Kadrs no Anetes Meleces animācijas filmas “Kiosks”

Pēteris Bankovskis: Putnu dziesmu preparēšanas kaitīgums 6

Pēteris Bankovskis
17/03/2014

Izstāde “Sveika, galva!” Latvijas Dzelzceļa muzejā apskatāma līdz 22. aprīlim

Kanādiešu cilmes māksliniece un muzejniece Marta Fleminga, kas dzīvo un strādā Anglijā, rakstījusi tā: “Pats nozīmīgākais elements, kas ļauj salīdzināt māksliniecisko un zinātnisko praksi, ir redzes treniņš, kam pateicoties, kļūst iespējams ciešāk ieskatīties apkārtējā pasaulē. Cilvēks tādējādi attīsta sevī spējas aptvert vizuālas kopsakarības starp lietām, kas savukārt sniedz iespēju radīt jaunas nozīmes un sapratnes. Ieraudzīt līdzīguma gradācijas nozīmē ieraudzīt arī atšķirīguma gradācijas – apveidu, materiāla, lietojuma, nozīmju klāstā. Bet tas jau ir interpretācijas sākums.”

Tieši par interpretāciju jādomā, ja gadās iegriezties kādā tā dēvētās laikmetīgās mākslas izstādē.

Citētajai Martai Flemingai savā ziņā ir laimējies, jo viņa sadarbojas ar muzejiem, piemēram, pirms dažiem gadiem Londonas Zinātnes muzejā veidojot izstādi/ekspozīciju “Atomisms&Animisms”. Līdzīgā kārtā var teikt, ka laimējies Markam Koutsam, kura darbošanās, preparējot putnu dziesmas, liekot tās pa notij vien iemācīties virknei draugu un paziņu tiem pieejamā diapazonā un tempā, bet tad paātrinot līdz “normāla” putna izpildījuma tempam un tembram, kļuva par pārdomu objektu ne tikai mākslas karsēju, bet arī ornitologu aprindās.

Skaties Arterritory.com video reportāžu no izstādes ar Helēnas Demakovas, Alekseja Naumova un Ojāra Pētersona komentāru

Taču mākslas vidē darbīgu personu, kam ir dziņa iztēloties sevi par pētniekiem, ir nesalīdzināmi vairāk, savukārt mūsdienu mākslas situācija ir tāda, ka tiek rīkotas izstādes ar kaut kādu nodomu. Nodoms atrodas kaut kur rīkotāju vai/un pieaicināto izpildītāju domāšanas līkločos. Dziņa kā putnam sevi izdziedāt pasaulei un pilsētai ir nepārvarama. Dziedājums iet vaļā un tiek sadzirdēts. Tad uzrodas ikreiz kādi marki koutsi, kas dziedājumu izpreparē, atkal saliek kopā un palaiž jau caur citām balss saitēm. Tāda, lūk, sholastika.

Dzelzceļa muzejā nesen atklātā izstāde “Sveika, galva!” kopumā ir dziedājums, ko mums sniedz kuratore Helēna Demakova. Varētu mēģināt minēt, ko pazīstamā mākslas procesu virzītāja un analītiķe grib izdziedāt. Nu – galva, nu, tajā, kā uzskata daudzi, norisinās dažādi procesi, piemēram, domāšana. Tātad kuratore, sev zināmā veidā izvēloties izstādes dalībniekus un noteiktā kārtībā novietojot atnestos darbus, pēta, kā dažādi mākslinieki vizualizē to, ko viņas/viņi domā par domāšanu.

Domāt par to, kā citi domā par domāšanu, nepavisam nav slikta nodarbošanās, taču diezgan hermētiska gan, tāpēc ļoti iespējams, ka daļa izstādes apmeklētāju šo sarežģīto daudzpakāpju procesu nemaz nepamanīs, bet aizies pa vieglāko ceļu. Tas būs tāds: ieraudzījuši reklāmās, plakātos, uz izstādes bukleta vāka un pēc tam ekspozīcijas zālē Lienes Mackus, Kristas un Reiņa Dzudzilo kopdarbu, cilvēka figūru ar milzīgu “vecmāmiņas” galvu, cilvēki nodomās, ka tieši šis darbs satur visu izstādes “zemteksta” vai satura sāls devu. Un mēģinās vientuļajai un nelaimīgajai “ūdensgalvai” kam izstāžu zālē vairs nav nekāda teatrāla konteksta, pieskaņot visu pārējo apkārt novietoto.

Protams, ne jau tikai vecmāmiņai no “Sarkangalvītes un vilka” var notikt negadījums ar galvu: tāds ik dienas, ik stundu notiek ar ikvienu no mums, un jo tālāk ejam šolaiku “civilizācijas attīstības” skumjajā un dumjajā labirintā, jo negadījums liek par sevi niknāk manīt.

Piemēram, ja mēģinām saprast, kāds katram no izstādes darbiem sakars ar kādu no bezgalīgi daudzajiem skaidrojumiem, kas un kāpēc mūsdienās ir māksla, kāpēc jārīko izstādes u.tml. Lūk, skaists darbs, Brigitas Zelčas-Aispures video par briežiem un par auru laiku. Atstājot bibleistiem iespēju parunāt par pazīstamā psalma “ieciršanu akmenī”, gribot negribot jājūsmo par lielisko agrā rīta noskaņu, salto miglu, briežu fantastiskajām kustībām. Liekas, nemaz nevajadzētu skatīties saraustītās, banāliem tekstiem pārblīvētās BBC un Animal Planet filmiņas, pašu meistariem iznāk labāk. Tikai viena nelaime: brieži filmēti aplokā, kur tos tur un audzē “biznesam” – maksas medībām, vaislas darbam vai tāpat vien steikiem un desām. Darba autorei laikam gan svarīgāks par plastmasas numurzīmēm dzīvnieku ausīs ir kāds cits vēstījums, tomēr man tieši neomulīgās attiecības starp uzkundzēšanās, “apropriācijas” subjektiem un objektiem liktos tās laikmetīgākās.


Indriķis Ģelzis. Foto: Delfi.lv

Jo mēs visi to vien darām kā pakļaujamies vai uzkundzējamies: bailēs no negadījuma ar galvu nemitīgi uzdauzām punus. Bailēs netikt līdzi visvisādi mānāmies, mierinot sevi ar domu, ka jokojam vai ironizējam, vai radoši izpaužamies. Re, Māras Brīveres darbi. Nodomāju – cik skaists, brīvs ogles zīmējums, vīrietis ar suni. Taču izrādās, ka tas nav zīmējums, bet glezna: audekls, eļļa, akrils. Vai negribas, ka glezna, nedod Dievs, izskatās pēc gleznas? Šādas bažas nu jau būtu jāuztver par vecmodīgām, tādām, kas nepiestāv jaunai meitenei. Kas tad ir ar to akrilu?

Tā vien liekas, ka viena no būtiskām tagadnes cilvēka stāvokļa izpausmēm ir trauksme: ka tik kāds nezin ko nenodomā, ka tik nenotur par neradošu, seklu, provinciālu, tad jau labāk, jā, bet ko tad labāk… un tad sākas. Jauniešiem, protam, piestāv ķēmošanās, kam var piekabināt ko dziļdomīgu: var samest priekšmetus, kaut ko salikt videocilpās, kaut ko nofotografēt, izvietot “konceptuālā nekārtībā”, piešķiebt kādu “optisku ilūziju”; var sadalīt uz divi vecu automašīnu vai sadarīt vēl ko – tas viss piestāv jauna cilvēka vēlmju partitūrai.


Līga Marcinkeviča. Foto: Delfi.lv

Bet var arī nopietni un sistemātiski strādāt, izveidojot, manuprāt, izcilu darbu. Tāda ir brīnišķīgā Anetes Meleces animācijas filma “Kiosks” – aizejiet un noskatieties. Filmiņa būtu pelnījusi iekļūt latviešu animācijas filmu jau tā bagātīgā klāsta šābrīža pirmajā desmitniekā. Atklāts gan ir jautājums, kāpēc tā jādemonstrē izstāžu zālē. Ja atmet tagadnes stulbo iedomu, ka viss piemērots visam, ka kafija jādzer, ejot pa ielu, bet koncerti jārīko veikalos, jaukās un sirsnīgās filmiņas klātbūtni Dzelzceļa muzejā var skaidrot tikai tā, ka kuratore patiesībā ir īstena konceptuāliste un viņai rūp tikai vēsts, bet ne vēstītājs. Varbūt tā patiešām arī ir, jo Anetes Meleces animācijas darbs uzrunā ar vieglu skumju apēnotām ilgām, ar NOSKAŅU, un tādējādi kļūst radniecīgs Līgas Marcinkevičas vieglu skumju apēnotajai NOSKAŅAI par bērnību, kas nekad vairs nebūs sataustāma un izpētāma, un Kristas Dzudzilo vieglu skumju apēnotajai NOSKAŅAI, tiecoties pārdomāt, cik viegli māte un meita var no vienas miesas pārtapt divos fragmentos.

 


Anetes Meleces animācijas filmas “Kiosks” reklāmas rullītis 
Vairāk par filmiņas tapšanu lasi Arterritory.com

Pieminot atsevišķus izstādē “Sveika, galva!” redzamos darbus, bet citus noklusējot vai nenosaucot, nevēlos neko izcelt, sistematizēt vai salikt plauktiņos un rangos. Lai to darītu, vajadzētu katru darbu un tā autoru uzšķērst, izanalizēt laboratorijā (apmēram tā, kā notiek gēnu “sekvencēšana”), implantēt kādā kritiķī-dollijā un tad novērot, taču tas nav iespējams ne tikai tāpēc, ka dollija ir mirusi.

Misija ir neiespējama tāpēc, ka doma, ja tā atrodas galvā, nekad tur nav viena pati. Doma par NOSKAŅU jaucas ar domu par putnu dziesmu atdarināšanu, doma par Lieldienu salu akmens galvām, kas Vilnim Vītoliņam uzzibsnījusi reizē ar saukli “Latviju – latviešiem!”, sapiņķerējas ar seno priekšstatu, ka maizīti nedrīkst izniekot, bet tā jāpaceļ un jānobučo pat tad, ja māja jau liesmās.


Liene Mackus, Reinis un Krista Dzudzilo. Foto: Delfi.lv

Es patiešām nezinu, ko domāja Helēna Demakova, iecerot šo izstādi, skaidrs, ka tā nebija viena taisnvirziena doma. Taču šķiet, ka viens domas fragments varēja būt tāds: “Jābeidz taču pētīt, jo – galu galā…” 

1 2 - 28.04.2014 19:17
Ar kādu "gājienu" raksta autors pamato savu vecmodīgo politkorektumu pret viduvēju izstādi un kuratori? Vai ar parasto, ka viss jau tāpat ir bezjēdzīgs? :)
Mjau Mjau - 20.03.2014 01:42
coXIA ---- fantastisks komentārs!!!!!!!!!!!!!! :D
coXIA 8.pilna diagnoze - 17.03.2014 20:08
Kā lai apzīmē intelktuāla tolelerantuma un empātijas pozu vērtējot
kaut ko kas patiesībā ir idiotisms, tumsonība un stulbums?
Šodienas Latvijas sabiedrībās ir 0.8 kuratori kopā visus saskaitot. Vai tas liek par pienākumu katrai kuratora desmitdalas aktivitātei pievērst uzmanību? Jo īpaši galvu izstādes iniciatorei, kas jau gadiem bezcerīgi cenšas kaut ko no sava 0.005 kuratores spējas īstenot visādos visdažādākajos kopā nesaistītos centienos, te rakņājas, te lec pa kokiem, te skrāpē mizu, te rok alu zemē, te šūpojas iekāries astē, te sasaucas ar kādu, te metas neprātīgā skrējienā pa atplūdu peļķēm, te lekā no zariņa uz zariņa, te pēkšņi sagrauž jaunāko žurnālu PLAYBOY, te pieglaužas un prāsās ārā, te rivējas caurām dienām gar stūri, te atkal žēli skatās gaidot kad kaut ko aizmetīs, lai varētu skriet pakaļ un atnest atpakaļ.
Gloom Retraint - 17.03.2014 19:40
un es teicu wow nu tā tak, tā tiešām ir galva, un tad mākslinieki uztaisija klāt ķermeni tādu baltu un modernu un tā tas lēnām viss apauga
Marija Sarža - 17.03.2014 14:07
Pievienojos PB tekstam. Forši uzrakstīts
turists . - 17.03.2014 12:54
Ja putnu dziesmas nevar preparet, tad ko lai dara Peteris Bankovskis un citi mākslas aprakstnieki? Vienk dzied?