Ilustrācija: Anastasija Keiša

Inga Šteimane: Kāpēc vilku sauc par vecmāmiņu? 6

Inga Šteimane
19/02/2014

Nesen šķietami profesionāla medija publikācijā* sašutuma pilni jautājumi par kādu izstādi virknējās gluži kā Sarkangalvītes dialogā ar vilku, kuru viņa nezin kāpēc sauca par vecmāmiņu: “Kāpēc tev tik lielas acis? Kāpēc tev tik liela mute?? Kāpēc tev tik asi zobi???” – “Tāpēc, lai tevi, Sarkangalvīt, apēstu! Un tāpēc, ka esmu vilks, nevis tava vecmāmiņa.” 

Atbildes es šeit esmu uzrakstījusi post factum, jo Sarkangalvīte uz skatuves uzstājās viena pati. Viņa tur bija uzaicināta. Un tās arī nav atbildes, tikai situācijas tēlains izklāsts. Šis triks, ka “sarkangalvītes” tiek ielūgtas ēterā un institucionalizē savu īstenības izpratni, stāstot, ko redzējušas, dzirdējušas un jutušas, ir Latvijā izplatīts. Sarkangalvīšu tiesības ir mūsu ikdiena.

Ko nozīmē “nokļūst ēterā”, “institucionalizēt” un kāpēc gan uztraukties par “vārda brīvību”?

Diemžēl izskatās, ka bez pietiekami saprātīgas refleksijas Latvijā notiek tradicionālo mediju (drukāto mediju, TV, izņēmums ir LR) “modernizācija”, un šie mediji sāk uzvesties kā mikroblogi, kuros kāds no rīta aiziet uz neatgriešanos, bet pēcpusdienā ir atkal klāt. Normālas cilvēciskas mikroreakcijas, kuras zina ikviens arī privātā saskarsmē, un to ietekmes mērogi ir atbilstoši. Mikromedija jeb vietņmedija izplatībai ir skaidri spēles noteikumi un nedalīta autora atbildība. Piekļuve no “iekšpuses”, lai kļūtu par autoru, un no “ārpuses”, lai to lasītu, ir tieša, nepastarpināta, lēmums ir personīgs. Arī tad, kad mikromediju izmanto institūcija, tā nonāk individuālam teicējam līdzvērtīgā lomā un telpā. Tāpēc to sauc par vietni, kura var pildīt arī “avīzes” funkcijas, bet tas ir individuāls autora/lietotāja lēmums, nevis vietnes koncepcija. Kā arī resursi, lai realizētu vienu vai otru mikromedija lomu (autors–lasītājs), galvenokārt ir laiks, nevis nauda. 

Ignorējot savas mašīnas agresīvos mērogus, konceptuālo spiedienu, ko tiem piešķīrusi un joprojām nav atņēmusi vēsturiskā izcelsme, tradicionālie mediji sāk uzvesties līdzīgi vietņmedijiem. Sāk braukt, kur pagadās, lai gan vēsturiskā izcelsme ir skaidri iezīmējusi ceļu.

Tradicionālo mediju kontrakts ar sabiedrību, kas, spriežot pēc šo mediju formas, leģitīmi turpinās, nosaka nenoliedzamo pārstāvniecības tradīciju gan vārda tiesību deleģēšanā, gan tieši tāpat arī naudas resursu deleģēšanā. Tradicionālajam medijam var piekļūt, bet brīvi tajā iekļūt nevar. Tradicionālā medijā nekas nav privāts, jo arī profesionālisms nav privāts, ja iedziļināmies šī jēdziena būtībā. Tradicionālais medijs veidojās kā vienošanās starp sabiedrību un šī medija ziņojumu autoriem, kā arī starp īpašniekiem, ka šie ziņojumi būs kompetentāki, spriedumos spējīgāki tāpēc, ka šo ziņojumu autori savu darba dienu pavadīs, izzinot tās lietas, jomas, situācijas, par kurām raksta, kamēr līdzpilsoņi pa to laiku izgatavos šim rakstītājam kurpes, sagrauzdēs kafiju un darīs vēl kaut ko citu. Saņems par to algu. Tradicionālo mediju forma un struktūra ir veidojusies, balstoties uz pilnīgi atšķirīgu satura jēgas filozofiju un – nav atraujama no šīs filozofijas.

Tieši tāpēc mikromediju jeb vietņmediju forma ir tik atšķirīga, ka ir mainījusies satura filozofija tāpat kā vienošanās ar sabiedrību par to, kā taps informācija un šis saturs. Vietņmedijs leģitimizē neprofesionālu viedokļu brīvu cirkulāciju, skaidri par to iepriekš vienojoties ar sabiedrību. Tas ir jauns kontrakts, kuru parakstījušas abas puses. Diemžēl nekas tāds nav noticis sabiedrības un tradicionālo mediju attiecībās, un izskatās, ka tradicionālie mediji baltās šausmās par konkurenci piesavinās šo to, viņuprāt, modernu. Tā kā savu formu un ideoloģisko mašīnu viņi pamatoti uzskata par savu trumpi (vismaz Latvijā, kur cilvēkiem patīk rutīna un “vecais, labais”), tad piesavinās neprofesionālo tekstu faktūru, “laikmeta garu”, kā ir dzirdēts sakām, bet turpina pasniegt to iepriekšējā pompozajā servējumā – savas mašīnas labākajās tradīcijās. Tā nu ēterā iznāk sarkangalvītes, kas sarunājas ar vilkiem kā ar vecmāmiņām. 

Ir tomēr vēl kāda papildus īpatnība mūsu mežā. Tradicionālie visaptverošie mediji Latvijā, kuru stratēģiju labi raksturo tautas gudrība “spalvu met, bet tikumu ne”, tomēr nenomet visu spalvu. Tie patlaban drīzāk ir kā lācis ar papagaiļa cekulu un kaķa asti. Jo pilnīgi visās jomās sarkangalvītes uzaicinātas netiek, vismaz ne regulāri. Tāda nopietna lieta kā politiskais komentārs (atļaušos pasmaidīt) paredz stingri lasītus profesionāļus, kas faktiski strādā tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Vieni un tie paši, rūpju māktām darba darītāju sejām. Ar atbildību par katru vārdu. Citādi ir ar mākslas jomas komentēšanu. Tur tradicionālajiem medijiem pārāk bieži darba darītājus nevajag, vajag tikai lappuses pārvaldniekus. Teksta masas devējus. Formālu pārklājumu. 

Domājot par to, kas izdara “sabiedrisko pasūtījumu” šādiem “sabiedrisko mediju” pavērsieniem, jāsecina, ka tas ir viens, Latvijā visvienlīdzīgākais sociālais segments, vienīgā valsts pasūtījuma pārstāvji: politiskās industrijas darbinieki. Viņi ir tradicionālo mediju finansējuma ķīla, atslēga un garants. Tieši no viņiem nāk šie prātojumi un pēc tam arī uz prātojumu bāzes sarūpētais finansējums, kas pieprasa reitingu stratēģiju viņu izpratnē. Finansējumam nāk līdzi rekomendācijas: lai būtu “visiem”. Paši būdami sarkangalvītes atbildīgos amatos, nevis kādas jomas profesionāļi, šie politiskās industrijas darbinieki uzspiež sarkangalvīšu stāstus mums visiem. Viņu groziņā nav darba pieredzes, tikai kliņģeri dāvanām. Citiem vārdiem: Latvijā tradicionālie mediji, kas iemiesoja brīvas jeb profesionālas preses darbu un funkciju, pastāvēja vien nepilnus desmit gadus, bet kopš 90. gadu otrās puses pakāpeniski tika politiskās industrijas ietekmē “modernizēti”, un tas, kas sākumā bija nemanāma atšķirība, tagad ir kā melns pret baltu. Vai kā vecmāmiņa pret vilku. 

* Žurnāla “IR” 6. februāra Nr. 200. Miķeļa Baštika recenzija “Kāpēc tik daudz baltu sienu?*”

ER2T-7115-04 LOL - 20.02.2014 21:31
Protams, ka viņai nepatīk stulbais IRa raksts!
zane z - 20.02.2014 09:04
Cik labi, ka ir reakcija uz šo IR publikāciju. Bija neērti no lasīt - es neesmu pret ideju, ka recenzēt aicina cilvēkus "no malas", bet tāpēc jau būtu jābūt kultūras redaktoram, kas izvērtē, vai nav tā, ka šoreiz recenzents aizšāvis pavisam garām (vai izvēlēts neīstais recenzets konkrētajam gadījumam) un tādejādi diskreditē gan sevi, gan izdevumu. Un tā nebūtu vārda brīvības ierobežošana, bet kvalitātes jautājums...
Mazliet žēl, ka šī replika bija jāraksta kuratorei pašai, būtu tikai normāli, ja uz to noreģētu kvalitatīva kultūras žurnālistikas vide.
students . - 20.02.2014 06:15
Ļoti vērtīgs teksts. Pievienojos šīs IR recenziju sadaļas pakritizēšanai
Death Angel - 19.02.2014 19:47
Kas gan to būtu teicis?! Izstāde nekāda un visi mēs zinām kāpēc IŠ ir kuratore vietā, kur vairs nav ko redzēt. Diemžēl...
R. R. - 19.02.2014 13:42
Nedomāju, ka Šteimane ir tik tāda, lai sprēgātu par citu kritiku. Manuprāt, ļoti vietā komentārs. Tiešām - kāpēc māksliniekam nedot iespēju zurakstīt politisku komentāru? Vai zoo dārza barotājai?
Krī Brī - 19.02.2014 12:42
Jeb "Grafika-S" kuratorei vienkārši nepatika, ka viņas izstādi kritizē? :)