landsknehtu-algotņu gājieniem rēgojas mežs ar koka pīķiem, uz pīķiem uzsprausti gaļas, dārzeņu, tofu gabali, caurumotas lotosa saknes šķēles, taču tās neredz – tās, iegremdētas brūnajā virā, uzsūc svilinošos taukus, paguruši ķīnieši izvelk tās elektriskajā tā kunga gaismā no podiņa/katla, iedabū individuālās rīsu pilnās bļodiņās, paņem starp irbulīšiem un liek mutē, tām pa pēdām nosūtīdami dažas rīsu piciņas – ātri, lietišķi, nepārtraukdami skaļo sarunu; dažiem uz kastes/taburetes stāv lēta baidzju pudele un mazas glāzītes Tā, protams, ir vecā flāmu ikdienas ainu glezniecība tīrā veidā, Brauers vai Tenīrs. Godīgi sakot, kas var būt brīnišķāks par to. 

2018. gada 7. oktobris

Patiesībā ne tikai Brauers un Tenīrs, protams. Vakar vakarā uz atvadām pastaigājos pa Čengdu, aplūkoju ēdošos strādniekus, tad lūk, tur vēl ir gan Latūrs, gan Karavadžo laikam jau. Gaisma. Gaisma nāk no spraugām mājā, no alām, tukšumiem, kas, neskatoties uz pēdējā mana lietotā daudzskaitļa lietvārda etimoloģiju, piebāzti ar visu ko, vai nu ar lētām precēm, vai nu ar letēm un galdiem-krēsliem, kas paredzēti apmeklētājiem, kuru vairs nav, jo viss – vēls vakars, slēgts. Bet uz ielas ir tumšs. Ēdošie sēž uz ielas uz saviem plastmasas krēsliem vai kastēm, tos izgaismo gaisma, diezgan spoža, nākdama no sāniem vai no aizmugures. Seju daļas, rokas izlases kārtībā – un diezgan dramatiski – šī gaisma izrauj no ēnām, kas rāmajai ikdienas ainiņai piešķir nedaudz draudīgu raksturu. Es nemaz nerunāju par krāsainajām lētajām reklāmām, kas šajās ielās izkārtas; tās Latūra/Karavadžo dramatisma nosvērtajai paletei piešķir nedaudz mūsdienīguma, kaut ko tādu kā no trilleriem par Netīro Hariju, kur īdzīgais Klints Īstvuds izseko maniaku tukšā parkā ar atrakcijām, tādā pašā lētu ilumināciju mirgā.

Tā nu vakar staigāju, skatīdamies, kā slīdoša burtu rinda virs apšaubāmas iedabas viesnīcas (24/7, izīrējām arī uz stundām) pārlīst Sičuanas poda-patvāra taukainajā vircā. Jā, jā, Čehova nemirstīgā pudeles stikla lauska piestātnē.

2018. gada 8. oktobris

Transnacionālo kompāniju laikmeta neoliberālajam kapitālismam, kas nu palaidis no īsās pavadas niknos nacionālisma plušķus, reizēm gadās fakapi. Un reizēm ar mums, parastiem ļaudīm, atgadās kas dīvains. Amerikas koledža, kas mani uzaicinājusi nolasīt pāris lekcijas, nopirkusi apbrīnojamas aviobiļetes; kā noskaidrojās, no Čengdu uz Aijovas štatu biznesa klasē pārvietoties ir lētāk nekā ekonomiskajā. Vismaz konkrētajā dienā lētāk. Zvaigznes Amerikas karogā izkārtojušās tā, ka man, klejojošam vēsturniekam, uzspīdējis ceļš vispirms Čengdu pilsētas lidostas First Class Lounge, bet pēc tam ērtā milzonīga Boinga krēslā, krēslā, ap kuru rosās padzīvojušas amerikānietes uniformās, misteram Kobrinam piedāvādamas gan šo, gan to, bet misters Kobrins stingri atsakās, jo, pirmkārt, no rīta nedzer un, otrkārt, ir vegāns, turklāt vegāns kuram nav izdevies caur United Airlines nedraudzīgo interfeisu aizrakties līdz iespējai pasūtīt lidojumā special meal. Tad nu misters Kobrins arī cieš, neskatoties uz atrašanos ērtajā biznesa klases krēslā. Transnacionālo korporāciju un nikno nacionālisma kranču pasaulē par visu jāmaksā, pat par viņu fakapiem.

Tomēr var izstiept kājas un palasīt šo to no Instapaper tekstu pagrabiem Teicama lieta: saliec tur interesanto, kam esi uzdūries tīmeklī, bet pēc tam, teiksim, lidmašīnā netiešsaistē pārskati. Kamēr sēdēju Čengdu bailēs, ka Lielais mūris tūlīt, tūlīt uzsēdīsies uz kakla manam drosmīgajam VPN, normāls internets beigsies un man, beigu beigās, nebūs ko lasīt, izņemot grāmatas par Šolohovu un amerikāņu trīsdesmito gadu baptistu Bībelēm no universitātes bibliotēkas, es centīgi visu ko sabāzu Instapaper apcirkņos. VPN noturējās pretī, šajā reizē Čengdu lasījās slinki, pat divas trešdaļas Kinddle satura palika neatvērtas, taču tagad pirmās klases ērtajā krēslā ar interesi pētīju tekstus, kuros iemiesojās manas Ķīnas bailes un cerības uz savu intelektuālo renesansi dzīves periodā, kad it kā jau vajadzētu ķerties klāt pagrimumam. Lūk, vairāki svaigi raksti par modi uz brutālismu. Lūk, intervija ar komponistu Ņevski par Haidnu. Lūk, mākslas kritiķis raksta par Tērnera prēmijas īso nominantu sarakstu (slavē dikti, jau zinu, par ko; nelasīšu). Lūk, viegla, jautra un pabaisa, kā parasti, Eliota Veinbergera atskaite par jaunāko Amerikas dzīvi izdevumam London Review of Books (stāsti iz trampoīdu dzīves noslēdzas ar sižetu par “superagresīvu zaļo Kanādas krabju” uzbrukumu Meinas štatam – tie noēd pa tīro visu savā ceļā – vietējos gliemežvākus, derīgas ūdenszāles, Amerikas zaļos krabjus un pat omārus – tiem atnācēji uzbrūk grupās). Bet te – neatceros, no kurienes, – uzradies Fuko britu tulkotāja raksts par to, kā tas septiņdesmito gadu beigās apšaubījis valsts suverenitāti gadījumos, ja runa ir par cilvēku, bēgļu, humanitāro katastrofu glābšanu. Fuko izmanto jēdzienu “solidaritāte”, lai pamatotu šādu iejaukšanos valstu iekšējās lietās, un viņam ir taisnība. Bez antropoloģiskās solidaritātes pasaulē valdīs nikni šakāli (sk. augstāk). Atceros, pirms gadiem trīsdesmit pieciem lasīju Kortāsara “Klasīšu spēli”; romāna varoņi mīklaino “solidaritāti” vai nu meklē, vai nu cenšas to definēt, un es, kā jauns padomju nejēga, nekādi nevarēju saprast: kas tas tāds? kamdēļ? Tagad saprotu.


Robin Hood Gardens, Cotton Street. Фото: Stephen Richards 

Taču patiesu niknumu manī izsauca kāda Džordža Kafkas (sic!) raksts vietnē failedarchitecture.com. Ne pats raksts gan – tas ir diezgan parasts, nedaudz zinātnisks, bet ne sliktāk –, nē, sižeti, par kuriem Kafka raksta. Pirmais – slavenā Londonas dzīvojamā kompleksa Robin Hood Gardens vēsture. Tas ir brutālisma ēras un valsts sociālo mitekļu programmas piemineklis. Kā daudz kas cits līdzīgs tam, tas atstāja uz mani spēcīgu iespaidu – agresīvs modernisms, pie kura ne uzreiz pierodi, taču pieradis nespēj pārstāt to apbrīnot. Tā man bija ar Barbikana centru, Bransviku, ar Parkhilu, ar daudz ko citu. Man pat parastās Londonas daudzstāvenes, ko apdzīvo nabagie, patīk; starp tām, ja ieskatās labāk, nav divu vienādu, vienmēr atradīsies viena vai otra īpaša detaļa. Tātad Robina Huda dārzus salauza, neskatoties uz protestiem, sašutumu, uz pašlaik modīgo apsēstību ar brutālismu. Tur būs kaut kas komerciāls. Bet tas taču ir mūsu mantojums, ai! – iesaucās progresīvā mākslas un muzeju sabiedrība, un nu jau divi Robn Hood Gardens dzīvokļu bloki izbēguši no kompleksa vispārējā likteņa, tos burtiski izzāģē ārā no nojaukšanai nolemtās ēkas un nogādā nevienā citā vietā kā Viktorijas un Alberta muzejā. Tiem jākļūst par eksponātu – dažiem dzīvokļiem, kuros mitinājušies vai nu bezdarbnieki, vai nu – atbilstoši leiboristu reiz ieviestajām kvotām – medmāsas un jaunie skolotāji. Parastie ļaudis paaugstināti līdz sociālajiem augstumiem, cik lieliski! Taču tikai pēc tam, kad to māju nojaukuši, bet pašus parastos ļaudis visticamāk nobēdzinājuši kādā caurumā – laiki Britānijā tagad ir citi, smagi, nav laika noņemties ar pieticīgiem nabagiem, Breksits aizņēmis Nācijas Māšu un Tēvu prātus. Bet tas nav svarīgi, vai ne tā? Tagad galvenais, ka atmiņa par vienkāršā cilvēka dzīvojamo platību nu klīst kā rēgs pa zālēm un gaiteņiem, kas nokristīti karalienes Viktorijas un prinča Alberta vārdos. Patiešām – tautas monarhija. Starp citu, no Robin Hood Gardens izzāģētos dzīvokļus veduši pat uz Venēciju, uz Arhitektūras biennāli. 

Tālāk Džordžs Kafka stāsta par diviem muzejifikācijas gadījumiem; vispirms par Londonas muzeja pārcelšanos uz milzīgo, nesen slēgtā Smitfīldas tirgus ēku. Agrāk, izejot cauri tā tukšajām tirdzniecības rindām, ko iezīmēja elegantas gaiši zaļas čuguna kolonnas, varēja ietaupīt laiku ceļā no Sitijas uz Holbornu vai Klārkenvelu, taču es tā darīju reti, jo šī vieta uz visiem laikiem piesūkusies ar dzīvnieku asinīm, tā kā centrālās rindas aizņēma miesnieki. Es neredzēju Smitfīldas tirgu darbā, taču vēl pirms dažiem gadiem pastaigā virzienā uz Bārbikana centru un viļņoto modernisma ēku, kurā mitinājās Puaro, es skaidri iztēlojos, kas un kā tur bijis agrāk; atmiņa iztapīgi lika priekšā ainas no kino, no Hičkoka Frenzy un holmsiānas ar Džeremiju Bretu – no sērijas par zilo karbunkuli. Jā, bet tagad tur būs tā muzejs, kas tur bijis agrāk. 

Visbeidzot Dž. Kafka pāriet pie trešā stāsta, par Batersijas elektrostaciju ar baltajiem skursteņiem, kas pazīstama ikvienam, kuram bijusi vai nu tā bauda, vai nu tā nelaime būt grupas Pink Floyd cienītājam; kā zināms, uz albuma Animals vāciņa pie šiem skursteņiem piesieti piepūšami albuma personāži. Batersija ir Liebritānijas industriālisma un modernisma simbols, vietējā modernitātes varianta iemiesojums. Šādas ēkas Londonā ir vairākas; vienu no tām pāri upei no Sv. Pāvila katedrāles, arī elektrostaciju, gandrīz pirms divdesmit gadiem pārvērta par Tate Modern. Tagad ir citi laiki, tādēļ ap pārbūvēto TEC atradīsies dzīvojamais kvartāls miljonāriem, ASV vēstniecība (vēstniecību jau uzbūvējuši un atvēruši; tviterists Donalds par kaut ko uzmeta lūpu, paspārdīja kājiņas un pārgriezt lentīti atteicās), un, protams, Apple Londonas galvenais štābs. Visas ieceres investori ir no Malaizijas vai kādas citas valsts tajā pusē. Ar Britāniju šajā gadījumā viss ir skaidrs – ar tās modernitāti, ar tās industriālismu, ar tās kādreizējām pretenzijām (pagātnē nereti pamatotām, starp citu). Taču mīklains ir reklāmā un PR nodarbinātās “kreatīvās vidusšķiras” smadzeņu trūkums. Nekustamā īpašuma attīstītāja mājaslapā lasām: “Batersijas spēkstacija ir tīra vēsture. Šis milzis upes krastā glabā sevī veselu laikmetu: liela redzējuma un sparīgas industrijas laikus. Kādreiz tas varēja to padarīt vienkārši par pieminekli. Tagad vairs ne. Šodien Spēkstacija ir atgriezusies galvaspilsētas komerciālās un kulturālās dzīves epicentrā. Tās nākotne ir gatava aizēnot pat tās majestātisko pagātni. Un jūs esat aicināts būt par tās daļu.” Lūk, šajā vietā mani pārņēma niknums. Šiem nolāpītajiem naudasmaisiem pietiek nekaunības aicināt mani savā nākotnē, sak, uz priekšu, pievienojies, dārgais, piemet mums pāris miljoniņus!

Neoliberālisms ir nekaunīgs, aizgrābts un truls. Tā vizuālās reprezentācijas – arhitektūra, mākslas tirgus – ir uzrūgušas no kokaīna kā no rauga. Pašreizējā kapitālisma kapracis ir tas, kurš ir pieklājīgs, mierīgs un gudrs, tas, kurš var atļauties vien kādu glāzīti lētā krodziņā. Uzvara būs mūsu.

2018. gada 13. oktobris 

Grinnelā, Aiovas štats, uznācis briesmonīgs aukstums, tā ka iet ārā netīkojas. Taču arī palikt pansijā, kur esmu izmitināts, negribas. Tamdēļ – vai nu nelieli pārskrējieni starp pusdienām un vakariņām, starp ēdnīcu un veikalu, vai nu kulturāli garlaikoties koledžas mākslas galerijā. Galerija, starp citu, ir lieliska; kā teju viss labais, kas nodibināts Amerikā, tā nevienam nav vajadzīga. Toties sliktais te bauda visplašāko popularitāti; taču tas tā, starp citu. Galerijā redzama neliela 12. Viskonsinas kājnieku pulka kaprāļa Džona Gedisa akvareļu izstāde, tajos var ieraudzīt šejienes vietas Pilsoņu kara laikā. Precīzāk, ieraudzīt Pilsoņu kara dalībniekus, kas šajās vietās nodarbojas ar visvisādām lietām: soļo ierindā, izlīdzinās rindās, spēlē kārtis, izklaidējas ar pulka lāci utt., utt. – parastas ainas no bivaka, ko iemūžinājis nenozīmīgs mākslinieks amatieris. Pat batālā aina starp vairākiem dučiem Gedisa darbu ir tikai viena – un arī tajā darbojas kavalērija, nevis kājnieki, plus norises vieta ir pavisam cita, nevis tā, ko tik centīgi attēlojis kaprālis (nezin kādēļ gribas viņu nosaukt par “lirisku kaprāli”, tomēr tā ir aberācija, kas saistīta ar žanru un viņa darbu raksturu; amatieriskās ainavas un ikdienas ainiņas noteikti vedina domāt par kaprāļa raksturu kā apcerīgu, nesteidzīgu, lirisku); Gediss taču teju vienmēr gleznoja līdzenumu, ko reizēm klāj mežs, starp Livenvortu, Fortskotu, Lorensu un Fortrailiju. Paskaidrojums uz sienas pavēsta stāstu, kas karos ir gana ierasts, īpaši XIX gs. – XX gs. sākuma karos: ziemeļnieki nolēma nosūtīt ekspedīciju uz Ņūmeksiku, lai no turienes padzītu konfederātus, viņi pat izdomāja nosaukumu “Dienvidrietumu ekspedīcija”, taču pēdējā brīdī atteicās no savas ieceres, un īpaši savāktās karaspēka daļas vien noslaistījās aizmugurē, nosizdamas laiku ar ierindas parādēm, dzelzceļa remontu, manevriem un vispār ikdienas lietām. Tad nu šīm kara dzīves mierīgajām ainiņām kaprālis Džons Gediss arī veltījis savu brīvo laiku. Vairāk informācijas uz sienām nebija. Katalogs nav nodrukāts, mājaslapā – nulle. Taču tas ir uz labu; var iztēloties Dievs vien zina ko, precīzāk – vienkāršo karavīru ikdienu, kas pazīstama ikvienam, kurš dienējis armijā vai lasījis Tolstoju un vēl kādus neheroiskos kara autorus. Mākslinieka pieredzes trūkums dzīvi bivakā un kazarmās padara aizkustinošu, sanācis gana nice. Karotāju figūras ir mikroskopiskas, liliputiskas, skatītājs sajūtas kā Gulivers; izmēru hierarhija un apjomi kara dzīves reālo drāmu padara nedaudz neīstu – nu, nepārdzīvoja taču Lemjuels Gulivers par pāris dučiem cilvēciņu, ko nosita neveikli nokritušais masts, kad viņš aizvāca Blefusku valsts floti un tādējādi dāvāja Liliputijai uzvaru ieilgušajā karā. Eko bija tāds teksts “Tāluma morālās sekas”, liekas, tā to sauca. Var uzrakstīt tā turpinājumu: izmēru atšķirību morālās sekas. Teiksim, nav iespējams mierīgi noraudzīties, kā cieš zirgs, suns, govs, taču bez sirdsapziņas pārmetumiem spējam nospiest (nejauši vai ne, ir atsevišķs jautājums) vaboli, skudru vai zirneklīti. Par uzmācīgajām mušām un odiem es nerunāju: manām pārdomām ir svarīga neieinteresētība, intereses trūkums par dzīvu radību iznīcināšanas faktu.

  
Šajos akvareļos vienmēr ir tukši, vēsi (pat tajos, kur kokos ir lapas) un nedaudz nejēdzīgi. Lūk, karavīri stāv ap milzīgu ugunskuru, sildās, balti rozā dūmu stabs traucas debesīs, vēja liekts – izskatās pēc rituālas sanākšanas. Lūk, viņi jau divās rindiņās dodas uz kailo mežu pēc būvmateriāliem, vadība pavēlējusi uzcelt fortu. Tuvajā plānā kaut kāds cilvēks, kurš te acīmredzami ieklīdis no itāļu gleznas, ko šī akvareļa autors redzējis jaunībā; cilvēks sarkanās biksēs, tumši zilā cepurē platām malām, necilvēcīgi glezniecisks, it īpaši šīm skumjajām vietām, stāv pie vēršiem iejūgtiem ratiem, kas piekrauti ar dēļiem vai nelieliem baļķiem, viņa kreisajā rokā pātaga, ar labo roku viņš tur dzīvnieku aiz raga. Bet te plata, kaila augstienes nogāze, uz tās milzīgs aploks zirgiem, augšā izkaisīti namiņi, virs kuriem pland Amerikas karogi, divreiz lielāki par jebkuru celtni, pa kreisi līdzena kājnieku kolonna, ko pavada divi virsnieki zirgos, nedaudz diagonāli kāpdami augšup, tuvāko plānu ierāmējuši koku vainagi. Valdošā krāsa – dzeltenīgi gaiši brūna kā karsēts piens, tomēr nezin kādēļ no tās nepavisam nav silti, bet gribētos. Pārsalusi kara garlaicība.

2018. gada 22. oktobris

Nu esmu iekārtojies Kolomnas rajonā Pēterburgā, pilnīga laime pēc uzturēšanās Amerikas pilsētas tipa ciematā kā Grinelā un Amerikas pavisam ne pilsētā Sentluisā. Tomēr eiropieša atslēgas gēns ir urbānistisks. Tas, kurš izbauda dzīvi suburbijā – vai Sentluisas gadījumā urbijā, kas izskatās pēc suburbijas, –, ir jebkurš, tikai ne tas, kurš nācis no vecās pasaules. Nekā ļauna; nē, vienkārši citādāk. Eiropietim vajadzīgas īstas ielas ar trotuāru, ar mājām, vitrīnām, troksni, iespēja pēkšņi iegriezties kafejnīcā, bārā, grāmatu bodītē, alus dzertuvē, nejauši sastapt paziņu uz svītrotās pārejas, iztēloties nez ko erotisku, raugoties uz jebkura dzimuma jebkuru, kas sēž pretī metro vagonā vai autobusā. Stāvēt uz ietves, blenžot telefonā, gaidot Uber pēc iziešanas no kino. Autistiski šūpot masīvām austiņām vainagoto ķobi mūzikas ritmā, aizmirstot visu, izņemot to, ka visapkārt ir pilsēta, kas atgriezīsies ausīs, smadzenēs, tiklīdz noņemsi audiovainagu. Pirkt ēdienu veikaliņā uz stūra vakarā pa ceļam uz darbu, nevis reizi nedēļā svinīgi izbraukt uz piepilsētas iepirkšanās centru.

Pat tie eiropieši, kas pilsētu neieredz un bēg uz laukiem, tiklīdz rodas tāda izdevība, bēg tieši no pilsētas, nevis no suburbijas vai pilsētas tipa ciemata kā Tvinpīksa.

Pilsēta – tas ir tur, kur var iet ar kājām. Šis kino nekad neapnīk, tas risinās gājēja acu priekšā lēni, plakani (tamdēļ Sokurova “Šķirsts” ir tīri Pēteburdziska iecere, protams; kameras pārvietojas caur Ermitāžu ar tādu ātrumu, ar kādu gājējs pārvietojas pa manu Kolomnu). Šajā ziņā Pēterburga līdzinās jūrai, ne velti tā atrodas uz upes, kas ietek līcī: šķiet, Brodskis runājis par to, ka skats uz Lielu Ūdeni nekad neapnīk. Pēterburga – ūdens no akmens, vienveidīgs pēc sastāva – iegriežas panorāmā, taču nedaudz iešķībā panorāmā. Tās ielas nemanāmi kāpj te augšup, te lejup, te vispār pēkšņi nošļūk uz sāniem, nerunājot par neskaitāmajiem tiltiem pāri Fontankai, Gribojedova kanālu, Mojku, kas jau pavisam droši ir akmens viļņi. Tādēļ Pēterburgas fotogrāfijas no aifona ir it kā uzņemtas uz kuģa – šūpošanās, viss bišķi slīd: mājas, bruģis, pieminekļi, cilvēki, mašīnas.

Jau vairākas dienas te staigāju, uzņemu kilometrus, atgriezdams normā estētisko vestibulāro aparātu; ne muzejos, ne grāmatveikalos nesperu ne kāju, ja nu vien iedzertuvēs – tikai aiz sociāli un vēsturiski antropoloģiskas intereses: dzērāju tipi tajās nav mainījušies jau gadus divsimt.

2018. gada 25. oktobris

The Good, The Bad and The Queen novembrī nāk klajā ar jaunu albumu; ir vēl kaut kas, ko no dzīves gaidīt. Bet pagaidām viņi izlikuši jūtūbē klipu. Tajā visbeidzot savienojusies Anglijas lauku ainava un angļu brutālisms; nevis savienojušies, izšķīduši viens otrā, valstī, kuras vizuālie simboli ir nevis bigbeni ar bīfīteriem, bet, lūk, šī pelēkā, drēgnā, pēc skāba eila smakojošā grūtsirdība – apjomīga un bezgaršīga kā fish&chips. Kādreiz to noturēja par izslavēto miglu.

2018. gada 28. oktobris

Esmu pārvietojies uz Ņižņijnovgorodu, uz “NiNo”, kā to tagad dēvē, uz eks-Gorkiju. Te pie vainas vēlais rudens, ka šajā pusē ir grūtsirdīgāk par jebkuru The Good, The Bad and The Queen klipu. Atkal apmetos Arsenālā; vakaros sēžu, kremļa sienu ieskauts, klausos pilsētas troksni aiz loga, nezin kādēļ sapņoju par pirmskara Berlīni – Berlīni, kuru izdomājis Fasbinders. Vai arī tāda pastāvējusi arī īstenībā. Tajā Berlīnē Jozefs Rots sapņoja par debesskrāpjiem, sak, tie līdzēs “pārvarēt telpas trūkumu uz augstumu iekarošanas rēķina”. Viņš it kā aizmirsis, ka šis telpas trūkums nav fizisks, bet tīri finansiāls: zemes gabalu cenu dēļ. Gaiss savukārt joprojām nemaksā neko, ak, kāda nolaidība… Tā ka celtņus augstāk, nekustamā īpašuma attīstītāj!

2018. gada 29. oktobris

Vietējās tantiņas nēsā pamatīgas adītas cepures, kuras augšpusē šķērso vēl arī īsts vilnas bareljefs, teju monumentāls ornaments. Tantiņas skatās no šo cepuru apakšas kā austeres vai bruņurupuči no savām čaulām. Reptiloīdi uzbrūk.

ARHĪVS:

Mākslas dienasgrāmata 2018

Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018

Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji

Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā

Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā

Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla

Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas

Mākslas dienasgrāmata 2018. Laikmetīguma (ne)apmierinātība

Mākslas dienasgrāmata 2018. 9. Visi ir miruši (bet dažu labu no vēl dzīvajiem gribētos nosūtīt uz elli)

Mākslas dienasgrāmata 2018. 10. Kristenas Stjuartes miklā skatiena pavadībā