(Fragments) Claire Fontaine. Secret Painting. 2009. Foto no Briseles galerijas “Sorry We’re Closed” arhīva

Komentārs: “Pilnīgi slepenais” Latvijas mākslas tirgus? 26

Arterritory.com redakcija
03/03/2014 

Maijā Arterritory svinēs trīs gadu jubileju. Tāds niķīgs vecums. Mēģinot regulāri atspoguļot Latvijas mākslas tirgus ziņas, reizēm gribas krist gar zemi un dauzīt kājas. Jebkura vietējo galeriju informācija par pārdotajiem darbiem, gala summu, pircējiem, kā arī panākumiem vai tieši otrādi – zaudējumiem starptautiskās mākslas mesēs ir apzīmogota ar asinssarkanu CLASSIFIED. Var tikai minēt, kurš mākslinieks šobrīd ir pirktākais Latvijā, cik izpārdotas ir izstādes un kurus vietējos autorus šad tad iekāro ārvalstu pircēji. Ja vien tas nav Benetons, kas Rīgā atvēra savu naudas maku, visa pārējā informācija no galerijām ir jāizvelk ar zobārsta stangām. Turklāt procesa laikā neizbēgami jūties vainīgs – kā tāds paparaci no krūmiem.

Cerību stars pavīdēja žurnāla L’Officiel februāra numura rakstā “Inereces spēks. Latvijas mākslas tirgus īpatnības”. Taču ātri vien to aizēnoja mākonis. Lasot publicēto galerijas “Alma” vadītājas Astrīdas Riņķes viedokli (starp citu, kāpēc izsakās tikai viena galeriste?) par situāciju Latvijas mākslas tirgū, jūties kā tikko modies no komas. Kas tie par cilvēkiem pie tavas gultas? Vai būsi ko palaidis garām? Rakstā ir minēts sešu pasaulē pieprasītāko latviešu laikmetīgo mākslinieku tops, kas vieš neviltotu ziņkāri – diez uz kāda pamata šāds saraksts ir sastādīts? Var piekrist par topa galvgali, jo Jānis Avotiņš un Ēriks Apaļais tik tiešām ir tie retie latvieši, kurus pārstāv visnotaļ ietekmīgas ārvalstu galerijas. Arī citi pieminētie mākslinieki lauž ceļu apritē, piemēram, Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis, Frančeska Kirke u.c. 

Tomēr lielākoties topa sastādīšana šķiet kā skaļi vārdi bez reāla seguma, vai precīzāk – nepaskaidrota seguma, bet vietējo galeriju darījumu pasaules informācijas vakuumā bez paskaidrojumiem neiztikt. Citādi Astrīdas Riņķes teiktais skan kā atbalss no slepenas sektas saieta. Varbūt vispirms jāsāk ar sistemātisku atklātību? Lai katrs lasītājs pats varētu presē sekot līdzi un redzēt, uz kāda pamata šādi topi pamazām veidojas. Pretējā gadījumā L’Officiel raksts ir kā ķēpājums uz vārtrūmes sienas, kuru ņemt par pilnu ir traģikomiski. Turklāt, viedokli taujājot tikai vienai galeristei, nevar nepamanīt, ka lielai daļai rakstā minēto mākslinieku ir bijušas izstādes “Almā”.

Tajā pat laikā ir rūgti šādu komentāru rakstīt, jo par visu kaismīgāk Arterritory vēlas, lai par mākslu runā un raksta, lai informācija par māksliniekiem un galeriju darbību sasniedz pēc iespējas plašākas auditorijas ausis. Tas ir viens no soļiem, lai vispār varētu sākt runāt par kaut kādu vietējo tirgu, nevis slepenas darbības neregulāru uzburbuļošanu. Tomēr sacelt “vētru ūdens glāzē” nav pareizākais veids, ar ko sākt. Vispirms, lūdzu, mīļās galerijas, noraujiet to sasodīto noslēpumu plīvuru, kurā kājas tā pinas, ka uz priekšu mēs tikai tipinām.

(Papildināts plkst. 16.30)

Pēc lasītāju lūguma publicējam rakstā minēto “starptautiskajā tirgū pašu pieprasītāko Latvijas mākslinieku” topu: Jānis Avotiņš, Ēriks Apaļais, Kalvis Zuters, Krišs Salmanis, Miks Mitrēvics un Miervaldis Polis. Tālāk rakstā uzskaitīti “citi tirgū pieprasīti Latvijas mākslinieki”: Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Frančeska Kirke, Ieva Iltnere, Dace Lielā, Ivars Poikāns, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Normunds Brasliņš, Ritums Ivanovs, Barbara Gaile, Andris Eglītis un Gints Gabrāns.

Ko par šo sarakstu domā citas Latvijas galerijas?