Pēteris Bankovskis: Ko pēti, pētītāj?
Pēteris Bankovskis
08/04/2014
Internetā lasāmajā un skatāmajā žurnālā “Foto Kvartāls” reiz pamanīju fotogrāfes Sabīnes Mirlēzes (Mirlesse) darinātu sēriju “Izskatās kā akmeņlauztuve” (As if it should have been a quarry). Sava veikuma nosaukumu autore esot aizguvusi no Roberta Frosta dzejoļa. Fotogrāfe uzturējusies Islandē, tur fotografējusi ainavu un cilvēkus kādā vietā, kur ne tik sen noticis vulkāna izvirdums. Cilvēki, viņa apgalvo un nav iemesla neticēt, ir izvirduma laikā izpostītā sīkmiestiņa iedzīvotāji. Šiem cilvēkiem Mirlēze nezkāpēc noziedusi sejas ar māliem vai arī likusi pa pliko stāvēt krātera malā vai mesties peldus ūdenī, vai arī papozēt tāpat, ar drēbēm mugurā. Tas viss izskatās bērnišķīgi, samāksloti un pretenciozi. Islandes “projekta” fotogrāmatas (izdevējs Damiani, 64 lpp., limitēts 800 eksemplāru izdevums) ievadteksta autors, Prinstonas Universitātes “teorētiķis” Eduardo Kadava visu, kas šķitis nepieciešams, Frosta citējuma dziļo jēgu ieskaitot, droši vien ir paskaidrojis, kā nu mācējis vai gribējis. Gan jau, gan – tā viņi vienmēr dara. Lai gan droši apgalvot nevaru, jo grāmatu neesmu šķirstījis.
Tik un tā visas fotogrāmatas neizšķirstīsi, visus priekšvārdus neizlasīsi, visas izstādes neapskatīsi. Lūk, Sabīnes Mirlēzes interneta mājaslapā (kur nu bez tās!) uzzinām, ka viņa dzīvo “starp Parīzi un Ņujorku”. Jāsaprot, ka meitene nemājo vis Atlantijas okeāna vidū, bet gan ir īsta globālā ciemata iemītniece, un šajā ciematā rosās tūkstošu tūkstoši tādu visu dzimumu sabīņu, kas nesas riņķī pa pasauli ar vai bez fotokamerām un visvisādā veidā tiecas. Jā, uz ko tiecas? Uz slavu, naudu, atpazīstamību, “kreatīvu” sevis izteikšanu, vai varbūt – uz jaunlaiku sociālpsihologu un citu olgalvju apzelēto, trivializēto un serializēto laimi? Nav viegli atrast sev jēgpilnu nodarbošanos ņudzošajā pūlī, ko veido vairāk nekā 7 miljardi cilvēkveidīgo.
Lai kā arī nebūtu, “Foto Kvartāla” publikācijā par Sabīnes Mirlēzes fotogrāfijām lasāms šāds, iespējams, viņas pašas sacerēts atzinums: “Šis darbs pēta, kā cilvēks samierinās ar savu mirstīgumu, sadzīvojot ar neapturamiem dabas procesiem, kas liecina par bezgalīgo.” Neminēsim un neiztirzāsim, kas tur sadzīvo un liecina. Mani šoreiz ieintriģēja apgalvojums, ka “darbs pēta”. Skaidrs, ka neviens un nekāds darbs neko pētīt un izpētīt nevar, tāpēc acīmredzot gribēts pasacīt, ka Sabīne Mirlēze pēta. Patiešām, kādam citplanētietim, kurš iepazinies ar zemiešu lauka pētījumu tradīciju un tās vēsturi, vērojot, kā ar fotoaparatūru bruņojusies būtne ierodas noteiktā ģeogrāfiskā punktā un veic kaut kādas manipulācijas, varētu šķist, ka notiek pētījums. Taču, apskatot rezultātu, mūsu citplanētietis būtu vīlies, jo konstatētu, ka nekas nav nedz pētīts, nedz izpētīts. Viņš neko neuzzinātu par attēlos fiksētās ainavas izcelsmi, ģeoloģiskajiem un citiem parametriem, neko – par attēloto personu biogrāfijām, individualitātēm, attiecībām citam ar citu un ar vidi. Arī par pašu “pētnieci” viņš varētu tikai minēt: piemēram, kas un kāpēc tai licis smērēt cilvēku sejas ar māliem. Ja nu izrādītos, ka viesis no tālajām galaktikām spēj ielūkoties cilvēku siržu dziļumos, tad gan viņš saprastu, ka pētniecības imitācija ir tik vien kā izmisīga, sociālo un kultūras konvenciju un tendenču noteikta pašattaisnošanās tehnika.
Lai man piedod nepazīstamā Sabīne Mirlēze, ka atļaujos viņas Islandes eskapādi nelietīgi izmantot kā ilustrāciju. Ilustrāciju, manuprāt, pilnīgi absurdajai laikmetīgās mākslas un citu darbošanās jomu iedomai, ka starp “radošumu” un pētniecību iespējams likt vienlīdzības zīmi. Es nesaku, ka mākslinieks vai kāds cits nevar pētīt. Amatieris ornitologs vai amatieris astronoms arī pēta, bieži vien izdarot nopietnus, būtiskus atradumus. Tāpat mākslinieks var pētīt un atklāt, piemēram, lineāro perspektīvu, eļļas krāsu izgatavošanas un lietošanas paņēmienus, bronzas liešanas knifus, – pētniecības lauks ir plašs. Taču lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka persona, kas, piemēram, izliek izstāžu zālē tramvaja sliedi, tā rīkojoties, kaut ko pēta, ja nu vienīgi uzskaita, cik apmeklētāji, iedami garām, aizķeras, un cik no tiem, kuri aizķērušies, pie sevis klusībā nolamājas. Taču šādai stimulu un reakciju “pētniecībai”, īstā vieta būtu kādā laboratorijā. Turklāt, māksliniekam pārvēršoties par “trako profesoru” vai par diletantisku “proto-filozofu”, neskaidra kļūst recipienta – mākslas “patērētāja” loma. Vai publika vispār ir nepieciešama? Ir taču skaidrs, ka šābrīža informatīvais piesātinājums ļauj ikvienam, kurš to vēlas, pietiekoši ātri un kvalitatīvi iepazīties ar jebkuras speciālas, pat ļoti šauras pētniecības nozares datiem un darbiem, un diezin vai atradīsies kāds, kurš dosies pie mākslinieka vai uz izstāžu zāli, lai tur sastaptos ar “pētījumiem” dienas avīžu virsrakstu līmenī.
Bet tā nu tas ir, visos laikmetos pasaule ir ačgārnību pilna. Un nevajag nemaz klaiņot starp Parīzi un Ņujorku, pētnieku netrūkst arī tepat. Te daži piemēri, ko pāris minūšu laikā pasmēlos latviešu interneta dailes akā:
“…mākslinieks pēta simboliskās zīmes ainavā, kuru atšķetināšana un izprašana no skatītāja pieprasa kultūras un sociālās vides konteksta pārzināšanu”.
“Savos darbos mākslinieks pēta skaņas uztveri un pieredzi dažādās audiovizuālās formās”.
“Izstādes /../ kuratori /../ pēta mākslas un sabiedrības atjaunošanās un pārmaiņu motīvus”.
“Mākslinieks pēta, kā populārā mūzika un vizuālā kultūra izmanto valodu, komentējot un veidojot jaunus kontekstus”.
“…mākslinieks /../ pēta publisko pieredzi un kolektīvas situācijas, kā arī valsts estētiku, politisko teātri un konflikta skaistumu”.
“…mākslinieks pēta poētisko robežu starp redzamo un neredzamo pasauli, ilūziju, ko mēs varam redzēt vien pateicoties savām unikālajām maņām”.
“Mākslinieks pēta tuvu cilvēku attiecību ambivalento dabu”.
“Mākslinieks vēro un pēta, kā virtuālos apstākļos rodas reālā un šķietamā sintēze, radot vides specifiku”.
Trešais piemērs no beigām patiesībā ir gandrīz bez vainas: tik tiešām, ejot skatīties kaut kādu, vienalga kādu mākslu, vairums no mums grib vismaz uz īsu brīdi garā parotaļāties ar sevi uz poētiskās robežas starp redzamo un neredzamo pasauli, piedzīvot ilūziju, ko mēs varam redzēt vien, pateicoties savām unikālajām maņām. Un dažreiz, samērā reti, tas patiešām izdodas. Bet izdodas tad, ja mākslinieks arī pats piedzīvo un izdzīvo šo robežu, šo ilūziju (varbūt pat atklāsmi), nevis “pēta” to.
Post Scriptum. Par to, ka tu piedzīvo un izdzīvo, grantus un stipendijas nedod, “rezidenču” programmās neiekļauj. Varbūt šādā kontekstā meklējama atbilde uz jautājumu, kā tas var būt, ka cilvēki bez mazākajām zināšanām un iemaņām pētniecībā vienā laidā pēta. Un nekad neko neizpēta.
