Paulas Lūses ilustrācija

Aptauja: 2017. gada spilgtākais mākslas pārdzīvojums 0

Arterritory.com
27/12/2017

2017. gads bijis vienlīdz sociāli saspringts kā politikā, tā mākslā. Dienu pēc ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas sievietes visā pasaulē apvienojās, lai dotos gājienā, aizstāvot savas tiesības. Tas stimulēja sieviešu/feministiskās mākslas uzrāvienu gan pasaules, gan lokālā kultūrtelpā. Februārī Tate Modern muzejā tika atklāta viena no iespaidīgākajām amerikāniskā britu mākslas granda Deivida Hoknija personālizstādēm, bet maijā Demjens Hērsts pārsteidz pasauli ar zemūdenī atrastu bronzas Mikipeles skulptūru. It kā ar to nepietiktu, Abū Dabī tiek atklāts Žana Nuvela projektētā Louvre Abu Dhabi  (Abū Dabī Luvra) muzeja ēka. 2017. gadam noslēdzoties, Arterritory.com aicināja vairākus ar mākslu saistītus profesionāļus atsaukt atmiņā spilgtākos, šogad pieredzētos mākslas notikumus.

Kristians Ērentrauts, galerijas EIGEN + ART (Leipciga/Berlīne) vecākais direktors


Vlado Velkova kuratora izstāde Odyssey, Mohnesee ezers Vācijā, 2017. Attēls: Tanazs Modabbers un Daniels Knors. Publicitātes attēls.

Vispārsteidzošākā, jautrākā un reizē izaicinošākā un kuratoriski precīzākā izstāde noteikti bija “Odiseja” uz Mēnezē ezera Vācijas rietumos. Tās kurators bija izcilais Vlado Velkovs. Izstāde ilga vien 10 dienas un pilnībā norisinājās uz ezera ūdens – apmeklētājiem vajadzēja peldēt, airēt vai burāt no viena mākslas darba pie nākamā. Starp daudzajiem darbu autoriem var minēt Aramu Batoli, Fabianu Knehtu un Irgu Sapoundzi, daļa no viņiem nākusi no Olafura Eliasona meistarklases Berlīnes Mākslu universitātē. Kad esi pārstaigājies pa Venēciju, Kaseli un Minsteri, ir brīnišķīgi piedzīvot mākslas darbus no citādas perspektīvas un ieraudzīt, kā mākslinieki veidojuši savus darbus šajā jaunajā kontekstā. 

Džuljens Robsons, fondu Great Meadows un INhouse vadītājs, Ela Šendsa kolekcijas kurators


Izstāde Intuition, Palazzo Fortuny Venēcijā, 2017. Ekspozīcijas skats, publicitātes attēls.

Man atmiņā vispaliekošākā izstāde bija Intuition, kas notika Palazzo Fortuny Venēcijas biennāles laikā. Šķiet pagājis ilgs laiks, kopš biju redzēji tik poētiski kūrētu izstādi, tas manī izsauca nostaļģiju pēc tādām 80. gadu izstādēm kā The Mirror and the Lamp un Skulpturen Republik. Pretstatā sensacionālismam, kas pavadīja Demjena Hērsa izstādi biennāles laikā, Intuition izcēlās kā patiess mēģinājums atklāt noslēpumaino mākslā. Lielākais pārsteigums bija, ka es šajā izstādē pirmoreiz patiešām sāku novērtēt Baskjā. Viņa gleznojumu pretnostatījums neolīta menhīru figūrām bija vienkārši iedvesmojošs un tik ļoti attālināts no Ņujorkas mākslas pasaules. Man patīk, kā Aksels Vervorts turas pretī vienkāršai stāsta izstāstīšanai vai pārspīlēta naratīva izklāstam. Savācot kopā šos plašā spektra darbus no dažādiem laika periodiem, kontinentiem un žanriem, izstāde liek jums domāt par/iztēloties/konstruēt jaunas un pastāvīgi mainīgas nozīmes. Man patika, ka izstādes forma bija cieši saistīta ar savu atrašanās vietu, un katrs nākamais pagrieziens ap stūri sniedza jaunu un pārsteidzošu sarunu starp mākslas darbiem un arhitektūru. Tas likās cilvēciski un neaizsargāti, tā bija nenovēršamā dzīves ceļa svinēšana. Tā bija daudzslāņaina, dziļa, faktūrā bagāta un iesūcoša izstāde, man tā bija skaista un neaizmirstama pieredze. Nonākot palaco augšstāvā un piedaloties Kimsudžas instalācijā “Prāta arhīvs”, man patiešām negribējās iet prom. Izstāde mani vajā joprojām.

Kristians Ringness, mākslas kolekcionārs


Torijas Vrānesas izstāde Hot Pocket, Oslo Laikmetīgās mākslas muzejā, 2017. Attēls: Torija Vrānesa, Multistand, 2016, foto: DJ Gud Junior.


Dueta Elmgreen & Dragset skulptūra Dilemma Ekeberg parka Oslo, 2017. Publicitātes attēls.

Norvēģu mākslinieces Torijas Vronesas izstāde Oslo Laikmetīgās mākslas muzejā. Viņas rotaļīgā ekspozīcija, spēcīgās, noslēpumainās performances un lieliskās skulptūras. Ekebergas parka mākslas komiteja iegādājās vienu no viņas skulptūrām, kas tiks izlieta bronzā un novietota Ekebergas parkā. 

Marks Gisborns, mākslas vēsturnieks, kritiķis un kurators


Vensela Hablika izstāde Expressionist Utopias, Martin Gropius Bau muzejā Berlinē, 2017. Attēls: Vensels Habliks, Firmament, 1913, foto: publicitātes attēls.

Man vienmēr sagādā prieku, ja tiek atklāts kāds nezināms senāku laiku mākslinieks un viņa darbu pieredze nāk kā pilnīgs pārsteigums. Šogad Martin-Gropius-Bau izstāžu zālē Berlīnē tika eksponēts nesen rekonstruētais Vencela Hablika (1881–1934) arhīvs – tas tiešām bija atklājums. Dizainers, gleznotājs, interjera instalāciju meistars un vēl daudz kas cits – izstāde Habliku atklāja kā ļoti neparastu priekšvēstnesi daudziem mūsdienu izteiksmes aspektiem un attieksmēm. Reizē viņš bija bijis arī ļoti radošs savā personiskajā sintēzē, kur savienoja dažādus medijus, mākslu un dekoratīvo amatniecību, mākslu un dzīvesstilu, mākslu un kultūras nostāju, smalkā veidā to savienojot ar mūsdienīgām idejām. 

Mihaels Klārs, mākslas kolekcionārs


Laura Ouensas darbi izstādē Vitnija muzejā Ņujorkā. Attēls: Laura Ouensa, Untitled, 2015, foto: publicitātes attēls.


Izstāde Like a Moth to a Flame, OGR kvartālā Turinā, 2017. Ekspozīcijas skats, foto: Andrea Rozeti.

Viena būs lielāka: Like a Moth to a Flame, ko kūrējuši Toms Eklss, Marks Rapolts un Liams Giliks OGR kultūras centrā Turīnā. Un mazāka apjoma: Instructions for Happiness, ko kūrējuši Severīns Dinsers un Olimpija Corci Belvederas muzeja filiālē 21er Haus Vīnē.  

Hedviga Fiena, Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta dibinātāja un vadītāja


Kamillas Enro izstāde Days are Dogs, Palais de Tokyo Parīzē, 2017. Ekspozīcijas skats, publicitātes attēls.

Džimija Darema izstāde Vitnija mākslas muzejā Ņujorkā; Lučo Fontanas izstāde Ambienti/Environments mākslas telpā HangarBicocca Milānā; šīgada Stambulas biennāle; Kamillas Anro izstāde Days are Dogs Parīzes Palais de Tokyo.

Marija Aruso, kuratore, Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktore


Rebekas Polsdamas kuratora izstāde Be fragile! Be brave!, Kumu mākslas muzejā Tallinā, 2017. Attēls: Annu Poderas darbi, ekspozīcijas skats.

Lai arī cik tas, protams, nebūtu netaisni, atmiņā spilgtāk iespiedušies notikumi no gada beigām. U jāsaka, ka liela loma tajā ir bijusi performancēm. Mani patiešām aizkustināja Marijas Metsalu performance Mademoiselle x Kanuti ģildes zālē, kas attēloja to zombijveida stāvokli, kādā mēs visi dzīvojam. Arī Krisa Lemsalu performances – Heaven Everything is Fine Londonas galerijā DRAF un Going Going festivālā Performa Ņujorkā – bija skaisti, poētiski un pat melanholiski ceļojumi pārdomās par aizejošo laiku un nāvi.

Izstāde Trigger: Gender as a Tool and a Weapon Ņujorkas Jaunajā muzejā, kuras tēma bija dzimumu lomas laikmetīgajā mākslā un kultūrā politisku nemieru un kultūras cīņu laikā. Diezgan interesants tēmas pārskats un daudzi aizraujoši darbi.

Viena no interesantākajām šogad redzētajām kuratoru izstādēm bija Rebekas Pelsdamas kūrētā izstāde Be Fragile! Be Brave! KUMU mākslas muzejā, kas vienu no izteiksmīgākajām igauņu modernisma tēlniecēm Anu Pederu novietoja līdzās starptautiskam mākslinieču lokam – Anai Mandjetai, Aļinai Šapočņikovai, Izai Tarasevičai, Ursulai Meijerei un Katrīnai Koskaru. Tā bija patiesi jutīga un smalka ekspozīcija, atklājot Pederas neparasto mākslas praksi.

Viktors Miziano, kurators


Pjēra Uiga darbi Sculpture Project, Minsterē, 2017. Attēls: Pjērs Uigs, After ALife Ahead, 2017, foto: Ola Ridal.

Visticamāk, ka tā bija Pjēra Uiga instalācija izstādes Skulptur Projekte ietvaros Minsterē… 

Valentīns Klimašausks, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktors


Forensic Architecture un The Society of friends of Halit  sadarbības video darbs Counter investigating the murder of Halit Yozgat in Kassel, 6 April 2006, Kaselesdocumenta 14 ietvaros, 2017. Publicitātes attēls.

Šis mākslai ir bijis neaizmirstams gads, bet, ja man jāizvēlas viens projekts, tad tas ir “Halita Jozgata slepkavības 2006. gada 6. aprīlī Kaselē vēlreizēja izmeklēšana”, kas tapis pētījumu aģentūras Forensic Architecture un Halita draugu biedrības sadarbības rezultātā un bija eksponēts documenta izstādē Kaseles Neue Neue Galerie. Būtībā tas ir video, kur fiksētā kriminālistikas izmeklēšana. Portāls artnet.com paziņoja, ka “Visnozīmīgākais darbs documenta 14 izstādē Kaselē nav Mākslas darbs. Tas ir Pierādījums.” Patiesi antirasistisks darbs, kas savos patiesības meklējumos izaicina arī mūsu zinātniskās, politiskās un radošās iztēles robežas. Saite: vimeo.com/220840144

Olga Temnikova, galerijas Temnikova & Kasela līdzīpašniece un vadītāja


Zdeneka Fēliksa kuratora izstāde Metamorphosis, galerijā KAI10/Arthena foundation Berlīnē, 2017. Attēls: Marija Odrija Ramiresa, Sad Stingray & Stingray so so sad, 2016, foto: Julie Wieland

Ir ļoti grūti izvēlēties, jo šo notikumu ir tik daudz. Man no tiesas patīk galeriju vai nelielu fondu rīkotu izstāžu intīmais formāts, nevis lielie muzeju un biennāļu kases grāvēji, līdz ar to es minēšu Oļega Frolova kūrēto starptautisko grupas izstādi Euroland mūsu galerijā, Zdeņeka Fēliksa kūrēto izstādi Metamorphosis fondā KAI10 / Arthena Diseldorfā, Feita Lērsa kūrēto izstādi Lodgers mākslas telpā Haus Mödrath Kerpenē (Vācija), Pola Mēkes izstādi galerijā Sultana Parīzē, Melodijas Musē izstādi galerijā SALTS Birsfeldenā (Šveice), Merlina Kārpentera izstādi galerijā Neu Berlīnē, kā arī Marko Metamma trīskāršo izstādi Rīgā (kim?, interjera salons Krassky, M2M banka), ko kūrēja Džonatans Votkinss, un daudzas citas…  

Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore


Marta Minuhina, Grāmatu Partenons, Kaseles documenta 14 ietvaros, 2017. Foto: Romāns Maercs.

Tā kā profesionāli man nākas skatīties ļoti daudz izstāžu, aizķert mani emocionāli ir grūti. Taču, neskatoties uz to, 2017. gadā bija daži gadījumi. Piemēram, spēcīgas jūtas manī izraisīja divi artefakti – viens ļoti liels, bet otrs – ļoti mazs.

Uz Kaseles documenta preview skati es atbraucu vakarā, satikos ar saviem itāļu kolēģiem, mēs pavakariņojām un devāmies pastaigā – un te pēkšņi dzīvā veidā sev priekšā ieraudzījām Martas Minuhinas mirdzošo grāmatu Partenonu. Mēs visi jau zinājām šo darbu no fotogrāfijām, taču naktī un izgaismojumā caurspīdīgās celofāna kolonnas šķita kā kristālā izkaltas. Tas viss kopā izskatījās kā tāds Klīstošais holandietis, kā kaut kas maģisks un nereāls. Apsargs ielaida mūs iekšā, un zem zvaigžņotajām nakts debesīm mēs sajūsmināti klīdām pa šo ēku, mēģinot atrast savas bērnības mīļākās grāmatas “iemūrētas” kolonnās. Šis piemineklis aizliegtajām grāmatām mūs visus ļoti saviļņoja.

Otrs stāsts saistīts ar Caja Gocjana izstādi “Oktobris” Puškina muzejā Maskavā. Slavenais ķīnietis speciāli Maskavas izstādei bija radījis efektīgas instalācijas ar salmiem, bērzu meijām un milzīgām, ar pulverizatoru taisītām gleznām. Tas viss bija ļoti liels un iespaidīgs, taču izstādes dziļumā viņš nelielā vitrīnā bija ievietojis ģimenes relikviju – divas sērkociņu kārbiņas, uz kurām viņa tēvs, arī mākslinieks, bija ar tušu uzgleznojis tradicionālas ķīniešu ainavas ar kalniem un upēm. Tās bija sīciņas, bet meistarīgas. Radītas Ķīnas kultūras revolūcijas laikā. Un man uzreiz tapa skaidra šo kārbiņu vēsture – tādas pašas miniatūras uz sērkociņu kārbiņām vai papīra strēmelēm zīmēja arī lēģeros nonākušie padomju mākslinieki. Šī sīkā pasaule, kuru māksliniekam neviens nespēj atņemt pat tad, kad ir atņemta iespēja strādāt, mani burtiski saraudināja.  

Ivars Grāvlejs


GolfClayderman "Rīta TV Pārraide", 2017. Publicitātes attēls.

Spilgtākais mākslas pārdzīvojums 2017. gadā bija GolfClayderman “Rīta TV pārraide”, kas norisinājās 3. jūnijā 6:00 no rīta Latvijas Arhitektu savienībā.

Helēna Demakova


Sv. Nikolaja kapela Valensijā, 2017. Publicitātes attēls.

Atjaunotā Svētā Nikolaja kapela Valensijā, kuru atklāja apmēram pirms gada. To redzēju 2017. gada ziemā, tādēļ to varēja izbaudīt bez tūristiem. Gadu desmitiem tā bija nomelnējusi un aizmirsta, līdz pirms desmit gadiem lielveikalu ķēdes Mercadona īpašnieka sieva, mecenāte Ortenzija Erero nolēma par ģimenes naudu to atjaunot. Šis baroka un rokoko laika šedevrs, saukts par Valensijas Siksta kapelu, ir lielākais pēdējā laika pārsteigums un reizē mākslas pārdzīvojums. Lai arī kapela ir liela, to ļoti grūti atrast, jo paslēpta šauras ieliņas galā.

Vents Vīnbergs


Izstāde Retina, laikmetīgās mākslas centrā kim?, 2017. Ekspozīcijas skats, foto: Ansis Starks.

Man personīgi tie ir divi ilgstošie mākslas akti ar paša dalību. Viens, kas sākās gada sākumā un beidzās vasaras beigās ar izstādi Retina kim? kopā ar Andreju Strokinu, Kasparu Vanagu un Germanu Ermiču, un otrs, kas sākās vasaras sākumā ar Low galerijas vienas dienas izstāžu ciklu “Daudz labāk”. Šī jaunā vieta blakus Ģertrūdes ielas teātrim man tagad ir regulāra adrese. Tās pat varētu saukt par attiecībām.

Ivars Drulle


Rūbena Ēstlunda godalgotā filma “Kvadrāts”, 2017. Publicitātes attēls.

Spilgtākais notikums ir divu notikumu kombinācija, ko piedzīvoju ar dažu dienu starpību. Pirmais ir Splendid Palace demonstrētā zviedru filma “Kvadrāts” par dzīvi laikmetīgās mākslas vidē modernā rietumu pilsētā.

Vairāk nekā nedēļu pēc tās noskatīšanās centos atrast savu, skatītāja, viedokli filmas sarežģītajā konstrukcijā, kur pārklājas ironija, klišejas un eksistenciāls izmisums. Uzbūvējot filmu no jauna atmiņā, ievēroju, ka tā sastāv no daudzām mazām performancēm, atdalītām ar nelieliem atelpas brīžiem. Turklāt šīs performances dažbrīd ir daļa no ikdienas dzīves, un tikai pāris reizes tās pavisam skaidri tiek definētas kā māksla. Es jutu īpašu uzsvaru uz izplūdušo robežzonu, kur māksla sastopas ar dzīvo dzīvi. Reizēm pa īstam dzīva sastapšanās var būt ļoti nepatīkama. Vai gluži otrādi –robežzonā dreifējošās mākslas idejas iemiesojumu apkopējs var saslaucīt un izmest atkritumos.

Otrs notikums ir tāds, ko man grūti ievietot skaidri apzīmētā plauktiņā, un norisinājās spilgtā filmas iespaidā. ANO kara noziegumu tribunāls paziņoja, ka bijušās Dienvidslāvijas ģenerālim, kurš bija padevies 2004. gadā un jau nosēdējis cietumā 13 gadus, piespriestie 20 gadi paliek nemainīgi. Viņš tiesas zālē, stāvot kājās, nokliedzās: “Praljaks nav noziedznieks. Es noraidu jūsu lēmumu.” Tad viņš visu priekšā izrāva pudelīti ar indi un paziņoja: “Es tikko iedzēru indi. Es neesmu kara noziedznieks. Es iebilstu pret šo spriedumu.” Kā zināms, inde bija nāvējoša. Kā definēt to, ko viņš izdarīja? Vai to var saukt par mākslas darbu? Vai viņš domāja, ka TV tiešraidē skatītāji vēros mākslas faktu? No vienas puses, veselais saprāts liek domāt, ka tas nevar būt mākslas darbs, bet ir viens “bet”. Praljaks pirms 90. gadu kara bija rakstnieks un teātra režisors, tātad mākslas pasaule viņam noteikti nebija sveša. Tas, ko viņš veica, pavisam noteikti bija performance, un viņš šo aktu veica kā iestudētu un rūpīgi izplānotu miniizrādi. Un, ja cilvēks ar rakstnieka un režisora pieredzi veic performanci, to taču var saukt par mākslas darbu?! Neviens performētājs taču nekliedz, ka šobrīd notiekošais ir mākslas darbs. Vai performance kļūst par mākslas darbu tikai tad, ja kafejnīcās uz palodzes mētājas ielūgumi uz šo pasākumu?

Tātad šī gada spilgtākais mākslas pārdzīvojums bija divi notikumi, kuros māksla saplūda ar dzīvi strīdīgā robežzonā.

Laima Slava


Izstāde Wolfgang Tillmans: 2017 mākslas muzejā Tate Modern, Londonā. Attēls: Volfgangs Tillmans, astro crusto, 2012, foto: V. Tillmans.

Pārsteidzošā kārtā tā bija Volfganga Tīlmana darbu izstāde Tate Modern. Tik pārliecinošu fotogrāfijas ORIĢINĀLA jēgu, šķiet, līdz šim nebiju novērtējusi. Autora pieteiktā pārliecība, kādēļ tieši šis realitātes bieži vien it kā necilais fragments attēlā ir tik interesants plašas publikas vērojumam, burtiski paņēma savā varā. Novērtēju mūsdienu fototehnikas iespējas tēla radīšanā gluži jutekliskiem līdzekļiem – līdzīgi glezniecībai. Izstādes katalogu pāršķirstot, visa burvība bija zudusi.

Māris Vītols


Viljama Kentridža ceļojošā izstāde Thick Time, 2017. Attēls: Viljams Kentridžs, The Refusal of time, 2012. Publicitātes attēls.

Visvairāk mani 2017. gadā iedvesmoja izcilā Dienvidāfrikas mākslinieka un režisora Viljama Kentridža ceļojošā personālizstāde Thick Time, ar kuru bija iespēja iepazīties divreiz: Modernās mākslas muzejā Louisiana Humblebekā Dānijā un Modernās mākslas muzejā Zalcburgā. 2018. gadā šī izstāde būs aplūkojama Mančestras Universitātes galerijā Whitworth. Savukārt Zalcburgas festivāla ietvaros Kentridža iestudētā Albana Berga opera “Voceks” kļuva par pārsteidzošāko un personīgi nozīmīgāko notikumu uz pasaules operas skatuvēm pagājušajā gadā.

Baltijas valstu mērogā noteikti jāizceļ poļu kuratores Magdalēnas Moskalevičas veidotā izstāde The Travellers: Voyage and Migration in New Art from Central and Eastern Europe, kuru vēl līdz 2018. gada 28. janvārim iespējams apskatīties KUMU mākslas muzejā Tallinā.

Solvita Krese


Izstāde “Jums ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, 2017. Publicitātes attēls.

Izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” LNMM – lielisks apliecinājums, ka arī Latvijā, neskatoties uz ierobežotajiem  resursiem, iespējams sagatavot pasaules klases izstādi, kura piepildīta ne vien ar blīvu saturisko materiālu, bet arī demonstrē konceptuāli pamatotu un augstvērtīgu izstādes dizaina risinājumu. Ikoniski un jaunradīti mākslas darbi, artefakti, vēstures liecības, privāto arhīvu materiāli – tas viss aizraujoši un meistarīgi sagrupēts vienotā vēstījumā, ko ir interesanti iepazīt gan mākslas profesionāļiem, gan ar mākslu nesaistītai publikas daļai.

Krišs Salmanis


Ohada Naharina balets Secus, Vācu operā Berlīnē, 2017. Foto: Džeks Devants.

1. februārī uz labu laimi apmeklēju trīs dažādu horeogrāfu baleta viencēlienu izrādi Vācu operā Berlīnē. Pirmajā daļā domāju, ko tik visu gribētos mainīt, lai redzētais man ietu pie sirds. Un otrajā daļā, ko bija iestudējis Ohads Naharins, ieraudzīju visu izdomāto – tikai daudz labāk! Berlīnes dejotāji izpildīja viņa Secus. Joprojām griežas galva, to atceroties. 

Pēc pusgada kņudoņu pakrūtē atjaunoja arī Daniela Kiczalesa video “Vēstnesis” izstādē “Sapņi un drāmas” Rīgā.

Sniedze Kāle


Annas Imhofas performance "Fausts". Foto: © Nadine Fraczkowski

Gribētos izcelt divus mākslas darbus – no starptautiskās un vietējās vides. Nebūšu oriģināla un piekritīšu Venēcijas biennāles žūrijas vērtējumam, cildinot Vācijas paviljona mākslinieces Annas Imhofas performanci “Fausts”. Neticami, kā tukšā telpā ievietoti, ar minimāliem atribūtiem apbruņoti un klātesošas vai izgaistošas skaņas pavadīti pāris jaunieši spēja uzburt un arī noturēt visas sabiedrības gaidas pēc mākslas pārdzīvojuma. No Latvijas notikumiem gribētos izcelt Katrīnas Neiburgas video darbu, kas bija skatāms kopizstādē “Mazsālīti garie gurķi”. Dabas un mūsdienu cilvēku attiecībās ieskanējās latviešiem netipiskā pašironija, absurds un vieglums, izkāpjot ārpus jūtelīgās tautasdziesmu tēlainības.

Alise Savicka, Valsts Laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles kuratore (Ņižņijnovgoroda)

Annas Imhofas projekts “Fausts” Vācijas paviljonā – sarežģīts arhitektūras, mūzikas, horeogrāfijas un vizuālās mākslas tīklojums – tiešam bija pelnījis Venēcijas biennāles Zelta lauvu. Iegremdēšanās šajā no formām, kustībām, skaņām un ritmiem konstruētajā struktūrā četru stundu garumā atstāja satriecošu iespaidu, neskatoties uz nepārtrauktajām mocībām, ko sagādāja skatītāju pūļi, un to, ka nācās skatīties uz performances dalībniekiem caur citu cilvēku mugurām.

“Fausts” spīdoši nodemonstrēja telpu starp ķermeni un realitāti – telpu, kurā dzimst personība.    

Dmitrijs Bulatovs, Valsts Laikmetīgā mākslas centra Baltijas filiāles kurators

Šogad dažādu autoru projektos skaidri iezīmējās jauna tendence, kas ieguva nosaukumu deep media. Šāda veida darbi cenšas atrast jaunas saites un attiecības, par pamatu ņemot datus, kuru pašvērtība līdz šim nebija pamanīta un izmantota. Es redzēju vairākus jaunus darbus šajā deep media virzienā, un viens no visinteresantākajiem man šķita instalācija “Illera”, ko veidojis vācu-čehu radošais duets – Benjamins Mauss un Prokops Bartoničeks. Mākslinieki bija uzbūvējuši mašīnu, kas ar apmācīta neirotīkla palīdzību šķiro upes oļus pēc ģeoloģiskā vecuma, faktūras un krāsas. Darbs nosaukts par godu Illeras upei Vācijā, kur šie akmentiņi tika salasīti. Pēc būtības robots ir vakuummanipulators, kas aprīkots ar kameru. “Illera” pārvietojas pa 2 x 4 metrus lielas platformas virsmu, fotografē atsevišķus akmentiņu, pēc tam nosaka to vietu un pārvieto tos ar pneimatiska manipulatora palīdzību. Tādā veidā no nejauša akmens paveidu krājuma izveidojas zīmējums, kas grafiski atklāj upes vēsturi. “Illera” ir diezgan smalks darbs, tāpēc nav brīnums, ka tas kļuva par vienu no laureātiem šīgada festivālā Japan Media Art Awards Japānā.

Noemi Givona, galeriste

Visspilgtākās, lai arī ne atmiņā paliekošākās, bija abas lielās izstādes – documenta (izņemot Minsteri) un Venēcijas biennāles galvenā ekspozīcija “Arsenālā” un “Dārzos”. Ir gandrīz neiespējami vēl kaut ko jaunu pievienot visiem vārdiem un tekstiem, kas jau par to visu pateikti, tomēr gribētu piebilst, ka abas šīs lielizmēra izstādes šķita kā mēģinājums rast atbildi uz mūs piemeklējušajām nelaimēm. Kas ir ļoti smaga pozīcija. Gribētu visiem ieteikt šo rakstu, kas, manuprāt, ļoti precīzi identificē šīgada biennāles problēmas. 

Kā atmiņā paliekošas izstādes 2017. gadā varu minēt Džaspera Džonsa un Maika Kellija retrospektīvas. Jāpiemin arī, ka šogad mūžībā aizgāja neatkārtojamais mākslinieks Vito Akonči.

Taču man (tāpat kā daudziem citiem) šogad visdzīvotspējīgākā un pravietiskākā izstāde bija The Boat is Leaking. The Captain Lied, kas spēja būt vēsturiski, politiski, vizuāli un arī kritiski korekta. Izejot no šīs izstādes, es aizrakstīju kuratoram Udo Kitelmanim: “Es iegāju izstādē laimīga. Iznākot no tās, mana sirds bija salauzta.”

fondazioneprada.org/projects/the-boat-is-leaking-the-captain-lied

Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, kulturologs

Stambulas biennāle bija konstruēta kā istabu virkne ar mākslu kā interjeru, bet ne otrādi. Īpaši iespiedušies atmiņā trīs interjeri – visi trīs Peras privātmuzejā. Vienā no tiem man pirmoreiz palaimējās sastapties ar Freda Vilsona muzeoloģiju – Vilsons savulaik radīja darbu Mining the Museum (1992), kas dekoloniālās mākslas vēsturē iegājis kā revolucionārs projekts. Stambulas biennālei Vilsons, sekojot savai ierastajai praksei, bija radījis sakopojumu no muzeja kolekcijā atrastiem afrikāniskas izcelsmes atveidojumiem un vietējos antikvariātos uzietiem objektiem, kas saistīti ar Osmaņu impērijas vergturiem. Nav pārsteidzoši, ka procesa laikā atklājās vesela rinda balto plankumu – kur politisku un estētisku konvenciju dēļ nesniedzas baltā cilvēka skatiens. Tieši pretī Vilsonam bija vienas no manām mīļākajām māksliniecēm – Tatjanas Truvē – trīs instalācijas. Viņas māksla ir brīnišķīga ar to, ka it kā dzimst tieši tavā acu priekšā, taču neizskatās nepabeigta. Stambulā viņas darbi izskatījās trausli, lai arī bija veidoti no bronzas un citiem, ne mazāk pamatīgiem, materiāliem. Tie bija gluži kā nejauši sastingušas pozas asociāciju spēlē, kā ķermeņi Pompejā, un tajos bija ietverti Karla Junga citāti un 18. gadsimta itāļu ceļotāja Džovanni Frančesko Džemelli Kareri kartes un pētījumi filoģenēzes laukā. No Truvē darbiem rodas sajūta, ka realitāte sadalās vairākos laika slāņos un atdalīt pagātni no nākotnes nav viegli. Kā pēdējo minēšu ķīniešu mākslinieka Cjana Kinva videoinstalāciju “Ceturtais zīmogs – viņam nav mērķa un viņš vēlas nomirt otro reizi”. Tajā redzams arvien pieaugošs čūskveidīgu frāžu kamols – frāzes ir viena par otru drūmākas un bezcerīgākas. Vislabākais depresijas lēkmes attēlojums, kādu jebkad esmu redzējis.

Katerina Gregos, 2018.gada Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galvenā kuratore

Labākā izstāde, ko redzēju 2017. gadā, bija The Absent Museum WIELS laikmetīgās mākslas centrā un citās vietās Briselē. Ņemot par pamatu faktu, ka Eiropas galvaspilsētā Briselē (kur es arī dzīvoju) nav laikmetīgās mākslas muzeja, WIELS nolēma organizēt šo izstādi – veidot tādu kā laikmetīgās mākslas muzeja hipotētisko projektu kolekciju laikā, kas Eiropai ir īpaši smags, ņemot vērā pieaugošo nacionālismu, populismu un ekonomiskās krīzes. Šis “topošais muzejs” uzsver nepieciešamību gan pēc kritiskas attieksmes sociālajā un politiskajā tagadnē, gan pēc vēstures pārvērtēšanas, pārkārtojot tās neesošos vai marginalizētos naratīvus. The Absent Museum ieņem drosmīgu un svarīgu nostāju, atsakoties no komerciāli pieprasītiem māksliniekiem, kuri rada mākslu vienam procentam cilvēku. Izstāde ir arī tādas mākslas inteliģents piemērs, kas var paust gan kritisku attieksmi un būt sociālpolitiski nozīmīga, gan vienlaicīgi arī neignorēt būtiskos poētikas un estētikas aspektus.

The-Absent-Museum

LASI ARHĪVĀ:
Aptauja: 2016. gada intriģējošākā izstāde un mākslas notikums