Art Orienté Objet: Mariona Lavāla-Žante un Benuā Manjēns (Francija). Lai dzīvo manī zirgs. 2011. Foto: Miha Frass

Septiņi izteikumi par mūsdienām 0

Arterritory.com
09/12/2014 

Dmitrijs Bulatovs ir krievu mākslinieks, mākslas zinātnieks, Valsts modernās mākslas centra Baltijas filiāles kurators. Izstāžu un izdevējdarbības projektu kurators science art un jauno mediju jomā. Viņa darbi eksponēti dažādās izstādēs un festivālos, arī 49. un 50. (2001, 2003) Venēcijas biennālē, Ars Electronica (ORF, 2002) un daudz kur citur. 2014. gadā Austrijā, festivāla Prix Ars Electronica, kategorijā Visionary Pioneers of Media Art viņš bija nominēts „Zelta Nīkes” balvai. Dmitrijs stāsta par saviem science art projektiem, kas, viņaprāt, visvairāk korelē ar mūsdienām.

Dmitrijs Bulatovs: Mana specializācija ir mūsdienu tehnoloģiskā māksla. Šajā jomā mākslinieciskā žesta radikālismu vērtē pēc tā, cik lielā mērā mākslinieks noliedz (vai, gluži pretēji, apliecina) cilvēka suverēnumu saskarsmē ar jaunākajām tehnoloģijām. Abos gadījumos mākslinieks salīdzina sākotnējās cerības un to turpmāko materializāciju, vēlreizēji novērtējot tehnoloģizēto laika garu. Šāda pārvērtēšana man šķiet ļoti svarīga, jo palīdz mums atbildēt uz jautājumu, kas ir ‘mūsdienas’. Manā uztverē galvenais jautājums nav par to, vai tuvākajā nākotnē kļūsim vai nekļūsim par hibrīdiem, pusdzīvām būtnēm, bet gan par to, kā tas notiks un kas šai lietā būs lēmējs. Un arī par to, vai mūsdienu mākslinieki, kas darbojas ar robotu tehniku, sintētisko bioloģiju un audu inženieriju, kaut kādā veidā spēj ietekmēt šīs konceptuāli veselīgās un racionāli izturētās materiālās realitātes tapšanu?


Dmitrijs Morozovs aka ::vtol:: (Krievija). Reading My Body. 2013. Autordarbs, mūzikas instruments, kas izmanto tetovējumus kā muzikālu partitūru.

D. B. komentārs: Šodien bieži nākas dzirdēt aicinājumus vājināt tehnoloģijas, kuru pamatā ir cilvēka un mašīnas apvienošanas ideja. Man tas šķiet saprātīgi. Parasti tehnoloģiju graujošais aspekts tiek akcentēts un attīstās straujāk nekā to konstruktīvā izpausme – datorvīrusi radās ātrāk nekā antivīrusi, un bioloģiskie ieroči – ātrāk nekā antibiotikas. Proti, ir kāds logs – vārīgā vieta – starp momentu, kad attīstām bīstamas tehnoloģijas un momentu, kad izvirzām alternatīvu šiem draudiem. Jo lēnāk virzāmies, jo ilgāk šis logs paliek atvērts ļaunumam un negodprātībai. Kāds ir secinājums? Tikai paātrināties.


Art Orienté Objet: Mariona Lavāla-Žante un Benuā Manjēns (Francija). Lai dzīvo manī zirgs. 2011. Pakāpeniska zirga asiņu ievadīšana mākslinieka ķermenī. Biomedicīniska performance. Foto: Miha Frass

D. B. komentārs: Interesanti, ka pēc tam, kad bija sevī ievadījusi zirga asiņu serumu, māksliniece, kā viņa pati apgalvo, jutās „pārjaudīga, pārjūtīga un pārnervoza”. Atšķirībā no opija smēķētājiem 19. gadsimtā un LSD cienītājiem divdesmitajā, 21. gadsimta māksliniekam nepietiek ar izmainītu apziņas stāvokli. Viņam jāizmaina arī ķermenis. Piedāvādami padomāt par to, kas ir ‘bioloģisks hibrīds’, mūsdienu autori metas iedomātā postantropocentriskā perspektīvā, maģiju un rituālu uzlūkojot kopsakarībā ar modernajām biomedicīniskajām tehnoloģijām.


Tomass Feieršteins (Austrija). Aizkuņģa dziedzeris. 2012. Procesuāla skulptūra, kas pārstrādā grāmatas par glikozi – universālu smadzeņu šūnu enerģijas avotu.

D. B. komentārs: Šīs instalācijas darbības princips ir vienkāršs: grāmata tiek sasmalcināta, saslapināta un sapresēta mākslīgā ‘aizkuņģa dziedzerī’ (bioreaktorā), kur, izmantojot speciālus fermentus, no koksnes masas šķiedrām (no šīs masas papīrs parasti sastāv) tiek izdalīta glikoze. Pēc attīrīšanas glikoze nonāk smadzeņu šūnās, ko tieši šim projektam izaudzējuši Insbrukas Universitātes speciālisti. Kā saka Tomass Feieršteins, smadzeņu šūnu barošanā viņš pieturas pie visstingrākās diētas – instalācijas ‘smadzeņu’ barība tiek izstrādāta tikai un vienīgi no Hēgeļa „Gara fenomenoloģijas”. Tieši tāpēc mākslinieks jau vairākus gadus krāj šīs grāmatas izdevumus. Tāda, lūk, ir patiesa mīlestība uz viedumu!


Gajs Ben Ari un Kirstena Hadsone (Austrālija). In potēntia. 2012. Pieauguša vīrieša priekšādiņas šūnu transformēšanās par funkcionējošu neironu tīklu (bioloģiskās smadzenes) iPS-šūnu audu inženierijas tehnoloģijā. Multimediāla instalācija. Foto: Kurp skrien suņi

D. B. komentārs: Mākslinieki savā projektā no pieauguša vīrieša priekšādiņas izaudzējuši reāli funkcionējošu neitronu tīklu (‘bioloģisko smadzeņu’ analogu). Ar šī piemēra palīdzību analizējot potenciālu, kāds piemīt jaunākajām tehnoloģijām, kas ļauj iegūt un pārveidot visu no jebkā, saskaramies ar situāciju, kad dzīvu elementu specializācija kļūst lieka. Šāda atšķirību izzušana parāda, ka jaunās tehnoloģijas rada kādu ne-cilvēka dimensiju, kur mūsu būtība tiek iesaistīta sajaukuma un neatšķiramības procesā – līdz pat mūsu pilnīgai pazušanai.


Deivids Boens (ASV). Revolveris mušām. 2013. Vairāku desmitu mušu apvienības vadīts autonoms daudzlādiņu ierocis. Foto: Deivids Boens

D. B. komentārs: Šo instalāciju vada lodveida kamerā dzīvojošu mušu bars. Kamerā organizēta barības un svaiga gaisa padeve. Jūtīgi aparāti reģistrē bara kustību augšā-lejā, pa labi-pa kreisi un nosūta datus ‘robotierīcei’, kas notēmē revolveri noteiktā virzienā. Ja viena vai vairākas mušas gadās elektroniskās programmas tēmekļa krustpunktā, revolveris izšauj. Interesantākais šajā darbā ir tas, cik līdzīgas var būt divas sistēmas – dzīvā un mehāniskā. No mušām sagaidām neprognozējamību, ‘jūtu haosu’ unrevolucionāro šaušanu pa pūli uz labu laimi’, taču pašas sistēmas konstrukcijas ideja liek mušām darboties barā un visai konstruktīvi. Un ar cilvēkiem ir tāpat.


Tūrs van Balens (Beļģija). Zelta balodis. 2011. Jaunas baložu bioloģiskās funkcijas realizēšana, kad baložu fekālijas iemanto mazgāšanas līdzekļu īpašības. Tehnoloģijas: sintētiskā bioloģija. Multimediāla instalācija. Foto: Pīters Barts

D. B. komentārs: Šo darbu redzu kā ļoti smalku un ētiski līdzsvarotu. Šodien, kad zinātne un tehnoloģijas tiek virzītas uz jauna tipa materialitātes organizēšanu, vēl jo aktuālāks ir uzdevums izvēlēties atskaites punktu savas vērtību sistēmas konstruēšanai. Radot ko tehnoloģiski atsvešinātu dzīvā komunikācijā ar to, mēs ar savām metodēm un pieeju parasti uzskatāmi demonstrējam tieksmi uz kundzību, varaskāri, ko satur mūsu centieni izprast apkārtējo pasauli.


Kurp skrien suņi (Krievija). 1,4…19. 2014. Ģeneratīva instalācija: pele, robotizēts labirints, kameras, projekcijas. Foto: Romāns Mokrovs

D. B. komentārs: Šajā projektā autori meklē atbildi uz jautājumu – kas lielākā mērā nosaka mūsu dzīvi: personiskā izvēle vai ārēji apstākļi? Pele labirintā brīvi izvēlas, uz kuru pusi doties. Taču katra tās izvēla rada virkni nerealizētu iespēju – virtuālas peles, kas sāk pārvietoties alternatīvās labirinta trajektorijās. Lai neļautu reālajai pelei saskrieties ar virtuālajām, labirintā uzstāda sienas. Tā dzīvās peles kustības iespējas nonāk atkarībā no tās virtuālo līdzinieku kustības trajektorijām – nerealizētās iespējas sāk aktīvi veidot dzīves telpu.

Ilustrācijas:
Materiālu ilustrē pētījuma „Divkārša saskarsme: kritiskās konstruktivitātes māksla” (MMC Laznja, VMMC BF). Pateicamies autoriem, kas atļāva publicēt attēlus, un Valsts modernās mākslas centra Baltijas filiālei par informatīvu atbalstu.