Foto

‘Sex oriented science’ un citi tehnoloģiski stāsti

Dmitrijs Bulatovs
30/04/2015

Krievu mākslinieks, mākslas teorētiķis, Valsts laikmetīgās mākslas centra (VLMC) Baltijas filiāles kurators Dmitrijs Bulatovs ir izstāžu un izdevējdarbības projektu organizētājs science art un jauno mediju sfērā; divas reizes viņš saņēmis nacionālo prēmiju laikmetīgās mākslas jomā (Krievija, 2008, 2013). 2014. gadā Austrijā, festivālā Prix Ars Electronica nominēts „Zelta Nīkes” balvai kategorijā Visionary Pioneers of Media Art. Palūdzām Dmitriju Bulatovu komentēt septiņus science art sfērā īstenotus projektus, kas, viņaprāt, visradošāk parāda cilvēka dzimuma bioloģijas tēmu.

Sex oriented science (SOS) ir pētniecisku prakšu komplekss, kur galvenā loma pieder ar dzimumu (angļu val. – sex) saistīto jautājumu izpētes bioloģiskajai komponentei. Šis virziens atšķiras no dzimtes (angļu val. – gender) analīzes, kas ir psihologu un sociologu priekšmetiska pētījumu joma. Augušo interesi par SOS nosaka tādu tehnozinātnes virzienu attīstība kā robototehnika, IT un biomedicīna. Varenās tehnoloģijas, kas līdz šim galvenokārt mainīja apkārtējo pasauli, šodien ir vērstas uz pašu cilvēku. Cilvēka ķermenis jau tiek uztverts nevis vienkārši kā laboratorisku manipulāciju objekts, bet gan kā radikālas modifikācijas poligons. Šādus zinātniskus eksperimentus, vienlaikus unikālus, interesantus un biedējošus, modernās mākslas pārstāvji uztver kā priekšmetu, kas ir katrā ziņā apjēdzams un analizējams. Tieši šeit sākas māksla, kas ar mākslinieciskām metaforām ne tik daudz apstiprina modernās zinātniski tehnoloģiskās versijas, cik iezīmē to pielietojamības robežas.


Foto: CYNETart

Denijs Plogers (Lielbritānija). Elektrods
Audiovizuāla performance - rektālie elektrodi, EMG adapters,
videoprojekcija, daudzkomponentu akustika

- 2011 -

Dmitrija Bulatova komentārs: Britu mākslinieku un vienlaikus Brunela universitātes pasniedzēju Deniju Plogeru pēc preses piespēles nesauc citādi, kā vien par „sfinktera Džimiju Hendriksu”. Plašu atpazīstamību viņam atnesa sava veida ānusa elektrokardiogrammas vizualizācijas autorprojekts. Darboties ar izteiksmes līdzekli, kas mākslas jomā vēl nav atzīts, ir akts, kas prasa vērā ņemamu drosmi un māksliniecisko providenci. No tā tad laikam arī smeļas iedvesmu filozofijas doktors Daniels Plogers: rektālie elektrodi Anuform® un modificētā ierīce nesaturēšanas ārstēšanai Peritone ir viņa palete un otas. Lai reģistrētu sfinktera muskuļa aktivitāti, mākslinieka ānusā ievieto elektrodu. Projekta jēga tiek reducēta uz mēģinājumiem atkārtot masturbācijas un orgasma laikā reģistrētu anonīma brīvprātīgā sfinktera aktivitātes grafikus. Performances datus projicē uz ekrāna reāla laika režīmā. Vienlaikus signāls tiek pārveidots par skaņu sekvencēm, kurās auditorija var saklausīt ‘sfēru mūziku’. Video var noskatīties ŠEIT.


Kadrs no video, 2007

Pols Granjons (Velsa). Robottehniska pasaules uztvere
Robottehniski autormodeļi, valkājamas tehnoloģijas, programmēšana
- 2006-2009 -

D. B. komentārs: Kā zināms, laikmetīgā tehnoloģiskā māksla propagandē necilvēcību un visu uzvarošu mīlestību. Velsiešu mākslinieka Pola Granjona „Robottehniskā pasaules uztvere” nav izņēmums. Stendā skatītājam tiek piedāvāts sajusties kā robotam un stāties sakaros ar automatizētu konstrukciju, kas daļēji atgādina padomju putekļu sūcēju Vihrj. Komplektā, kas ļauj sevi uztvert kā starpseksuālu robotu, ietilpst speciālas brilles, ķivere un nomaināmas platformas ar uzliktņiem. Brilles ir absolūti necaurspīdīgas, tātad tās uzlikušajam operatoram ir liegta vizuāla pasaules uztvere, un, tāpat kā robots, viņš vārda tiešā nozīmē nevar ‘redzēt pasauli ar acīm’. Ķivere ir apgādāta ar ultraskaņas adapteri un infrasarkano bāku, kas savienota ar ‘aklo’ briļļu gaismas diodēm. Ultraskaņas adapteris uz gaismas diožu paneli briļļu iekšienē sūta informāciju par ceļā sastaptajiem šķēršļiem, vienlaikus infrasarkanā bāka rāda, vai kaut kur apkārtnē ir roboti-partneri. Ja sensori konstatē robotu, iedegas attiecīgās diodes un operators ‘aklajās’ brillēs saskaņā ar viņam doto informāciju var mēģināt savienoties ar robotu-partneri. Neraugoties uz to, ka Granjona roboti maz līdzinās cilvēkiem, izstādes apmeklētāji atzīmē dažas smalki izstrādātas detaļas, kas, pateicoties virziena turētājiem, padara visu procesu vairāk nekā reālistisku.


Foto: Sesīlija Vestbruka

Sesīlija Vestbruka (ASV). Dzīvais jogurts 
Jogurta ieraugs un skābpiena dzēriens, kas pagatavots no autora paša mikrofloras
- 2015 - 

D. B. komentārs: Sava projekta ietvaros biohakere un feministe Sesīlija Vestbruka pagatavoja jogurtu, izmantojot bakteriālās kultūras, kas paņemtas viņas vagīnas. Zināms, ka vaginālā mikroflora satur daudz un dažādu grupu un veidu baktērijas. Ja organisms ir vesels, tad vagīnas mikroflorā dominējošo vietu ieņem laktobaciļi. Šīs baktērijas liek sarūgt ogļhidrātiem līdz pienskābes kondīcijai, uzturot imunitāti, un tieši laktobaciļus pārtikas rūpniecībā izmanto kefīra, jogurta un siera ražošanai. Lai pagatavotu jogurtu, laktozi saturošais piens jāinficē ar mikroorganismu kultūru un jākontrolē rūgšanas process. To tad arī izdarīja Sesīlija Vestbruka, publicēdama testu rezultātus un noformēdama projektu kā DIY biovirtuvi. Manā skatījumā, šis projekts ir kārtējais ‘partisiptīvās mākslas’ attīstības posms, kur prakse iemanto estētisku, bet māksla – praktisku raksturu. Vien jaunā līmenī, kad mākslinieks pats tiek aplūkots kā resursu avots, kas nepieciešams ne vien mākslas, bet arī pašas dzīvības pastāvēšanai. Cita starpā, turpmāk autore plāno veikt testu sēriju, lai pārbaudītu viņas izstrādātās tehnoloģijas iespēju robežas. Ja eksperiments būs veiksmīgs, Sesīlija Vestbruka izdos, iespējams, uz sievietes mikroekosistēmas bāzes iegūtu probiotisku produktu recepšu grāmatu.


Foto: Kuda Begut Sobaki

Gajs Ben Ari (Austrālija). In potentia
Pieauguša vīrieša priekšādas šūnu transformēšana par funkcionējošu
neironu tīklu (bioloģiskās smadzenes). Līdzdarbojoties Kirstenai Hadsonei,
iPS šūnu tehnoloģijas. Multimediāla instalācija

- 2012 -

D. B. komentārs: Gajs Ben Ari savā projektā salika vienkopus savas jūdu izcelsmes zīmes un industriālās sabiedrības naratīvu – tās ieciklēšanos uz kognitīviem aspektiem un moderno tehnoloģiju jaudīgumu. Projekts ir balstīts uz izstrādnēm, par kurām pirms dažiem gadiem tika pasniegta Nobela prēmija bioloģijā (iPS šūnu tehnoloģijas). Ir runa par dažādu audu šūnu pārprogrammēšanu par noteikta tipa cilmes šūnām, kurām piemīt unikāla spēja kļūt par praktiski jebkuru ķermeņa audu. Izmantojot šīs tehnoloģijas, Gajs Ben Ari no pieauguša vīrieša priekšādas izaudzēja reāli funkcionējošu neironu tīklu (‘bioloģisko smadzeņu’ analogs).

Šī projekta piemēra kontekstā, analizējot jaunāko tehnoloģiju iespējas, kas ļauj no jebkā iegūt jebko, mēs saskaramies ar situāciju, kad dzīvības elementu specializācija kļūst lieka. Šāda atšķirību izzušana – fiziska ķermeņa vai kultūras zīmes līmenī – liecina par to, ka jaunās tehnoloģijas rada kādu dimensiju, kas nav cilvēka dimensija, tādu, kurā mūsu būtība tiek iesaistīta sajaukuma un neizšķiramības procesā – līdz pat mūsu pilnīgai izzušanai.


Foto: Džo Dēviss

Džo Dēviss (ASV). DNS apakšbikses
Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta telpās notiekoša izstāde ar ierobežotu pielaidi
- 2009 -

D. B. komentārs: Džo Dēvisa projekts „DNS apakšbikses” ir parastas sieviešu biksītes, uz kurām attēloti mākslinieka gēni, kas ir daļa viņa GHK (galvenā histosavietojamības kompleksa) daļa. Zinātnieki uzskata, ka šie gēni atbild par seksuālo pievilcību un ir izmantojami, lai prognozētu, cik lielā mērā sievieti piesaista viņas partneris – jo vairāk atšķirību GHK gēnu iekšienē, jo augstāks seksuālās savietojamības līmenis. Pats autors apgalvo, ka daži viņa GHK gēni ir tikai par 95 procentiem savietojami ar pārējiem cilvēces pārstāvjiem. Džo Dēviss ir ļoti veiksmīgs mutants. Turklāt ģēnijs un viens no laikmetīgās science art tēviem. Strādādams vienā no Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta laboratorijām, Džo Dēviss drukā savas DNS apakšbikses un dāvina tās savām līdzstrādniecēm. Atminos, kā 1986. gadā viņš satricināja mākslinieku sabiedrību ar projektu, kur vaginālās kontrakcijas (Zemes sievišķās elpas metafora) tika raidītas kosmosā. Ar pašradītu detektoru, kas reģistrēja vaginālās kontrakcijas un šo analogo saturu pārveidoja par cipariem (brīvprātīgās joprojām bija MTI līdzstrādnieces) Džo Dēviss nosūtīja ziņu uz Tau Kitu zvaigznāju. Nav ziņu, vai šis mākslinieciskais vēstījums ir sasniedzis saprāta brāļus, taču māsas tas, šķiet, nav atstājis vienaldzīgas.


Foto: Sputniko! 

Sputniko! (Lielbritānija) Menstruālā mašīna
Valkājama ierīce ar asinssadales sistēmu un elektrodiem vēdera muskuļu stimulācijai
- 2010 -

D. B. Komentārs: Japāņu izcelsmes britu māksliniece Sputniko! ir izstrādājusi valkājamu ierīci, kas izdala kaut ko līdzīgu asinīm, un tai ir elektrodi, kas stimulē vēdera muskuļus un imitē menstruālās spazmas. Pamata ideja ir – palīdzēt sievietēm dalīties pieredzē ar tiem, kas piedzimuši bez attiecīgās ierīces. Videofilmā, kas pavada projektu, zēns, kuru interesē savas būtības sievišķā puse, apliek ap vidukli piņķerīgo ierīci. Pirms viņa seju ir saraukusi grimase, tajā ir vērojams milzīgs izbrīns. Šī projekta pamatā ir priekšstats, ka menstruācija ir nevajadzīga. Māksliniece atgādina, ka tad, kad tika izgudrotas pretapaugļošanās tabletes, tās iekļāva menstruālo nedēļu četru nedēļu ciklā. Kopš tā laika ir radušies daudzi preparāti, kas ievērojami samazina mēnešreižu skaitu. Daži pētnieki pat apgalvo, ka, jo mazāk mēnešreižu, jo labāk sievietes veselībai. Kamēr gudrie vīri nav izdomājuši, kā atbrīvot sievieti no bioloģijas smagās nastas, māksliniece piedāvā viņiem laiku pa laikam mērķtiecīgi sagādāt sev sāpes.


Foto: Džūlija Redika

Džūlija Redika (ASV). hymNext
Ceremoniāla no autores pašas vaginālajām šūnām izaudzētu unisex jaunavības plēvju kolekcija
- 2008 -

D. B. komentārs: Džūlijas Redika savā projektā demonstrē ceremoniālo no autores pašas vaginālajām šūnām izaudzētu uniseksa jaunavības plēvju kolekciju. Šīs kompozīcijas ir savdabīgs komentārs par mūsdienu seksualitātes tēmu un iespēju kaut ko pieredzēt kā pirmoreiz. Uniseksa plēvju kolekciju papildina daudzveidīgs dzīvais materiāls – jaundzimušā priekšādas šūnas, vērša kolagēns un grauzēju aortas gludo muskuļu audi. Kā saka autore, „bioloģiskās skulptūras hymNext iezīmē vienalga kāda dzimuma mīlnieku savstarpēju simbolisku nevainības dāvāšanas aktu. Man interesē šis projekts. Ne tikai šī darba mākslinieciskuma dēļ, bet arī tādēļ, ka tas satur zināmu nākotnes redzējumu. Manuprāt, izdzēst pieredzi un dot iespēju kaut ko piedzīvot kā pirmoreiz – tāds būs postbiloģiskās sabiedrības inovatīvās ekonomikas pamats, kur pārsātinājums ar dažāda veida pieredzēm un to ierobežotība radīs jaunu patērētāja tipu. Šim jaunajam patērētājam viss šķitīs jauns un satraucošs. Un tādējādi jaunā meklējumi dzīvē būs pilnībā anulēti.”

Ilustrācija:

Materiāla ilustrēšanai izmantoti VLMC BF kuratoru pētījumi projektā Sex oriented science and other technological stories. Pateicamies autoriem, kas ļāva publicēt attēlus, tāpat pateicamies par informatīvo atbalstu VLMC Baltijas filiālei.