Anastasijas Keišas ilustrācijas reverss

Jana Kukaine: Mēs nebaidāmies no vilka, lai arī viņš mūs vilka 6

Jana Kukaine
25/02/2014

Atsauce nosaukumā ir uz pazīstamo vārdu spēli Alises piedzīvojumos Brīnumzemē – we called him tortoise because he taught us. Mācīšanas piesaukšana nav nejauša, jo viegls pedagoģisks patoss ir jūtams kuratores Ingas Šteimanes kritikā, ko viņa adresējusi žurnāla “IR” praksei publicēt “mākslas neprofesionāļu” viedokļus par mākslas izstādēm.

Uzreiz gan laikam jāatzīst, ka žurnāls “IR” manās acīs drīzāk ir NAV, un fakts, ka izdevuma publikācijas internetā var lasīt tikai abonenti, to tikai pastiprina. Pārlapojot pēdējo numuru satura rādītājus, ieraudzīju, ka bez grafikas dizainera Miķeļa Baštika raksta, kas bija veltīts izstādei “GRAFIKA–S”, par izstādi “1914” bija izteicies arī “nekompetentais” filozofs Artis Svece. Ja Miķeļa rakstu izdevās izlasīt ar tā autora atļauju, tad Arta Sveces raksts lasāms izstādes mājaslapā. Nezinu, kādi pēdējā gada laikā bijuši pārējie teksti, jo vienubrīd man vienkārši apnika šķirstīt žurnāla arhīva lapas, taču šie divi raksti likās daudz interesantāki par daža laba mākslas “eksperta” (iespējamajiem) sacerējumiem.  

Zināmas sūdzības par žurnālu “IR” esmu jau dzirdējusi agrāk, taču nekad ne tik izvērstā formā kā Ingas Šteimanes raksta gadījumā. Autore nopietni atvēzējusies un nokritizējusi (vietām visnotaļ asprātīgi!) vispārējo mediju politiku Latvijā un mākslai veltīto tekstu zemos standartus, kas, viņasprāt, izriet (ne tikai, bet arī) no rakstošo autoru profesionalitātes trūkuma. Profesionalitātes kritērijs, spriežot pēc Ingas Šteimenes rakstītā, ir darba diena, kas pavadīta “izzinot tās lietas, jomas, situācijas, par kurām raksta”, kā arī par to saņemtā alga. Citiem vārdiem, katrs lai dara savu darbu. Kurpnieks – lai taisa kurpes! Viesmīle – lai pasniedz kafiju! Bet tas, kurš izzina, lai izzina, un pēc tam iepazīstina ar savas izziņas rezultātu. Kurpniekam un viesmīlei atliks vien uzmanīgi noklausīties un iegaumēt autoritatīvo viedokli, kas pausts ja ne no tribīnes, tad žurnālu un avīžu slejām. 

Interesanti, ka kurpnieku, ko Inga Šteimane min kā profesionalitātes piemēru, savulaik piesaucis arī Platons darbā “Valsts”, kurā viņš, analizējot ideālās valsts uzbūvi, iezīmējis darba dalīšanas idejas pirmsākumus. Šis princips mūsdienās kļuvis nu jau par stabilu kapitālisma un globalizācijas sabiedroto, un saskaņā ar to sabiedrību izprot kā mehānismu, ko palīdz darbināt mazās skrūvītes un zobratiņi – dažādi sava darba darītāji – un kura galvenie mērķi ir ražīgums un peļņa. 

Viens no plašāk zināmākajiem šādas sabiedrības organizācijas kritikas autoriem ir Kārlis Markss ar savu atsvešinātā darba teoriju, taču šoreiz vēlos pievērsties tam, kas notiek, ja šo modeli attiecina uz mākslas pasauli. Iedomāties stingru darba dalījumu, it īpaši mūsdienu mākslas situācijā, ir diezgan grūti. Vai tā nebūtu pat smieklīga pretošanās mākslas iekšējai attīstībai, ja šodien mēs arvien gribētu mākslu iesprostot tai paredzētajā šaurajā nišā, vienlaikus neapšaubot šīs nišas robežas un tos, kas šo nišu ir noteikuši? Gan laikmetīgās mākslas vēstures fakti (protesta gājieni pret muzejiem, nekomerciālas un nemateriālas mākslas izplatība, alternatīvās mākslas izstādīšanas iespējas), gan mūsdienu aktuālā situācija (līdzdalības mākslas uzplaukums, mākslas un ne–mākslas robežas pārkāpšana) runā tam pretī. Ja izmantojam organisma metaforu (ko lietojuši vairāki darba dalīšanas teorētiķi), tad jāsaka, ka māksla nav kāds viens funkcionāls loceklis (kā nieres, rokas un kājas, par kurām, protams, gribas, lai tās paliek savās vietās), bet gan drīzāk cirkulē pa šo organismu vīrusa veidā, pārbaudot organisma pretošanās spējas un atbildes reakcijas.

Tāds pats “sajukums” noticis arī ar lomu sadalījumu, kas tradicionāli nošķīris un strukturējis dažādus “mākslas profesionāļus” – māksliniekus, kuratorus, kritiķus. Visus belzienus (literārus, teorētiskus, iespējams, arī burtiskus), ko savas pastāvēšanas laikā saņēmusi “kompetenta mākslas kritiķa” pozīcija, nemaz nevar uzskaitīt. Viens no piemēriem ir situācija 60. gados ASV, kad mākslinieki paši sāka organizēt savas izstādes un par tām rakstīt, uzurpējot kuratora un mākslas kritiķa funkcijas. Cits piemērs – Maskavas konceptuālisms, kura pārstāvji pret jebkuru kritiķi “no malas” izturējās ar lielām aizdomām, dodot priekšroku pašu spēkiem veidotam mākslas diskursam (kā norāda Jekaterina Djogot, patiešām ģeniāla darba kritērijs bijis tas, ka par to “neko nevar pateikt”). Beidzot, Rolāns Barts jau par klasiku kļuvušajā esejā “Autora nāve” norāda – atsakoties no tā, ka ir viena un galīga mākslas darba (šajā gadījumā: izstādes “GRAFIKA–S”) nozīme, stingri ņemot, atkrīt arī vajadzība pēc autoritāra kritiķa, kurš šo nozīmi spētu “atšifrēt”.

Vai izzūdot mākslas kritiķim kā sugai, rakstīt un runāt par mākslu varēs visi, kam tas ienāks prātā? Citiem vārdiem, vai tas nozīmē otru galējību – kritikas anarhismu? Ļaunākās sekas no mākslas nodošanas “tautas” ziņā būtu kritērija izvirzīšana, kas noteiktu, ka rakstītajam un runātajam jābūt saprotamam ikvienam sabiedrības pārstāvim. To dzirdot, tā vien gribas iesaukties padomju lozungu garā: “Katra slaucēja – par rakstnieci!” Par laimi, šī galējība mums nedraud, turklāt vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem – radošs darbs Latvijā nav pārāk dāsni atalgots, tāpēc ar to nodarbojas tikai entuziasti. No šī izriet vēl viena patiesība – ar kritiku vien Latvijā izdzīvot ir grūti, gribot negribot nākas “grēkot” pret tīro profesionālo aicinājumu, dubultojoties vai pat trīskāršojoties dažādos blakus “projektos”. Cik man zināms, ar to pašu saskaras arī daudzi Latvijas mākslinieki, bet vai tāpēc viņiem tiks liegta vieta lielajā mākslas kapsētā, ko sauc par Mākslas Vēsturi?  

Varbūt fakts, ka žurnāls “IR” aicina izteikties no mākslas pasaules “attālinātus” cilvēkus, ir šīs kritiķa nāves bēdīgās sekas, taču, par laimi, ne Miķelis Baštiks, ne Artis Svece īsti nepretendē uz padomju slaucējas statusu un viņas hipotētisko izteiksmes veidu. Savukārt aicinājums “vārda tiesības” deleģēt vien šauram, īpaši sagatavotam cilvēku lokam, jo tāds esot “skaidri iezīmētais ceļš”, ved pie vecmodīga autoritārisma, uzbāzīgas pamācīšanas un palikšanas noteiktos rāmjos, kas, manuprāt, ir pretrunā ne tikai ar mūsdienu mākslas raksturu, bet arī lasītāja un mākslas vērotāja interesēm. Viedokļi ir svarīgi – dažādi viedokļi, nevis tas, kāda ir viedokļa autora darba diena, ja viņam vispār tā ir tradicionālajā izpratnē. Svarīgi ir, cik šie viedokļi ir argumentēti, kāds ir to kritiskais potenciāls, kā arī – ņemot vērā īpašo Latvijas situāciju –  kāda ir tā autora radniecība vai institucionālā saistība ar aprakstāmajām parādībām. Lai galu galā nesanāk, ka mēs baidāmies no vilka tikai tāpēc, ka tas kādreiz mūs vilka... uz zoba.

P.S. Starp citu, jautājums par to, kas tad ir mākslai pietuvināts cilvēks jeb mākslas profesionālis, ir praktiski neatbildams, un, iespējams, aplami formulēts, ja vien neriskējam ieslīgt nejēdzīgās terminoloģijas pārmērībās. Uz šādām pārdomām mani vedināja dalība kādā diskusijā, kas būs publicēta žurnālā “Studija” (februāra beigās vai marta sākumā).

Avoti:
Obrist, Hans Ulrich. A Brief History of Curating. JPR| Ringier Kunstverlad AG, 2008.
Московскии концептуализм. Москва: WAM, 2005.
Rolāns Barts: Autora nāve. Pieejams šeit. 

Jana Kukaine - 28.02.2014 13:33
kompetence bez subjekta? runa bez runātāja? valdzinoši pieņēmumi.
autors un kompetence * - 27.02.2014 12:53
autora nāve NAV kompetences nāve, tāpēc J. Kukaines raksts ir bēdīgā stāvoklī
Marija Sarža - 26.02.2014 09:17
komentētāji jau kārtējo reizi grib uzkundzēties un noēst bez sāls. es tikmēr priecājos, ka kāds kustina kultūrkritiku. un liek domāt. kaut vai liek nepiekrist, bet ismaz domāt.
Ieva Pelēce - 25.02.2014 16:39
Piekrītu, Santai. Ja Šteimanes teksta doma bija laba (par politiku raksta tie, kas ar to pamatā nodarbojas, bet par mākslu drīkst pasaukt arī tādus, kas ikdienā par mākslu neraksta) --- bet izpildījums dūrās acīs, jo Šteimane ir izstādes kuratore, tad Janas Kukaines teksts jau nu ir pavisam nesaprotams un būtībā nepasaka neko vairāk kā to, ka kritiķiem maz maksā un ka IR bija arī dažas labas publikācijas.
Santa R - 25.02.2014 16:26
Diemžēl izskatās, ka abas autores žultainu komentāru veidā mēģina tikt galā ar tarakāniem pašām savās galvās, nevis profesionāli izvērtēt "problēmu". Mazāk arogances, vairāk pašironijas.
turists . - 25.02.2014 14:13
Kāpēc slaucēja nevar būt rakstniece? Vai tad visa komentāra jēga nav tāda, ka jebkurš, kas prot izteikties, drīkst rakstīt - neatkarīgi no nodarbošanās?