Foto: Kristīne Madjare

Vērts ieklausīties! 0

Purvīša balvas 2017 starptautiskās žūrijas pārstāvju un goda viesu viedoklis par nedēļas nogalē Rīgā pieredzēto

Agnese Čivle, Odrija Fišere
20/02/2017

“Nevaru sagaidīt, kad varēšu latviešu videomākslu iekļaut savā Videoinsight® kolekcijā,” tā par diviem Purvīša balvas 2017 kopizstādē redzētajiem videodarbiem saka starptautiskās žūrijas locekle – mākslas kolekcionāre Rebeka Ruso no Itālijas –, kurai ir izdevies zinātniski pierādīt, ka ar laikmetīgo mākslu iespējams ārstēt. 

Tikmēr otra žūrijas pārstāve Hedviga Feiena – biennāles Manifesta direktore, kuras uzdevums ir domāt par katras nākamās biennāles norises vietu un konceptu, – ir pārliecināta, ka Manifesta varētu noritēt arī Latvijā: “Tā varētu notikt pat visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus, un varbūt arī – Somijā. Tas būtu vēl nebijis šīs biennāles formāts. Esmu uzaicinājusi Latvijas Kultūras ministri uz konferenci, redzēsim – varbūt tas pie kaut kā novedīs.”

Purvīša balvas 2017 ceremonijas un izstādes atklāšanas dienās Rīgā viesojās virkne nozīmīgu starptautiskās mākslas ainas spēlētāju, tostarp pasaulē labi zināmais austriešu galerists un mākslas kolekcionārs Tadeušs Ropaks, kuram šī bija pirmā vizīte Rīgā, un Ohaio Universitātes profesors Marks Allens Švēde, kurš savā profesionālajā darbībā pēta, kolekcionē un raksta par Latvijas mākslu, specializējoties 20. gadsimta 80. un 90. gadu mākslas parādībās. 

Arterritory.com aptaujāja vairākus žūrijas pārstāvjus, kā arī Purvīša balvas notikuma viesus, un piedāvā viņu viedokļus par pieredzēto. Vērts ieklausīties gan māksliniekiem, gan Purvīša balvas un izstādes organizatoriem!


No labās: Purvīša balvas 2017 žūrijas pārstāvji – Marks Allens Švēde, Hedviga Feiena, Džuljeta Binghama. Foto: Kristīne Madjare

Tate Modern muzeja kuratore Džuljeta Binghama (Lielbritānija)

Es priecājos par šo iespēju šeit būt un iepazīties ar piektās Purvīša balvas astoņiem nominantiem. Balvai tika izvirzīti labākie mākslinieku sniegumi izstādēs, taču man diemžēl nav bijusi iespēja redzēt darbus to oriģinālajā ekspozīcijā, bet vien adaptētus Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajai izstāžu zālei. Nav slikti – tas ļāva redzēt, cik lielā mērā mākslinieki ir spējīgi strādāt site-specific veidā. Žūrijas izvēle bija jāveic balstoties tikai uz šo vienu darbu, un kaut arī, piemēram, Maijas Kurševas radošās darbības diapazons aptver vairākas jomas – no komiksa, publicistikas līdz ielu mākslai –, šīs izstādes kontekstā nebija nepieciešamības zināt mākslinieces visas aktivitātes. Saistībā ar nominantu kopizstādi vēl jāsaka, ka, iespējams, tiem katram būtu vajadzīgs mazliet vairāk vietas, lai tie elpotu. Zālē valdīja sava veida kakafonija, jo audiālo darbu skaņas pārklājās.


Ieva Epnere. Kadrs no videodarba Sea of Living Memories. 2016. Attēls: ievaepnere.com

Šo Rīgā pavadīto dienu laikā žūrijas locekļiem bija iespēja apmeklēt vietējos latviešu māksliniekus viņu darbnīcās. Mani sajūsmināja Ievas Epneres veiktie pētījumi saistībā ar latviešu–krievu identitāti. Viesojāmies pie Latvijas pārstāvjiem 56. Venēcijas mākslas biennālē – Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša – un redzējām viņu fantastisko darbnīcu bijušajā tekstilfabrikā. Mums bija iespēja apmeklēt šī gada pārstāvi Venēcijas biennālē – Miķeli Fišeru. Bija interesanti apmeklēt kim?, kā arī ielūkoties Jāņa Zuzāna privātajā mākslas kolekcijā. Šīs bijušas diezgan piesātinātas dienas ar lielisku ieskatu Latvijas mākslas ainā. 

Galerie Thaddaeus Ropac (Parīze/Zalcburga/Londona) vadītājs un mākslas kolekcionārs Tadeušs Ropaks

Šī bija mana pirmā tikšanās ar Latvijas mākslu un, lai arī, protams, es biju gatavojies būt žūrijā, bija liels pārsteigums redzēt, cik daudz mākslinieku, kuri izmanto konceptuālu pieeju. Man jāsaka, ka mākslinieku darbu augstā kvalitāte uz mani atstāja iespaidu.

Es domāju, ka šī ir interesanta un, šķiet, arī ļoti daudzsološa mākslas vide, kurā tiek aplūkoti gan politiski jautājumi, gan piedāvāta mākslinieka pozīcija sabiedrībā, piemēram, attiecībā uz decentralizāciju, feminisma problemātiku, ķermeņa kultu un vispārēju dialogu ar mākslas vēsturi. Turklāt domāju, ka šis diskurss notika ļoti augstā līmenī.


Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona darba “Dziesma” ekspozīcija izstādē “Purvīša balva 2017”. Foto: Kristīne Madjare

Starptautiskā fonda un biennāles Manifesta direktore un dibinātāja Hedviga Feiena (Nīderlande)

Purvīša balvas 2017 laureātu – Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona darbu es redzu kā ļoti konceptuāli spēcīgu sniegumu ar milzīgu nākotnes potenciālu. Man patīk viņu darbs ar šo nācijas nemateriālo mantojumu – dziesmu. Man patika starpdisciplinaritāte strādājot ar komponistu un darbs ar datiem, lai izanalizētu, cik daudz reižu tajā minēts Dieva vārds. 


Voldemāra Johansona darbs “Slāpes” izstādē “Purvīša balva 2017”. Foto: Kristīne Madjare

Kā otru es gribētu izcelt Voldemāra Johansona videoinstalāciju „Slāpes”. Tehniski ļoti labi izpildīts, tas it kā materializēja skaņu. Tajā pat laikā mazliet šaubījos, jo, ja atsakāmies no skaņas – kas paliek? Tikai vilnis. Un ko tas nozīmē? Kopumā šajā darbā jaušama varas un politiska ekspresija, vilnis – arī kā klimata pārmaiņu simbols. 

Vēl vēlētos minēt Ivara Drulles darbu “Manai dzimtenei” un Kristapa Epnera darbu “Vingrinājumi“ – man patika gan viens, gan otrs darbs, taču abi bija pārlieku izstrādāti. Epnera instalācijā kaut kas bija stipri par daudz – virve, gaismas, matrači... Šajā gadījumā skaidri bija redzams, ka darbs ir veidots konkrētai vietai, bet baltā kuba kontekstā kaut ko zaudēja. Arī Drulles ekspozīcijā bija par daudz darbu. Man nepatika plastikāta zāle, bet patika riteņbraucējs un darbs metālā. Un man ļoti patika pamestās ēkas dokumentācija. Taču par daudz. Iespējams, tam vajadzēja būt kuratora lēmumam – no kaut kā atteikties. 

Tāpat zālē nebija padomāts par skaņas balansu – viena darba audiālais pavadījums iejaucās otrā darbā. Citādi – viss lieliski!


Rebeka Ruso. Foto: Videoinsight Foundation Archive / Orazio Garofalo

Mākslas kolekcionāre, psihoterapijas metodes Videoinsight® izveidotāja Rebeka Ruso (Itālija)

Es ar ļoti lielu entuziasmu raugos uz Latvijā notiekošo. Enerģija, ko šeit sajutu jau no pirmā brīža... tajā ir kaut kas tīrs un maģisks. Ne tikai mākslinieki, bet arī kuratori un cilvēki, kas strādā ar mākslu saistītajās struktūrās, – viņu darbā jaušama talantu, centienu un enerģijas tīrība.

Mākslas darbi ir lieliski, kvalitāte – pārsteidzoša. Izstāde ir absolūti laikmetīga, tā ir revolūcijas, evolūcijas un progresa simbols. 

Tā kā īpaši esmu ieinteresētā videomākslā šeit atradu vairākus videodarbus, kas mani patiesi ieintriģēja. Tajos ir lielisks koncepts, tie ir oriģināli, svaigi un tehniski augstā kvalitātē. Epnera un Johansona darbi iederas manā kolekcijā. Es grasos māksliniekus uzmeklēt!


No labās: Sabīne B. Fogele un Purvīša balvas 2017 žūrijas pārstāvji – Marks Allens Švēde, Hedviga Feiena, Džuljeta Binghama. Foto: Agnija Grigule

Mākslas zinātnieks, Ohaio Universitātes profesors Marks Allens Švēde (ASV)

Par spīti tam, ka biju dzirdējis kritiku par iepriekšējiem konkursiem, uzskatu, ka ir gandrīz neiespējami pienācīgi novērtēt izcilo balvas procesa administrēšanu. Triju dienu garumā organizatori izdarīja heroisku darbu, „izganot” lielu un daudzveidīgu personību grupu – žūrijas locekļus, žurnālistus, kuratorus – cauri komplicētai dienaskārtībai, kas ne vien izgaismoja šīgada konkursu, bet arī, kas ir tikpat būtiski, piedāvāja iepazīt Purvīša balvas institucionālo vēsturi, atklāja nozīmīgus vietējas kultūras industrijas punktus un radīja iespējas tālākai profesionālai sadarbībai. Lai gan uzvarētājs bija tikai viens, tika veicināta visu astoņu finālistu, ko var uzskatīt par pilnu Latvijas laikmetīgās mākslas talantu un infrastruktūras zvaigznāju, starptautiskā atpazīstamība un prestižs.

Problemātiskie faktori, kas ir neatņemami šādai „otrreizējai” darbu ekspozīcijai,: [1] reprezentēt to, kā darbi bijuši reprezentēti oriģinālā (pat tiktāl, ka transformēt performances video darbos vai instalācijās), [2] pārstrukturēt oriģinālo darbu konfigurāciju citā, daudz plašākā arhitektoniskā kontekstā un [3] darīt to nešaubīgā dialogā ar pārējiem māksliniekiem (kas, protams, nav bijuši klātesoši oriģinālajā ekspozīcijā) – bija pamatā dažiem fascinējošiem žūrijas apsvērumiem. Dažiem no mums mūsu uzdevumu vēl vairāk sarežģīja zināšana, ka vairāki nominētie darbi varbūt nav spēcīgākās realizācijas šo autoru idejām. Lai gan mēs apzinājāmies, ka balva nav mākslinieka karjeras atzinības mērs, bija neiespējami izvairīties no kārdinājuma apbalvot mākslinieku, kura idejas kopumā liekas attīstītākas, pamatīgākas un izaicinošākas... un tas tika atklāti atzīts.

Atšķirībā no muzeja ekspozīcijas, kur dažbrīd izvērsās skaļi strīdi, žūrijas locekļu pārrunas bija ārkārtīgi reflektīvas, niansētas, izpētošas un ļoti reti pretrunīgas. Daudzos gadījumos viedokļi būtiski mainījās. Lai gan šeit varu runāt tikai par sevi, sajutu ko līdzīgu arī citos žūrijas locekļos – ka viedokļa maiņa nebija tik daudz atklāto debašu rezultāts, cik tā notika, pārklājoties trīs atšķirīgiem uztveres līmeņiem. Pirmkārt, bija dokumentācija, ko saņēmām par oriģinālajām ekspozīcijām, otrkārt, mūsu pašu pieredze, redzot jauno kopekspozīciju, un, treškārt, kas, iespējams, visbūtiskāk, – novērojumu procesa beigās bija iespēja video materiālā dzirdēt pašu autoru stāstīto par saviem darbiem. Daži mākslas darbi, kas bija bijuši veiksmīgi savā oriģinālajā izstādījumā, muzeja atkārtojumā šķita „sarukuši”, un citi savukārt savā veidā šķita ieguvuši; dažas mākslas darbos iecerētās idejas un kvalitātes ieguva plašumu un smalkumu mākslinieku intervijās, citas savukārt mākslinieku teiktais zināmā mērā trivializēja un apstrīdēja. Tāpēc divi mākslinieki, par kuriem biju sākumā paredzējis balsot, galu galā vairs nebija mana pirmā izvēle. Un citi žūrijas locekļi atklāja līdzīgu viedokļu maiņu. (Neskatoties uz tikko teikto, es bez piepūles varētu uzrakstīt pamatīgu eseju par katra Purvīša balvas finālista darba kvalitātēm.) 


Irēne M. Gludovača. Foto: Kristīne Madjare

Grāmatu autore, kuratore, fondu, muzeju un korporāciju komunikācijas eksperte Irēne M. Gludovača (Austrija)

Lieliski, ka muzejs jaunuzbūvēto lejas stāva telpu izmanto laikmetīgajai mākslai – tā ir ļoti piemērota. Arhitektūra ir lieliska, un šis betona “lielceļš”, ja varam to tā nosaukt, kas ved uz zāli, – brīnišķīgi! 

Telpa ir pietiekama Purvīša balvas mākslinieku prezentācijai, un biju pārsteigta, cik laikmetīgs bija ekspozīcijas iekārtojums, tāpat kā paši darbi. Ir lieliski, ka balva paredzēta visiem māksliniekiem, ne tikai jaunajiem. Biju pārsteigta arī par mākslinieku skaitu – balva tiek pasniegta reizi divos gados un katru reizi tai ir savi lieliski pretendenti. 


Ivara Drulles darbu ekspozīcija “Manai dzimtenei” izstādē “Purvīša balva 2017”. Foto: Kristīne Madjare

Mans favorīts ir Ivars Drulle – viņa darbs ļauj labāk izprast šo valsti, kuru apmeklēju pirmo reizi. Kristapa Epnera darbi man šķita interesanti, kā arī performanču mākslinieces Andas Lāces veikums. Taču protams, tas ir tikai viens darbs no mākslinieku snieguma. Es gribu zināt vairāk! Daudz kas šeit šobrīd notiek – Latvija gatavojas Venēcijas biennālei, Andris Eglītis un Katrīna Neiburga tikko bijuši Kochi-Muziris biennālē, tūlīt Rīgai būs sava biennāle un laikmetīgās mākslas muzejs. Jānis Avotiņš ir labi zināms starptautiskā mērogā, un neredzu iemeslu, kāpēc Latvijas mākslinieki nevarētu aizvien straujāk iekļūt globālajā mākslas apritē. 


Andas Lāces performaces „Atindēšana“ videodokumentācija izstādē „Purvīša balva 2017“. Foto: Kristīne Madjare


Jāņa Avotiņa izstāde “Laiktelpas klejotāji” Mūkusalas Mākslas salonā. 2017. Ekspozīcijas skats. Foto: Kristīne Madjare


Katerina Gregosa. Foto: Agnija Grigule

Kuratore Katerina Gregosa, bijusī Art Brussels meses mākslinieciskā direktore

Domāju, ka šeit ir redzami ļoti dažādi mākslinieki. Savā ziņā viņus īsti nevar salīdzināt. Protams, man ir savi personīgie favorīti, bet kopumā viss Purvīša balvas notikums ir profesionāli ļoti labi noorganizēts. Maza kritika – man šķiet, ka izstādē nav līdz galam atrisināta skaņas problēma – tā pārāk pārklājas. Darbiem būtu nepieciešama sava skaņas telpa. Tam, protams, nav sakara ar māksliniekiem, bet ar izstādes dizainera darbu. 

Daži no darbiem man šķita mazliet par daudz izstrādāti. Drulles darbs ir ārkārtīgi interesants, bet te pārāk daudz kas notiek. Domāju, ka tas tikai iegūtu, ja būtu minimālāks, jo tas ir brīnišķīgs projekts. To pašu varu teikt arī par Kristapa Epnera darbu – video pats par sevi ir tik brīnišķīgs, tik lielisks darbs, ka projekta spēks ir tieši tajā – bez matračiem un visa pārējā, kas man šķiet mazliet ilustratīvi.


Andris Eglītis, Katrīna Neiburga. Armpit. Latvijas paviljons 56. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Ēriks Bože, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Apmeklējot mākslinieku darbnīcas, man vislielāko interesi izraisīja Ievas Epneres darbi. Andri Eglīti es jau zināju, jo viņš bija mans students, bet man arī ārkārtīgi patika Latvijas paviljons pagājušajā Venēcijas biennālē – domāju, ka tas bija viens no labākajiem. Uzskatu, ka sadarbība starp viņu un Katrīnu Neiburgu bija ļoti veiksmīga. Viņš ir ļoti īpašs mākslinieks. Arī mākslinieks Miķelis Fišers, kurš šogad pārstāvēs Latviju Venēcijā, ir interesants – lai arī nav gluži manā gaumē, es varu ieraudzīt viņa pasauli, viņa paša mitoloģiju un mākslas valodu.

Kopumā viss bija ļoti interesanti, bet, protams, tā bija tikai pirmā iepazīšanās ar Latvijas mākslas ainu.

Mākslas kritiķe Sabīne B. Fogele (Austrija)

Priecājos, ka varēju apmeklēt mākslinieku darbnīcas. Pagājušajā Venēcijas biennālē Latvijas paviljons bija mans absolūtais favorīts, kaut arī es nesapratu kontekstu. Tāpēc bija ļoti vērtīgi redzēt mākslinieku darbnīcu, runāt ar viņiem. Priecājos arī, ka redzēju šī gada Latvijas paviljona mākslinieka darbnīcu – tas, ko viņš stāstīja, man ārkārtīgi patika. Man šķiet, es būtu šokēta Venēcijā, ja nebūtu šīs tikšanās un ja es neuzzinātu par šo projektu mazliet vairāk. 


Miķelis Fišers. “Reptiloīdi posta cilvēku kautķermeņus holotropās elpošanas seansa laikā.” Skaņas un gaismas instalācija Latvijas paviljonam 57. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Ansis Starks

Uzskatu, ka Purvīša balva ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Tā kā esmu mākslas kritiķe, par balvas izstādi pateikšu ko kritisku – lielākā daļa no māksliniekiem ir pārcentušies. Viņiem ir vajadzīgs kurators, kurš viņiem pasaka – dari mazāk. 

Bet kopējais iespaids par to, ko esmu redzējusi šajā mazajā valstī – wow! – ļoti interesanti!


Ursula Krincingere. Foto: Kristīne Madjare

Galerie Krinzinger vadītāja Ursula Krincingere (Austrija)

Pirms diviem gadiem es iepazinos ar Unu Meisteri, kura ir brīnišķīga! viennacontemporary mesē ar savu Arterritory sarunu žurnālu viņa bija zvaigzne! Una patiešām ir Latvijas kultūras vēstnieks. 

Šajās divās dienās es redzēju vairākas mākslinieku darbnīcas – domāju, ka šejienes mākslai ir liels potenciāls. Uz mani arī ļoti lielu iespaidu atstāja kolekcionāri. Redzēju Jāņa Zuzāna kolekciju un eksponētos darbus! Un tas, ka viņš atbalsta šo balvu, ir brīnišķīgi! Es neko tādu negaidīju, jo neko daudz par Latvijas mākslu nezināju.

Runājot par balvu – ja es būtu žūrijā, balsotu par Drulli. Domāju, ka viņam ir ļoti liels potenciāls, un biju gandrīz pārliecināta, ka viņš uzvarēs. Es labprāt ar viņu strādātu savas rezidences ietvaros – man ir 4 rezidences Vīnē, Šrilankā, Horvātijā un Ungārijā – viņš varēs izvēlēties, kur viņš vēlas strādāt. 

Un arī Kristapa Epnera video ir ļoti labs!


Kristapa Epnera ekspozīcija “Vingrinājumi” izstādē “Purvīša balva 2017”. Foto: Kristīne Madjare