Foto: Kirils Kobrins

Mākslas dienasgrāmata 2018. Laikmetīguma (ne)apmierinātība 0

Kirils Kobrins
17/08/2018

2018. gada 1. jūlijs

Tikai nupat tiku pie Kamasi Washington jaunā albuma. Nesen uzdūros viņa ierakstam KCRW (saucās Street Fighter Mas) – izskatījās, jāatzīst, svinīgi un pat monumentāli, ja vien tajā visā nejustu kaut kādu koloniālu, žilvernisku piegaršu, sak, melnādains saksofonists, džeza ģēnijs un cīnītājs pret netaisnību, viņam jāizskatās pēc afrikāņu karaļa – protams, melnajā kontinentā ieklīdušo baltādaino piedzīvojumu meklētāju acīm. Viņš tam visam arī atbilst. Lai gan Vašingtons ir tikpat karalis, cik Ņujorkas intelektuāļi – piedzīvojumu meklētāji. Vienalga video ir ļoti foršs, apbrīnojama, pacilāta mūzikas un mūziķu nopietnība mūsu miskastes grabažu laikmetā – kaut kā atskurbsti, noskaņojies pavisam citādi. Es pat teiktu, iekšā izveidojas ētiskā vertikāle, lūk, kā. Tā ka šodien klausos visu Heaven and Earth, pirms tam palasīju recenzijas, vienas vienīgas piecas zvaigznes. Tomēr, starp citu, tās arī ir izvairīgas, lai arī sajūsminātas – mēdz taču būt tāds sajaukums. Raksta, ka, jā, vareni, džezs atkal ir topā, lūk, jauna superzvaigzne, nekādas pielāgošanās masu gaumei un tamlīdzīgi. Tomēr. Tomēr. Šis gabaliņš ir no Sun Ra. Lūk, šis skanējums – Joe Zawinul. Te saksofons gluži kā Wayne Shorter. Viss kopā nebūtu iespējams bez Bitches Brew. Kopumā lasīju un apbrīnoju recenzentu sīkumainību, nu kas, vai nevar viņi bez tās? Tas ir līdzīgs tam, šis – no šejienes u.tml. Tiesa, viņiem tāds darbs – salīdzināt. Pēc tam ņēmos klausīties Heaven and Earth. Un man kļuva kauns – kādēļ gan es kritiķus lamāju? Viss taču ir pareizi. Te Sun Ra, te Zawinul, te Shorter; es vēl piebilstu, ka kopējā ideja par džeza gabalu kā svītu ar dziedāšanu, spiričuela sajaukums ar bosanovu – tas, protams, ir Čārzls Minguss. Ar savu atklājumu paliku apmierināts. Ar Kamasi Vašingtona jauno albumu – ne pārāk apmierināts. 

Un, lūk, savādi – viss taču ir pareizajās vietās, viss labi, klausies ar labpatiku. Jā, tomēr daudz kas mulsina, pirmām kārtām tas ir vārds “labpatika”. Nav skaidrs, kas tas ir. Satisfaction – tas ir skaidrs. “Baudījums” – tā ir skaidra lieta. “Prieks” – vēl skaidrāka. Labpatika savukārt… Tas ir tad, kad ar īpašu kasīkli ar garu rokturi kasi starp lāpstiņām, kad tur niez? Vai arī tomēr tas ir satisfaction? Visticamāk, labpatika pirmām kārtām rodas no pazīstamā, gaidāmā atkārtošanās, taču, iespējams, gaidas nedaudz – ne pārāk spēcīgi – tiek pārspētas, kļūst nedaudz labāk, nedaudz patīkamāk. Heaven and Earth ir par to un šādam mērķim. Tas ir par labpatiku, īstu, dziļu, kāds bija sekss pirms PornHub parādīšanās. Tas, ko šodien dēvē par “džezu” – ar to ir tāpat; es runāju, protams, par vislabāko, pārējais ir tikai tā, lai atskaņotu hipsteru vai buržuju kafejnīcās vai, teiksim, Starbucks. Savādi, šis apstāklis retrospektīvi atstāj nospiedumu uz augstā džeza laikiem. Teiksim, dižais Ederlija Something Else jau ar pirmo noti mutē rada ķīmiskas kafijas piegaršu. Ir, protams, izņēmumi, un arī mūsu laikā, piemēram, Donny McCaslin, taču te es nevaru būt objektīvs, viņš taču ar Boviju uztaisīja Blackstar, no tā tik vienkārši neatgaiņāties.

Runa ne tikai par džezu, protams. Ar visu tagad ir tā. Lieliskie Tedžu Koula romāni –tajos viss ir tā, kā vajag, kā pie labiem ļaudīm, no Zēbalda līdz postkoloniālajiem gabaliem. Tikpat lieliski ir Aja Veiveja projekti. Labpatiku (tiesa, nepretendēju runāt visu vārdā), kas gūstama no Sorentīno “Dižā skaistuma” vai “Jaunības”, nav iespējams izteikt. Nesen atsūtīja kaudzi ar saitēm uz apbružātu feministisku repu, gribējās sajust mežonīgu sajūsmu vai nevaldāmu niknumu, bet, nē taču – viena vienīga labpatika. Lielisks protests. Vienīgi tas jau ir bijis, viss kas jau ir bijis.


Gribas nevis ko jaunu, bet gan laikmetīgumu. Patiesi laikmetīgas mākslas, kas nevis traktē laikmetu, nevis attēlo to, bet ir veidota no laikmeta, tāpat kā no tā bija veidota Bodlēra dzeja, Čehova proza, Rotko gleznas, kā no laikmeta sastāv Šostakovičs, piemēram, vai The Clash, vai, rau, Mailzs vienmēr sastāvēja, kamēr nesāka dzīties pakaļ jau citam laikmetam – no septiņdesmito gadu otrās puses un tā tālāk. Tas ir, nevis avangards – tam jābūt priekšā – un ne konceptuāli gabali kā Vorholam vai Bovijam, kur laikmetīgums tiek ņemts kā jau pastāvoša lieta – rāmītī, pēdiņās. Un no tā veido jau kaut ko citu, līdzīgu pastāvošajam, populārajam, uberpopulārajam, un tomēr jau citādu, un kaifs rodas no raksta – ja to sajūti, protams. Avangards pašlaik nav iespējams, konceptuālā pieeja ir dzīva un plaukst – kas gan nekaitē? – bet, lūk, ar laikmetīgu mākslu ir diezgan švaki. Nupat pārlūkoju aipadā Guardian nedēļas nogales numuru, ko tur raksta, kādas grāmatas, izstādes, mūzika. Un viss tur ir tāds – ar labpatiku klausies, skaties, lasi kā šo pašu avīzi Guardian. 

Bet vegāniskās receptes tur ir lieliskas, starp citu. Varbūt tās arī ir vienīgās laikmetīgās. Teiksim, kā pagatavot ziedkāpostu lapas, ko parasti izmet. Sēžu teju bez naudas, tā ka izlasīju ar lielu interesi un – ceru – ar labumu sev.

2018. gada 7. jūlijs

Zvanīja K., viņa ir Palermo, stāstīja, cik tur ir labi, garšīgi, es zinu, biju tur pirms pusotra gada. Lai gan nē, ar vegānisko pārtiku bija pavisam čābīgi, bet tagad, saka K., pat smulīgos minimarketos ir vegāniskais Cornetto. Lieliski, mēs uzvaram. Vien tas, ka uzvaru – nedz galīgu, nedz pat laicīgu – es neieraudzīšu. Tiesa, tas arī nav svarīgi. Galvenais, kā A.A. teica nākamajam Nobela laureātam, ir ieceres diženums.  Iztēloties pasauli bez līķu ēšanas ir diža lieta.

Vēl K. stāstīja, kā gājusi uz “Manifestu”. Es no sākuma neticīgi smīkņāju, sak, kam vienā no vizuāli greznākajām pilsētām vajadzīga laikmetīgā māksla, bet pēc tam sapratu, ka kļūdos. Citādi taču Palermo jau pavisam kļūs par drupām, pieminekli Lampeduzas romānam, vēsturnieka Kantoroviča grāmatai, “Krusttēvam” visos tā variantos. Bet laikmetīgā māksla te ir tik neiederīga, ka rodas jau pavisam cits sižets – nevis arābi un normāņi, nevis Burboni, Garibaldi un mafiozo, nē, tā ir sala, ap kuru slīkst bēgļi no Dienvidiem, bet mākslinieki cenšas no tā taisīt mākslu. Lūk, K. par to stāstīja, par to, ka vienā no “Manifestas” lokācijām bija Kadera Atijas darbs «The Body’s Legacies. The Post-Colonial Body», no kura viņa teju vai apraudājās. Tur bija par vergu tirdzniecību, par to, kā verdzība transformējusi toreizējo vergu un viņu pēcteču ķermeņus, par to, kā baltie apropriējuši ne tikai melnādaino ķermeņus un viņu darba rezultātus, bet arī – kaut kādā ziņā – viņu dvēseles. Viņu dziesmas. Viņu dejas. Visu. Un tā ir patiesība. Mums maksāt un maksāt, un tā arī nesamaksāt par – afrikāņu, indiešu, ķīniešu, uzbeku, visus neuzskaitīt – ciešanu gadsimtiem, no kuru augļiem mēs diezgan sātīgi barojamies vēl joprojām,  Mēs sagrābām viņu zemi, piesavinājāmies viņu miesu, izrāvām un izkaltējām viņu sirdis, izsūcām viņu smadzenes, bet tagad vēl esam pietiekami nekaunīgi, lai murdētu, ka neielaidīsim svešos šeit, pie mums, Eiropā un Savienotajās valstīs, mūsu apkaunojošajā, nožēlojamajā paradīzē. Bet viņi arvien cenšas izrauties, viņus ķer, ieslēdz koncentrācijas nometnēs, atņem viņiem bērnus, bet šeit, Vecajā pasaulē, viņi vispār neaizkļūst līdz mūsu bagātīgajām ielām un mierpilnajiem laukiem, viņi slīkst, slīkst, slīkst maigajā Vidusjūrā. Un nepiedalīties šajā noziegumā nav iespējams. Vegānisms sniedz veidu, kā aizlavīties no dzīvnieku mokām un nogalēšanas, bet, lūk, no cilvēku mokām un nogalēšanas neaizlavīties, ja nu vien pašam sevi nogalēt. “Manifestā” ir daudz darbu par ūdeni, par bēgļiem, skaidrs, tas nevienam nepalīdzēs, nekādu pārēdušos orangutānu cepurītē Make America Great Again, nekādu fašizoīdu feisbuka žurku, apmierinātu ar sevi, savu hipotēku un piepilsētas namiņu, savu aliņu no bundžas, nepārliecinās, orangutāni un žurkas neinteresējas par mākslu. Tas lai pats savu sirdsapziņu nomierinātu; tas, starp citu, nav slikti, jo signalizē par tās esamību kaut vai māksliniekiem. 

Vēl, spriežot pēc visa, “Manifestā” ir daudz darbu par dabu, par Dabu, ja precīzāk. Un par mūsu attiecībām ar to. Arī sava veida sirdsapziņas nomierināšana pēc tam, kad izlasi ziņas par vaļa bojāeju, kas sarijies plastmasu. Tomēr diskurss te jau ir izbūvēts, ar lielo burtu, meinstrīms; tomēr jau pirms cik gadsimtiem mēs ar Dabu esam stājušies sadomazohistiskās attiecībās. Te gājieni un aizbildinājumi jau ir atstrādāti. Tagad tēma ir aktualizējusies, atgriezusies uz frontes līnijas no frontes aizmugures naratīva, nedaudz jau abstrahēta un komerciāli veiksmīga (jo ētiski nevainojama). Atkal jau paldies oranžajam muļķītim. Muļķītis vispār sacēlis kājās visu pasauli, ko citu teikt; atceros, M.B. pat sajūsminājās, sak, dadaists kļuvis par pasaules priekšnieku. Njā. Nesen I.O. stāstīja par Carā, ka tas piecdesmitajos pārvērtās par staļinistu, partijas funkcionāru slikti pašūtā uzvalciņā. Bet es atminējos Carā kapiņu Monparnasas kapsētā, netālu no Porfirio Diasa brīnišķi idiotiskā mauzoleja. Pie ieejas vareno un ne tik vareno atdusas vietu apmeklētājs var ievērot mājīgu divguļamo Sartra un Bovuāras kapiņu. Sanācis ideāls pāris, ideāls morālistiem par spīti. Tiesa, ko gan morālisti: teju ikvienā no viņiem iekšā sēž nosvīdis pedofils; sk. pūļus Make America Great Again cepurītēs.

K. “Manifestā”, bet es nesen gāju uz RIBOCA. Es arī nekļūdījos. Pagājušajā nedēļas nogalē briesmīgā aukstumā biju Andrejsalā, ostā, bet šajā trešdienā – kādreizējā biofaķī. Ostā viss ir par aukstumu, jūru, prāmjiem un tml., bet te – pati vieta jau diktē priekšā! – par Dabu.  Paņēmu līdzi aipadu, klīdu pa katedrām un auditorijām, ko pametusi Zinātne un apropriējusi Māksla. Un, lūk, kas no tā visa – no pastaigām pa biofaķi un no Zinātnes apropriācijas Mākslā – sanāca. Precīzāk, kas uzklabināts ar pirkstiem uz ekrāna lietotnē Notes:

1. Lielisks kuratora darbs. Bija Zinātnes Cehs, kļuva par Zinātnes Pagātnes Tēlu Muzeju, Zinātnes Mīlestības Laiku Rekonstrukcijas Muzeju. Melanholijas pilna izstāde, zēbaldiska. Neraugoties uz pilnīgu “vēstures” neesamību, šeit ir pagātne, longing for the past. Laikmetīguma nav, tas it kā nenolasās. Nākotnes pavisam droši nav.

2. Ideālā laboratorijas tīrība un baltums vairs neizskatās futūristiski kā “Odisejā 2001”. 1920.–1960. gadu, tas ir, augstā industriālā perioda laboratorijas ir tāds mīlīgs poststīmpanks. Mūsdienu laboratorijas ir par hontoloģiju, bet vairs ne par nākotni (sk. Kerstin Hamilton, Zero Point Energy, 2016). Plus dabas tēma, Dabas, kas, kā tas ierasts pēdējos simts gados, ir tīri romantiska, retrogrāda, konservatīva, pat fašizoīda tēma.

3. No kopējām tendencēm: daudz cilvēka balss, teksta. Ar vizuālo mūsu pasaulē izrādās nepietiekami; visticamāk, tādēļ ka tā ir pārāk daudz it visur. Kaut kādā ziņā cilvēka balss šeit spēlē Dabas lomu, pie kuras atgriežas, ko izmanto, pie kuras mākslinieki apelē. Nu, teju visa videomāksla šeit ir par to pašu; tā nav videomāksla, protams, bet kino, kurā, lai arī kā Grīnevejs necenstos, tīri vizuālais piedzīvo pārliecināšanas spējas krīzi; tam vajadzīgs sižets, vajadzīgs vārds. Tamdēļ brīnišķīga ir Hansa Rozenstorma instalācija So Far By Now (2018) – telpa ar tukšiem vecmodīgiem koka plauktiem (līdz 1960. gadiem!), visticamāk, tur reiz stāvējuši zinātniskie žurnāli vai dokumentācija, tātad kaut kas svarīgs un derīgs, bet tagad plaukti ir tukši, un tu ej starp tiem, skanot skumjai balsij, kas vēsta kaut kādu nesvarīgu stāstu. No Uzticamo Zināšanu Laikmeta palikuši vien muļķīgi, skumji stāsti, ko stāsta nezin kas. No dzīves vispār palicis tikai šis stāsts, taču ne pilns niknuma un trokšņa… Bet vai stāstītājs ir muļķis… Kurš zina? Šekspīrs četrsimt gadus kā jau ir miris, viņam nepajautāsi.


Hanss Rozenstrems (Hans Rosenstrom). So Far By Now. 2018. Daudzkanālu skaņas instalācija

Staigāju pa biofaķi, spaidīju aipada ekrānā augstāk citēto un te atminējos, ka iepriekšējā dienā biju “Orbītas” izstādē Noasā. Un murdēšanas – lieliski organizētas, jāsaka – tur bija papilnam. Parakos vakardienas Notes ierakstos, un patiešām, jā, rakstīju arī tur aptuveni par to pašu.

“Orbīta”. Vecmodīgas mašīnas dzejas ražošanai. Dzeja – tas ir vintage. Mašīnas no mehāniskās ražošanas laikmeta tajā formā, kādā tas aizsākās Benjamiņa slavenā sacerējuma tapšanas laikā. Pupa, kas murd zem zemes – lūk, kas mūsu dienās ir īsta dzeja, bet “Orbītas” dzeja ir īsta. Protams, ideja ir ļoti smalka – īpaši Haņinam un Puntem – kā smalkākās gaisa svārstības, industriālās dzīves zobratu savienojumu un spoļu pārlēcieni rada dzeju, turklāt pavisam ne nejauši, neskatoties uz, kā liktos, runas nejaušo raksturu un īpaši runas apraušanos. Katra frāze, ko mums izdodas sadzirdēt, katrs vārds, katrs fragments un pat skaņa ir izpildīta ar neticamu nozīmi, dziļu, īstu. Tā ir klasiska vēlīnā modernisma dzeja, Celāna un tamlīdzīgi dzeja. Taču lieta ir tajā, ka tā tāda ir vien tiem, kas atrodas tā kultūras laikmeta iekšpusē, kas to radījusi. Ārpusē kā tiem, kas atstājuši modernismu aiz muguras, tā arī tiem, kas nekad tajā nav pat pārnakšņojuši, tas viss ir kas niecīgs un pat bezjēdzīgs. Piezīmēsim, ka no šodienas perspektīvas tas, kurš aizgājis no modernisma, un tas, kurš tajā nekad nav nonācis, ir viens un tas pats. Tā ir deviņdesmito gadu līksmā postmodernisma (“feikais” modernisms seko tikpat feikam “post”) saplūšana ar Kobzona, sešdesmito gadu žurnāla “Junost”, “Likteņa ironijas” un dzejnieka Dementjeva kultūru. It kā nosacīti koncentrēts Pāvels Peperšteins. Lūk, “Orbītas” izstāde ir pavisam par ko citu, bet arī par to. Par to, ka modernisms ir beidzies un beigusies dzeja kā tāda. Taču tā ir arī par to, ka tie abi ir bijuši, velns parāvis, dzeja ar modernismu, un šajā ziņā tie tātad IR.


Ar to Noasā veiktais ieraksts beidzas. Tā ka atgriezīšos pie piezīmēm biofaķī. Pēc numurētām pārdomām tajās seko īsi – tikpat godīgi – dažu, jāsaka, labu darbu komentāri.

Diana Lelonek, Centre for Living Things (2016–2018)
Plastikāts / neorganika vispār versus organika, matērija versus dzīve (jāatceras Kastorps).
Lai arī it kā jautrs gabals, taču rada drūmu, teju vai postapokaliptisku iespaidu.
Peter Greenaway, Zoo

Katrīna Neiburga, Pickled long cucumbers (2017)
Nu, it kā tipiska latviešu pagāniskā apsēstība ar stihijām – ar ūdeni, zemi un uguni.
Jaunie Robinsoni.
It kā naturālists Stepltons nebūtu noslīcis Grinbensas akacī, bet būtu tur paslēpies no policijas un Holmsa, un turpinātu tur dzīvot kopā ar sievu, un viņiem pat ir bērns.
Ļoti skaisti nofilmēts, spilgti.
Purvos vienmēr ir spilgti ziedoši ūdensziedi.

Sven Johne, A Sense of Warmth (2017)
Atkal par Dabu, par dabisko, par došanos atpakaļ tajā. Atkal apbrīnojami skaists video, taču teksts banāls. Konservatīvas, retrogrādas laikmetīgās mākslas banalitāte.

Nikos Navridis, All of old. Nothing else ever… 2018.
Instalācijas no grāmatām (tās ir lieliskas, tā kā grāmata pati par sevi ir lielisks objekts) ir bieži sastopamas; šī ir viena no tām. Taču atliek vien ielūkoties dziļāk grāmatās, kas pārvērstas par mākslas būvmateriālu, un iestājas bezgalīgs tukšums, un grūtsirdība ar izmisumu pārpilda sirdi. Pēc ieraduma sāku pārlūkot lappuses, atradu veco (pirmo?) “Petraševsku lietas” izdevumu. Kādēļ tas viss notika? Slepenas tikšanās piesmēķētās istabās ar pacilātu Furjē lasīšanu? Dostojevskis, ko nesoda? Cilvēki? Vēsture? Ciešanas un prieks, viss? Jāsaka, ka šī instalācija nonāk pretrunā – saturiski – ar savu nosaukumu. Old te ir kā “atkritumi”, kā “krāmi”, bet ne kā “vecais”, “bijušais”, kam bijusi (un, iespējams, ir) jēga. Pat mūžība nav aizgājusi zudumā, tā kļuvusi par būvmateriālu laikmetīgajai mākslai. Visi mēs nosprāgsim, jebkāda jēga izvēdināsies, un mūsu atliekas tiks izmantotas instalācijās.


Nikoss Navridis (Nikos Navridis). All of old. Nothing else ever... 2018. Foto: Kirils Kobrins

2018. gada 8. jūlijs

Lai atsvaidzinātu atmiņā, nolēmu atrast Hansa Kastorpa pārdomas par matēriju (neorganisko un organisko) un par to, kā tā saistīta ar dzīvi. Nenoslinkoju, atvēru “Burvju kalnu”. Lūk, vien nedaudz no tā, ko atradu. Hanss “nonācis pie secinājuma, ka matērija ir gara spēka krišana, uzskatāma par kairinājuma izraisītu ļaundabīgu izaugumu”; viņam matērija ir “apkaunojošā nemateriālā izviršana”, bet dzīve – “matērijas drudzis”, “matērijas izvirtība, slimība”. T. Manss rāda pakāpeniskas izvirtības gradācijas ainu: matērija ir ļaundabīgs gara audzējs, bet dzīve ir drudzis, matērijas slimība. Sanāk, ka dzīve ir gara slimība trešajā pakāpē; tātad dzīve ir trīskārši destilēta slimība. Dzīve ir tīra slimība.

2018. gada 22. jūlijs

Nižnijnovgorodas Arsenālā izstāde “Gorkija. Modernisms” – tā nav par rakstnieku, kurš kaut kādā ziņā bija modernists (Šklovskis reiz teicis, ka esejas par Ļeņinu un Tolstoju – tā ir jauna proza, tātad, piebildīšu no sevis, tā ir modernisma proza), bet par pilsētu, kas nosaukta rakstnieka vārdā. Uzreiz sapratu, ka aiziešu, tomēr esmu tur dzimis, pēc tam uz visiem simts procentiem pieveicu 36 gadus Gorkijas, bet pēc tam arī Nižnijnovgorodas dzīves. Gorkijā – 26, bet Nižnijnovgorodā – 10, lai gan, protams, starp Nižnijnovgorodu 1.0 (līdz 1917. gadam), laicīgo Nižnijnovgorodu 1.1. (1917–1932) un pašreizējo (galīgo? to mēs vēl redzēsim) Nižnijnovgorodu 2.0 ir bezdibenis. Jebkurš varētu ko pateikt par NN 1.0 – kaut kas ar garām stērbelēm un bārdu: Miņins, tirgotāji, vecticībnieki, gadatirgus, Dmitrijevs ar Kareļinu. Un tas viss nav tā vai arī ne gluži tā. Bārdas bija, protams, un turīgi vecticībnieku tirgotāji dzēra pa 12 tējas tasēm no bļodiņas, svīzdami, pūzdami, ar brangajām ķetnām piegludinādami taukainos matu ērkuļus, bet, lūk, kur likt gan Sormovas slobodu ar rūpnīcu un vispār visu pārējo, tostarp provinciālo inteliģences dzīvi, klusu, tomēr noturīgu? Lūk, arī Uljanovs (pagaidām vēl ne Ļeņins, vienkārši Uljanovs) braucis uz šejieni – satikties ar vietējiem maksistiem, nevis ikonas pirkt Keržeņeckas mežos un dziedāt tur ar vietējiem. Tiesa, Kļučevs kaut ko tādu noredzēja, 1918. gadā sacerēdams ko pavisam ērmotu, ērmotāku par jebkuru Hļebņikovu:

“Ir Ļeņinā Kerženskas gars,
Igumenas atbalss dekrētos,
It kā posta avotus
Viņš meklētu “Pomorskas atbildēs””.

Jā, un tomēr Volodja Uljanovs satikās ar marksistiem, nevis ar igumeniešiem un igumenietēm. Nižnijnovgorodas marksisti, ja ticam leģendai, pat rakstījuši vēstules Engelsam, sak, lūdzam Jūs izteikt viedokli sakarā ar kapitālisma attīstību Krievijā, kādas ir jūsu domas šajā jautājumā? Engelss viedokli neizteica, jo gatavojās mirt no vēža, bet Volodja U. izteicās gan, 1890. gadu beigās sacerēdams tāda paša nosaukuma grāmatu.   Lūk, kur komunistiskās idejas stafete; tās kociņu NN 1.0 Frīdrihs E. it kā nodeva Volodjam U. Bet tagad mums stāsta par bārdaiņiem, kas met krustus. Labi, dodamies tālāk. Nav ko izgāzt žulti.

Par NN 1.1. vispār ir zināms maz; tajā mitinājās dažādi dīvaini ļautiņi, vieni īsi, otri ilgi, no Borisa Sadovska līdz Pāvelam Florenskim, tiesa, pirmais vispār ir teju vai vietējais, Ardatovā dzimis. Vēl, protams, interesanti, ko gan uz NN 1.1. liktenis atveda:  Florenskis – pēdīgais antisemīts un acīmredzams krievu fašists, Sadovskis – protofašistiskas ievirzes pareizticīgais monarhists. Taču atšķirībā no P.F. darbiem, B.S. Dzeju un prozu ir interesanti lasīt.  Starp citu, te bijis vēl viens dzejnieks un rakstnieks, taču vēl NN 1.0 – Marienhofs, viņš te dzimis un pavadījis bērnību un jaunību, kas bija pavisam par ko citu, par laikmetu, nevis par ebreju nīšanu un “Dievs, sargi caru!”. Marienhofs mācījās Muižniecības institūtā; ak, kas tā bija par pilsētu: “Nižnija! Garas sētas peļu pelēkā krāsā, petrolejas laternas, asenizācijas mucu karavānas un precēm bagātais, alkatīgais, trakulīgais Viskrievijas gadatirgus. Klosteri, tirgotāju dzimtu muižas, cietums pilsētas vidū, bet pāri upei tūkstošiem Sormovas rūpnīcu, kas jau tolaik bija sarkanas. Baznīcas, kas skandē zvanus, baznīciņas ar brīnumdarītājām ikonām ar rubīna kaklarotām un nabadzīgo, vienas kapeikas svecīšu drebošās liesmiņas, kas apgaismo bargās brīnumdarītāju sejas, gleznotas uz cipreses koka. Bet vienu māju tālāk – kroņa degvīna bodes aiz zaļiem aizkariem.” Bet no kurienes man te pēkšņi uzradās Marienhofs? Aizrāvos gan, atlika vien uz dzimto vietu atbraukt (sēžu Arsenāla rezidencē Kremlī naktī, Kremlis ir slēgts, Arsenāls slēgts, ārā netikt, signalizēju ar galda lampu, ka te es esmu, pie Dmitrovskas torņa, logā manā deg nenodziestoša gaisma kā Staļinam citā, Maskavas, Kremlī. Muļķības, protams, vēl jo vairāk tādēļ, ka logi šajā rezidencē veras uz augšu, tā ka ieraudzīt mani klabinām Maka taustiņus pilnīgajā Ņižņijnovgorodas tumsā, pilnīgajā Nižnijnovgorodas jūlija svelmē var tikai putni. Bet vai tie te vispār lido?) Un tomēr. Marienhofs no savas NN 1.0 (nav grāmatas pie rokas un nevaru atrast internetā, taču kā imažinists aprakstīja svinīgo Muižniecības institūta tualeti!) ierodas Maskavā 1918. gadā un nezin kādēļ nes savus dzejolīšus pie Buharina, bet viņš – vai tad viņam nebija ko darīt, tomēr “Pravdu” vadīt ir raižpilna padarīšana – lasa, dzejolīši viņam nepatīk, bet zēns ir talantīgs, kādēļ gan viņam nepastrādāt VCIK izdevniecībā par literatūras sekretāru. Tur Marienhofs iepazīstas ar visādiem ļautiņiem, piemēram, ar Jeseņinu. Nu, bet kur Jeseņins, tur arī Kļučevs. Un tas joprojām ir tas pats 1918. gads. Loks ir noslēdzies.

Jā, tomēr Gorkija, nevis NN 1.0 vai NN 1.1. Arī tās ir divas. Pirmā Gorkija – tā it kā ir NN 1.1. plus tikko uzbūvētā Autorūpnīca, nevis pilsēta, bet vairākas pilsētas vienā (Nagornajas daļa, Sormova, Kanavina, Avtozavod), kas savā starpā vāji saistītas, sadalītas ar gigantiskām neapbūvētām platībām gar Oku un Volgu. Tā ir Gorkija 1.0. Bet Gorkija 1.1. – tas ir tas, ko sāka būvēt piecdesmito beigās, tilti, guļamrajoni, baltie laukumi kartēs, ko sasvītrojušas hruščovkas un Brežņeva laika nami, stadioni, slēgta un laikmetīga pilsēta. Visbeidzot laikmetīga, lai gan tā kroplīgi, padomiski. Tur es piedzimu un dzīvoju, to visu ienīdu un reizēm pat mīlēju, tādēļ neaiziet uz “Gorkija. Modernisms” nav iespējams. Vēl jo vairāk tādēļ, ka izstāde notiek tajā pašā Arsenālā, kur es naktīs elektrisko skaliņu gaismā kārtoju savus vecos tekstus un vecās jūtas.

“Modernisms” izstādes nosaukumā ir drosmīgs solis. Man patīk. Ir “modernitāte”, un ir mākslinieciskās domāšanas veids modernitātes laikmetā – “modernisms”. Šādi tiek atcelta nepatīkamā, pat glamūrīgā jēdziena “modernisms” konotācija – nē-nē, tā nav divdesmito gadu Parīze ar piedzērušos Hemu un Skotu F., ar līksmajiem sirreālistiem, kas drīz kļūs par garlaicīgiem mākslas un politikas birokrātiem. Tas ir, tā ir arī Parīze (un Ņujorka, un Londona, un, jo īpaši, Berlīne, nerunājot jau par Drogobiču, Triesti un Dvinsku, tagad Daugavpili), taču arī Gorkija, lai gan ne no Džoisa, ne Bretona, ne Lekorbizjē te nav bijis ne smakas. Tomēr modernisms – tas taču nav par mākslas vai rakstniecības kvalitāti, tas ir tieši par sabiedriskās apziņas tipu, un viena no tā parādībām ir mākslinieciskā domāšana. Tādēļ izstāde Arsenālā vairāk ir par konkrētu padomju tipveida arhitektūras un pilsētbūvniecības 1960.–1970. gadu versiju, par pilsētu kā šīs sabiedriskās apziņas un tās mākslinieciskās domāšanas produktu. Lai gan māksla tur ir, un viena lieta mani pārsteidza.


Oļegs Bordejs (Олег Бордей). Tilts tiek būvēts. 1964. Foto: Kirils Kobrins

Jaudīga glezna “Tiek celts tilts”, ko manas dzimšanas gadā gleznojis Oļegs Bordejevs. Vietējo tā laika (“Gorkija. Modernisms” laika) mākslu pazīstu diezgan slikti; izaugu proletāriešu rajonā bez pretenzijām būt par kultūras tipu, lokos neapgrozījos, bet, kad sāku apgrozīties, tad daļēji pats arī šos lokus radīju, bet tad jau bija aktuāla pavisam cita māksla un arī cita dzīve. Pat neteikšu, sak, “žēl”, nemaz nav žēl, jo kas bijis, bijis, un viss iekārtojies tā, kā iekārtojies, ne tajā sliktākajā veidā. Taču tagad skatīties uz dažu labu lietu, kas tolaik augstākminēto iemeslu dēļ palaista garām, ir ļoti pamācoši, vēl jo vairāk citā kontekstā. Tad, lūk, “Tiek celts tilts” – lieliska, tieši jaudīga glezna, tīri modernistiska, taču gleznota tajā laikā, kad ārpus PSRS un dažas labas citas vietas – šāda veida modernismu bija nomainījis cits – vēlīnais modernisms. Bet šis ir it kā augstais modernisms, kas lika lietā visu savu pārliecinātību par savu taisnību, nezinādams – objektīvu iemeslu dēļ –, ka tur, kur šis modernisms pirmoreiz parādījās, tā taisnība jau tiek apšaubīta. Tādēļ celtniecības patosu Bordeja gleznā nav iespējams pazemināt – tilts tiek celts tieši tur, kur augstais modernisms vēl nav noticis, un, lūk, tas notiek – ar gleznas autora pūliņiem – mūsu acu priekšā. Padomju modernizācija (nosauksim to par “otro padomju modernizāciju”, to, kas bija pēc pirmās, asiņainās divdesmitajos un trīsdesmitajos gados) liek pamatus tiltam uz jauno moderno dzīvi. Mākslinieks Bordejs ceļ tiltu uz jaunu (kā to iedomājās 1960. gadu pirmās puses Gorkijā) mākslu – modernistisku. Nav iespējams iedomāties, ka tajā pašā gadā notika pirmā izstāde Vorhola “Fabrikā”. Re kā, izrādās: abi nosaukumi ir industriāli, moderni – “Tilts”, “Fabrika” – taču saturs ir tik atšķirīgs. “Tilts” ir īsts. “Fabrika” štampē mākslu sabiedrībai, kas jau pagurusi štampēt reālas lietas. Nē-nē, ne tādā ziņā, ka tur ir progresīvais, bet šeit – atpalikušais, nē. Vienkārši viss ir atšķirīgs, tāpat kā atšķirīgas ir modernitātes. Nebūtu slikti paprātot, lūk, par ko: vai nebija “modernismu” daudzskaitlī, tāpat kā “modernitāšu”? Nu, bet pagaidām sēžu un izklaidēju sevi ar domām par to, ko šajā brīdī teiktu kreisie britu kritiķi, atklājuši šo pašu “Tiek celts tilts”, kas tapis tajā pašā gadā (1964), bet to būtu gleznojis nevis Oļegs Bordejs, bet kāds, teiksim, Alberts Smitsons vai Klements Rašs. Kas gan sāktos, ak dies. Raksti Guardian, New Statesman, dievs vien zina, kur vēl, par to, ka bijis, bijis mums dižs sociālais, industriālais reālisma mākslinieks, kurš attēlojis reālās ekonomikas ikdienu laikos pirms Tečeres transporta privatizācijas! Un cik ļoti tas ir labāk par izvirtušo, pagrimušo, alkoholisko Bēkonu un Freidu, jā-jā, tiem pašiem, kas plauka par nekaunīgu finanšu spekulantu un aristokrātisku izdzimteņu naudu. Iztēlojos, kādus epitetus izdomātu, kādus gan pērkonus un zibeņus mestu mans paziņa O.H.

Starp citu, šeit izstādē ir kāds ļoti smieklīgs darbs, kas man uzreiz atgādināja par O.H. – viņš taču ir arhitektūras kritiķis, turklāt jauns, plus rakstījis par komunisma urbāno arhitektūru. Skulptūra, neliela, jau perestroikas laika PSRS garā ar pretenzijām uz pacilāto un tradicionālo reizē (ir pat krusts, taču, protams, blakus Tatļina tornim, viss, kā vajag: krievu garīgums plus krievu avangards), saucas “Jaunība. Pārdomas par arhitektūru (Tatjana Holujeva, 1982). Sēž jauns cilvēks (lai gan, ja ieskatās labāk, ne gluži pavisam jauns, apbrīnojams efekts, kaut kas līdzīgs Doriana G. portretam), vienu kāju saliecis, otru izstiepis, kreisā roka balsta zodu, prāto. Aiz viņa tikpat metāliski vai nu spārni, vai pat nimbs, vai nu arhitektūras detaļa, vai nu kupola fragments, apgāzts uz sāna, – tas kā nu skatās. Šajā konstrukcijā iemetināts gan pareizticīgais (kāds gan vēl cits???) krusts, gan Tatļins, gan pareizticīgā (kāda gan vēl cita???) baznīca. Nofotografēju, parādīšu O.H. Bet ko es viņam, visticamāk, nespēšu paskaidrot, tad tas ir tas, ka šeit, šajā punktā, skulptūras “Jaunība. Pārdomas par arhitektūru” radīšanas punktā, noslēdzās “otrais industrializācijas vilnis”, otrā padomju modernizācija, noslēdzās ar pareizticīgā garīguma un krievu avangarda sajaukumu. Un mentāli sākās postsovoks – dažus gadus pirms perestroikas. Starp Bordeja gleznu un Holujevas skulptūru ir lielāks bezdibenis nekā starp “Tiek celts tilts” un izstādi Vorhola “Fabrikā”. Tā beidzās padomju modernitāte – ne ar sprādzienu, bet ar svētulīgu “Melnā kvadrāta” skūpstīšanu.


Tatjana Holujeva (Татьяна Холуева). Jaunība. Pārdomas par arhitektūru. 1982. Foto: Kirils Kobrins

2018. gada 28. jūlijs (jau Londonā)

Atradu! “Par Nižnijnovgorodas muižniecības institūta tualeti pēc mūsu pirmā apmeklējuma (. . .) Leo stāstīja asarām acīs (. . .) par marmora pisuāriem, kas atgādina baltgalvainus pūķus, kas atpletuši mirdzošās rīkles, par majestātiskajiem podiem, kas līdzinās senatnīgām boles vāzēm; par spīdošu izlietni ar divpadsmit krāniem; par pūkainu dvieli, kas griežas ap riteni; par spoguļiem pulētu vīnogu ķekaru rāmjos; par monumentālu “vecīti” divrindu mundieri ar sarkanu apkakli un biksēs ar zelta lampasiem, kurš sargā boles vāzes…”

ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata 2018
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla

Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas