Publicitātes attēls

Griezies nu ap savu asi, un ap sauli vēl! 8

„Purvīša balvas 2014” ekspertes Ievas Kalniņas atbilde Satori publikācijai

Ieva Kalniņa
29/12/2014 

Izlasot tekstu, kas veltīts Purvīša balvas procesa un nominantu statusa devalvēšanai un publicēts Satori, es nevilšus sāku dungot: „Pakur, pakur uguntiņu / labo Vecenīt! / Lai tā āda lobās, / lai tie mati švirkst! / Piemet, piemet pagalīti, / malku nežēlo! / Gan jau atkal skolas bērni / saskaldīs tev to. (..) Griezies nu ap savu asi / un ap sauli vēl! / Varbūt, ka pie pašām beigām / kaut kā paliek žēl?” Es biju nokļuvusi taisni kā vai uz sārta. Domāju, tā jutās arī pārējie. Mēs pavisam bijām septiņi Purvīša balvas eksperti (mākslas zinātniece Elita Ansone, mākslas zinātniece Stella Pelše, mākslas zinātniece Astrīda Rogule, kinorežisors Dāvis Sīmanis, Arterritory.com krievu redakcijas galvenais redaktors Sergejs Timofejevs, mākslas zinātniece Inga Šteimane un es – arī mākslas zinātniece), kas sekoja līdzi norisēm vizuālajā mākslā pēdējo divu gadu periodā, un esmu droša, ka katrs no mums arī pildīja šo darbu pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc es vēlos iestāties gan par mūsu darbu, gan vēl jo vairāk – mūsu fināla nominantu sarakstu, kur nav neviena nejauša autora, nav tāda, kas sava aktuālākā mākslas snieguma dēļ nebūtu pelnījis šeit atrasties! Un vienlaicīgi es saprotu, ka nekāda ‘īsta’ atbilde šoreiz nebūs iespējama, jo Satori teksta autore – Jana Kukaine – nav saņēmusies nedz precīzi definēt iedomāto ‘strīdus ābolu’, nedz meklējusi to iespējamās cēloņsakarības, kas mūs pie šādas – viņas ‘zaudēto ilūziju’ – situācijas būtu novedušas. Tā vietā autore ir izgājusi mākslas scēnas priekšplānā un izkliegusi savu neapmierinātību virknē apšaubāmu lozungu. Te daudz karstgalvības. Purvīša balva tiek dēvēta „par savu [balvas] parodiju”, par balvu, kas „ne tikai raisa smīnu un liek zīmīgi miegt ar aci par astotniekā pārstāvētajām ‘ekspertu interesēm’”, līdz apgalvojumam, ka kopš Katrīna Neiburga ir saņēmusi balvu un tādejādi devusi cerību visai laikmetīgās mākslas videi, viss, kas ar Purvīša balvu noticis turpmāk, ir bijusi viena vienīga „balvas prestiža devalvēšana”. Tam un visam pārējam tekstā minētajam ir grūti piekrist, līdzīgi kā autores izpratnei par balvas būtību. Viņa raksta, ka, viņasprāt, vadoties pēc balvas nolikuma, Purvīša balva orientējas „uz kaut ko vairāk nekā privātu ballīti kādā savrupmājā nekurienes vidū”. Tomēr tieši šādā un līdzīgos izteikumos ausīs griež augstprātība, kas nebūtu pieļaujama profesionālei, par kādu, jādomā, sevi uzskata arī autore. Pat pavirši pametot skatu mākslas un kultūras vēsturē, mēs atrodam daudz liecību tam, ka patiesā mākslas un kultūras vēsture ne reti notiek kur citur kā „privātās mājas ballītēs” un „šaurā cilvēku lokā”, un tieši šeit parādās eksperta loma, kurš to spēj identificēt pēc būtības, nevis – norises vietas! Šie notikumi tikai vēlāk tiek hrestomatizēti un kļūst par mākslas un kultūras ikonām. Tāpēc šis, manuprāt, nav kritērijs. Un par tādu nekļūst arī Kukaines publikācijas nobeigumā piekabinātais saraksts ar mākslinieku vārdiem, kuri, pēc viņas aptaujāto mākslas interesentu domām, ir nepelnīti palikuši ārpus lielā astotnieka. Nu, pirmkārt, jau tāpēc, ka to ir vairāk nekā divdesmit pieci, un bez zaudējumiem tos nekādi nav iespējams padarīt par astoņiem. Otrkārt, tāpēc, ka autore pirms apvainojumu izteikšanas nav sevi apgrūtinājusi ar balvas atlases procedūras apzināšanu un šajā sarakstā ir tās pašas izstādes, par ko savās tikšanās reizēs jau esam runājuši arī mēs – septiņi eksperti. Šajā publikācijā samērā tendenciozi izskatās arī autores atlasītie citāti. Piemēram, Mūkusalas Mākslas salona mājaslapas redaktors un šajā pašā vietnē publicētās slejas autors Valts Miķelsons pārmetumu ekspertiem redz faktā, ka kandidātu astotnieks atbilst muzeja gaumei, un uzmanību vērš uz vienkārši labu mākslu, ka izvēlētajos mākslas darbos dominē plakne, ka kandidāti ir pusmūžā un „balvas nominācijas seko notikumiem, nevis tos virza”. Es, varbūt, kaut ko nesaprotu, bet, manuprāt, tas, ka balva seko notikumiem, nevis tos virza, ir tikpat pašsaprotami kā tas, ka pavasarim seko vasara, bet rudenim – ziema! Tāpat es neredzu iemeslu, atlasot balvas pretendentus, izvairīties no darbiem, kuros figurē plakne vai vēl vairāk – izvairīties no labas mākslas! Un tad vēl kuratores Maijas Rudovskas pārsteidzošais izteikums, kam pilnībā piekrīt arī raksta autore, ka Purvīša balvas derīgums māksliniekam ir „visnotaļ neliels” – tas aprobežojoties vien ar naudas summu un publicitāti! Šis izteikums griež ausīs kā meli un divkosība. Es zinu tikai vienu mākslinieku Latvijā, kurš ir spējīgs ne tikai eksistēt, bet dzīvot, radot savu mākslu, un uz kura darbiem ir vairāku gadu rinda. Taču es iztēlojos, ka pat viņam Purvīša balvas piešķirtie vairāk nekā divdesmitt pieci tūkstoši eiro tomēr ko nozīmētu. Nemaz nerunājot, par absurdo jautājumu, kas nu šai kontekstā man jāuzdod – par ko tad šī ‘cepšanās’, ja ne par ‘slavu un naudu’ – to statusu, kas saistās ar šo balvu, ka kāds vārdā nenosauktais nav nominēts kāda vārdā nosauktā vietā? Tā nu autore raksta, ka (viņai) „izskatās, ka mākslinieka vecums, institucionālā piederība un sadarbība ar Latvijā atzītiem kuratoriem ir tā veiksmes formula, kas ievērojami palielina varbūtību nokļūt ‘slavas zenītā’”. Un ne vārda par mākslu, tās kvalitātēm, ko apliecina šīs reizes Purvīša balvas nominanti, pat ne mazākā mēģinājuma tajās iedziļināties! Tāpēc, manuprāt, vietā būs citēt izvilkumus no ekspertu pamatojumiem, kas visi caur preses relīzēm un tālākām publikācijām bija pieejami pagājušo divu gadu mākslas dzīves hronikā.

Par Kaspara Teodora Bramberga personālizstādi Dynamis peldošajā mākslas galerijā „Noass” (17.05.–05.06.2014) Elita Ansone rakstīja, ka šeit „no vienas puses jūtama Zemes gravitācija, tomēr no otras – smagnēju formu kompozīcijas it kā tiecas pārvarēt savu fizisko matēriju ar dinamisku, dažkārt diagonālu plakņu kārtojumu, kas šīs gleznieciski tēlnieciskās kompozīcijas izrauj no statiskuma, piešķirot tām kustību un enerģiju”. Tātad Bramberga plaknes ir tikai formālas, tās viņa mākslā kļūst iluzoras(!). Dāvis Sīmanis, izvirzot Miķeli Fišeru par izstādi „Netaisnība” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (28.11.2014.–18.01.2015), uzsver, ka viņa spēks ir bezbailībā: „Nebaidīšanās no materiāla, nebaidīšanās no stāsta, nebaidīšanas no idiosinkrātisma un ļoti savdabīgas pārliecības paušanas – tas ir Fišera lielais spēks iepretim tradicionālistu atsvešinātajai ironijai”. Izvirzot Gintu Gabrānu par darbu „Ne no kurienes” izstādē „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (02.07.–06.08.2014), es savā nominācijas tekstā uzsvēru, ka: „Gabrāns pārliecinoši turpina mākslas valodas novatora darbu, un viņa daiļrade ikvienam skatītājam atgādina, ka mūsu spējas ir neaptveramas, bet mūs ierobežo apstākļi un zināšanu trūkums. Dabas formveides un spontanitātes manifestācija darbā „Ne no kurienes” kļūst par tikšanās vietu cilvēka izziņas kārei un liktenīgai nolemtībai”. Astrīda Rogule, pamatojot Kristapa Ģelža un Ģirta Biša kopdarba „Kancele” Rīgas Doma dārzā (24.10.–24.11.2013) izvirzīšanu, ir uzsvērusi, ka tas ir „absolūti tīrs, meditatīvs, nesadomāts, tajā pašā laikā precīzi laikmetu raksturojošs, pat sakrāls objekts, kas saiknē ar noslēgto klostera pagalma vidi iegūst pārlaicīgas kvalitātes. Protams, atkal Ģelzis, kāds teiks, bet ko darīt, ja mākslinieks ir savu radošo ideju un iekšējās brīvības spicē!”. Sergejs Timofejevs, motivējot Gintera Krūmholca personālizstādes „Kāpēc tu mani nepamodināji?” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā (15.11.–08.12.2013) izvirzīšanu, bija lakonisks: „Mīlestība, nāve, mirkļa nozīme, apstākļu sakritība – tas viss ir šeit. Tā sanāca, ka apskatīju šo izstādi pēc Maximas traģēdijas. Iespaids tiešam bija spēcīgs”. Inga Šteimane par Ģirta Muižnieka izstādi „5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā (04.12.2013–18.01.2014) rakstīja: „Izvirzu Ģirtu Muižnieku Purvīša balvai šajā ceturksnī, jo uzskatu, ka viņa mākslā ir akumulētas un jaunākajā izstādē spilgtā, radošā veidā attīstītas būtiskas tradīcijas, kas veido mūsu modernitāti. Tā ir plašāka problemātika, kas ietver arī sociālus modeļus, ne tikai mākslas aspektus, un tas ir nopietni apspriežams un izvērtējams, jo kultūru rada kultūra. Tas padara ļoti interesantu šo koloristiski izsmalcināto, aristokrātiskumā iekapsulēto un utopiski sensitīvo glezniecību”. Dāvis Sīmanis, izvirzot Henrija Preisa personālizstādi „Artefakti” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā (21.02.–28.03.2013), rakstīja: „Henrija Preisa izstādes darbi ne vien taustāmi rekonstruē materiālu un faktūru, kas piederīga 20. gadsimta sākuma mākslai, bet vienlaikus veido arī saturiski komplicētu pārcēlumu no vēsturiskā avangarda. Pārliecinošais ezotēru, misticisma caurstrāvotu un panteistisku ideju apvienojums sarežģītās ģeometriskās vienībās ir mēģinājums skaidrot pasaules neviennozīmību, izmantojot visu tās simbolu plašumu. Nebīšanās no historisma un ideju potenciālā naivuma padara šo izstādi par ievērojamu un nošķirtu parādību latviešu mākslas ainā”. Stella Pelše, izvirzot Artūru Riņķi par darbu „Pulsārs Q 19” izstādē „Saules sistēmas perspektīva” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”, (13.011.2014–25.01.2015) un pēdējo divu gadu radošo darbību mākslas dārzā „Nekurienes vidū”, pamatoja: „Izmantojot intriģējošu stāstu par kāda neatzīta zinātnieka kosmiskajiem atklājumiem, kas balansē uz neizskaidroto fenomenu un fikcijas robežas, radīta vizuāli izteiksmīga kinētiska gaismas instalācija – enerģijas izstarotājs, kura neizskaidrojamās formas atgādina arī par ierobežotajām zināšanām Visuma uzbūvē, bet vienlaikus ļauj izbaudīt gaismas un tumsas saspēli”. Pie pēdējā arī es gluži personiski varu piebilst, ka Artūra Riņķa nominēšanu uzskatu par mūsu (ekspertu) veiksmi, jo viņa pārsteidzošā mākslas pasaule tikai laimīga gadījuma dēļ ir krustojusies ar Purvīša balvas procesu.

Ja ar visu iepriekš teikto nepietiek, lai apliecinātu, ka mēs – septiņi atbildīgie Purvīša balvas atlasē – darbojāmies pēc savas labākās sirdsapziņas, tad man atliek tikai ķerties pie mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa. Šie septiņi lēma šādi, bet nākamie septiņi lems savādāk! Taču es saprotu, lai ko es nerakstītu, mans raksts nekompensēs tās sāpes, ko neizvirzīšana atstājusi neizvirzīto sirdīs, tomēr es ceru – kaut nelielu kompensāciju (skaidrojumu) tas sniegs, un tāpēc aicinu ne tikai skumt kopā ar tiem, kuriem ir skumji, bet atrast sevī spēku priecāties kopā ar tiem, kuri ir nominēti un kuriem ir par ko priecāties!