Milda Zīlava (1908) un Pēteris Lūcis (1907-1991) filmā "Zvejnieka dēls", pastkarte, 1939, LNB kolekcija

Zvejnieka dēls gejs 0

Vilnis Vējš
09/06/2018

Pirms nedēļas Valmieras Drāmas teātris bija atvedis uz Rīgu vienu no sezonas skaļāk izskanējušajiem iestudējumiem – dokumentāli biogrāfisko izrādi "Lūcis", kas, kā jau vēsta nosaukums, veltīts režisoram Pēterim Lūcim, ilggadējam teātra vadītājam padomju laikos. Zinot, ka izrādi iestudējusi Elīna Cērpa – jaunās paaudzes režisore, kura absolvējusi Das Arts teātra mākslas maģistrantūras programmu Amsterdamas Mākslas augstskolā un pazīstama ar laikmetīgiem viedokļiem par teātri un mākslu vispār (piemēram, intervijā portālam Satori.lv), bija cerības ieraudzīt mūsdienīgu skatījumu uz teātra vēsturē palēnām slīgstošo personu. Tās attaisnojās daļēji. 


Foto: Matīss Markovskis, VD

Teātra lietās dziļāk neiesaistītām personām Lūcis varētu būt interesants arī kā latviešu pirmskara mākslas filmas "Zvejnieka dēls" (1939) galvenās lomas Oskara tēlotājs. Atzīmēsim, ka šis Viļa Lāča romāna ekranizējums, tāpat kā literārais pirmavots, bija tik veiksmīgs un populārs, ka romānu ekranizēja vēlreiz – 1957. gadā ar Eduardu Pāvulu titullomā. Abi Oskari kļuva katrs par savas paaudzes elkiem, vīrišķības etaloniem, un, ja vien toreiz lietotu šo vārdu – sekssimboliem. Par toreiz un tagad, un tikai daļēji par seksu, būs šī nelielā replika.

Nepārprotiet, izrāde man patika. Tomēr vienā ziņā tā šķita teju skandaloza – nevis tādēļ, ka atklātu ko jaunu par Pētera Lūča personību, bet tādēļ, ka turpina noklusēt. Režisorei labi izdevies parādīt kādu latviešu kultūras un konkrēti arī Pētera Lūča teātra tradicionālu iezīmi – izteiktu puritānismu, tieksmi uz sentimentalitāti un moralizēšanu, kas noteiktā koncentrācijā liekas pat mīļi amizanta – kā īpaša dvēseles tīrība, sirdšķīstība un veco laiku pieklājība. Tradicionālu tādēļ, ka tās saknes nekur tālu no Valmieras nav jāmeklē – turpat Vidzemē 18. gadsimtā dzimušajās brāļu draudzēs. Tomēr virs šī delikātā nacionālā mantojuma ir izaudzis arī biezs liekulības slānis, ko stiprināja arī padomju laika, tajā skaitā arī Lūča radītais, kultūras piedāvājums – stingri ierobežots vai pašcenzūras caurvīts. Tāpat izrāde atsedza, kādēļ šis piedāvājums saņēma tādu tautas mīlestību – latviešu teātra skatītājiem patīk pasakas, leģendas, pacilājoši stāsti, kurā noteiktas realitātes šķautnes liekas par asām. Lūča lomas atveidotājs Imants Strads ar meistarību un harizmu piepildīja visas trīs izrādes stundas un Nacionālā teātra lielo zāli. Pēc izrādes skanēja ilgi aplausi. 


Foto: Matīss Markovskis, VD

Elīnas Cērpas veidotā montāža, kas sastāv no etīdēm, dokumentāliem kinokadriem un liecinieku balsīm, starp teātra "virtuves" diezgan uzjautrinošajām epizodēm, vēsta, starp citu, arī, lūk, kādu stāstu: epizodē "Divi Pēteri" uzzinām, ka Lūcis kopā ar kādu citu Pēteri – minēts tikai viņa uzvārds Kaktiņš, kopā uzbūvējuši māju, kurā, acīmredzot, arī dzīvojuši. Citā epizodē teicēja Austra Skudra (bijusī aktrise un teātra literārās daļas vadītāja) pastāsta, ka Lūcis esot raudājis sirdslietu dēļ. Vairāk neko par viņa privāto dzīvi izrāde nestāsta. Otrajā cēlienā ir epizode, kurā šī pati kundze it kā zvana Pēterim Lūcim (domājams, 70. gados) un uzzina, ka viņš tikko zaudējis savu "tuvāko cilvēku". Šajā brīdī uz ekrāna tiek projicēta Pētera Lūča un Pētera Kaktiņa kopīga fotogrāfija, kas attālinās. Aizkadra balss vēsta, ka visus nākamās pirmizrādes ziedus Lūcis aiznesis uz mirušā drauga kapa. Lūk, kāds sentimentāls stāsts par diviem draugiem. 

Izrādē nav neviena vārda, kas tiešā tekstā mūs informētu, ka Pēteris Lūcis būtu… jā, kas gan? Viņš noteikti nebija gejs tādā izpratnē, kā to lieto mūsdienās, ierakstot tviterī "Proud to Be Gay". Arī apzīmējumi "homoseksuāls" vai "homoseksuālists" mūsdienās tiek kritizēti kā pārlieku personību definējoši un ar negatīvu vēsturisku bagāžu. Persona ar homoseksuālitāti savukārt skan kaut kā pārāk oficiāli vienkāršai, cilvēciskai dzīvei. Tomēr jebkurš apzīmējums derētu diezgan ticamai versijai, ka abi Pēteri bija dzīvesbiedri vai kā mēs tagad teiktu – partneri. Taisnību sakot, tas bija "visiem zināms noslēpums" jau Lūča dzīves laikā. Par spīti oficiālajam klusumam, vismaz radošā sabiedrība bija viens par otru visnotaļ labi informēta un, varētu pat teikt, toleranta. Deviņdesmitajos gados, kad pašam bija darīšana ar Valmieras teātri, pārliecinājos, cik labi mazas pilsētas mazā teātrī visi par visiem visu zina. Arī runā – tikai neoficiāli, caur mājieniem, eifēmismiem, puķēm. Izvēle turpināt šo pašu "caur puķēm" runāšanu arī tagad, pēc 30 gadiem mazliet šokē. Ak jā, ir vēl divas tematiskas ainas: vienā aktieri, viņu vidū arī Lūča laikabiedri, sēž ap garu galdu un it kā neiestudēti spriež: kas gan padarījis ievērojamo režisoru brīžiem tik pakļāvīgu varai, nedrošu? Pēc dažādu minējumu izteikšanas, no kuriem neviens nerod apstiprinājumu biogrāfijā, visi atzīstas, ka vairāk neko nevarot iedomāties. Ne vārda ar piederību vajātai minoritātei. Izrādes pēdējā ainā Lūcis, mazliet iereibis, viegli pārspīlēti jūsmo par kādu jaunu aktieri. Tas arī viss. 


Foto: Matīss Markovskis, VD

Es ļoti labi varu iedomāties argumentus, kādēļ režisore, kura taču noteikti ir izcili informēta par geju, lesbiešu un transpersonu atveidojuma problemātiku laikmetīgajā kultūrā, atstāj galvenā varoņa privāto dzīvi miglā tītu. Vēl vairāk, tiek pieminēta sarakste ar Lūča partneri filmā Ņinu Melbārdi, kas dzīvoja emigrācija, un tādējādi iezīmēts vēl viens potenciāls mīlas stāsts. Lai kādi un kāda dzimuma nebūtu bijuši Lūča partneri, jautājuma atstāšana bez komentāra tāpat ir maldinoša. Attaisnojums, ka tieši tādēļ, ka tā ir privātā dzīve, vēsturiskā perspektīvā no neitrāla pārvēršas par melīgu: runa ir par politisku situāciju, kurā privātā dzīve varēja kļūt par iemeslu diskriminācijai, represijām, šantāžai. Iespējams, ka laikabiedri klusē kā partizāni, taču jājautā pēc iemesliem: vai tie ir tikai viņu priekšstati par to, ko par personu ir pieklājīgi runāt un ko nav, vai uzskats, ka homoseksuāla mīlestība ir vairāk slēpjama nekā heteroseksuāla, mazāk nozīmīga, varbūt pat kompromitējoša un tātad – apkaunojoša? Tad arī parādītos asimetrija, kas valda tradicionālā heteroseksuālu un homoseksuālu attiecību attēlojumā: ja vienas ir cildināmas un poetizējamas, tad otras – grēcīgas, tumšas un nosodāmas. Maz ticams, ka Lūča sievai, ja tāda būtu bijusi, neatrastos vieta dokumentālā iestudējumā, nemaz nerunājot par pašai savu biogrāfiju, ieguldījuma novērtējumu un pienākošos cieņu. Mazāk cieņas partnerim nozīmē mazāk arī personai, mazāk mīlestībai. Nedomāju, ka tieši to novēlētu Valmieras aktieri savam kādreizējam režisoram. Trešais arguments – nav drošu liecību, jo intīmās attiecībās neviens jau klāt nav bijis. Jāsaka, šo es vislabāk iepazinu, pats strādājot pie lugas par Mirdzu Ķempi (Nacionālajā teātrī savulaik izrādīta ar nosaukumu "Īsie zibsnīgie mirkļi", vēlāk – "Mirdzas Ķempes mīlestība", publicēta šeit). Mans uzdevums gan nebija tik sarežģīts, jo homoseksuāla bija nevis lugas galvenā varone – pazīstama un savulaik cildināta dzejniece, bet viņas nevienam nezināmais vīrs, krietni jaunākais Linards Naikovskis. Tiesa, ne tikai personu dokumentos un sarakstē, bet arī laikabiedru rakstiskajās liecībās tikpat kā nekad neparādās tiešas norādes uz seksuālo orientāciju. Tās ir nepārprotamas, bet izteiktas padomju laikos izplatītajā "ēzopa valodā", kas bieži nāk komplektā ar morālu vērtējumu, netīrības auru, stigmatizāciju. Grūti piekrist erudītajai teātra kritiķei Silvijai Radzobei, kas runāšanu pusvārdos atzīst par "izrādes veidotāju izcilu drosmi un cilvēciskās smalkjūtības augstāko demonstrējumu, ar kādu mūsu joprojām konservatīvajā sabiedrībā tiek pausta patiesība par cilvēka drāmu, kurš bija spiests slēpt savu mīlestību, ja tā neatbilda tradicionālām pretējo dzimumu attiecībām." (Recenzija publicēta šeit). Tieši noņemt stigmu no netaisnīgi vērtēto pleciem ir nākamo paaudžu pienākums. 


Milda Zīlava (1908) un Pēteris Lūcis (1907-1991) filmā "Zvejnieka dēls", pastkarte, 1939, LNB kolekcija

Aizbildinoties, ka "neviens jau nezina, kā bija patiesībā" vai arī, ka "mēs nezinām, vai viņam/viņai patiktu, ja to ceļ gaismā", vai, ka "nav, ko rakāties veļā", mēs iegūstam jau pazīstamo, absurdo viedokli, ka seksuālā orientācija ir tikai atsevišķu fizisku gadījumu virkne, kaut kas slēpjams vai nievājams, nevis būtiska personības daļa, kurai ir noteikta ietekme uz visām dzīves sfērām, tostarp arī radošo. Tā mēs iegūstam priekšstatu, ka citādie – atklāti vai slēpti, ir visur kur, tikai ne pie mums, arī ne mūsu vēsturē, un pavisam noteikti – ne jau starp izcilībām. Tas ir, mēs zaudējam būtiskus sasniegumus cilvēktiesību jomā. Mazliet cītīgāk pētot un mazliet skaidrāk runājot, mēs iegūtu nesalīdzināmi vairāk – priekšstatu par vēsturisku netaisnību, kuru tā kā būtu laiks pārvarēt.