Foto

Pēteris Bankovskis: Heigho! Heigho!

Pēteris Bankovskis
24/02/2014

Jūs noteikti zināt, kā gatavo biešu salātus.

Ņemam vārītu bieti un sarīvējam. Protams, pirms tam tā ir bijusi nevārīta, vēl pirms tam – no sīkas sēkliņas uzaugusi dobē vai vagā, virs zemes priecīgi izvēršoties lapās un, ja palaimējas, pat stublājā ar ziedkopu galā, bet pazemē nobriedinot ēnaina Latvijas karoga sarkanuma bumbuli, ko tad arī ierasti saucam par bieti.

Ņemam gabalu puscieta siera un sarīvējam. Protams, pirms tam tur ir bijis piens un biezpiens, un sūkalas, un fermenti, sildīšana un nostādināšana, formēšana un izturēšana. Ak, pirms piena vēl ir bijusi arī govs. Varbūt pat ar savu vārdu, piemēram, Gauja vai Venta.

Smalki sakapājam cieti novārītas olas. Protams, vispirms ir bijusi vista. Vai tomēr ola. Vai tomēr vista.

Nolobām dažas ķiploka daiviņas un izspiežam tās caur ķiploku spiedi. Protams, ķiploks ir tepat no kādas dobes, sakaltušais stublājs, kas vasaras sākumā tik skaisti lapoja un varbūt pat izziedēja, rudenī izmests kompostā, bet pats ķiploks bēniņos caurvējā izžāvēts un notīrīts, lai var sagaidīt pavasari.

Pārkaisām ar šķipsniņu sāls un maltiem melnajiem pipariem. Protams, sāls nācis no žilbinošiem sālsezeriem vai no spocīgām pazemes raktuvēm. Un pipariem arī ir mājas kādās tālās, teiksmainās salās.

Visu sajaucam kopā ar majonēzi. Protams, majonēze ir no burciņas, pildīta kādā fabrikā, gatavota no, nu – uz etiķetes ir rakstīts, no kā. Gribi tici, gribi – ne.

Protams.

Biešu salāti tiem, kas tādus gatavo un ēd, ir kaut kas pašsaprotams. Salāti ir salāti ir salāti. Un mēs, tos ēdot, nedomājam par vistu, par govi, par dobi, nedomājam par nematodēm, kas apdraud bietes, vai par Ņūkāslas slimību, kas uzglūn vistām. Mēs ēdam salātus, nevis govs, vistas vai kādu dārzāju sēklu darbības projekcijas no pagātnes uz šo – salātu ēšanas – mirkli, kurš, starp citu, tagad, kad rakstu, jau arī ir kļuvis par kādas intences projekciju.

Ja vien neesam tādi kā krievu rakstnieks Vladimirs Sorokins dažās savas prozas izpausmēs, salātus ēdot, mēs nedomājam arī par to produktu, kas no salātiem paliks pāri “dabiskā metabolisma” rezultātā.

Es eju pa parka celiņu, pretī nāk kāds svešinieks. Sekundi vai pat mazāk mūsu kustības trajektorijas atrodas visciešākajā satuvinājumā, tad tās attālinās. Es par šo cilvēku neko nezinu, viņš par mani arī ne. Domāšanas procesā, kas pavada dzīvības priekšstatu kā šalcoša, gružu un negaidītu atradumu pārpilna, necaurredzama straume, iekrīt vēl viena drupata. Un pazūd starp citām kā sasmalcināta olas dzeltenuma krikums, saķepot ar siera plēksnīti salātu bļodā.

Brīvā griba liek kustēties, tikai pavisam nedaudziem tā atvēl palikt mierā. Kāds tur brīnums: salātu bļodā, ko maisa sastāvdaļu maņām nepieejama roka (skat. Belzacara dzīres), ir tikpat kā neiespējami noturēties mierā. Taču kaut kas vienmēr ir mierīgs – tās ir mirstīgās atliekas, kas cementējoties pārtop bļodā. Salātu bļodā, kur kuļas un maisās kāda civilizācija vai kultūra.

Griba negrib būt par bļodu, grib būt par salātiem, pat ja apzinās, ko nozīmē “metabolisms”. Un tā, lūk, sevi attaisno tas, ko tagadnes cilvēks dēvē par radošumu. Tā krājas bļodu atlūzas kaudzē ar nosaukumu “kultūras un mākslas vēsture”.

Bet šai kaudzei līdzās aug, pieaug un pāraug otra ar nosaukumu “[sa]dzīves atkritumi”. Pirmā kaudze ir otrās kaudzes labklājības katalizators, rauga gabaliņš, kas uzbriedina, ferments, kas nodrošina izaugsmi. Un, Voilà, kā teiktu viens populārs pavārs, – te nu mēs esam.

Droši vien daudzi dzirdējuši par grāmatu gadatirgiem, svētkiem, “mesēm”: Frankfurtes mese, Gēteborgas grāmatu gadatirgus, Maskavas non-fiction un tā joprojām. Dzirdēts arī par Parīzes Pavārgrāmatu gadatirgu (Festival du Livre Culinaire), tagad ar gandarījumu uzzinām, ka šogad maijā Pavārgrāmatu gadatirgus notiks Pekinā, bet, sākot ar 2015. gadu, šāds pasākums ar dažu mēnešu nobīdi tiks rīkots kā Parīzē, tā Pekinā. Globālisms darbībā.

Biešu salātos kuļoties, no kulinārā vētru un dziņu laikmeta neizvairīties. Pieņēmusi “Dzīvespriecīgo vakarēdienu”, caurlūkojusi “Rakstnieku pavārgrāmatu” pakavējusies pie “Prjaņika. Debesmannā. Tiramisū”, izgaršojusi “Dzīves garšu”, sociālajos tīklos noķertā nejaušo “ingredientu” masa tagad seko līdzi Ivaram Drullem viņa ceļojumā pa studentu ēdnīcām.

“Fausts” (Raiņa tulkojumā):

Esmu nu studējis prātniecību,
Tiesu zinības, ārstniecību
Un diemžēl ticības mācības arī
Ar kvēlošu centību, plaši un gari.
Še, nabags nerrs, es stāvu nu!
Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;
Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat
Un savus skolniekus gadu no gad’
Vazāju apkārt aiz deguna gala
Augšup un lejup bez mērķa, bez gala
Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!

Bez pavārgrāmatām un bez sējumiem, ko lielveikalā Galleria Riga izmanto kā izejmateriālu skatlogu dekorēšanai, ir vēl kaut kas.

Ieskatīsimies, ja sanāk, Džeimsa Džoisa “Ulisā”, no tās vietas, kur Leopolds Blūms, nieres saēdies un priecīgs, rīta spirgtumā dodas uz dārzā esošo sauso ateju.

Heigho! Heigho!
Heigho! Heigho!
Heigho! Heigho!