Foto

Izskaitļošanas tirānija

Viestarts Gailītis
09/02/2015

Indivīds savas subjektivitātes un datu plūsmas krustcelēs – tādu ainu šogad piedāvāja mediju mākslas festivāls Transmediale Berlīnē, kas ierasti dalās mākslas, diskursa un mūzikas daļā. Diskursa daļa, kas pēdējos gados jaunā un teorētiski orientētā zviedru kuratora Kristofera Gansiga vadībā ir aizvirzījusies no jēdzieniski pieejamāka un metafiziskāka apvāršņa uz nišas tēmām, šogad fokusējās uz ikdienas dzīves ‘algoritmizāciju’, ar to saprotot kultūru, kuras pamatā ir mērīšana, automatizācija un optimizācija, kas ietekmē arī indivīda eksistenciālo perspektīvu. Ne mazāk moralizējošā  izstādes tēma - Capture all jeb ‘notver visu’, sabiezinot krāsas, dzīvi atspoguļoja kā  ķīlnieci arvien pieaugošai prognozēšanas, izskaitļošanas un kontroles mānijai. Labums un vērtība saskaņā ar šādu dzīves perspektīvu var tikt iegūts no visa, un visas dzīves jomas var tikt utilitāri mērītas, kvantitatīvi nosakot to lietderības koeficientu.


Capture all © Artwork by The Laboratory of Manuel Bürger

Capture all sauklis tiešā veidā atspoguļojās arī izstādē, kas, jāatzīst, atklāj jaunā un sākotnēji apšaubītā galvenā kuratora Gansiga pacietību un spēju strādāt un atklāt savu vīziju ilgtermiņā, kas šogad turklāt manifestējās nebijušā izstādes un festivāla atklāšanas apmeklējumā. Ja pērn izstāde, kuras darbu autori – hakeri – šķita panciski sametuši kopā objektus, kas ieskicēja viņu idejas, bet labākajā gadījumā ģenerēja sastingušas performances nevis mākslinieciskas asociācijas, tad šoreiz bija izvēlēti darbi, kuru ideja bija novadīta līdz skatītājam caur skaidru estētisko veidolu. Apskatāmie darbi bija ‘gleznieciski’ digitālās mākslas piemēri ar politisko vēstījumu. Kodi, zīmoli, simboli, algoritmi, mērījumi, prototipi, pašpalīdzības grāmatas un cita patērētāju propaganda bija pasniegta vizuāli baudāmā tehnoloģiskā un politiskā paranojā, savā veidā izsaucot asociācijas ar Leonarda Laganovska darbu politisko semantiku. Tā, piemēram, bija noausti glīti meditācijas tepiķīši ar budistu un Apple un Google, un citu tehnoloģiju korporāciju ‘kosmoloģijas’ simboliku. Savukārt spīdzināmo ierīci atgādinošie objekti Face Cages jeb „Sejas būri” bija  biometriskajā diagrammā iemiesotās abstraktās vardarbības dramatizācijas. Asprātīgi ‘sociālreālisma’ darbi, īpaši aktuāli mūsdienu ‘brīvo’ profesiju pārstāvjiem, bija festivāla blakusprogrammā  notiekošajā izstādē Time & Motion: Redefining Working Day, kur tika skarti tādi jautājumi kā, kas ir noticis ar astoņu stundu darba dienu, kā jūs pavadāt savu laiku, kā tehnoloģija ir ietekmējusi jūsu darba dzīvi. 


Face Cages © Christopher O’Leary

Izstādes tumsnējais un klaustrofobiskais iekārtojums, ko jau vairākus gadus veic arhitektu un vides intervencionistu birojs Raumlabor bija teju tikpat izteicošs kā paši darbi. Darbi bija  norobežoti viens no otra melnā telpā ar būvniecības sētu moduļiem, kas veidoti bišu šūnu jeb sešstūru formā un pārklāti ar melnu, caurspīdīgu drānu.  Sešstūris izsenis ir harmonijas simbols. Taču šajā gadījumā sešstūri simbolizēja datu analīzes šūnas, kurās tiek sadalītas un izskaitļotas mūsu ikdienas dzīves. Tādējādi izstādes scenogrāfija  ar žogu slāņiem un krēslaino audumu radīja ieslodzījuma sajūtu un iemiesoja disharmoniju, kā arī pretrunu, ka, kaut negribīgi, bet tomēr pieņemam faktu, ka kļūstam par datu analīzes objektiem.

Mirstošā mūzika

Festivāla muzikālajā spārnā – Club Transmediale, šķiet  izpaudās fakts, ka starp tā kuratoriem ir viens no pagrīdes klubu mūzikas elitārās platformas Boiler Room  pamatlicējiem. Proti, festivāls arvien spītīgi turas pie ‘klubu mūzikas’ kā galvenās komponentes, kaut arī jauninājumus šajā laukā, kur eksperimentālie instinkti sasniedza savu maksimālo intensitāti pirms apmēram trīs gadiem, gadās sadzirdēt arvien retāk. Taču nav arī gluži tā, ka tos nenākas dzirdēt pavisam – tā monumentālajā betona klucī Berghain skaniski svaigu konkrētās mūzikas iedvesmotu digitālo priekšnesumu sniedza ‘akadēmiskās’ kluba mūzikas producents ungārs Gabors Lazars, kamēr britu kolēģis Oskars Pauels (skatuves vārds Powell) radīja gluži pretēju – analogi netīru, skaniski nesimetrisku un jestrāku koncertu. Amerikāņu četrdesmitgadīgais tehnofrīks Prostitutes, kas pārstāv daudzveidīgo un kvalitatīvo Diagonal izdevniecību, iešūpoja publiku ar  uzspēlēti truliem un prastiem, taču ņipriem ritmiem. Kad skaņas pārauga repetitīvā, grūti atpazīstamā un stipri filtrētā cilvēka balsī, kas pie uzmanīgākas klausīšanās izrādījās citāts „you all gonna die” jeb „jūs visi mirsiet”, tad dejotāji jau bija tādā kaifā, ka, šķiet, vispār nedzirdēja šo jaunības kulta patērētājiem adresēto sarkasmu. Tas atsauca atmiņā 1980. gadu pārpratumu – ciešās pāru dejas pie Fila Kolinsa Paradise, kas nebija romantiska dziesma pāriem, bet gan veltījums bezpajumtniekiem.


Punchcard Economy by Sam Meech © Paco Neumann

Bija patīkami pārliecināties, ka arvien jaunus piedzīvojumus spēj radīt elektroniskā mūzika – piemēram, Markuss Šmiklers novadīja lielisku ‘psihoakustisku’ koncertu, kur vietām kosmiski skaistā spēle ar frekvencēm ļāva uztvert un apzināties, kā dažādu raksturlielumu skaņa iedarbojas uz  maņām un ķermeni. Nācās gan dzirdēt kompozīciju veidojamies pašā savas galvas centrā, gan arī piedzīvot šķietamo paradoksu, ka visapņemošā dārdošā dūkoņā apzinies, ka vienlaikus skaidri dzirdi, kā kādam nokrīt monēta vai ko blakussēdētājs saka savam biedram. Tomēr kopumā ‘klausāmās’ elektroniskās mūzikas repertuārs, lai arī nesen komponēts, bija tapis ar atskatu uz pagātni. Tādēļ vietā likās holandiešu Gerta Jansa Prinsa un Martina van Bovena kopdarbs Black Smoke Mirror, kurā audiovizuālajos priekšnesumos visai bieži ekspluatētais lāzers negaidīti un asprātīgi  sadedzināja ekrānu, kā simboliski pieliekot punktu žanra inercei un ļaujot cerēt, ka nākotnē varbūt tomēr būs gaidāms kas svaigs.

www.transmediale.de