Publicitātes attēls

Griezies nu ap savu asi, un ap sauli vēl! 10

„Purvīša balvas 2014” ekspertes Ievas Kalniņas atbilde Satori publikācijai

Ieva Kalniņa
29/12/2014 

Izlasot tekstu, kas veltīts Purvīša balvas procesa un nominantu statusa devalvēšanai un publicēts Satori, es nevilšus sāku dungot: „Pakur, pakur uguntiņu / labo Vecenīt! / Lai tā āda lobās, / lai tie mati švirkst! / Piemet, piemet pagalīti, / malku nežēlo! / Gan jau atkal skolas bērni / saskaldīs tev to. (..) Griezies nu ap savu asi / un ap sauli vēl! / Varbūt, ka pie pašām beigām / kaut kā paliek žēl?” Es biju nokļuvusi taisni kā vai uz sārta. Domāju, tā jutās arī pārējie. Mēs pavisam bijām septiņi Purvīša balvas eksperti (mākslas zinātniece Elita Ansone, mākslas zinātniece Stella Pelše, mākslas zinātniece Astrīda Rogule, kinorežisors Dāvis Sīmanis, Arterritory.com krievu redakcijas galvenais redaktors Sergejs Timofejevs, mākslas zinātniece Inga Šteimane un es – arī mākslas zinātniece), kas sekoja līdzi norisēm vizuālajā mākslā pēdējo divu gadu periodā, un esmu droša, ka katrs no mums arī pildīja šo darbu pēc labākās sirdsapziņas. Tāpēc es vēlos iestāties gan par mūsu darbu, gan vēl jo vairāk – mūsu fināla nominantu sarakstu, kur nav neviena nejauša autora, nav tāda, kas sava aktuālākā mākslas snieguma dēļ nebūtu pelnījis šeit atrasties! Un vienlaicīgi es saprotu, ka nekāda ‘īsta’ atbilde šoreiz nebūs iespējama, jo Satori teksta autore – Jana Kukaine – nav saņēmusies nedz precīzi definēt iedomāto ‘strīdus ābolu’, nedz meklējusi to iespējamās cēloņsakarības, kas mūs pie šādas – viņas ‘zaudēto ilūziju’ – situācijas būtu novedušas. Tā vietā autore ir izgājusi mākslas scēnas priekšplānā un izkliegusi savu neapmierinātību virknē apšaubāmu lozungu. Te daudz karstgalvības. Purvīša balva tiek dēvēta „par savu [balvas] parodiju”, par balvu, kas „ne tikai raisa smīnu un liek zīmīgi miegt ar aci par astotniekā pārstāvētajām ‘ekspertu interesēm’”, līdz apgalvojumam, ka kopš Katrīna Neiburga ir saņēmusi balvu un tādejādi devusi cerību visai laikmetīgās mākslas videi, viss, kas ar Purvīša balvu noticis turpmāk, ir bijusi viena vienīga „balvas prestiža devalvēšana”. Tam un visam pārējam tekstā minētajam ir grūti piekrist, līdzīgi kā autores izpratnei par balvas būtību. Viņa raksta, ka, viņasprāt, vadoties pēc balvas nolikuma, Purvīša balva orientējas „uz kaut ko vairāk nekā privātu ballīti kādā savrupmājā nekurienes vidū”. Tomēr tieši šādā un līdzīgos izteikumos ausīs griež augstprātība, kas nebūtu pieļaujama profesionālei, par kādu, jādomā, sevi uzskata arī autore. Pat pavirši pametot skatu mākslas un kultūras vēsturē, mēs atrodam daudz liecību tam, ka patiesā mākslas un kultūras vēsture ne reti notiek kur citur kā „privātās mājas ballītēs” un „šaurā cilvēku lokā”, un tieši šeit parādās eksperta loma, kurš to spēj identificēt pēc būtības, nevis – norises vietas! Šie notikumi tikai vēlāk tiek hrestomatizēti un kļūst par mākslas un kultūras ikonām. Tāpēc šis, manuprāt, nav kritērijs. Un par tādu nekļūst arī Kukaines publikācijas nobeigumā piekabinātais saraksts ar mākslinieku vārdiem, kuri, pēc viņas aptaujāto mākslas interesentu domām, ir nepelnīti palikuši ārpus lielā astotnieka. Nu, pirmkārt, jau tāpēc, ka to ir vairāk nekā divdesmit pieci, un bez zaudējumiem tos nekādi nav iespējams padarīt par astoņiem. Otrkārt, tāpēc, ka autore pirms apvainojumu izteikšanas nav sevi apgrūtinājusi ar balvas atlases procedūras apzināšanu un šajā sarakstā ir tās pašas izstādes, par ko savās tikšanās reizēs jau esam runājuši arī mēs – septiņi eksperti. Šajā publikācijā samērā tendenciozi izskatās arī autores atlasītie citāti. Piemēram, Mūkusalas Mākslas salona mājaslapas redaktors un šajā pašā vietnē publicētās slejas autors Valts Miķelsons pārmetumu ekspertiem redz faktā, ka kandidātu astotnieks atbilst muzeja gaumei, un uzmanību vērš uz vienkārši labu mākslu, ka izvēlētajos mākslas darbos dominē plakne, ka kandidāti ir pusmūžā un „balvas nominācijas seko notikumiem, nevis tos virza”. Es, varbūt, kaut ko nesaprotu, bet, manuprāt, tas, ka balva seko notikumiem, nevis tos virza, ir tikpat pašsaprotami kā tas, ka pavasarim seko vasara, bet rudenim – ziema! Tāpat es neredzu iemeslu, atlasot balvas pretendentus, izvairīties no darbiem, kuros figurē plakne vai vēl vairāk – izvairīties no labas mākslas! Un tad vēl kuratores Maijas Rudovskas pārsteidzošais izteikums, kam pilnībā piekrīt arī raksta autore, ka Purvīša balvas derīgums māksliniekam ir „visnotaļ neliels” – tas aprobežojoties vien ar naudas summu un publicitāti! Šis izteikums griež ausīs kā meli un divkosība. Es zinu tikai vienu mākslinieku Latvijā, kurš ir spējīgs ne tikai eksistēt, bet dzīvot, radot savu mākslu, un uz kura darbiem ir vairāku gadu rinda. Taču es iztēlojos, ka pat viņam Purvīša balvas piešķirtie vairāk nekā divdesmitt pieci tūkstoši eiro tomēr ko nozīmētu. Nemaz nerunājot, par absurdo jautājumu, kas nu šai kontekstā man jāuzdod – par ko tad šī ‘cepšanās’, ja ne par ‘slavu un naudu’ – to statusu, kas saistās ar šo balvu, ka kāds vārdā nenosauktais nav nominēts kāda vārdā nosauktā vietā? Tā nu autore raksta, ka (viņai) „izskatās, ka mākslinieka vecums, institucionālā piederība un sadarbība ar Latvijā atzītiem kuratoriem ir tā veiksmes formula, kas ievērojami palielina varbūtību nokļūt ‘slavas zenītā’”. Un ne vārda par mākslu, tās kvalitātēm, ko apliecina šīs reizes Purvīša balvas nominanti, pat ne mazākā mēģinājuma tajās iedziļināties! Tāpēc, manuprāt, vietā būs citēt izvilkumus no ekspertu pamatojumiem, kas visi caur preses relīzēm un tālākām publikācijām bija pieejami pagājušo divu gadu mākslas dzīves hronikā.

Par Kaspara Teodora Bramberga personālizstādi Dynamis peldošajā mākslas galerijā „Noass” (17.05.–05.06.2014) Elita Ansone rakstīja, ka šeit „no vienas puses jūtama Zemes gravitācija, tomēr no otras – smagnēju formu kompozīcijas it kā tiecas pārvarēt savu fizisko matēriju ar dinamisku, dažkārt diagonālu plakņu kārtojumu, kas šīs gleznieciski tēlnieciskās kompozīcijas izrauj no statiskuma, piešķirot tām kustību un enerģiju”. Tātad Bramberga plaknes ir tikai formālas, tās viņa mākslā kļūst iluzoras(!). Dāvis Sīmanis, izvirzot Miķeli Fišeru par izstādi „Netaisnība” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (28.11.2014.–18.01.2015), uzsver, ka viņa spēks ir bezbailībā: „Nebaidīšanās no materiāla, nebaidīšanās no stāsta, nebaidīšanas no idiosinkrātisma un ļoti savdabīgas pārliecības paušanas – tas ir Fišera lielais spēks iepretim tradicionālistu atsvešinātajai ironijai”. Izvirzot Gintu Gabrānu par darbu „Ne no kurienes” izstādē „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (02.07.–06.08.2014), es savā nominācijas tekstā uzsvēru, ka: „Gabrāns pārliecinoši turpina mākslas valodas novatora darbu, un viņa daiļrade ikvienam skatītājam atgādina, ka mūsu spējas ir neaptveramas, bet mūs ierobežo apstākļi un zināšanu trūkums. Dabas formveides un spontanitātes manifestācija darbā „Ne no kurienes” kļūst par tikšanās vietu cilvēka izziņas kārei un liktenīgai nolemtībai”. Astrīda Rogule, pamatojot Kristapa Ģelža un Ģirta Biša kopdarba „Kancele” Rīgas Doma dārzā (24.10.–24.11.2013) izvirzīšanu, ir uzsvērusi, ka tas ir „absolūti tīrs, meditatīvs, nesadomāts, tajā pašā laikā precīzi laikmetu raksturojošs, pat sakrāls objekts, kas saiknē ar noslēgto klostera pagalma vidi iegūst pārlaicīgas kvalitātes. Protams, atkal Ģelzis, kāds teiks, bet ko darīt, ja mākslinieks ir savu radošo ideju un iekšējās brīvības spicē!”. Sergejs Timofejevs, motivējot Gintera Krūmholca personālizstādes „Kāpēc tu mani nepamodināji?” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā (15.11.–08.12.2013) izvirzīšanu, bija lakonisks: „Mīlestība, nāve, mirkļa nozīme, apstākļu sakritība – tas viss ir šeit. Tā sanāca, ka apskatīju šo izstādi pēc Maximas traģēdijas. Iespaids tiešam bija spēcīgs”. Inga Šteimane par Ģirta Muižnieka izstādi „5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā (04.12.2013–18.01.2014) rakstīja: „Izvirzu Ģirtu Muižnieku Purvīša balvai šajā ceturksnī, jo uzskatu, ka viņa mākslā ir akumulētas un jaunākajā izstādē spilgtā, radošā veidā attīstītas būtiskas tradīcijas, kas veido mūsu modernitāti. Tā ir plašāka problemātika, kas ietver arī sociālus modeļus, ne tikai mākslas aspektus, un tas ir nopietni apspriežams un izvērtējams, jo kultūru rada kultūra. Tas padara ļoti interesantu šo koloristiski izsmalcināto, aristokrātiskumā iekapsulēto un utopiski sensitīvo glezniecību”. Dāvis Sīmanis, izvirzot Henrija Preisa personālizstādi „Artefakti” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā (21.02.–28.03.2013), rakstīja: „Henrija Preisa izstādes darbi ne vien taustāmi rekonstruē materiālu un faktūru, kas piederīga 20. gadsimta sākuma mākslai, bet vienlaikus veido arī saturiski komplicētu pārcēlumu no vēsturiskā avangarda. Pārliecinošais ezotēru, misticisma caurstrāvotu un panteistisku ideju apvienojums sarežģītās ģeometriskās vienībās ir mēģinājums skaidrot pasaules neviennozīmību, izmantojot visu tās simbolu plašumu. Nebīšanās no historisma un ideju potenciālā naivuma padara šo izstādi par ievērojamu un nošķirtu parādību latviešu mākslas ainā”. Stella Pelše, izvirzot Artūru Riņķi par darbu „Pulsārs Q 19” izstādē „Saules sistēmas perspektīva” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”, (13.011.2014–25.01.2015) un pēdējo divu gadu radošo darbību mākslas dārzā „Nekurienes vidū”, pamatoja: „Izmantojot intriģējošu stāstu par kāda neatzīta zinātnieka kosmiskajiem atklājumiem, kas balansē uz neizskaidroto fenomenu un fikcijas robežas, radīta vizuāli izteiksmīga kinētiska gaismas instalācija – enerģijas izstarotājs, kura neizskaidrojamās formas atgādina arī par ierobežotajām zināšanām Visuma uzbūvē, bet vienlaikus ļauj izbaudīt gaismas un tumsas saspēli”. Pie pēdējā arī es gluži personiski varu piebilst, ka Artūra Riņķa nominēšanu uzskatu par mūsu (ekspertu) veiksmi, jo viņa pārsteidzošā mākslas pasaule tikai laimīga gadījuma dēļ ir krustojusies ar Purvīša balvas procesu.

Ja ar visu iepriekš teikto nepietiek, lai apliecinātu, ka mēs – septiņi atbildīgie Purvīša balvas atlasē – darbojāmies pēc savas labākās sirdsapziņas, tad man atliek tikai ķerties pie mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa. Šie septiņi lēma šādi, bet nākamie septiņi lems savādāk! Taču es saprotu, lai ko es nerakstītu, mans raksts nekompensēs tās sāpes, ko neizvirzīšana atstājusi neizvirzīto sirdīs, tomēr es ceru – kaut nelielu kompensāciju (skaidrojumu) tas sniegs, un tāpēc aicinu ne tikai skumt kopā ar tiem, kuriem ir skumji, bet atrast sevī spēku priecāties kopā ar tiem, kuri ir nominēti un kuriem ir par ko priecāties!

Meibltorps S - 31.12.2014 23:42
Podiņš Vāciņš Zupiņš Avotiņš Ki Ke Ri Gū jeb pieņemu, ka viena jau no pieminētajām ekspertēm- dvīnēm, par kādu pamperu ego ir runa?

Un kur tur putra pie Podiņa? Viss tik skaidri uzrakstīts. Tam komentāra saturam piekrītu par visiem 100%
Podiņš Vāciņš Zupiņš Avotiņš Ki Ke Ri Gū - 31.12.2014 13:53
"bet arī pats dizaineris tos neuzskata par mākslu"

šo (un arī citas Podiņa Vāciņa putras) varētu likt jauna sociāla produkta - ego nesaturēšanas pamperu - zīmolā
Podiņš Vāciņš - 31.12.2014 11:29
kļūdas labojums. Domāju nevis Brants, bet henri preiss
Plūdonis Banga - 31.12.2014 01:46
Lieliski, ka notiek diskusija par šo tēmu. Ir taču labi, ka vismaz dažas virtuves sarunas parādās publiski. Viedokļi ir dažādi un ir labi, ka daži nenobīstas un pasaka savas domas.

Žēl vienīgi, ka esošais astotnieks ir tāds sekli dekoratīvs. Varbūt kāds pāris nav, bet gleznotāji, kas attēlo meitenes ar lielām acīm vai mēģina atraugāt veco Antoni Tapiezu, tos nomāc.

Ļoti ceru, ka jaunā žūrija izvēlēsies autorus, kas ir svaigi un spēj sagādāt 'bliezienu".
plīte pleite - 30.12.2014 05:26
hei, lūdzu vairāk šadu komentāru(kā 'Karlis Skalbe' un 'Vāciņš Podiņš'), lai mēs iegūstam kaut nelielu priekšstatu par lielās mākslas šaurajām aizkulisēm mūsu valstī!!!! bet vispār, liekas, ka, nudien, šoreiz kā vēl nekad, finālistu astoņnieks izriet no diezgan subjektīviem, iedzelteni, veļu mazgājošiem, uzskrūvētiem attiecību sprakšķiem. viens knapi atklājis izstādi, jau astotniekā, daži citi(kā jau minēts) nominēti pagātnes nopelnu vārdā... un tamlīdzīgi.
arlabunakt, mans mazais!
Jau esmu vecs un kautrīgs Bet tomēr vēl ko varu - 29.12.2014 23:35
http://youtu.be/5q3P2xziA00
Vāciņš Podiņš - 29.12.2014 20:47
Sīmanis, Timofejevs, Rogule kopā neveido pat vienu fine-art speciālistu. Kas paliek. Paliek Stella Pelše pārāk zinātniska, lai nodarbotos ar "vērtēšanu", pārāk filozofiska. Elita Ansone ir muzeja
feja, kas labprāt izstādītu visus gribētājus savā muzejā, ja vien tas būtu trīs reizes lielāks, tā lai visiem labs prāts, miers un prieks sirdīs, tātad par kādu analītiski kritisko domu var būt runa. Un kas paliek - bezmaz vai dvīnes Inga Šteimane un Ieva Kalniņa un jāutājumi ir lieki par to, kapēc astoņi atlasītie ne tikai izskatās pēc viena cilvēka gaumes, bet pat acīmredzami jūtama tieši Inga Šteimanes gaume, nemaz neminot faktu, ka Fišeru pati promotējusi izstādē.

Lai tā KalniņaŠteimane te uzraksta tagad kapēc nav neviena nominanta no kim? izstādēm. Īpaši pat neejot detaļās kim? divu gadu laikā bija vismaz piecas izstādes, kurās bija daudz spēcīgāki darbi par tādu autoru kā Brants, kura darbi ne tikai "neskaitās" māksla, bet arī pats dizaineris tos neuzskata par mākslu, bet gan rūpalu, naudas pelnīšanas veidu.
Vēl lai uzraksta, kapēc nav neviena "mazāk zinama" mākslinieka, vai tiešām tā var būt, ka neviens ! mazpazīstams mākslinieks nav paveicis neko ievērības vienīgu (jau sešus gadus pēc kārtas).

Sešus gadus balva sirgst ar tendencioziāti (provinciālu) un personu kultu. Ne jau darbi šajā 2014.g. astoņniekā ir izvirzīti, bet gan vārdi, personas. Un kad pienāks balvas kulminācija, redzēsiet, pilna prese būs ar milzīga izmēra sejām, portretiem un intervijām un par darbiem neviens neko nerunās, kā tas bijis arī visas iepriekšējās reizes. Tieši tā pat kā Kalniņa te atbild Kukaines kundzei, tatad uztvērusi personiski, tieši tā pat arī KalniņaŠteimane izjūt personiskās godkāres apmierinājumu attiecībā uz katru no nominētajiem autoriem, kuri, visticamāk tagad jutis personisku pateicību mūžīgā provincēs mīļā mieriņa, miedziņa labā, kas vēl nav viss ieguvums, jo kāds vēl arī saņems nabadzīgai valstij un vidējiem latviešu mākslinieka ienākumiem neatbilstoši lielu balvu.
Waldo Jeffers - 29.12.2014 20:31
http://www.zalesinfo.lv/?urls=modules/news_result?next=151
Karlis Skalbe - 29.12.2014 12:19
Par ko tad Kalniņa tā sacepusies? Kukaine pateica viedokli, par ko viņai paldies, jo Latvijā retais uzdrošinās teikt ko pretī "varai". Vajadzēja spēt pieņemt viedokli, citādāku interpretāciju nevis steigties pretuzbrukumā. Par to, ka Purvīša eksperti lobējuši "savējos", bija acīmredzams, piem, Timofejevs nominēja Orbītas autorus, Ansone - izstādes Arsenālā utt. Arī tam, ka netika nominētas izstādes no kim?, jāpateicas Kalniņai, nevienam nav noslēpums, ka viņa savulaik sadirsās ar kim? un tāpēc uzmetusi lūpu. Nevajag arī aizmirst, ka kim? ir viena no retajām institūcijām, kas nedzīvo Zuzāna maizē, turpretim šis portāls, Purvīša balva un Arsenāla izstādes notiek pateicoties tieši Zuzāna dotācijām, tāpēc visai loģisks ir nominantu saraksts un tas, ka Arterritory steidz atspēkot "opozīcijas" viedokli. Satori komentārā kāds ieminējās arī par fotogrāfiem, kas šoreiz akurāt tikuši izāzēti ar Grāvleja virzīšanu. Kalniņa apgalvo, ka komisijā bija izskatītas daudzas izstādes, bet starp apskatāmajām fotoizstādēm varēja atrast tikai Epneres izstādi (patiešām izcila izstāde, kas būtu pelnījusi būt starp astoņiem finālistiem, piemēram, visai apšaubāmās "zvaigznes" Preisa vietā), kamēr Vaivodes vai Balčus izstādes nebija pat apskatītas, lai gan noteikti bija top3 latviešu autoru fotoizstādes šogad. Tā vietā pērn tika nominēta parodija par Intu Ruku - Māris Maskalāns un āksts Ivars Grāvlejs, kurš savā video apdirsa pārējos fotogrāfus. Tas tikai apliecina, ka vismaz šie ekperti fotogrāfiju kā nopietnu mākslas žanru neuztvēra. Vēl daži vārdi par finālistiem. Preiss noteikti ir vājākais, tāds vecmodīgs amatierisms. Fišers - fantastisks autors, bet vai tiešām par šo izstādi? Šeit tiešām jāsaka, ka nominēts par "mūža ieguldījumu", jo visai viduvēja izstāde sūdīgā vietā. Vēl daži nominēti tikai pagātnes lauru dēļ - Muižnieks, Riņķis, Ģelzis. Pat Gabrāns izskatās, ka nominēts, lai kompensētu to, ka nav jau ticis nominēts senāk par citām, daudz labākām izstādēm. No malas patiešām izskatās tāds pusmūža veču kolektīvs, teju vienu soli no seniluma (ja apskatās Delfos visu nominantu bildes pēc kārtas, tad izskatās pēc "dekoratīvās mākslas salona" bodītes tajā sliktajā nozīmē). Gribot negribot Purvīša balva taisa politiku un Kalniņai šo divu gadu laikā ir bijusi maza vara paziņot, kas ir māksla Latvijā. Redzēsim, kas būs jaunie eksperti, varbūt ar drusku plašāku skatu. Neapmierināto būs vienmēr, tur Kalniņai tiesa.
0 0 - 29.12.2014 11:40
lol