Foto: Kristīne Madjare

Starp tīklu un muzeju 0

Diskusija par postinterneta mākslu

Arterritory.com
17/01/2018

Foto: Kristīne Madjare

 Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju” 

Piedāvājam ieskatu Arterritory tradicionālajā ziemas brīvdienu diskusijā, kas šoreiz bija veltīta postinterneta mākslas jēdzienam un tā problemātikai. Sarunā piedalījās mākslinieks, jauno mediju kultūras centra RIXC dibinātājs, Latvijas Mākslas akadēmijas un Liepājas Universitātes lektors Raitis Šmits, multimediju un virtuālās realitātes mākslinieks, Liepājas Universitātes vieslektors un RIXC līdzstrādnieks Jānis Garančs, mākslas kritiķis un kurators Kaspars Vanags un filozofs, žurnāla Punctum viesredaktors Igors Gubenko. Sarunu vadīja Arterritory redaktors Helmuts Caune.

Helmuts Caune: Liels paldies, ka piekritāt atnākt uz šo sarunu. Priekā! Par satikšanos! Mūsu mērķis ir mēģināt apmainīties domām par postinterneta mākslu. Varbūt es varētu sākt ar to, ka iezīmēju aptuvenu definīciju. Šis termins ir nedaudz maldinošs, jo liek domāt, ka runa ir par mākslu, kas notiek pēc interneta, it kā internets būtu kāds pagātnes fakts. Taču patiesībā tas norāda nevis uz laiku pēc interneta, bet gan uz laiku pēc netārta – mākslas virziena, kas jau pagājušā gadsimta pēdējās demitgadēs izmantoja tīmekli kā savu galveno mediju. Kā norāda vairāki kritiķi, vārda postinternet vietā adekvātāk būtu lietot internet aware, proti, runa ir par mākslu, kura ir apjēgusi, ka internets ir neizbēgami izmainījis tās eksistenci. Tā ir māksla, kura ne tikai notiek, un ne obligāti notiek tīmekļa domēnā un izmantojot tā sniegtos līdzekļus, bet kura nodarbojas ar refleksiju par interneta vai, plašāk, informācijas un digitālo tehnoloģiju iespaidu uz mākslu, estētiku un kultūru. Un vispirms es vērsīšos pie Raita Šmita un Jāņa Garanča, kurus var droši saukt par netārta pārstāvjiem un nu jau veterāniem Latvijas kontekstā. Vai tas, ko jūs darāt, jūsu pašu izpratnē vismaz daļēji ir postinterneta māksla?


Raitis Šmits

Raitis Šmits: Man šķiet, ka tās izpausmes, ko piedēvē šai te “post-” situācijai, ir daļējā veidā bijušas klātesošas jau 90. gadu pirmajā pusē un vidū, kad faktiski tā interneta māksla arī parādījās. Man liekas, tajā darbībā, ko es daru kopā ar Rasu [Rasa Šmite, Raita Šmita dzīvesbiedre un partnere RIXC mākslas centrā], tā īpaši nekas nav mainījies kopš tā laika. Mākslinieks jau neseko tai situācijai, neapsver, kādu viņu vajadzētu, nu, teiksim, teorētiski nodefinēt kādā brīdī, lai būtu tāds plašāks skatījums par to, kā ir kaut kas izmainījies. Tagad mēs par to runājam, bet, kad es strādāju kā mākslinieks, faktiski daudz par to nedomāju. Vismaz man tā liekas.

Caune: Ja drīkst tā izteikties, tu esi pietiekoši vecs. 

Šmits: Jā.

Caune: Vai tu pamanīji kādu brīdi, kurā tu apstājies un saprati, ka internets ir neizbēgami mainījis to, ko tu varētu saukt par savu māksliniecisko praksi?

Šmits: Man ir vēl tāda papildinoša situācija: es kā pasniedzējs un skolotājs strādāju ar jaunajiem māksliniekiem, un tie ir tie, kuros tu vienā brīdī redzi pēkšņi, ka ir kaut kādas tendences, kuras ir lielākas par viņiem pašiem. Viņi braukā apkārt tajās Erasmus programmās, un tā ietekme notiek ārkārtīgi ātri. Un tad tu redzi pēkšņi vienu paaudzi, kuri mazliet savādāk skatās, mazliet savādāk strādā. Tur redzi, ka kaut kas ir izmainījies.

Kaspars Vanags: Tur jau arī ir tā atšķirība starp tevi kā netārtistu un to postinterneta paaudzi.

Šmits: Jā, jā. Jo es tā pats sevī neredzu neko, man jau tās idejas tāpat sēž galvā... 

Vanags: Bet man liekas, ka tiek izlaists vēl viens posms. Tas, ar ko Raitis, man liekas, un Garančs iesāka Latvijā, bija tas, ka viņi bija tie neta aktīvisti, un viņi bija izteikti balstījās uz to, ka tu to tīklu pēti, tu saproti, kas ir tās iespējas, tev visu laiku ir tā jaunatklājēja sajūta, tu ver vaļā kaut kādas jaunas lappuses, un man liekas, ka tā atšķirība... Tas, ko apzīmē strīdīgais termins “postinternets”, ir situācija, ka tu jau dzīvo tajā vidē, tu esi viņā jau sākotnēji iemests. Tā ir ieaudusies ikdienas uzvedības musturos...

Igors Gubenko: Modeļos.

Vanags: Modeļos, jā. Un tad ir tas jautājums – cik tu pašsaprotami to pieņem, vai, otrādi, kā tu par to reflektē. Pieņemsim, man liekas, ka 90. gados vēl bija ļoti spēcīga autortiesību apziņa, proti, ka tavs darbs ir darbs, ko tu radi. Otrkārt, tas tomēr bija ļoti piesaistīts kaut kādam konkrētam tīklam, konkrētiem punktiem tajos entuziastu sadarbības tīklos un tā tālāk... Un, trešais, bija kaut kādas īpašumtiesības – bija skaidrs, nu, kam šis darbs pieder, kura muzeja kolekcijai, kurai galerijai... Un netārts to radikāli izmainīja – pirmkārt, nav skaidrs, kur tas karājas, tas karājas vienkārši kaut kur gaisā; otrkārt, pazūd arī autorība. Un, treškārt, arī institūcijas pazūd. Un tā ir atšķirība starp to netārtu un postinterneta mākslu.

Šmits: Ja es tam savā pieredzē izsekoju līdzi, man liekas, ka – vismaz manā personīgajā darbībā – tieši tas aktīvisms bija tāds izteiktāks. Toreiz vēl nebija RIXC, bija tā priekštecis Elab, kas internetu izmantoja daudz radikālākā veidā, nekā, teiksim, netārts kā tāds, jo mēs viņu izmantojām drīzāk komunikācijai un tādai kā ideju iemešanai, ideju apmaiņai, tas faktiski tika izmantots primāri kā tāds komunikāciju rīks un pēc tam tikai klāt nāca mākslinieciskās izpausmes. Tādā vai citā valodā. Bet, kāpēc es to saku – manuprāt, tas arī bija saistīts to, ka 90. gados bija daudz utopijas, daudz ideālisma, daudz aktīvisma. Un tad, pēc 2000. gada, pēc tā pirmā .com buma, pēc interneta komercializācijas, sāka ļoti strauji attīstītties dažāda veida sociālie tīkli, pirms vēl Facebook un Instagram, un tur, man liekas, dažus gadus bija tāda kā konflikta situācija – starp tiem vecajiem tīkla aizsācējiem un aktīvistiem, kas ir tā sauktajā digital humanities jomā – ne tikai mākslinieki, bet visi domātāji, kas piedalījās... Bija tāda pretestība uz īsu brīdi, un tad – viss, tu vairs neko nevari darīt – ir Facebook, ir šie te lielie soctīkli, ko ir izveidojušas korporācijas, kas kļūst par infrastruktūru, un tad vienlaikus nāk nākamā paaudze, un viņi jau ir tajā iekšā – tā kā mēs bijām pie radio, tā viņi...

Vanags: Digital natives, ja.

Šmits: ...viņiem tā ir esoša infrastruktūra. Tu vari tajā strādāt un kaut kā izpausties, bet ne jau ar pilnīgu noliegumu tam visam. Tur, man liekas, ir tā izmaiņa. Runājot par manu darbību... Instagramu es nereferencēju savos darbos, kaut arī tas ir tāds ļoti liels materiāls...

Caune: Kāpēc? 

Vanags: Nav viedtālruņa droši vien.

Šmits: Nav pat īsti bijusi tāda vajadzība. Lai gan man studenti ir brīnišķīgus darbus taisījuši ar Instagramu, un es pat pats tā kā iedrošinu un priecājos...

Vanags: Pag, a kā tu viņus skaties, tos darbus? Tev ir Instagram konts? 

Šmits: Jā, jā. Es kā jau katrs no mums, vienkārši pats kaut ko nofotgrafēju, kaut ko ielieku... Es tam nepretojos ideoloģiski. Bet kā referenci radošā darbībā es sev neesmu tur atradis neko paliekošu.

Caune: Jāni, pirmais jautājums bija jums abiem ar Raiti.

Jānis Garančs: Vai šim postinternetam tavā skalā ir kaut kāds laika posms? 


Helmuts Caune

Caune: Nē. Termins ir tiešām jauns, bet skaidrs, ka pašreflektīvas izpausmes ir pastāvējušas jau ātrāk. 

Garančs: Tie termini dažreiz ir tādi spekulatīvi, jo, teiksim, rodas kaut kāds fenomens, tad uzreiz tajā pašā dienā rodas kaut kādi post-fenomeni, kas saka, ka mēs, redziet, esam vēl vizionārāki un kaut kā nākotni labāk saprotoši nekā tie tur, kaut kādi populārie cilvēki starmešu gaismā vai vienkārši tur... Bet pirms kaut kādiem desmit gadiem bija avīzēs un žurnālos kaut kad parādījies apgalvojums, ka tagad, lūk, ir iestājies internets 2.0., jo, lūk, cilvēki var saslēgt gan kaut kādus informācijas blogus, gan kaut kāda tipveida infrastruktūra tur to mozaīku veido kopā... Citi atkal saka – nē, nē, tas ir nevis internets 2.0, bet internets 0.2, jo tas īstais internets joprojām nebija izveidots tā, kā bija iecerēts, un ka tas viss ir tikai vēl bērna šļupsti. Viss, ko mēs redzam, joprojām nav revolūcija, bet evolūcija... Atceraties – bija telefons, iezvanpieeja, kad bija vesela darbību virkne jāveic, lai internetam pieslēgtos? Tagad gandrīz pastāvīgi esam pieslēgušies un nevaram vairs iedomāties, ka tā nebūtu...

Vanags: Atceros, tajā laikā porno skatīšanās bija baigais moraļņiks – it kā gribētu ilgāk, bet par katru sekundi jāmaksā...

Garančs: Man atkal lielākais šoks bija čats – ka es tiešām varu ar jebkuru cilvēku no visas pasaules sarunāties, caur to modemu, kurš tur ieslēdzas un noskan, to savu mazo dziesmiņu nodzied... Nu jau mēs pieņemam, ka tas ir kā gaiss mums apkārt, ka mēs vienmēr būsim vairāk vai mazāk pieslēgti. Interneta pirmsākumos tam vajadzēja resursus un infrastruktūru, bet tagad būtībā elite ir tieši tie cilvēki, kas var atļauties būt nepieslēgti. Nodrošināt sev anonimitāti – tas maksā lielu naudu. Tā to varētu ietērpt – no tā pieslēgšanās momenta līdz brīdim, kad mēs jau tajā būtībā dzīvojam. Pat ja iestātos liela kataklizma, pazustu elektrība, notiktu atomkarš, tāpat ir visāda veida infrasturktūra, ko var izrakt no zemes ārā un veidot pagaidu internetu. 

Caune: Tu tam pievērsies savos darbos? 

Garančs: Es izmantoju interneta mediju, lai savāktu datus un ar tiem strādātu... Varu viegli darīt to, kam man agrāk vajadzēja milzīgu infrastruktūru. Bet par to postinternetu... Var tiešām runāt par kaut kādu paaudžu maiņu un varbūt... Kas ir pozitīvākais, varbūt pat var runāt par kaut kādu ideoloģisku pretnostatījumu, proti – ka ir tā doma, ka var jau arī dzīvot pilnīgi savādāk. Es pats esmu periodiski izjutis interneta atkarību, bet man ir zināmas kulturālas un citas zināšanas, kā ar to tikt galā. Lai turpinātu būt produktīvs, radošs un nepazaudētu attiecības ar cilvēkiem blakus. 

Gubenko: Manuprāt, būtu ļoti vērtīgi pievērsties jautājumam par jauno mediju mākslas attiecībām ar postinternetu, jo tieši jauno mediju māksla ir tas institucionālais ietvars, kurā jūs šeit Latvijā, kā noprotu, strādājat. 

Šmits: Tie termini jau pārklājas – jauno mediju māksla, digitālā māksla... Drīzāk varētu runāt par jauno mediju ietekmi uz mākslu, kamdēļ arī šis apvienojums – jauno mediju māksla, kas... Šodien mēs to vairs nevaram tā attiecināt, tas termins drīzāk ir no 90. gadu beigām saglabājies kā tāds štamps. Bet 90. gados bija šī diskusija, vai mēs lietojam terminu “digitālā māksla” vai “jauno mediju māksla”. Otrais tiecas būt tāds aptverošāks, tas sevī ietver arī to filozofiju, idejisko virzību, kas tam ir apakšā, un tur ir interese par šo jauno sistēmu, struktūru kā tādu, ko veido digitālie mediji, interneta tīklojums, kurpretim “digitālā māksla” ir konkrētāks termins, kas bāzēts tieši tehniskajā izpildījumā. Kā akmeņkalšana vai keramika. Angliski ir medium un media, bet latviski tas pirmais ir... Tehnika? Materiāls? Tā neveikli ar to terminoloģiju. Šodien šie termini pārklājas, “jaunais” vairs nav jauns, pastāv semantiskas grūtības ar to vārdu “jauns”, jo kas tad ir vecais... Tas “digitālais” ir plašāk lietots, bet tad atkal jājautā – kāpēc glezniecību nesaukt par otas mākslu? 


Kaspars Vanags

Vanags: Es gribētu piebilst, ka te iezīmējas tā atšķirība starp to, ko mēs 90. sapratām ar jauno mediju mākslu un digitālo mākslu: postinterneta mākslai nav obligāti jābūt jaunajos medijos, viņai nav jābūt realizētai. Tā māksla var būt jebkurā medijā, bet te drīzāk ir jautājums par to, kā viņu iespaido interneta vide – visdažādākajā veidā, vai tie būtu sociālie mediji, kodu rakstīšana, “gudrās” mājas vai mākslinieka mājaslapa... Tas ir par to, kā digitālā dzīves telpa ir iespaidojusi nedigitālo – sarunas, attiecības, vai to, kā kuratori veido izstādes, kas nav nekādīgi saistītas ar digitālo, bet viņi domā par to, kā tās reprezentēsies digitālajā vidē. Tāpat arī – kā paši mākslinieki šobrīd meklē un dabū informāciju, un kā tas ietekmē viņu estētiskās predisponācijas... Tas ir tas, kas nosaka to postinterneta vidi. Salīdzinājumam var minēt Dišāna Ready-made, kas nāk laikā, kad amatniecība būtībā atmirst un visu tavu dzīves telpu nosaka industriāli ražotas lietas. Tāpēc arī tas Ready-made. Un līdzīgi varbūt ir ar veselu rindu mākslas izpausmju, kuras nāk līdzi laikam neatkarīgi no tā, vai pašā mākslā tās tehnoloģijas tiek izmantotas. 

Šmits: Tas ir interesants aspekts, jo vēl viena saruna, ko te var piesaukt, ir mākslas materiālais aspekts. 90. gadu vidū, kad diskutē par internetu, ļoti daudz runā par tās mākslas nematerialitāti: mākslas darbs ir nemateriāls, tas ir kods. 

Vanags: Viņam arī vairs nav oriģināla. Digitālajai fotogrāfijai nav negatīva.

Šmits: Tā ir vēl viena doma, kas var būt radusies šajā post- situācijā, ka tu izmanto digitālos medijus un strādā tādā vidē, un to materiālu smelies no turienes. Jaunajai paaudzei tā ir viena no lielākajām interesēm – kā apvienot digitālā nematerialitāti ar kaut kādu materialitāti.

Gubenko: Man arī ir viens piemērs, uz ko varētu atsaukties, ja reiz runājam par materialitāti. Tas ir no šī gada Hello World festivāla, kas bija veltīts digitālajai mākslai, digitālajai revolūcijai; cik esmu pētījis, tur nekur neparādās postinternets kā šīs izstādes koncepta sastāvdaļa. Šis ir viens darbs... (Rāda telefonā.) zviedru māksliniece Nina Kanele ir izstādījusi tādus kā dziļvadu kabeļu fragmentus, kas ir izrakti un nogriezti, apskatāmi šķērsgriezumā. Materiālā infrastruktūra, kas joprojām uztur internetu: cik ļoti tā atšķiras no mūsu ikdienas izpratnes un interakcijas ar tehnoloģijām, kur šāda raupja materialitāte nekad tiešā veidā neiesaistās. Mēs drīzāk to piedzīvojam tādā plastiskā, virtuāli gaistošā veidolā, it kā telpa būtu caurausta. Viņa arī atsaucas uz “bezvadu” tehnoloģijām – it kā telpa būtu piepildīta, vai ne, ar tīmekli, bet īstenībā tam pamatā ir ļoti robusta un ļoti arhaiska infrastruktūra. 

Vanags: Un tā ir saruna arī par dabas resursiem, ja. Vienubrīd bija modē atgāināt, ka jebkurš Google meklējums tev prasa tik un tik ūdens resursus, dabas resursus...

Caune: Tas arī atgādina par tā visa trauslumu – vadi rūsē, serveri pelē...

Vanags: Trauslums, jā.

Gubenko: Postinternets kā termins – vismaz mani – aicina domāt par šo infrastrukturālo tīmekļa neredzamo pamatu.

Vanags: Bet tas ir arī interesanti... Tie digital natives, ja, kas ir uzauguši tajā digitālajā vidē – viņi arī pilnīgi citādāk uztver jebkurus digitālos produktus; viņi nolasa kodus, viņi redz kaut kādu interneta arhitektūru, viņi saprot, kā tās lietas ir darītas...

Caune: Nu, bet to tak arī Raitis un Jānis saprot, visticamāk.

Vanags: Bet tas tāpēc, ka viņi ir tie neta aktīvisti. Teiksim, es – es ne sūda nesaprotu. Es neredzu aiz tām lietām kodus, neredzu viņu savstarpējās saistības...

Šmits: Tos kabeļus reti kurš redz, īstenībā, jā.

Vanags: Kabeļus neredz... Un cik daudzi no mums spēj atvienot, pieslēgt, individualizēt kaut kādas aplikācijas? Visi šie jautājumi par to, vai tur WhatsApp tev seko vai neseko, vai izmanto tavas adrešu grāmatiņas... Visas tās lietas, kur es esmu digitālais analfabēts.

Caune: Kaspars ir līdzkurators ļoti vērienīgā izstādē, kas šobrīd apskatāma Mākslas muzejā – “Tev pienākušas 1243 ziņas. Izstāde par dzīvi pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Saki, Kaspar, vai pie izstādes rašanās motivācijas ir vainojama jelkāda frustrācija? Man vismaz paviršā tuvinājumā šķita, ka tur ir daudz nostaļģijas, vai vismaz tāds izmisīgas atcerēšanās mēģinājums. 

Vanags: Mēs kāreiz tieši mēģinājām nebūt nostaļģiski. Mēs mēģinājām runāt par to laiku – ir pašsaprotami, ka jebkurš laiks paiet un arhīvos ieiet tikai daļa, bet tā ir arī tāda postinterneta parādība, ka mēs domājam, ka hronikas un vēsturi var rakstīt mašīnas. Visu iedigitalizējam, arhīvs vairs nav vajadzīgs, viņš pats visu savāc – mūsu pirkumus, darījumus, gan jau viņš arī redz, cikos mēs ceļamies... Grāmatvedība notiek pati par sevi. Tā arhivēšana vai vēstures rakstīšana tiek atdota mašīnai. Mūs interesēja runāt par atmiņas institūcijām, atmiņas rīkiem vienam laikam, kas it kā aiziet... Bet jāpiezīmē, ka tas analogais laikmets, 60.-70. gadi ir vienlaikus tehnoloģiski ārkārtīgi advancēts laiks. Tā rezultātā mēs esam saražojuši drausmīgi daudz lietas, un jautājums – ko mēs ar tām lietām darām? Un līdz ar to tā izstāde ir ne tik daudz par vakardienu, cik par šodienu. Ko mums darīt ar savu vecāku atstātajām bibliotēkām? Viena lieta ir nostaļģija un jūsmošana par vecām grāmatām un bibliotēkām, bet otrs ir ļoti praktisks jautājums – piemēram, ja tu esi mobils un daudz ceļo, kurā brīdī tu pārstāsi tās vecās grāmatas stibīt sev līdzi? Un tad kuras tu atstāsi, kuras ne? Bibliotēkā arī viņas nevajag. Nevienam nevajag. Tā ir pirmā lieta... Un otra lieta ir tie paši 70. gadu tīkla aizmetņi, tā laika mākslinieku tīkli, radošās formas... Tu tur redzi kaut kādu DNS, kas ļauj drusku saprast, no kurienes tu nāc, kur ir tā cilmes šūna. Tā izstāde īstenībā ir par mūsdienām, par šodienu. Tur, piemēram, var redzēt, cik daudz apakšstrāvu bija Aukstajā karā, ka tas nebūt nebija binārs, tur var redzēt, kā dažādi mediji iespaido mūsu tēlu veidošanas sistēmas... Piemēram, 60., 70. gados ļoti izplatīta bija spiedogu jeb zīmolu māksla, kas palīdzēja dažādot standartizētos zīmogus. Tas ir būtībā tas pats, ko šobrīd redzam ar gender studies – zīmogam, kuram piemīt tā viennozīmība, “samaksāt”, “atlaist”, “iznīcināt”; vienīgais, kā tur iemest subversiju, ir piemest vēl visu ko klāt. Nevis cīnīties pret bināro female/male, bet iemest vēl desmit dažādas dzimtes un radīt to apjukumu. Un to jau viņi tajā laikā darīja – radīja apjukumu, kurā mēs šobrīd dzīvojam. Nostaļģija būtu tad, ja mēs gribētu pārlēkt atpakaļ uz tradīciju, kuras nekad nav bijis. To, ka tās nav bijis, arī parāda šī izstāde. Mēs nemēģinām stāstīt, ka toreiz bija vienkāršāk vai binārāk, mēs mēģinām parādīt apstākļus, kuru dēļ viņi toreiz izšķīrās par tādu soli.

Caune: Nebija jau neviens, kas “izšķīrās par tādu soli”.

Vanags: Es domāju, ka bija gan, jo toreiz radās tas, kam mēs tagad pievēršam uzmanību tieši postinterneta laikā, kad mākslinieki pasaka, ka vienīgais, kas mākslas darbam ir, ir kapitāla vai sociālā statusa loma, ka viņi iziet ārā no galerijas, viņi iet iekšā ikdienas dzīvē, vai tie būtu Fluxus-isti, vai tā būtu kaut kāda ķermeņa māksla, vai kvīru māksla – viņi saka, ka viņi mainīs to ikdienu. Un šobrīd mēs redzam, ka viņu prakses ir pilnībā integrētas kaut kādos stulbos tīmbildinga vorkšopos un mārketinga rīkos – tur tas viss ir iekšā. Un, kad tas tiek ielikts atpakaļ galerijā, cilvēki saka, ka neko nesaprot, ka baigi laikmetīgā māksla. Un tas bija apzināts lēmums, ko veica, piemēram, konceptuālisti – izkāpt no komercgalerijām un būt pret muzeju institūcijām, vienkārši būt sociālajā vidē. Es domāju, ka Boisam, kad viņš runāja par sociālo plastiku, tā bija izšķiršanās – vai tu radi produktus, ko pārdod mākslas tirgū, vai tu strādā ar klaiņojošiem bērniem. 

Caune: Ir kritiķi, kas saka, ka postinterneta māksla tieši šādā veidā ir reakcionāra, ka tā ir aizbildinājums, lai dabūtu mākslu atpakaļ galerijās.

Gubenko: Un ir svarīgi atzīmēt, ka postinterneta mākslai nav obligāti jābūt piesaistei tīmeklim – tehniskā ziņā. Tā reflektē, apzinās interneta ietekmi, bet dara to ne tikai ar interneta sniegtajiem līdzekļiem. 

Vanags: Jā, un to netārtisti kritizēja kā kontrarevolucionāru...

Šmits: Netārtisti jau sākumā pret to tieši vērsās, deklarējot, ka netārts ir radīts tīklam un vienīgā vieta, kur to skatīties, ir tīkls, pie tam, vēlams, katram savā personīgajā datorā. Bet to var traktēt arī citādi – ja tu ieliec to darbu mākslas situācijā, tu tā panāc pretim skatītājam. Tas, ko pārmet agrīnajam netārtam, bija, ka ir ļoti šaurs loks – neviens par to nezina. Ja tam aiz muguras ir mākslas institūcija, kas skatītājam iedod visu kontekstu, rezultāts var būt cits, nekā redzot to pie sava datora. 

Caune: Bet varbūt kontekstu nesaprašana bez institūciju palīdzības ir izglītības trūkuma jautājums. Kam, jūsuprāt, būtu jāmainās LMA vai citu mākslas augstskolu tradicionālajās programmās, ņemot vērā postinterneta laikemta iezīmes?

Vanags: Pietiek jau apskatīties LMA mājaslapu, lai saprastu, kur mēs esam...

Garančs: Kad es 90. gados iestājos LMA glezniecības nodaļā, tā, iespējams, bija viena no visgrūtākajām un vienlaikus visstagnātiskākajām nodaļām... Varbūt tagad kaut kas ir uzlabojies, tomēr no visa iespējamā mākslas spektra viņi māca faktiski dažus mazus fragmentiņus. Ir ļoti liela norobežošanās starp nodaļām, un...

Šmits: Es tur strādāju un esmu par to domājis, es uzdodu katru gadu sev tos jautājumus, un man nav viennozīmīgas atbildes. Ja runājam par konkrētām tehniskām mākām, LMA katrā nodaļā tās iemāca pietiekoši labi.

Vanags: Pilnīgi nepiekrītu...

Caune: Paga, lai Raitis pabeidz...

Šmits: Bet vispārējā domāšanas līmenī es jūtu tādu diezgan lielu izolacionismu, kas varbūt ir simptomātiski sabiedrībai kopumā. Pirmās idejas, ko studetni parasti spļauj ārā, nerezonē ar pasaules situāciju, vai arī attiecībā uz to ir diezgan ilustratīvas. Šeit dzīvojot, rodas tāda atsvešinātības sajūta no pasaules. Visiem liekas, ka tur ir baigās ekoloģiskās problēmas un kas tik vēl ne, bet šeit tak viss ir baigi okej.

Caune: Tāpēc tu taisi RIXC-u?

Šmits: Nu nē, tas bija atsevišķs, diezgan spontāns stāsts 90. gados... Bet varbūt tā doma apakšā bija līdzīga. Skaidrs, ka bez tās diskusijas, ko mēs tur veicinām, es īsti nevarētu funkcionēt. Bet varbūt katrā mazā sabiedrībā ir tāds izolacionisms, ka tu centies saglabāt kaut kādu savu unikumu. 


Igors Gubenko

Gubenko: Jāapzinās, ka mēs to uzskatām par vērtību – gan sabiedrības, gan mākslas kontekstā – ka šī mūsu unikalitāte ir apdraudēta. No ārpuses, visādos veidos. Ja pašizolācijas tendences tiešām pastāv, šādā veidā var mēģināt tās skaidrot. Izolācija ir veids, kā glābt un noturēt kaut ko unikālu sevī.

Vanags: Bet tā ir vēstures nezināšana. Brīdī, kad saprotam, kā šī “unikalitāte” ģenealoģiski ir veidojusies, tad redzam, ka tur nekā tāda nav, ka viss tas mantojums ir veidojies starptautiskajos kontekstos, izteikti zem vācu kultūras un Krievijas dīvainās birokrātijas un haosa... 

Garančs: Atsevišķi pamati, ko iemāca LMA, ir noderīgi, piemēram, dažādas vizuālās valodas izpausmes, bet tas nesniedzas tālāk par pašiem pamatiem, par tīru amatniecības līmeni. Bet man šķiet, ka mūsdienu postindustriālajā situācijā ir noteiktas prasmes, kas jaunam māksliniekam jāzina, jāprot. Un to spektru LMA nenosedz. Piemēram, ir vajadzīgs kaut kāds pārskats par mūsdienu materiālu iespējām, ar ko mūsdienās vispār iespējams veikt mākslas darbu, uzklāt uz kaut kādas virsmas – sākot no krāsas, līdz pat dažādām projekcijām, lāzergriešanai, robotu veidotām tehnikām... Otra lieta – kaut kādi programēšanas pamati, lai vispār saprastu, kā strādāt ar informācijas sistēmām, organizēt savu datubāzi u.tml. Trešā lieta būtu sastrādāšanās, komunikācijas prasmes. 

Gubenko: Viss tas, ko tu nosauci, liecina, ka māksla kaut kādā mērā satuvinās ar pētniecību. Ienāk prasmes, komandas darba spēju nozīmība, viss tas, ko grūti paturēt spēkā šajā romantiskajā priekšstatā par akadēmiju kā ģēniju kalvi, kur ir individuālisms, kur ir spontānais radošums, kas nenāk no kaut kādām instrumentālām prasmēm vai kā tāda. Varbūt tas ir tas, kas traucē. 

Vanags: Es ļoti labi to redzu, strādājot, teiksim, kā kurators ar latviešu māksliniekiem. Viņš ierodas izstāžu zālē, paprasa, kur ir tie viņa kvadrātmetri, un tad viņu vispār neinteresē, kas viņam ir blakus. Viņam neinteresē blakus cilvēks. Kad sanāk runāt par to, kā padarīt Latvijas mākslu atpazīstamāku pasaulē, es allaž norādu, ka vietējie mākslinieki gaida, ka viņi tiks atklāti. Viņiem liekas, ka viņi ir kaut kas īpašs. Ka te ir ārkārtīgi interesantas, specifiskas parādības, ko atklāt. Un, kad viņiem pajautā, ko tu esi atklājis pēdējā laika horvātu mākslā, vai kas šobrīd notiek Polijā, vai Moldovā – nulle intereses. Tas ir tas, kas mani šokē un kāpēc es vispār domāju, ka Mākslas akadēmiju vajadzētu slēgt un tie pāris studenti, kas to tiešām vēlas, lai brauc studēt kaut kur citur.  Tas, ko tu minēji par to sastrādāšanos – tu nevari sastrādāties, ja tev nav intereses par to otru cilvēku, vai citiem reģioniem. Protams, nedrīkst salīdzināt Latviju ar Igauniju, bet interesanti, ka turienes mākslinieki spēj – un tas ir Tartu semiotiķu skolas iespaids – analizēt savus darbus zīmju kontekstos, metatekstu kontekstos, viņi saprot, ka viņi nav izņēmums, ka viņi kaut kur ieguļas un caur viņiem kaut kas arī strādā un notiek. Latvijas mākslinieks to, pirmkārt, neaptver, otrkārt, viņam nav valodas prasmes, kas varētu būt vēl viena prasme pie tām, ko tu nosauci – lietot valodu, lai reflektētu vai runātu. Kad es skatos reportāžas no viņu Kēlera balvas, kas ir turienes analogs Purvīša balvai, tur ir ārkārtīgi skaisti... Es skatījos to izstādes video... Proti, pie mums ir tā, ka tos māksliniekus intervē un tad viņi stāsta par saviem darbiem, bet tur viņi stāsta par citiem māksliniekiem, ne sevi. Un viņi spēj analizēt un iedziļināties citu mākslinieku darbos. Un, lasot LMA maģistrantu rakstu darbus, man ir kauns, kādas ir teikumu konstrukcijas, kā izskatās rindkopas... Viss Zariņu-Naumova mantojums ar savu antiintelektuālismu ir novedis līdz kliņķim šo mācību iestādi. Absolūti. Ko dod tas, ka studentiem iemāca gleznošanas pamattehnikas, ja visās galerijās tagad skandina “painting as a medium”? Ko nozīmē glezniecība kā medijs mūsu laikmetā? Ko nozīmē fotogrāfija, kad ik dienas Instagramā tiek augšuplādēti bilžu miljoni? Ko šādā situācijā tev tagad vēl nozīmē kaut ko fotografēt, izprintēt un likt mākslas skatē? Tev ir jāuzdod šie jautājumi un jādod atbildes.

Šmits: Tas varbūt atbild uz jautājumu, kāpēc mēs radījām RIXC – vai pirms tam Elab. Es domāju, ka Latvijas situācija nav unikāla – ir kopējais mākslas sistēmas pieprasījums pēc tā paša ģēnija vai pēc zināmiem, atstrādātiem stāstiem. Šobrīd tas ir savijies ar mākslas tirgu – kas, lielāks vai mazāks, bet pastāv arī Latvijā – ar finansējumu aiz tā, un tas daudz ko maina šajos spēles noteikumos. Bet tik un tā pastāv pieprasījums pēc šī ģeniālā produkta līmeņa, ko tad var kā zīmolu... Jo tas ir vienkārši. Mākslas investori var ieguldīt tajā, jo viņi uz to skatās pavisam savādāk – viņi skatās, kur ir un nav vērts ieguldīt. Tas, savukārt, automātiski pieprasa vārdu, jo nevar investēt kaut kādā grupā vai horizontālā, bezgalīgā struktūrā. Tas nav iespējams – ko tu tur mārketēsi? Manuprāt, tas nav tikai Latvijā. Piemēram, ASV, kur es nesen trīs mēnešus padzīvoju, ir tieši tāda pati diskusija saistībā ar mākslas sistēmu. 

Vanags: Es pilnībā nepiekrītu. Tā ir ilūzija. Jā, mākslas tirgus ir viens no ietekmes faktoriem, bet, lai pats tirgus eksistētu, galerijām ir tajā jāpiedalās, tām gadā jāapmeklē trīs līdz pieci art fairs. Dalība vienā normālā art fair galerijai izmaksā kādus 100 tūkstošus. Lai to dabūtu gatavu, galerija var atļauties strādāt tikai ar A- līmeņa māksliniekiem, B- līmenis tai neder. Un cik, tavuprāt, šādu mākslinieku ir daudz? Vienlaikus pasaulē ir simtiem un tūkstošiem mākslas skolu, kas ik gadu izspļauj milzīgus barus jaunu mākslinieku, kuriem ir sazombētas smadzenes, ka viņi būs šie te A- šķiras mākslinieki. Es uzskatu, ka no mākslas tirgus reāli uzvārās vienīgi mākslas izglītības institūcijas. Amerikā studenti maksā nežēlīgas naudas, lai tiktu mākslas akadēmijās, un pēc tam ir bezdarbnieki un dzīvo uz voučeriem, savukārt Latvijā, piemēram, tāds Naumovs saņem nenormālu rektora algu, zombē jaunavas no labām ģimenēm, kas iet studēt mākslu, un atdeve ir – nulle. 

Caune: Zombēja – pagātnes formā.

Vanags: Jā, jā. Un mēs nerunājam par to, ka vienīgie reālie ieguvēji no LMA ir tā mazmazītiņā elite, kas izgājusi starptautiskā apritē. Un arī viņi lielākoties studējuši kaut kur citur.

Šmits: Tu tomēr ļoti melnbaltu to situāciju krāso. Tur ir daudz vairāk gradāciju pa vidu...

Caune: Tomēr, ja kaut daļa no tevis teiktā ir patiesība, Kaspar, pie tā līdzvainīgi ir arī publiskie intelektuāļi, kas kaut kādu iemeslu dēļ nespēj uz šo situāciju norādīt un par to runāt.

Gubenko: Žurnālā Punctum pirms neilga laika kolēģe Laura Brokāne izveidoja rakstu sēriju ar nosaukumu “Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā”. Tur pamatā paši mākslinieki – un arī nedaudz kritiķi un kuratori – tika aicināti formulēt savus apsvērumus par savas darbības teorētiskajiem aspektiem. Tas varbūt uz lielo mākslas institūciju fona ir margināls piemērs, tomēr tas ir gadījums, kad mākslinieki tikuši aicināti reflektēt par savu darbību, un, manuprāt, tas bija gana veiksmīgi.

Vanags: Un zini, kas mani šokē, ieejot Punctum – tāpat arī Arterritory? Ka ne pie viena raksta nav komentāru. Pilnīga nulle. Tas vienkārši nozīmē, ka autori nav ieinteresēti komentēt, izteikties, iesaistīties diskusijā. Visi šie vietējie portāli rakstus dabū, paši uzmācoties autoriem un lūdzoties kaut ko uzrakstīt. Cik bieži jūs saņemat vēstuli no tāda vai tāda autora, kur šis izrāda pašiniciatīvu, ka, lūk, es vēlos publicēties par šo tēmu? Tāpēc arī nav nekādas publisko intelektuāļu kultūras, kas par tādām lietām sarunātos. Neviens nenāk pie tevis ar lapiņu, kā to darīja 70. gadu kinētiķi vai Ojārs Ābols, kas raksta, lasa, pasvītro, strīdas, runā. 

Gubenko: Un publicē manifestus, starp citu! Kur ir mūsu mākslinieku manifesti?

Caune: Bet postinterneta jēdziens attiecas ne tikai uz mākslu, bet arī uz tās kritiku. Vai Latvijā ir kritiķi un mākslas apskatnieki, kas adekvāti izprot šo jēdzienu un spēj pienācīgi reaģēt uz postinterneta mākslas izpausmēm?

Garančs: Es domāju, ka ne. Ir cienījamas personas un kritiķi, bet neviena, kas uz to specializētos.

Šmits: Tā gan. Es domāju, ka gan Kaspars, gan, piemēram, Vilnis Vējš kopumā ir spējīgi paust kompetentu, artikulētu viedokli, bet, zinot, kādi ir... Es tiešām regulāri braukāju pa šiem festivāliem un esmu saticis dažādus cilvēkus. Piemēram, Igaunijā ir tāds cilvēks kā Raivo Kelomēss (Raivo Kelomees), kurš pats ir bijis videomākslinieks un kā kritiķis un kā pasniedzējs ļoti labi izprot lauku. Mums tādu personu nav. Bet nu, mazām valstīm, protams, ir tāda problēma.

Vanags: Bet vai tas nav akmens jūsu dārziņā? Jūs, kas savā ziņa bijāt tīkla mākslas pionieri un daļa no tā spēcīgākā netvorka, visi jūsu izdevumi, Acoustic Space žurnāls, visas grāmatas un pasākumi... Kā tas var būt, ka pēc tā visa Latvijā nav neviens teorētiķis, kas spētu analizēt šo situāciju? Tas viss ir bijis tukšgaitā?

Šmits: Man nav atbildes uz šo jautājumu. Tieši nesen satiku Raivo Kelomēsu vienā konferencē Austrijā, un viņš izteica mums komplimentu, ka, par spīti visam, esam spējuši šos divdesmit gadus saglabāt milzīgu entuziasmu. (Visi smejas.) Bet es nezinu. Pats esmu vēl pirms desmit gadiem mūsu lokam šo jautājumu uzdevis, un nu es to vairs neuzdodu.

Caune: (Igoram Gubenko.) Tas ir arī akmens jūsu dārziņā. 

Gubenko: Nu, varu izvirzīt Kārli Vērpi... Kāpēc ne.


Jānis Garančs

Garančs: Vērpem ir potenciāls, tomēr viņa galvenās intereses ar to īsti nepārklājas. Bet es arī īsti negribētu viņam to pārmest – mums vienkārši ir maz cilvēku. Es teiktu, ka intelektuāli Latvija ir visnīkulīgākā valsts Eiropā. Te ir viena tāda shēma (Zīmē uz salvetes.), ko es pats bieži izmantoju, runājot par mākslu un biznesu... To izdomāja tāds amerikāņu mākslinieks un zinātnieks Ričards Goldšteins, nu jau miris... Viņš runāja par to, ka māksla un zinātne, tāpat arī dizains un inženierija, kurus visus kaut kādā veidā var ielikt vienā kartē... Mākslu un zinātni parasti atbalsta patrons un peers – atbalstītāji un savstarpējie kolēģi. Tās spēj sevi uzturēt, kad ir izveidojusies kaut kāda kritiskā masa, kas sevi pati uztur, uzdod cits citam kritiskus jautājumus un cits citu izaicina. Savukārt dizainu un inženieriju pārsvarā apmaksā un arī stutē klienti un lietotāji. Bet var veidot apvienojumus – teiksim, visi Japānas 60. un 70. gadu sasniegumi notika lielā mērā tāpēc, ka viņi salika kopā māksliniekus ar inženieriem. Viņiem tipiski komandā bija pieci seši inženieri un viens mākslinieks. Ne divi – lai neplēšas. Mums Latvijā, lai tā attīstītos, ir vairākas lielas bīstamības – pirmkārt, mums tā kritiskā vide ir šausmīgi maza, un universitātēm trūkst naudas, lai pietiekoši bieži sūtītu uz starptautiskām konferencēm pat tos, kam ir kompeence un valodu zināšanas. Mums ir vāja mediju situācija – visi lielie interneta portāli vairāk dezinformē, nevis informē. Un tas ir tāpēc, ka viņu biznesa modelis darbojas uz kliksķiem – viņiem jārāda tās sūda reklāmas, lai vispār spētu eksistēt. Tas ir pilnīgi ačgārni. Nemaz nerunājot par mūsu ekonomisko struktūru vai likumdošanu... Tā absolūti neveicina mūsu sociālo kapitālu. Mums ir ļoti liela nacionālā un sociālā noslāņotība – ir milzīgas etniskās un ekonomiskās atšķirībās balstītas grupas, kas vispār nesatiekas. Tās ir milzīgas problēmas, par ko jādomā, bet par ko vispār netiek domāts. Tāpat pietrūkst izpratnes, ka ir jomas, kam vajadzīgs atbalsts – pastāv princips, ka “šai jomai naudu nedosim, jo tā neuzrāda rezultātus”. Bet bieži vien neuzrāda rezultātus tieši tāpēc, ka pietrūkst naudas.


Paraksts: Shēma, ko Jānis Garančs sarunas gaitā uzzīmēja uz salvetes. 

Vanags: Vēl viens veids, kā mazas nācijas var labi pastāvēt, ir savstarpējā horizontālā palīdzība. Piemēram, Islande – kā viņi cits citu velk! Bjorka savās tūrēs velk līdzi islandiešu videomāksliniekus. Mums šādu tendenču nav. Mēs jūsmojam par mūsu operas solomāksliniekiem. Bet vai, piemēram, tava māsa, Jāni, piesaista tērpu māksliniekus no Latvijas? Ir milzumdaudz šādu iespēju, bet tās netiek izmantotas.

Garančs: Protams, iespējas ir. Bet runa ir par to, cik gudrs un adaptēties spējīgs ir šis kods, kas mūs satur kopā. Un šībrīža sociālās institūcijas un likumdošana galīgi neveicina šī koda izaugsmi.

Vanags: Par Vērpi runājot, interesanti pieminēt, ka viņa lielākā kaisle ir attēla loma mūsdienu informācijas apritē un arī mākslā... Tas ir kaut kas būtisks, par ko vajadzētu runāt vairāk. Jautājums – kas mūsdienās vispār vēl ir attēls? Ja mēs paskatāmies, ar kādu kaisli LMA studenti metas iekšā “Jarmarkā”, kur viņi var vienkārši grūst tirgū attēlus... Bet attēls ir tas mazākais no produktiem, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Mums ir vajadzīga attiecību vide, ekoloģisko problēmu risināšana, alternatīvi ekoloģiskie modeļi, mums jādomā par medijiem un viņu pērkamību... Tik daudz lietu, kur māksla varētu dot savu ieguldījumu... Bet mēs joprojām visā tajā izglītības sistēmā esam ļoti tendēti uz attēlu. Mūsu jaunie mākslinieki redzi kā tādu uztver tikai kā fizioloģisku spēju, nevis kā kultūras produktu. Nav pat runa par to, ka mēs neapjēgtu visas Jāņa nosauktās problēmas un nedomātu par gaidāmo saplūsmi ar mākslīgo intelektu – mums pietrūkst pat izpratnes par elementārām postmodernisma idejām par mums kā sociāliem konstruktiem.

Šmits: Bet nu tev pašam tad jānāk uz mākslas akadēmiju lasīt lekcijas! Vai tu vari kritizēt, ja tu pats nedod tajā nekādu ieguldījumu? 

Vanags: Varu gan. Teātra kritiķim nav jābūt režisoram. 

Šmits: Manuprāt, šajā gadījumā tā ir noliedzošā kritika, kas neko daudz nedod. 

Vanags: Lai nu kā, bet mēs joprojām visā tajā izglītības sistēmā esam ļoti tendēti uz attēlu. Un tāpēc arī neviens nesaprot RIXC un to, ko jūs darat – jo jūs neproducējat attēlus.

Šmits: Un nesapratīs arī, jo jaunā post- situācija jau atkal producē attēlus. Bet man liekas, ka tas nav pašmērķīgi – attēls attēla pēc. Attēls tomēr ir pirmais, kas uzrunā – manuprāt, tas mums tā galvā ir iekārtots. Mēs sākumā ļoti daudz strādājām ar skaņu, un skaņa salīdzinājumā ar attēlu ir ļoti grūta kā izteiksmes līdzeklis. 

Gubenko: Skaņa nav reprezentatīva, tā ir reprezentējoša.

Vanags: Bet tas, manuprāt, ir postinterneta krutums, ka no vienas puses – jā, ir šis vizuālās kultūras aspekts, ir attēls, ekrāns, interfeiss, bet no otras puses, par ko ir postinterneta māksla – par to, kas ir aiz tā attēla. Kā šis interfeiss sazobējas ar ekonomiskajiem, sociālajiem, tehnoloģiskajiem, ekoloģiskajiem aspektiem?

Šmits: Nu, tas ir arī tas, par ko mēs 90. gados mēģinājām runāt...

Gubenko: Es varbūt gribu nedaudz iebilst par šaura profila speciālistiem un to neesamību. Esmu pieradis saprotoši izturēties pret faktu, ka Latvijā daudzos jautājumos šaura profila speciālistu vienkārši nav. Un kādam citam, kas ar šo konkrēto jomu saistīts varbūt tikai pastarpināti, ir jāpilda šī funkcija. Katram no mums savā praksē to ir nācies darīt. Es arī, piedaloties šajā diskusijā, neuzņemos tur nekādu teorētisko autoritāti par postinterneta jautājumiem, es vienkārši uzskatu, ka tas ir labs iegansts veidot šādu brīvu sarunu. Bet vienlaikus man gribas jautāt: vai postinterneta jēdziens tiešām ir tik nozīmīgs, ka tas būtu pelnījis, ka par to kāds cilvēks pie mums Latvijā atbild? 

Caune: Nav jau teikts, ka kādam par to konkrēti jāatbild, bet varbūt būtu labi, ja saistīto sfēru piederīgie par to zinātu. 

Gubenko: Bet man šķiet diezgan acīmredzami, ka tas ir pārejošs koncepts. Ir ļoti daudz saistītu konceptu – tas pats “digitālais”, kas vienā aspektā varbūt ir plašāk par postinternetu, citā aspektā varbūt šaurāk... Ir taču vēl “posthumānisms” un “transhumānisms”, jo sevišķi otrais – šī ideoloģija, kura vērsta uz cilvēka tehnoloģisku paplašināšanu... Un mēs saprotam, ka ne tikai postinternets, bet internets kā tāds šajā trajektorijā ir tikai viens posms. Šobrīd varbūt mums tas šķiet relevanti – runāt par postinternetu un internetu, tāpat kā pirms simts vai cik tur gadiem cilvēkiem likās aktuāli runāt par dzelzceļa faktoru, teiksim, loģistikā un ekonomikā. Bet mūsdienās mēs dzelzceļu vairs neuzskatām par kaut kādu esenciālu faktoru – tāpat kā, piemēram, kinematogrāfu, kura iespaids uz kultūru pēdējā gadsimta laikā ir bijis patiesi milzīgs. Bet mēs to vairs neuzskatām par kaut ko, kas mūs definē. Arī “internets” pēc zināma laika varbūt būs tikai novecojis apzīmējums kaut kam, kas būs pieņēmis pavisam citas formas. Varbūt “tīklojuma” koncepts, pie kā mēs sākumā pakavējāmies, ir krietni daudzsološāks. Internets ir tikai viena no tīklojuma manifestācijām, kas ir tehniski nosacīta un savam laikam piederoša. Varbūt pēc gadiem desmit, kad mākslīgais intelekts arvien vairāk saplūdīs ar dabisko, mums būs darīšana ar pavisam citām tīklojuma formām. 

Garančs: Un tas jau notiek. Ja šībrīža tendences nemainīsies, drīz mēs jau paši savām acīm vairs nevarēsim ticēt. Un, ja nekas būtiski nemainīsies, man diemžēl grūti neparedzēt, ka cilvēku un mākslīgā intelekta arvien ciešākā saplūšana nenovedīs pie vēl lielākas sabiedrības noslāņošanās. Tie, kas to varēs atļauties, kļūs par bez maz vai jaunu rasi, kamēr pārējie dzīvos vēl lielākā apspiestībā. 

Gubenko: No šādas perspektīvas man interneta vai postinterneta izbīdīšana priekšplānā nemaz nešķiet tik relevanta. 

Caune: Jā, varbūt mūsu fascinācija ar to ir līdzīga savulaik futūristu fascinācijai ar lidmašīnām un smago industriju. Mums laikam laiks beigt. Vai ir kāds svarīgs jautājums, kam nepieskārāmies?

Gubenko: Pirms sarunas tu man teici, ka jāadresē sieviešu trūkums pie šī galda. Tas nenotika.

Caune: Jā, nu... Tas nav speciāli, tā tiešām ir sagadīšanās – tika aicinātas vairākas sievietes, bet to vai citu iemeslu dēļ neviena netika. Bet varbūt tas ir simptomātiski? IT jomā dzimumu proporcija, protams ir izpelnījusies daudz kritikas. Vai jums šķiet, ka, runājot par vietu, kultūru, pilsētu vai jomu, ko jūs pārstāvat, tā ir kaut kāda strukturāla, simptomātiska iezīme, ka pie šī galdiņa nebija sieviešu?

Šmits: Tas nav netipiski, bet nav arī pārāk izteikti. Bet nu skaidrs, ka šajā gadījumā tā bija sagadīšanās.

Vanags: Man tā šajā gadījumā šķiet pilnīga mistika. Mani tieši uztrauc tas, cik nomācoši monotons ir sieviešu īpatsvars Latvijas mākslas infrastruktūrā. 

Šmits: Bet tas ir saistīts arī ar ekonomisko situāciju, jo tā ir viena no vissliktāk apmaksātākajām jomām. 

Garančs: Varbūt tas sākas jau studiju laikos, jo gan Mākslas, gan Kultūras akadēmijā ir daudz vairāk sieviešu. 

Vanags: Jā, čaļi iet studēt to, kur viņi, kā viņiem iestāstīts, varēs sapelnīt piķi.

Garančs: Vispār jau sievietes Latvijā ir, tā teikt, diezgan “ar krampi” un tikušas daudzos amatos, kas tipiski ir “vīriešu” amati. 

Gubenko: Arī Latvijas filozofijā tā noteikti nav strukturāla iezīme. Bet tagad, atvainojiet, man tiešām jāskrien.

Caune: Jā, jā, mums visiem laiks doties. Liels paldies jums, ka piekritāt piedalīties šajā, kā Igors teica, “brīvajā sarunā”. Ir laiks. Priekā!

Pateicamies Vīna Studijai par atbalstu