(Fragments) Bejonsē Luvrā. Publicitātes foto no www.beyonce.com

Kāds glamūram sakars ar mākslu? 0

Ieva Raudsepa
19/12/2014

Oktobrī pasaulē, iespējams, slavenākais mūziķu pāris – Bejonsē un Jay Z – izīrēja pasaulē, iespējams, slavenāko muzeju – Luvru – privātai tūrei kopā ar savu meitu Blū Aiviju. Pāra sociālajos tīklos un mājaslapās iespējams apskatīt bildes, kur abi redzami blakus tādiem leģendāriem mākslas darbiem kā da Vinči „Mona Liza” vai Milosas Venēra. Lieki teikt, ka šīs bildes jau iekļuvušas popkultūras vēstures lapās – dažas no Rietumu kultūras dārgākajām mākslas pērlēm satiek mūsdienu hiphopa karalisko ģimeni. Lēš, ka šie prieki Bejonsē un Jay Z izmaksāja ap diviem miljoniem dolāru. Līdzīgā ekskluzivitātes kategorijā var ievietot arī Porsche ballīti Siksta kapelā. Ap 40 leģendārās automobiļu firmas fanu par dārgu naudu bija iespēja baudīt ekskluzīvu koncertu Mikelandželo fresku fonā.


Bejonsē Luvrā. Publicitātes foto no www.beyonce.com

Tie, kas ir bijuši Parīzē un Romā, zina, cik kaitinoši garas rindas parasti sagaida interesentus pie šiem populārajiem apskates punktiem. Luvra ir pasaulē visapmeklētākais muzejs – 2013. gadā to apmeklēja 9,3 miljoni cilvēku. Lai gan Siksta kapela gadā uzņem gandrīz uz pusi mazāk cilvēku – ap 5 miljoniem –, taču vasaras sezonā tai ik dienas cauri iziet vidēji 20 000 apmeklētāju. Neskatoties uz cilvēku pārblīvētību šajās populārajās tūristu vietās, kurās ikvienam gribētos nedaudz vairāk miera blakus izcilajiem mākslas darbiem, ne Bejonsē un Jay Z, ne Porsche pasākums neatstāj iespaidu, ka klusa mākslas baudīšana būtu bijis šo zelta biļešu īpašnieku galvenais mērķis. Bejonsē mājaslapā ievietotais bilžu apjoms no viņu tūres Luvrā drīzāk liek domāt par zvaigžņu ģimenes fotosesiju, nevis mākslas entuziastu svētkiem.


Bejonsē Luvrā. Publicitātes foto no www.beyonce.com

Jautājums, protams, ir par ekskluzivitāti – cilvēki alkst pieredzes, kura ir pieejama tikai ierobežotam skaitam ļaužu. Alkas pēc ‘nepieejamā’ nav jaunums, jau gadu desmitiem sabiedrību šokē dažādi stāsti par to, cik daudz bagātnieki ir gatavi tērēt par dažkārt pilnīgi absurdu pieredzi (populārajai dziedātājai Mailijai Sairusai 21. dzimšanas dienā tika uzdāvināta zeltā izmērcēta šampanieša pudele ar Swarovski kristāliem, kuras vērtība bija ap 150 000 dolāru). Mākslas vidē spilgts notikums ir ikgadējie Metropolitēna muzeja Tērpu institūta rīkotā balle (Metropolitain Museum of Art Costume Institute Gala, vai neformālāk – Met Gala), kuru ‘kūrē’ Vogue galvenā redaktore Anna Vintūra. Uz šo pasākumu ielūgumus saņem ap 650–700 slavenību no modes, mākslas, kino, mūzikas un citām kultūras jomām. Interesentiem, kas vēlas ballīti apmeklēt, bet nav ielūguma, to ir iespējams iegādāties par 25 000 dolāru.

Protams, ka nopērkot biļeti uz Met Gala, cilvēks neiegūst tikai potenciālu vietu pie vakariņu galda blakus Bredam Pitam, bet arī statusu. Banāli izsakoties, tas ļoti virspusējā veidā pierāda to, ka tu kaut kas esi. Taču vai ‘tuvāku’ piekļuvi mākslai var nopirkt tikai par lielu naudu? Vai mākslas institūciju rīkotie pasākumi ir tikai konkrētam izredzēto cilvēku lokam? Un, ja tā, ko tas liecina par mūsdienu mākslas pasauli?


Endijs Vorhols ar draugiem „Fabrikā”. Publicitātes foto

Par laimi visu šo apsēstību ar ekskluzivitāti jau izsenis ir kliedējuši alternatīvi pasākumi, kuros vietu nevar nopirkt par naudu un kas bieži vēstures lapās ieguvuši lielāku nozīmi. Neviens vien gribētu šodien apmeklēt kādu ballīti Endija Vorhola „Fabrikā”mākslinieka studijā Ņujorkā 60.–80. gados, kuras viesi kļuva par Vorhola palīgiem un mūzām; dienas tur pagāja nepārtrauktā uzdzīvē un mākslas darbu radīšanā. Zīmīgi, manuprāt, ir arī tas, cik precīzi Vorhola ballītes ‘uzķēra’ valdošās tendences – viņam piemita neticama spēja izdzīvot savu laiku un par to pastāstīt arī citiem. Vorhola radošās akcijas un pašpasludinātās superzvaigznes – meitenes, kas tika izceltas prožektoru gaismās un pēc neilga brīža atkal aizmirstas, bija spilgts komentārs par mainīgo pasauli laikā, kad slavenību kults strauji sāka uzņemt arvien lielākus apgriezienus. Tieši Vorhola „Fabrikā” slaveni kļuva The Velvet Underground – grupa, kas iespaidoja tālāko rokmūzikas attīstību. Viņa rīkotos pasākumus regulāri apmeklēja daudzas no tā laika uzlecošajām zvaigznēm, piemēram, sava slavas gājiena sākumā tur uzdzīvoja arī Miks Džegers un Bobs Dilans.


Endijs Vorhols un Bobs Dilans „Fabrikā”. Foto: Nat Finkelstein

Šķiet, ka arī mūsdienās sabiedrības glamūrīgākā krējuma ballītēm atrodamas spilgtas alternatīvas, un tās bieži mēģina sapludināt aktuālo mākslu ar mūziku. Slavenais vācu fotogrāfs Volfgangs Tillmanss (Wolfgang Tillmans) jau pirms kāda laika vienā no leģendārākajiem Berlīnes klubiem Berghain ‘pastāvīgajā ekspozīcijā’ izlika savus darbus, kuri tur karājas un pavada dejotājus naksnīgajās kaislībās.

Mākslu ar mūziku miksē ne tikai klubos, bet arī respektablos muzejos un mākslas institūcijās. 2012. gadā veidot instalāciju Monumenta Parīzes Grand Palais tika uzticēts franču māksliniekam Danielam Bjurenam (Daniel Buren), kurš iespaidīgo telpu piepildīja ar milzīgiem krāsainiem un caurspīdīgiem apļiem. Izstādes noslēgumā tika rīkota balle, kurā spēlēt uzaicināja dažus no pasaulē atzītākajiem dīdžejiem – Caribou, Four Tet un Jamie xx, tādejādi šā pasākuma apmeklētājiem bija unikāla iespēja pavadīt nakti, dejojot lielajā instalācijā. Nebija arī VIP saraksta vai biļetes gada algas vērtībā – ieeja pasākumā tika izlozēta, un ikvienam bija iespējas laimēt vietu uz deju grīdas zem Bjurena lielajiem krāsu laukumiem.

Arī progresīvais laikmetīgās mākslas centrs Ņujorkā MoMA PS1 katru vasaru rīko Warm Up – iknedēļas deju mūzikas pasākumus savā pagalmā, kas ir atvērti plašai publikai. Tajā pašā laikā viņi izstāda arī MoMA un MoMA PS1 rīkotā jauno arhitektu konkursa (Young Architects Program) uzvarētāja instalāciju, kas veido daļu no deju plača. Warm Up pasākumos spēlēt tiek aicināti daži no pasaules labākajiem dīdžejiem un dzīvās eksperimentālās mūzikas izpildītājiem, un viss kopā rada neatkārtojamu pieredzi – vizuālās mākslas un mūzikas sajaukumu, ko iespējams ne tikai saredzēt un saklausīt, bet arī izdejot.

Protams, vienmēr būs cilvēki, kurus interesēs apmeklēt operu, tikai lai varētu iegādāties dārgāko vietu zālē, taču mūsdienās šādi pasākumi pierāda, ka interesantai un augsta līmeņa mākslai nebūt nav jābūt nošķirtai no pārējās pasaules – tik nepieejamai un tālai kā Monai Lizai savā stikla būrī. Gribas ticēt, ka, laikam ejot, mākslas pasaules durvis atvērsies aizvien plašāk. Tās savienība, piemēram, ar deju mūziku ir labs piemērs tam, kā iespējams savienot divas šķietami dažādas jomas, kuru pamatā, īstenībā, ir viens un tas pats princips – instinktīva un emocionāla piesaiste kāda cita radītai pieredzei, kura paveras, ja tai ļaujamies.