Ilustrācijai: skandināvu mākslinieku Elmgrīna un Dragseta 2005. gada instalācija “Prada Marfa” jeb luksusa veikals tuksnesī

Inga Šteimane: Jāsāk mērķtiecīgāk dzīvot kultūras telpā 4

Inga Šteimane
25/04/2014

Īsi pirms Lieldienām, kad jaunā filma par laikmetīgās mākslas muzeja neatliekamo vajadzību piedzīvoja pirmizrādi* un premjerei tika nosūtīta vēstule par to pašu tēmu, mans paziņa, Latvijas mākslinieks, kuram ir veiksmīga karjera ārzemēs, atrakstīja īsziņu: “Tu tikai nepārproti, es gribu lai te viss ir kolosāli un mums ir muzeju salu salas un Nelsonam vienmēr smaga izšķiršanās, kurā no visām jaunajām koncertzālēm Rīgā uzstāties to vienīgo reizi piecos gados [..]. Es tikai šausmās redzu paniku un histēriju visapkārt [..]. Ja nenotiek spīdošas izstādes ne galerijās, ne Arsenālā, nekur, tad kāds debesu spēks tās veidos dārgā muzeja ēkā?”

Es ceru, ka nepārpratīsiet – šajos teikumos nav ne mazākās vēlmes apšaubīt muzeja, koncertzāļu un jēgpilna budžeta nepieciešamību kultūrai. Tieši pretēji. Tomēr problēmas ir, un to ir vairāk nekā pirmajā mirklī šķiet, bet tās, manuprāt, var apvienot vienā lielā – telpas problēmā. Es pēdējos gados esmu veidojusi diezgan daudzas izstādes Rīgā, tāpēc jo vairāk gribu to komentēt.

Es uzskatu, ka uzsaukums “mākslai vajag telpu” Latvijā būs aktuāls tik ilgi – arī pēc muzeja uzcelšanas –, kamēr mēs nopietnāk nepievērsīsimies telpas izpratnei kā kultūras pamatam. Ar “mēs” es domāju mūsu kolektīvā “mēs” substancionālo formu – valsti, tās politiku un sabiedrības mentalitāti. Uzsvērt, ka laikmetīgajai mākslai ir īpašas attiecības ar telpu, var, bet tādas tās ir arī mūsdienu veikalniecībai, jo nevienu taču nepārsteidz, ka tagad var stundām klīst starp plauktiem vai iepirkties internetā. Telpa nav tikai “kaut kas ar sienām”. Precīzāk būtu teikt, ka laikmetīgā māksla tāpat kā visas mūsdienu jomas pati ir telpa un veido attiecības ar citām telpām, kādas vien izdodas apzināties – ar arhitektonisko, sociālo, politisko, patērniecisko utt. Galu galā telpas apzināšanās, izzināšana un veidošana ir modernās dzīves centrā, telpa nosaka laikmetīgās mākslas izskatu, vietu, ietekmi, jā, un arī uzdevumus. Telpas veidošana un telpas pastāvēšanas specifiskie kritēriji patiesībā ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc par naudu nevar nopirkt visu. Piemēram, ABLV bankas nodrošinātās publikācijas KDi, pēc visa spriežot, ir labā griba popularizēt laikmetīgo mākslu, bet tās notiek, nerēķinoties ar telpiskajiem nosacījumiem, kādos atrodas laikraksts. Eksperimenti ar publikācijām, kas atrautas no notikumiem, neatklāj savu potenciālu.

Bieži mēs mežģām mēli, lai pateiktu, ar ko tad laikmetīgā māksla atšķiras no tām “iepriekšējām mākslām”. Telpas apjausma palīdz. Laikmetīgā māksla ir ar kultūras konceptiem un kultūras produkciju piesātinātas telpas fenomens. Laikmetīgā māksla ir dzimusi un dzīvo kultūras industrijas, nevis rūpnieciskās industrijas pasaulē, un tas nosaka tās formu un saturu. Tieši ar to tā atšķiras no savas priekšteces – modernās mākslas.

“Pasaulē, kura ir pārpludināta ar radītiem tēliem, mākslas uzdevumi mainās,” nenoliedzot mākslas sociālo diskursu, ir pārliecināta Kaseles Fridericianum jaunā kuratore Susanne Pfeffera. Viņa uzskata, ka ir svarīgi apspriest to telpu, ko rada psiholoģiski uzlādētu tēlu bezgalīgās reprodukcijas un atdarinājumi, un reflektēt par šiem sociālajiem paraugiem. Par kādiem tēliem un paraugiem viņa runā? It kā jau nekas nedzirdēts – par kultūras industrijas radītajiem, bet precizējot – par medijiem, kino, reklāmu un lielā mērā par modi un dizainu, kas kopā ar krāsu un formu piedāvā arī raksturu un attiecību paraugus. Laimīgās krosenes, karjeras jogurts. Pie kultūras industrijas lielā mērā pieder arī politika, birokrātija, arhitektūra un fitness, praktiskā astroloģija un “Brazīlijas” kruīzi (tūrisms), psihologu skolas, sludinātāju performances un daudz kas cits, kas piedāvā produktu (pakalpojumu) kopā ar spilgtu un shematizētu izturēšanos, piemēram, optimismu, pamanāmību, radošumu utt.

Māksla nereti grib konkurēt, cenšoties piedāvāt alternatīvos modelīšus – dūitjorselfu vai daunšiftingu, darbus, kur kaut ko audzē, dzer tēju, notur konferences pikniku stilā, izdara ganāmpulku mērījumus... Vārdu sakot, māksla prezentē no tā dēvētās patērētāju kultūras atšķirīgus uzvedības modeļus, bet ar identisku ideoloģiju: tā dzīvot ir forši. Tas parasti izskatās diezgan naivi, taču kaut kādu dīvainu, ieciklētu anklāvu veido. Varētu teikt, ka savā izstādē “Spekulācijas par anonīmiem materiāliem” (2013) Kaseles Fridericianum muzejā, uz ko es te atsaucos un kuras koncepciju citēju, kuratore Pfeffere centās izrauties no šī apļa un no šīs vājo alternatīvu minoritātes. Viņa meklēja integrētākas konkurences stratēģijas cīņā ar industriju un integrētāku mākslas lomu kultūrā. Tas ir nopietns un ambiciozs pieteikums.

Turklāt bija arī upuris – konceptuāla atteikšanās no tēla vismaz uzstādījuma līmenī, lai maksimāli izvairītos no psiholoģisma un simbolisma, ko mūsdienās adaptējusi kultūras industrija, ar kuras tēliem sacenšoties, māksla automātiski nokļūst mazā brāļa lomā. “Mākslai vairs nav jārada unikāls, oriģināls tēls, bet desubjektivizēti jāreflektē par jau radītajiem lietu, tēlu un telpu milzīgajiem krājumiem,” teikts izstādes ievadā. Izstāde piedāvāja jaunu mākslinieku darbus, kas no skata ir abstrakti un kas saskarē ar industriju pārstāv nevis “stāsts pret stāstu” jeb “zobs pret zobu” stratēģiju, bet akcentē mākslas unikālo aspektu – eksperimentu ar formu, acīmredzot saucot to par desubjektivizētu pieeju. Desubjektivizētā pieeja jeb abstrakta pieeja veic tēla dekonstrukciju un atbrīvo gatavo lietu no satura jeb psiholoģiskās manipulācijas, ar ko to uzlādējusi industrija. Sporta inventārs, fasēts ūdens, fasēti būvmateriāli un citas preces, balss, skatiens un 3D digitālā printera radīta forma kā “iegansts” mākslas darba izskatam, balstoties uz formas paškustību, kas materiālam, kurš reiz tēlojis Nike, nenoliedzami ir ar daudzām jau dotām kustībām salīdzinājumā ar neapstrādātu materiālu, taču šīs dotās kustības mākslinieks interpretē.

Nevar nepamanīt, ka Latvijā kultūras industrijas piedāvājums un patēriņš nav tik blīvs, tostarp politika, kas ir vietējais produkts vai vismaz ar vietējiem aktieriem pārradīts produkts ar augstu patēriņa neizbēgamību, nemaz tik uzskatāmus modeļus neražo. Vietējā mentalitāte ir ar spēcīgām diskrētuma iezīmēm un tas izpaužas telpas sadrumstalotībā. Ne tikai diskusiju neesamība, modernās arhitektūras trūcīgums un tērēšanai nepieciešamo ienākumu nepietiekamība, bet arī pārliecinošu dzīves mākslas modeļu neesamība. Katrs pats kaut ko izdomā. Tāpēc atšķiras arī mākslas darbu izskats – tie joprojām ir tēli, metaforas. Māksla Latvijā nodarbojas ar tēlu modelēšanu, jo kultūras industrijas jauda ir maza. Māksla, ja tā ir integrējusies Latvijā, nevis pieslēgusies, teiksim, Vācijai, Beļģijai vai Lielbritānijai, šķiet, nemaz nevar iztikt bez tēla. Latvija ir laba vieta, kur trenēt aci un prātu, lai nesajauktu paņēmienus un mākslu, darinājuma metafiziku un mākslu, profesionālu rutīnu, tehnoloģiju un mākslu...

Latvijā mākslinieki veido spilgtus tēlus un metaforas, bet daudzi no viņiem arī labu mākslu. Izvēloties konkrētu mākslas valodu, viņi to nedara, balstoties uz kādu kolektīvu neapzinātu tradīciju, ejot rutīnas ceļu. Tā ir telpa, ko viņi veido, saziņā ar telpu, kurā viņi dzīvo. Telpa nosaka mākslas izskatu. Tāpēc ir skaidrs, ka Latvijā ir laikmetīgā māksla, bet laikmetīgums, ko piedāvā kultūra, ir atšķirīgs no citu Eiropas valstu laikmetīguma. Bet nekādas tādas apdraudošas rutīnas Latvijā nemaz nav. Viss ir samērā trausls. Mūsu kultūras telpa veicina laikmetīgo mākslu neuztvert īsti nopietni: māksla, ja to skata atrauti no darinājuma, no darinājumu kultūras tendencēm, no izgatavošanas veida, ir. Viss kārtībā. Tikmēr mūsu kultūra, lai arī ielās brauc smuki tramvaji un aplūkojama “biennāļu māksla”, ir kā mantu kaste bez plauktiem – viss kopā, un mantas krīt cita citai virsū. Nav brīnums, ka rodas panika un histērija. Tas ir pēc definīcijas: kultūras būtību nosaka nevis atsevišķi artefakti, ierīces un lietas, bet tas, kā notiek materiālās kultūras elementu uztveršana, interpretēšana un lietošana. Šādā izpratnē par telpu mākslai ir jācīnās – cilvēku galvās, sabiedrības apziņā.

Kamēr mūsu kolektīvā “mēs” substancionālā forma no mākslas gaidīs līdzīgus ieguvumus kā no talkas – redziet, cik daudz priecīgu un labestīgu cilvēku piedalās talkās! tas ir notikums! – tikmēr mūsu telpā būs atsevišķi izcili mākslas notikumi apātiskā vidē, bet tie, kuri savu karjeru veido ārzemēs, nemaz nepūlēsies te parādīt savu mākslu. Tāda stāvokļa iemesls nav “slinkumā”, “dumjumā” vai kādā citā tautiski fatālā nosodījumā. Iemesls ir tehnisks: beidzoties 20. gadsimtam, Latvijā atslāba mērķtiecīga sociālisma kultūras dekonstrukcija. Varētu teikt – sakāpa galvā. Pietiek paskatīties kaut vai uz medijiem, kur tas notika visu acu priekšā. Bet atkal – sociālisma kultūras dekonstrukcija nav padomju laika mākslas darbu vai mākslinieku nievāšana un “Rietumu pakaļdarināšana”. Sociālisma dekonstrukcija ir kritiska uztveres un interpretāciju analīze. Kaut ko tādu sola nākamnedēļ atklājamais “Stūra mājas” projekts. Ir jāsāk mērķtiecīgāk dzīvot telpā, t.i., kultūrā.

* Kas tur tik laikmetīgs? rež. A. Ēķis, rež. inscenētājs Dz. Dreibergs

Pauls B. - 28.04.2014 11:47
Bravo!
R. R. - 25.04.2014 18:04
Par glezniecību - tas protams bija salīdzinājums.
R. R. - 25.04.2014 18:04
Death Angel, cik man zināms IŠ Rīgas mākslas telpā nestrādā jau kādu laiku. Turklāt - nekur nav tāda likuma, ka cilvēks, kas neprot gleznot (pat ja tā būtu), nedrīkst izteikties par glezniecību un paust sakarīgu viedokli. Uzskatu, ka teksts ir pat ļoti trāpīgs. Un šādus vārdus, ko tekstā min IŠ, ir atklāti publiski pateicis vien retais.
Death Angel - 25.04.2014 17:10
Ja nenotiek spīdošas izstādes ne galerijās, ne Arsenālā, nekur, tad kāds debesu spēks tās veidos dārgā muzeja ēkā?

Ļoti labs citāts, ja mēs vērojam IŠ kūrētās izstādes. Garlaicība, bezjēdzība un vēl klāt tam visam dažādu personu apmaksāti pasākumi, kas ar kvalitatīvu mākslu vispār nav saistīti. Rīgas mākslas telpa vispār ir mirusi vieta un IŠ vajadzētu vienkārši turpināt verbalizēt kādā Kultūras Foruma tipa avīželē par valodas lietām... Šo personu no mākslas vajadzētu turēt kilometra attālumā.