Ekrānšāviņš no Pussy Riot video Make America Great Again

Aptauja: Kā šī gada politiskie notikumi ietekmēs mākslas pasauli? 0

Mākslas pasaules izaicinājumi 2017. gadā

Arterritory.com
09/01/2017

Aizvadītā gada politiskie notikumi nevarēja palikt nepamanīti pat vispasīvākajam un vienaldzīgākajam. Tāpēc likumsakarīgi, ka uzdevām jautājumu – kā šī gada politiskie notikumi ietekmēs mākslas pasauli? Lūdzām arī apdomāt, kādi būs mākslas un kultūras pasaules izaicinājumi 2017. gadā? Un, lūk, ko varējām saklausīt mūsu aptaujāto atbildēs...

ARHĪVS:

2016. gada iedvesmojošākā mākslas, dizaina vai arhitektūras publikācija
2016. gada pārsteidzošākā arhitektūra
2016. gada intriģējošākā izstāde un mākslas notikums
2016. gada pārsteidzošākā mākslas kolekcija
2016. gada lielākais pārsteigums un vilšanās


Čaba Nemešs (Ungārija). Work Day to Day. 2013. Autors pievērsies aktuālai tēmai mūsdienu Ungārijā – vēsturisko pieminekļu aizstāšanai ar jauniem nacionālajiem varoņiem. Knoll Galleries Budapest & Vienna īpašums

Laura Rutkute, Viļņas galerijas Vartai radošā direktore (Lietuva)

Kā jau tas bijis kopš senseniem laikiem – politiskā situācija ietekmē mākslas pasauli; tā tas notiek arī mūsdienās dažādos līmeņos un aspektos, piemēram, nodokļi, cenzūra, kontrole, izolācija vai pat mākslas izmantošana propagandas nolūkos. Baidos, ka šis pēdējais moments nākotnē varētu kļūt vēl izplatītāks. Nevajag tālu meklēt piemērus, pietiek vien pieminēt notiekošo Ungārijā, kad tur pie varas nāca labējie. Nemaz nerunājot par Krieviju vai Turciju. Politiskā situācija kļūst arvien neprognozējamāka, tāpat arī tās ietekme uz mākslas pasauli. Lietuvai ir jauna valdība, kas pārsteigusi lielāko daļu manu tautiešu. Jaunās valdības darbību ir ļoti grūti paredzēt, jo gandrīz visi tās locekļi līdz šim nav bijuši politiski aktīvi. Taču, šķiet, ka reformas kultūrā ir viņu prioritāšu sarakstā, kas nāks par labu gan māksliniekiem, gan mākslas institūcijām. Paralēli viņi tiecas padarīt valsti pievilcīgu visu veidu ārvalstu māksliniekiem. Cik tālu tas mūs aizvedīs, rādīs vien nākotne.

Zane Onckule, kuratore un kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore

Lielāka vai mazāka radikalizācija, noslēgšanās un noslāņošanās ir paskaļi, bet prognozējami jaunās sezonas trendi sabiedrībā, kas, paredzams, tiešā veidā ietekmēs un iezīmēs “mākslas pasaules” referenču lauku. Skatīsimies, vai arī Latvijā.  


Māksliniece Sāra Levī (Sarah Levy) šo Trampa portretu radīja no savām menstruāciju asinīm, plānojot to pārdot un visus ieņēmumus ziedot „organizācijai, kas palīdz meksikāņu imigrantiem ASV, tāpēc, ka vecajam Donam tas nepatiktu.“ Foto: artpin.com

Andris Brinkmanis, mākslas kritiķis un kurators (Itālija)

Diemžēl politiskā situācija ar radikāli labējo spēku ekspansiju Eiropā un Donalda Trampa ievēlēšanu ASV neļauj noskaņoties ļoti optimistiski. Jācer, ka tādi mākslas notikumi kā Documenta 2017. gadā analizēs arī to, kā esam nonākuši līdz šādai situācijai. 

Ieva Astahovska, mākslas zinātniece un kuratore

Mākslas pasaule turpinās eksistēt savā heterotopijā, kur politiskā realitāte – bēgļi, Tramps u.tml. – noderēs estētiskām vajadzībām, kā kritisks vai eksotisks kolorīts. Man diemžēl nav ilūziju, ka mākslas pasaules un realitātes mijiedarbība var radīt būtiskas pārmaiņas vienā vai otrā pusē. Lai gan tai pašā laikā gribētos cerēt, ka dramatiskie notikumi rada noteiktas vibrācijas mūsos visos kā cilvēkos un arī iekšēju nepieciešamību uz tiem reaģēt ar līdzekļiem, kas katram ir pieejami. 


Ričarda Prinsa izstāde New Portraits. 2015. Gagosian Gallery, Ņujorka. Foto: © i-D.

Alise Tīfentāle, mākslas un fotogrāfijas vēsturniece (Latvija/ASV)

Laikmetīgajai mākslai ir liels izaicinājums – cīņa par jaunākās paaudzes auditorijas uzmanību. Kā konkurēt ar Instagram un populāriem modes, kosmētikas un ēdiena blogiem? Kā mākslai būt, un nekļūt akurāt par tādu karikatūru kā Ričards Prinss, kurš bezspēcīgi joko par popkultūru, un nekrist arī otrā galējībā, kur viss ir „autentisks“ – margināls, pārgudrs vai didaktisks, paredzēts šaurai „savējo“ grupiņai un neatstāj pilnīgi nekādu ietekmi uz sabiedrību?

Maija Rudovska, mākslas zinātniece un kuratore

Lokālo, Latvijas mākslas vidi, tiešā veidā tas neietekmēs, jo visi tāpat smeļas finansējumu no Valsts Kultūrkapitāla fonda un izmanto jau esošos resursus, īpaši nelauzot galvu par citāda veida ekonomisko sistēmu apgūšanu vai vismaz izmēģināšanu. Taču kopumā politiskie notikumi ietekmē visu un visus, kaut virspusēji (arī mākslas valodā) tas nav acīmredzams. Domāju, ka mākslas un kultūras videi un ar to saistītajām institūcijām ir jābūt pietiekami fleksiblām, lai piemērotos jauna veida apstākļiem, tām jābūt jūtīgām, lai reaģētu uz apkārt notiekošo, jāpiekopj izdzīvošanas stratēģijas, ko daudzas jau dara un tām nevajadzētu pielāgoties vadošajām propagandām. Jebkuras pārmaiņas ir būtiskas un nepieciešamas, īpaši mākslai, citādi tā paliek stīva un garlaicīga. Kam gan ko tādu vajag!


Lizija Solomona (Lizzee Solomon). Man Woman Milk. Foto: plannedparenthood.org

Deivids Kenedijs-Katlers, mākslinieks (ASV)

Man nav prognožu, kā politiskie notikumu iespaidos mākslas un kultūras pasauli. Mākslinieki Ņujorkā mītiņo par finansējuma piešķiršanu organizācijām Planned Parenthood (Planned Parenthood ir bezpeļņas organizācija, kas piedāvā reproduktīvās veselības pakalpojumus gan ASV, gan citās pasaules valstīs – red.) un ACLU (Amerikas pilsonisko brīvību apvienība – red.), kā arī pauž apņemšanos cīnīties ar netaisnību un liekulību politiskajā pasaulē. Bet vai viņi cīnīsies ar netaisnību un liekulību paši savā mākslas kopienā? Kā mēs kā mākslinieki varam noturēt savu ētisko stāju, ja mūsu finansiālais atbalsts nāk no tās pašas oligarhijas, kuru tikko ievēlējām vadīt valsti?

Fransisko Martiness, antropologs (Spānija/Igaunija)

Šobrīd Eiropu pārņem rūgtums – tā iemesli ir pieaugošās grūtības sociālajā integrācijā, ksenofobija un dusmu politika. Šī negatīvā dinamika 2017. gadā mums jāpārvērš motivācijā strādāt, jo šobrīd mūsu izstādes, teksti, izglītošanas darbs un sadarbība ir svarīgāki nekā jebkad agrāk.


Trampa-Putina grafiti uz amerikāņu ātrās apkalpošanas restorāna Keulė Rūkė sienas Viļņā. Gleznojums Lietuvas galvaspilsētā atgādina slaveno Berlīnes mūra gleznojumu, kurā attēlots 1979. gada skūpsts starp padomju līderi Leonīdu Brežņevu un Austrumvācijas komunistu režīma vadītāju Ērihu Honekeru. 

Džuljens Robsons, kurators (Austrija/ASV)

ASV šobrīd jūtams pamatīgs satraukums par to, kā prezidenta vēlēšanas un izmaiņas valdībā ietekmēs mākslas dzīvi 2017. gadā. Viena lieta ir skaidra – lai kāds būtu uzbrukums valsts finansējumam vai mākslas cenzūras mēģinājumi, mākslinieki koncentrēsies cīņai – būt pamanītiem un sadzirdētiem, viņi darīs visu, lai pagājušajās desmitgadēs smagi izcīnītos ieguvumus nezaudētu.

Milēna Orlova, The Art Newspaper Russia galvenā redaktore (Krievija)

Nav šaubu, protams, ka tā iespaido. Sākot ar dažām atceltām izstādēm un līdz pat vispārējai agresivitātes un neuzticēšanās atmosfērai. Domāju, ka mākslas cilvēki arvien biežāk liks darboties pašcenzūrai, baidīdamies skart kaut kādus “asus” politiskus sižetus. Daudzi mākslinieki ļausies politiskās konjunktūras kārdinājumam, savus spēkus ieliekot “asās” protesta tirādēs, kas ne vienmēr būs apgādātas ar māksliniecisku saturu.


Ielu mākslinieka Hanksy sajūtas par Donaldu Trampu, Ņujorka. Tēls parādījās arī uz lozungiem pret-Trampa demonstrācijās
Dump Trump Ņujorkā. Foto: artpin.com

Kaspars Groševs, mākslinieks

Gribētos cerēt, ka neredzēsim jaunu vilni trulas un virspusējas „politiskās mākslas“, kaut gan no tā, šķiet, nevar izvairīties. Runājot par izaicinājumiem, nez kādēļ atcerējos kādu pavecāku žurnāla „Studija“ vāku, uz kura bija rakstīts „Mēs negrimstam, līmenis ceļas!“ Manuprāt, zīmīgi vēl joprojām.


Bijusī Laikmetīgās mākslas centra ēka (NCCA) Maskavā

Sergejs Hačaturovs, mākslas kritiķis (Krievija)

Šis gads Krievijā parādīja, ka reakcijas uzbrūk visās frontēs. Un izrādījās, ka viss tā dēvētais kreisais diskurss, kas tika lolots un atbalstīts ar naudu un programmām, nespēj izveidot dialogu ar to pašu tautu, uz kuru tas it kā būtu vērsts. Augstprātība, liekulība, vēlme piesūkties bagātajiem naudas devējiem un kultivēt savu nekam nederīgo, no matricēm palienēto nomenklatūras “putnu valodu” – tas ir iemesls, kāpēc sabiedrības izvēle dažādās valstīs ne mazākajā mērā nekrita uz “kreiso” sarakstiem. Ja neiemācīsies sarunāties ar cilvēkiem, neatradīs sabiedrības pozitīvās kritikas spēku, nebūs jūtīgi pret oponentiem un turpinās nicināt mijiedarbības estētiku, šie kreisie tā arī paliks margināli neveiksminieki.  Gribu piebilst, ka mākslas institūciju kabinetus ieņēmušie birokrāti, kas sevi dēvē par kreisajiem, ir pat ļoti parocīgi kapitālismu sargājošiem režīmiem. Tie ir piebaroti un neko neietekmē. Tie nav nekādi kreisie, atvainojiet.