Foto: Andrejs Strokins

Dzīvosim draudzīgi* 0

Galeristes Alises Carevas viedoklis par portālā “Satori” publicēto Santas Mičules-Hiršas rakstu “Mākslas kāzu un bēru salons”, kas veltīts 1. Rīgas Starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei

12/07/2018 

Rīga, 2018. gada 11. jūlijs, +25. Ir pagājis gandrīz pusotrs mēnesis kopš Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) atklāšanas. Ap pusdienlaiku apskatu presi un esmu diezgan pārsteigta par rakstu “Mākslas kāzu un bēru salons” portālā “Satori”. Kā var noprast pēc jau raksta nosaukumā paustās noskaņas, tā autore uzreiz mums atklāj savu attieksmi pret aprakstāmo – bēres un nāve jau reti tiek uzskatīti par pozitīviem vai gaidītiem notikumiem. Izlasot visu rakstu pirmo reizi, mani pārņem dusmas, otro reizi – man kļūst žēl tā autores.

Raksts ir garš, 18 reizes atkārtojas vārds “Latvija”, 21 reizi “biennāle”; tā ka raksts ir tikpat lielā mērā par Latviju un vidi, kurā dzīvo mākslas zinātniece, cik arī par Rīgas biennāli. Principā, galvenās pretenzijas pret biennāli un tās organizatoriem rakstā tiek izklāstītas jau pirmajā atkāpē. Citēšu: ”Šāda mēroga pasākums radījis diezgan lielu apjukumu mākslas profesionāļu vidē, atsedzot kaut ko līdzīgu lokālās mākslas pašidentitātes krīzei. Pirmais un laikam arī galvenais krīzes aspekts saistīts ar pasākuma izcelsmi – tās iniciatori nāk no ārvalstīm un īpaši nepārzina Latvijas kultūru, turklāt aizbildinās, ka pašaizliedzīgi grib uzlabot Latvijas un Baltijas mākslas stāvokli, stimulējot tās nokļūšanu globālajā apritē.”1


Maikls Lendijs. Open for business. Foto: Andrejs Strokins

No tā izriet, ka Latvijā esot mākslas profesionāļu vide, kurā esot pašidentitātes krīze, un ka šīs vides profesionāļiem ir problēma ar šīs vides paplašināšanos un jaunu “spēlētāju” pieņemšanu. Un izklausās, ka te nevar gaidīt cieņpilnu attieksmi pret jaunām norisēm šajā vidē (“iniciatori nāk no ārvalstīm un īpaši nepārzina Latvijas kultūru”). Man personīgi kā Latvijas pilsonei un vēl vienam jaunam Latvijas mākslas vides profesionālim šo dzirdēt ir diezgan bēdīgi. Atklāti sakot, izklausās, ka raksta autorei vienkārši skauž, ka kāds var atļauties rīkot tāda mēroga pasākumu par privātiem līdzekļiem jebkurā pasaules vietā. Un šī koncepcija, ka nauda ir slikta un tā var nākt tikai no apšaubāmiem avotiem, ir aprobežots pasaules redzējums, it īpaši mākslas pasaulē. Vērtīgu mākslas darbu radīšanai ir nepieciešami finansiālie līdzekļi, un tas, ka “Satori” rakstā tiek nolemts fokusēties uz incidentu, kur, iespējams, kādam netika samaksāts, nevis uz pārsimts gadījumiem, kur mākslinieki tika atalgoti, ir diezgan zemiski. Ir skaidrs, ka raksta autors nekad nav saskāries ar nopietnu pasākumu organizēšanu un to, cik daudz detaļu šādos gadījumos var aiziet greizi. Taču tenkotāji vienmēr jau zina labāk, tāpat kā futbola fani ar alus vēderiņiem skatoties, kā profesionāli spēlētāji dažreiz sit bumbu garām vārtiem.


Džeimss Bekets (James Beckett), Palace Ruin. 2016. Foto: Andrejs Strokins

Latvija ir ļoti maza valsts, kurā dzīvojot apmēram divi miljoni cilvēku (gandrīz puse no kuriem pēdējā desmitgadē ir emigrējuši uz ārvalstīm), šī nav ne kultūrai, ne biznesam pašpietiekama, ilgtspējīga vide. Lai plaukstoši pastāvētu tālāk, ir nepieciešams sadarboties ar ārvalstīs dzīvojošiem cilvēkiem un mēģināt tos piesaistīt arī darbam un radīšanai šeit. Šajā ziņā RIBOCA ir unikāla parādība, jo to tik tiešām iniciēja cilvēki, kam ar Latviju vēsturiski nebija nekādu saikņu. Neskatoties uz to, viņi izlēma ieguldīt savus spēkus un naudu, lai biennāle notiktu te. Liels paldies viņiem no manis. Bet jautājums tiem, kas skeptiski skatās uz RIBOCA’s motivāciju un veikumu, – vai jūs nedziedātu slavas dziesmas šim pašam pasākumam, ja to sponsorētu kāds zviedru/amerikāņu/beļģu utt. miljonārs? Šobrīd Latvija ir daļa no Eiropas Savienības un NATO, taču bailes no Santas Mičules-Hiršas recenzijā minētā “valstiski nedraudzīgā kaimiņa” – Krievijas – caurvij daudzus procesus, kas notiek Latvijas kultūrvidē.


Marks Dions (Mark Dion), A Tour of the Dark Museum. 2018. Foto: Andrejs Strokins

Man šāda attieksme pret nepazīstamo šķiet ekstrēmi provinciāla un 21. gadsimta sabiedrībai nepieņemama. Manuprāt, kultūras un mākslas profesionāļiem būtu jābūt atvērtākiem pret jauno – gan mākslā, gan sadzīvē. Būtu jāiemācās cits citam uzdot jautājumus un arī sadzirdēt atbildes, lai tālāk komunicētu ar plašāku sabiedrību. Diemžēl dažiem šķiet, ka, ja viņu profesijas aprakstā ir vārds “kritiķis”, tad obligāti ir jāaplej ar žulti viss, kas nāk pretī.

Negribas pārāk daudz enerģijas veltīt “Satori” publicētajam rakstam, jo “haters gonna hate”. Es ceru, ka RIBOCA’s organizētājiem tas raksts ne uz minūti nesabojās noskaņojumu un neliks nožēlot, ka biennāle tika rīkota tieši Rīgā. Gribētos, lai Latvijas iedzīvotāji kļūst slaveni pasaulē kā gādīgi namatēvi/mātes, kas prot, var un dara, nevis kā skauģi, kas grimst personīgos kompleksos un nespēj atrast labu vārdu, kad ciemiņi atnes skaistu dāvanu. Starptautiski pozitīvā publicitāte, ko RIBOCA ir saņēmusi, manuprāt, ir tik tiešām pelnīta, un es ar nepacietību gaidu 2020. gadu, kad būs RIBOCA2.

Paldies par uzmanību, Alise Careva 


Mārtens van den Einde (Maarten Vanden Eynde). Pinpointing Progress. 2018. Foto: Andrejs Strokins

*Ребята давайте жить дружно!
1 “Mākslas kāzu un bēru salons” Santa Mičule-Hirša, 11.07.2018, Satori.lv