Paulas Lūses ilustrācija

Aptauja: Venēcijas biennāles un Kaseles documenta statuss 2017. gada aktuālo mākslas procesu atklāšanā 0

Arterritory.com
28/12/2017

2017. bija gads, kad teju vienlaikus norisinājās divi no svarīgākajiem pasaules mākslas notikumiem – no 13. maija līdz 26. novembrim Venēcijā bija apskatāma 57. mākslas biennāle, savukārt no 8. aprīļa līdz 17. septembrim jau četrpadsmito reizi – documenta, kas šoreiz bija atklāta gan Kaselē, gan Atēnās. Abu notikumu apmeklētāju viedoklis jau labu laiku dalās kaislīgos aizstāvjos un nepielūdzamos pretiniekos. Tādēļ aptaujas dalībniekiem - ar mākslu saistītiem profesionāļiem vaicājām, vai 2017. gads apliecināja, ka abi šie notikumi joprojām saglabā savu statusu kā mākslas kalendāra ietekmīgākie atskaites punkti, kas atklāj aktuālos procesus?

Kristians Ērentrauts, galerijas EIGEN + ART (Leipciga/Berlīne) vecākais direktors

Jā, tās saglabā statusu un darbojas kā svarīgs punkts, kur satiekas cilvēki no visas pasaules. Protams, šajās izstādēs vienmēr būs darbi, kas jums nozīmēs vairāk nekā citi, taču svarīgi ir tiešais kontakts ar māksliniekiem, darbiem, kuratoriem, autoriem un mūsu kolēģiem, atvērtība un svētku atmosfēra, kas ļauj raisīties diskusijām par ekspozīcijām, konceptiem un kuratoru skatījumu.


Anne Imhofa. Angst II. 2016. Džošs Džonsons un Elīza Duglasa performancē Nacionālajā galerijā Hamburger Bahnhof Berlīnē, 2016. © Foto: Nadine Fraczkowski. Mākslinieces, Galerie Buchholz un Isabella Bortolozzi Galerie īpašums

Kristians Ringness, mākslas kolekcionārs

Abi notikumi ir spēcīgi un svarīgi. Taču tie pārstāv divus ļoti atšķirīgus žanrus, un kvalitāte lielākoties ir neviendabīga – iespējams, ka šo pasākumu visbūtiskākā loma skatāma plašāka diskursa nozīmē. Protams, vienmēr ir darbi/instalācijas, kas izceļas kā, piemēram, Annas Imhofas izcilā performance “Fausts” Vācijas paviljonā šī gada Venēcijas biennālē. Viņa patiesi bija pelnījusi Zelta lauvu. Vēl es šogad gribētu pieminēt ļoti spēcīgi kūrēto Stambulas biennāli – Elmgrēna un Dragseta “Labais kaimiņš” kļuva par būtisku mūsdienu pasaules komentāru.

Marks Gisborns, mākslas vēsturnieks, kritiķis un kurators 

Venēcija man liekas savā ziņa viduvējs pasākums, kas varbūt nedaudz par daudz akcentē amatniecisko meistarību, bet nepietiekami – skatījumu uz šībrīža kultūras un politisko komplicētību. Savukārt documenta abas norises vietas šķita politiski pielāgotas, bet pati izstāde bija vizuāli neinteresanta. Kamēr tā uzsvēra visu mūslaiku Eiropas fragmentācijas un Citādā pieņemšanas problemātiku, skatītājs tā arī nekad nesajuta, kāds īsti ir tā visa nolūks un mērķis. Tā bija indeksāla, bet nebija patstāvīga, diagnostiska, taču nepievērsa uzmanību uzlabojošām prognozēm. Šajā ziņā tai trūka nākotnes vīzijas un tā šķita diezgan lielā mērā pašapmierināta attiecībā uz saviem mērķiem un to realizāciju. Un viduvējas kvalitātes modernās un laikmetīgās grieķu mākslas kolekcijas eksponēšana Kaseles Friderikānuma muzejā nekalpoja nekādam īsti mākslinieciskam mērķim, ja vien tas nebija kādas slēptas personiskā nepotisma formas piepildījums.

Mihaels Klārs, mākslas kolekcionārs

Noteikti, jā!


Nathaniel Mellors 
un Erkka Nissinen ekspozīcija The Aalto Natives Somijas paviljonā. Foto: Agnija Grigule

Hedviga Fiena, Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta dibinātāja un vadītāja

Domāju, ka abi šie meganotikumi joprojām ir ļoti vērtīgi, lai arī ne vienmēr tas, ko tie katrā konkrētā brīdī rāda, ir ļoti populārs. Daļa no documenta 14 darbiem bija aizraujoši un iedvesmojoši, taču daudziem jautājumiem trūka viengabalainības un starpniecības, kā arī skaidrības. Venēcijas biennālē šogad bija daži patiešām perfekti paviljoni – somu, amerikāņu, franču un vācu –, kuru dēļ bija vērts turp aizbraukt. Izcila bija arī Fondazione Prada ekspozīcija.


Skats no izstādes "The Boat is Leaking. The Captain Lied". Mākslinieku un Fondazione Prada īpašums. Foto: Delfino Sisto Legnani un Marco Cappelletti

Marija Aruso, kuratore, Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktore

Es piekrītu biennāļu paguruma konceptam un kritiski attiecos pret megalomāniju un pārprodukciju mūslaiku mākslas pasaulē, taču gan Venēcijai, gan documenta joprojām ir stingras pozīcijas laukuma centrā, jo tās piesaista milzīgu auditoriju un eksponē pamatīgas tēmas.

Šīgada Venēcija mani īpaši neaizrāva, bet documenta piedāvāja tēmas, par kurām diskutēt, strīdēties vai kurās iedziļināties.

Documenta, piemēram, pieļaujot izstādes veidošanā ilgu un kārtīgu izpētes laiku un budžetu, ir diezgan rets gadījums šajā mākslas pasaulē, kas balstās ražošanas sasteigšanā. To vajadzētu novērtēt un uzreiz nepārvērst tirgus precē. Vienīgais līdzīgais piemērs, ko varu iedomāties, ir Bergenas asambleja, kur es arī piedzīvoju padziļinātas domas klātbūtni. 


Partenons no grāmatām. Argentīniešu mākslinieces Martas Minuhinas projekts Kaseles documenta 14

Viktors Miziano, kurators

Documenta – tā nav tikai lielākā un reprezentablākā laikmetīgās mākslas izstāde, bet ir arī izstāde, kas ar katru savu laidienu uzdod jautājumu, kas ir reprezentācija. Citiem vārdiem sakot, documenta ir refleksīvs projekts, kas pieņem, ka jaunajai mākslai, kas radusies kā atbilde uz jaunām sabiedriskajām un kultūras problēmām, pienākas jauni, tai adekvāti izstādīšanas modeļi. Kas attiecas uz pēdējo documenta, tad tai var pārmest nepietiekošu pārstāvniecību (pārāk maz tur bija mākslinieku-zvaigžņu, kā arī bija ignorēti daudzi nozīmīgākie mākslas tapšanas reģioni), skaidra ekspozicionālā naratīva un programmatiskas tematizācijas trūkumu, robežu saplūdināšanu starp māksliniecisko un antropoloģisko materiālu, kā arī daudz ko citu. Taču šie pārmetumi nav īpaši pamatoti, jo būtībā nāk no kuratoru koncepcijas un sakņojas autoru oriģinālajā eksponēšanās taktikā. Un, lai pietuvinātu atbildi jūsu jautājumam, šī taktika man likās ārkārtīgi simptomātiska, tās analīze noved pie interesantiem secinājumiem un pārdomām, tāpēc var teikt, ka savu misiju documenta ir pilnībā izpildījusi.

Kas attiecas un Venēcijas biennāli, tad spriedums, ka šogad galvenā kuratora izstāde bija neveiksme, ir pietiekoši vispārpieņemts. Taču tas nebūt nenozīmē, ka biennāle zaudējusi savu nozīmi. Tā vienalga ir un paliek ārkārtīgi komplekss un mēroga ziņā bezprecedenta notikums. Pat galvenā projekta neveiksmes, kas turklāt ir tikai daļa no milzīga visdažādāko notikumu sakopojuma, nevar apdraudēt biennāles kā veseluma nozīmi. Tieši pretēji, izprovocējot vētrainu kritiku, tā no jauna piesaistīja sev vispārēju uzmanību un apliecināja, ka būtībā ir kulta notikums.  


Foto: Agnija Grigule

Valentīns Klimašausks, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktors

Es šogad neapmeklēju Venēcijas biennāli, taču domāju, ka gan Venēcijas biennāle, gan documenta ir un būs ļoti svarīgi notikumi, jo tie vieno, izkustina, šķeļ, uzdod jautājumus, dod cerības, izgāžas, tie ir nacionāli un transnacionāli, vizionāri, bet dekadenti, šizofrēniski, bet arī normāli, ekstravaganti, bet garlaicīgi; tie kalpo kā hiperobjekti – pat neviens kurators nav izlasījis visu un piedalījies visā, ko ir kūrējis vai rediģējis. Šie notikumi ir kļuvuši nepilnīgi, taču tie arī diktē ritmu, un mākslas pasaule to nevēlas zaudēt. Tie vēlas būt vēl lielāki, straujāki, norisināties nanosekunžu ritmā, ko radījis mākslīgais intelekts, tie vēlas turpināties gadiem, aizņemt aizvien vairāk telpas un iegūt lielākus budžetus. “Mūs nepārsteidz”.

Olga Temnikova, galerijas Temnikova & Kasela līdzīpašniece un vadītāja

Tā kā mani mākslas baudītājas ieradumi bija mazliet iestagnējuši, apmeklēju gan documenta Kaselē, gan Venēciju, gan Minsteres Skulptūru projektu. Venēcija visu šarmu manās acīs ir zaudējusi, tāpēc turp aizbraucu jau nesezonā, galvenokārt, lai redzētu ekspozīciju Fondazione Prada, un tas noteikti bija tā vērts, īpaši jau tāpēc, ka mani iemīļotākie restorāni nebija pārbāzti. Documenta izstādei veltīju piecas dienas, un tā kļuva pilnīgi saprotama. Neskatoties uz to, ka vietējie birokrāti šo megaizstādi mēģina padarīt par naudas mašīnu un ka piecu gadu ilgais sagatavošanas periods un labas kuratora komandas izvēle joprojām strādā, žēl, ka tik maz ir to cilvēku, kas ierodas apskatīt izstādi uz vairāk nekā divām dienām…


Skats no Irinas Korinas (Krievija) darba "Labie nodomi" Venēcijas biennāles izstādē Viva Arte Viva, 2017 © Irina Korina, courtesy Garage Museum of Contemporary Art

Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore

Jā, protams, man liekas, ka gan documenta, gan Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāle joprojām ir būtiskākās izstādes pasaulē.

Venēcijas biennāle mani vienmēr satriec tieši ar daudznacionālo izteikumu kopumu, tā tīri statistiski ļauj saprast, kas notiek pasaulē. Jā, un kuratores Kristīnes Maselas galvenā biennāles izstāde Viva Arte Viva ar mākslinieka-burvja un darbnīcas kā visuma centra tēmu man šķita ļoti interesanta kā alternatīva tik bieži sastopamajai virspusējajai politiskajai konjunktūrai. Par tās aktualitāti es spriežu kaut vai pēc krievu mākslinieku izvēles – gan Irina Korina, gan Tausa Mahačeva nenoliedzami ir krievu laikmetīgās mākslas zvaigznes.


Ādams Šimčiks uzstājas documenta 14 preses konferencē Kaselē. Foto: Arterritory.com

Kas attiecas uz documenta, tad varu teikt, ka ļoti cienu kuratora Adama Šimčika drosmi, daļu izstādes pārceļot uz Grieķiju un izvirzot tādu provokatīvu devīzi kā “Mācīties no Atēnām”. Izrādījās, ka aiz viņa stāv ne vien mūslaiku politiskā aktualitāte, bet arī milzīga Eiropas kultūras tradīcija, kas katrā jaunā etapā atgriežas pie savām antīkajām saknēm, pilnīgā cilvēka un demokrātiskas sabiedrības ideāliem, un, kā parādīja documenta, šī tradīcija un labie nodomi bieži noved pamatīgā ellē. 

Ivars Grāvlejs

Neesmu tur bijis. Laikam ignorēju Venēcijas biennāli un Kaseles documenta.


Roī Rozens, “Putekļu kanāls”, 2016, video, Palais Bellevue, Kassel, documenta 14, Foto: © Daniel Wimmer

Helēna Demakova

Protams, ka šīs milzu izstādes ir visietekmīgākās pasaulē. Parasti tās kritizē tie, kas tur uzturas kādas divas dienas un arī no tām visu laiku nevelta mākslas apskatei. Venēcijai vajag vismaz nedēļu, bet Kaselē vismaz trīs, četras pilnas dienas. Šos notikumus pavada daudzas paralēlās izstādes gan Venēcijā, gan Kaseles gadījumā – citviet Vācijā. Šoreiz īpaši spilgti atklājās kuratoru diktāts, taču tā ir pārejoša parādība. Venēcijā mani aizkustināja tas, ka kuratore Itālijas paviljona rotondā, tātad ieejas daļā, bija novietojusi Mladena Stiļinoviča konceptuālo darbu. Savukārt Kaselē Izraēlas mākslinieka Roī Rozena video Dust Channel bija viens no interesantākajiem darbiem, lai arī bija stundu jāstāv rindā, lai to apskatītu. Vienmēr ir kaut kas labs, ne tikai kādas vispārējas tendences.

Vents Vīnbergs

Nu, nez. Šķiet, ka Rīgas mākslas mīļotājiem tie vienkārši ir tuvākie un pieejamākie no lielajiem pasākumiem. No tā arī viss ietekmīgums. Turklāt gandrīz visi no abām izstādēm atbraukušie draugi un paziņas šogad izklausījās tādi kā vīlušies. Tātad arī viņiem aktuālie procesi notiek kaut kur citur. Tur, kur visus vēl nelaiž, vai par ko visiem vēl nav jāzina.


Foto: Agnija Grigule

Ivars Drulle

Ar šiem pasākumiem ir līdzīgi kā ar Chanel modes skatēm. Var patikt vai nepatikt, skates var šķist izkurtējušas vai nesniedz gaidīto wow!, bet aprindās par to runā visi un daudz. 

Abi pasākumi ir lielisks temats, kā uzsākt sarunu ar nepazīstamiem ārzemniekiem mākslai veltītos pasākumos. Katram būs sakrājies sakāmais.

Laima Slava

Tieši šis bija pirmais gads, kopš Latvija piedalās Venēcijas biennālē, kad turp neizdevās nokļūt. Šādus pasākumus apmeklēt – šobrīd tas vairāk jau ir rituāls. Spilgtas kuratora personības un ideju trūkums, kas aizstāts ar politkorektumu, šķiet raksturo pēdējo gadu lielos mākslas forumus.

Māris Vītols

Venēcijas biennāle, manuprāt, šogad piedāvāja īpaši spēcīgu nacionālo paviljonu reprezentāciju un izcilus paralēlās programmas notikumus, kuru vidū noteikti jāizceļ lieliskās izstādes Palazzo Fortuny un Fondazione Prada. Zināmu vilšanos sagādāja dažādu finansiālu skandālu pavadītās documenta 14 izstādes Atēnās un Kaselē. Poļu kuratora Adama Šimčika vadītā komanda piedāvāja ļoti nelielu skaitu speciāli šīm izstādēm radītu jaundarbu, bet savu aktuālo procesu redzējumu galvenokārt balstīja darbā ar arhīviem. Neveiksmīgie mēģinājumi aptvert pēc iespējas plašāku politisko tēmu loku noveda pie tā, ka izstādēm pietrūka vienojoša kodola.


Nikola Eizenmane
, Sketch for a Fountain (2017) ©Skulptur Projekte. Foto: Henning Rogge

Jāuzsver, ka līdzās Venēcijas biennālei un documenta 14 šogad īpaši iespaidīga bija tēlniecībai veltītā lielizstāde Skulptur Projekte 2017, kura reizi desmit gados norisinās Vācijas pilsētā Minsterē. Šo grandiozo izstādi nu jau tradicionāli veidoja komanda ietekmīgā vācu kuratora Kaspera Kēniga vadībā, un tajā līdzās iepriekšējo gadu objektiem pilsētvidē varēja aplūkot 35 speciāli šai izstādei radītus mākslinieku darbus no visas pasaules.

Solvita Krese

Neskatoties uz starptautiskajā mākslas telpā vairākkārt izskanējušo kritiku, kurai daudzviet var pievienoties, documentu 14 joprojām vērtēju kā vienu no nozīmīgākajām pasaules mākslas skatēm, kas balstās gan nopietnā izpētē, gan mākslas aktuālo procesu apzināšanā un joprojām piedāvā konceptuāli virzītu, daudzos līmeņos smalki kalibrētu domāšanas ietvaru. 

Šīgada Venēcijas biennāle, vismaz tās centrālā izstāde, bija pati vājākā no jebkad iepriekš redzētajām. Nevar nepamanīt arī biennāles komercializāciju un neslēpto tuvošanos mākslas tirgus un izklaides teritorijai, nonivelējot tās vēstījuma un koncepta potenciālu. Ja biennāle turpinās attīstīties šādā virzienā, tad, visticamāk, pasaules mākslas kartē tās loma mainīsies. 


Reičela Maklīna. Spite Your Face. 2017. Kadrs no video. Mākslinieces īpašums. Alchemy Film & Artssadarbībā ar Talbot Rice Gallery un Edinburgas Universitāti pasūtījums. © Rachel Maclean

Krišs Salmanis

Lielie mākslas pasākumi pārsvarā šķiet diezgan droši, uz pārbaudītām vērtībām centrēti, tomēr ir interesanti koncentrētā veidā mēģināt saprast, kas katrai valstij un kuratoram/ei šķiet vērtīgs. Šogad spilgtākā šķita skotu māksliniece Reičela Maklīna.

Sniedze Kāle 

Venēcijas biennāles un documenta nosaukuma ieraksts mākslinieka CV tiek uzskatīts par neapgāžamu kvalitātes vai atzinības zīmi, tomēr, cik tā nosaka vai atspoguļo aktuālos procesus kultūrā, ir cits jautājums. Tie ir tradīcijām bagāti svētki, kur satiekas ietekmīgie, kur pievelkas milzīgas ļaužu masas un mediju uzmanība. Ne viss, kas tur atrodams, būtu uzskatāms par neapšaubāmām vērtībām, taču nevar noliegt to spēku un iedarbību, ko uztur inerce un tradīcijas. Manuprāt, daudz aktuālāki ir mazāka mēroga pasākumi, kas uzkuļ starptautiskos ūdeņus lokālajā vidē, turklāt dara to ar daudz ierobežotākiem (lasīt – cilvēciskākiem) resursiem.


Alise Savicka, Valsts Laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles kuratore (Ņižņijnovgoroda)

Documenta Atēnās un Kaselē (tieši šādā secībā un atbilstoši kuratora koncepcijai būtu pareizi uzskaitīt šīs pilsētas) atstāja divējādu iespaidu. Projekta iekšienē bija daudz loģisku kļūdu, pārāk vienkāršu – vai gluži otrādi – pārāk sarežģītu gājienu, kā arī klaji zemas kvalitātes darbu. Documenta 14 kļuva par lielizmēra turpinājumu documenta 13 un sava veida “greizo spoguli”, kas izkropļotā veidā atspoguļoja savas priekšgājējas sasniegumus. Turklāt nevar neatzīt, ka documenta kārtējo reizi apstiprināja savu flagmaņprojekta statusu laikmetīgās mākslas un kuratorprakses jomā. Domāju, ka tuvākajos četros gados varēsim redzēt daudzus projektus, kas izmantos documenta 14 izdomātus izstāžu veidošanas paņēmienus. Taču šodien, manuprāt, pats interesantākais jautājums ir – kādi būs documenta 14 rezultāti ilgtermiņā.

Venēcijas biennāle, atšķirībā no documenta 14, šogad izrādījās atklāti retrogrādiska. Izstāde Viva Arte viva labi iederētos lielā pilsētas muzejā: labas lietas, kas iedalīties vienkāršās, plašai publikai saprotamās sadaļās (“paviljonos”) brīnišķīgi der brīvdienu kultūras pasākumam. Taču tai nav pilnīgi nekādas saistības ar aktuālajām mākslas tendencēm un procesiem. 

Dmitrijs Bulatovs, Valsts Laikmetīgā mākslas centra Baltijas filiāles kurators

Es neskatu Venēcijas biennāli un documenta kā notikumus, kas pārstāv mākslas aktuālos procesus. Tas būtu gluži tāpat, ja uz Zalcburgas festivālu dotos laikmetīgās mūzikas meklējumos. Taču tas nebūt neatņem šiem pasākumiem to fundamentālo īpašību – atbilst “lielā konservatīvā pagrieziena” tendencei, kura laikā mums nākas dzīvot. Par galveno šo tendenču iezīmi mākslā es nosauktu to prakšu replikāciju, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ palikušas bez piesātinājumu un iekšējas jēgas. Grūti teikt, kāpēc tā noticis – vai vainīgs inertums institucionālajos mehānisms, kas fokusējušies uz kaut kādu priekšstatu par laikmetīgās mākslas “standartu”, vai arī vainīga publika, kas šo izstāžu apmeklējumu uzskatu par vēl vienu modīgu brīvā laika pavadīšanas veidu. Nenoliedzami, ka tādam “meinstrīmam”, ja ar meinstrīmu saprotam kādu noturīgu radošo paņēmienu un stratēģiju apvienojumu, piemīt svarīga kultūras kanalizācijas misija. Kā arī mūsu apkārtējās vides uztveres debanalizācija. Un šeit es saskatu šo mākslas pasākumu pozitīvo lomu.

Noemi Givona, galeriste

Manā skatījumā abas šīs izstādes akcentē pārmērīgi neokoloniālu pieeju, kā rezultātā panāk pārākuma attieksmi pret bēgļiem un minoritātēm un pārsteidzošā kārtā apklusina tos, kuru balsis neokoloniālismam būtu jāuzsver. Tas, kas mums galu galā paliek, ir amatnieciski darbi “zemu tehnoloģiju” izpildījumā.

Tas, protams, neattiecas uz Karas Vokeres vai Viljama Kentridža kritisko pieeju līdzīgiem jautājumiem. Abiem māksliniekiem 2017. gadā ir bijušas lieliskas izstādes.

Vēl vairāk – abas izstādes (biennāle un documenta) rada priekšstatu, ka viss paliek labas gaumes ietvaros, labi eksponēta, konvencionāla, konservatīva un klišejiska māksla. Nekas no jaunajām tehnoloģijām, mākslīgā intelekta vai kiberpasaules nav ienācis mākslā kā nopietns spēlētājs.

Galvenā tēma, ko izmantoja abi pasākumi, izsauca apjukumu attiecībā uz redzamajiem mākslas darbiem un radīja priekšstatu, ka mākslas skrien nopakaļus stāstam vai vienkārši kaut kur maldas apkārt. Venēcijas galvenā ekspozīcija šajā nozīmē bija vistrakākā.


Fragments no Marijas Hasabi un viņas komandas Staging performances Kaseles pasta ēkā documenta 14 ietvaros. Foto: Sergejs Timofejevs

Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, kulturologs

Venēciju neredzēju, bet documenta bez šaubām atstāja spēcīgu iespaidu. Ne tik daudz ar konkrētiem vārdiem vai darbiem, kā ar neticami stingru sekošanu kuratora scenārijam. Adams Šimčiks un viņa kolēģi ne par pēdu neatkāpās no izvirzītajām tēmām: trimdinieki un (visbiežāk) piespiedu bēgļi, karstie punkti, asiņaini politiskie režīmi (citās valstīs vai privātās telpās), bioloģiskais dzimums, apspiešanas sistēma, kuras daļa – neizbēgami uzprasās šāds secinājums – ir arī laikmetīgā māksla. Šo dislokāciju panorāmā Šimčiks izrādījās radikālāks par documenta 11 un nesenās izstādes Postwar autoru Okvui Envezoru. Ja Envezoram bija svarīgi modernisma sasniegumu ainā iekļaut “māksliniekus no bijušajām kolonijām” (agrāk šīs teritorijas saucu par Trešās pasaules valstīm, bet mūsdienu apzīmējums ir precīzāks), tad Šimčiks nepielūdzami pierāda, ka modernisms pats par sevi ir slepkavība un murgi, tāpat kā to radījušais kapitālisms, un iekļaut to hierarhijā ir tas pats, kā sapņot par manekena darbu modes preču veikala skatlogā. Šo ideju gaismā documenta bankrots izskatās pēc harmoniska beigu akorda. Izstādes kopsummu var rezumāt kā lielākā eirocentriskās domāšanas validācijas institūta finansiālu krahu. Marginālija (Atēnas) gāza centru (Kaseli). Loģiski! Documenta organizatori gan jau izķepurosies, taču pagaidām Šimčika un viņu kolēģu žests ir viskonsekventākais pašnāvnieciskas ironijas akts visā starptautisko laikmetīgās mākslas forumu vēsturē. Izņemot, protams, Artura Žmijevska veidoto Berlīnes biennāli. Žmijevskis un Šimčiks abi ir no Polijas. Interesanti, vai tā ir sagadīšanās?

Katerina Gregos, 2018.gada Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galvenā kuratore

Protams, ka abas šīs izstādes joprojām ir “garām nelaižamo” notikumu statusā, būtībā visa profesionālā mākslas pasaule uzskata, ka tās ir jāapmeklē. Vai tās ir tikpat svarīgas un aktuālas, kā kādreiz, ir diskutabls jautājums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir notikusi citu ambiciozu un nozīmīgu izstāžu eksplozija, kas nozīmē, ka Venēcijas biennālei un documenta nākas saskarties ar spēcīgu konkurenci un pieņemt domu, ka tās vairs nav lielās zivis agrāk tik nelielajā mākslas pasaules dīķī.

Zināms, ka Venēcijas biennāle nav labākais izstādes veidošanas piemērs. Lai gan biennāle nopelna miljonus, tā nemaksā ne māksliniekiem, ne par darbiem. paļaušanās uz galerijām un privātajiem sponsoriem to visu savukārt padara atkarīgu no tirgus spēkiem, upurējot jelkādu potenciāli neatkarīgo nostāju. Turklāt nozīmētajam kuratoram tiek dots ļoti maz laika biennāles organizēšanai, līdz ar to nepietiek laika kārtīgai izpētei, un beigu beigās lielāko izstādes daļu veido atkal tie paši visiem labi zināmie vārdi un mākslinieki, kurus pazīst un ar kuriem sadarbojies attiecīgais kurators. Es šaubos, vai Venēcijas biennāle tiktu joprojām uzskatīta par svarīgu, ja tā nenotiktu vienā no pasaules skaistākajām pilsētām. 

Attiecībā uz documenta varu teikt, ka, manuprāt, tā ir izstāde, kurai patiesībā būtu jādarbojas kā vissvarīgāko sava laika māksliniecisko, sociālo un politisko jautājumu barometram. Taču pēdējais laidiens, lai gan katrā ziņā interesants (tiešām atzinīgi jānovērtē kuratora komandas plašā, pamatīgā izpēte un intriģējošie atklājumi), likās dīvaini anahronisks, diezgan pieradināts un mazliet didaktisks. Ņemot vērā daudzos problemātiskos finansējuma aspektus, jautājumus par ilgtspēju un megaizstāžu un biennāļu ģenerētajām nereālistiskajām gaidām (bieži nogrimstot zem pašu uzpūsto ambīciju svara), tas ir piemērots brīdis, kad pārvērtēt šos modeļus, kas balstītos ilgtspējīgā un efektīvā pieejā, priekšplānā liekot māksliniekus. Tos mēs mēģinām darīt ar Rīgas biennāli.