Scott Reeder. Bad Ideas. Krāsots alumīnijs. 2013 (c) Lisa Cooley Gallery, New York

Komentārs: Nogurusī relīze 13

Anna Iltnere
03/02/2014 

Mirkli pēc ieceres uzrakstīt komentāru, apjautu, ka preses relīžu mūžs jau patiesībā nav garāks kā augļu mušiņai, un tās iesīc vien mediju vai jaunumu abonementu pastkastēs. Bet tomēr tā tik un tā nav automātiska zaļā gaisma murgiem.

Sarunvalodā pastāv negatīva prakse ar “mākslu” vai “dzeju” apzīmēt kaut ko nesaprotamu vai ar “augsto modi” – ķēma paskatu. Man nepatīk tāda prakse, bet vēl mazāk man patīk, ja pati kultūras vide tam ģenerē apliecinājumus.

Bailes iebraukt populismā, bailes noplēst mākslai mistērijas un daudznozīmības plīvuru ir novedušas pie preses relīzēm, kurās māksliniekiem tiek sniegta iespēja izmantot “tiešo runu” – acīmredzot kā mēģinājums iekustināt Rietumu praksi, kur autoram ir jāprot par saviem darbiem izteikties un vismaz mācību procesā – pamatot izvēles. Tiktāl ir labi. Bet, lasot nesen saņemtās šāda tipa relīzes, pārņem sajūta, ka māksliniece vai mākslinieks ir tā baidījies atklāt visas kārtis, ka drudžaini tās samaisījis un izsvaidījis pa perimetru. Bet relīzes adresāts – izstādes potenciālais apmeklētājs – četrāpus taustās pa grīdu un to visu lasa, sajūtoties kā pēdējais stulbenis, kam neko no tā nekad nesaprast. Turklāt arī relīzēs bez tiešās runas gadās mēles mežģu rindkopas.

Piekrītu, māksla ir prasīga, varbūt pat lecīga. Tā sagaida uzmanīgu, pacietīgu, jūtīgu, gudru un citkārt drosmīgu skatītāju, kam prāts un sirds ir tik plaši atvērtas kā verandas durvis vasaras svelmē. Bet es nekad nepiekritīšu tam, ka māksla ir aroganta vai iedomīga attiecībā pret savu skatītāju. Pat ja cilvēks izstāžu zālē tiek morāli caurdurts, tad nekad ne ar mākslinieka augstprātību. Pat ja sabiedrībā ir redzēti baloniem līdzīgi ego, darbnīcā tie tiek pārspridzināti, ja ir vēlme radīt ko izcilu. Un galu galā – ja ar vienu normālu teikumu preses relīzē varētu likvidēt mākslas darba daudznozīmību, tad cik gan kārtains ir šādas mākslas pīrāgs? Vai tad atminējums ir tikai viens un tāpēc ar smīnā samiegtām acīm jānoklusē?

Es fanoju par to, kā mākslas darbus (vai pat priekšnamus, viesistabas un kāpņutelpas) apraksta literatūrā. Tur ir gaļa, asinis, āda, kamēr mākslas vēstures grāmatās bieži vien atstāti tikai nopulēti kauli. Tāpat arī it kā tik necilajām ikdienas mākslas mēstulēm – izstāžu preses relīzēm nav jābūt sausām (ja no tā baidījās tie, kas tās elpinājuši ar smieklu gāzi). Laba literatūra taču nav ne sausa, ne murgaina. Tā piemeklē vārdus tik precīzus kā bites dzelonis, no kura lasītājs uzpampst, un tā vien niez aizskriet uz galeriju – redzēt visu savām acīm.

Ilustrācijai daži izrāvumi no relīzēm kā apliecinājums tendencei. Interesanti, ka izstādes bija daudz labākas par “mākslinieciski juceklīgajām” vadlīnijām.

...Balts, zils, sarkans, troksnis, melns klusums, ritms. Līnija, aplis, sākums, beigas, bezgalība. Pikselis, pikseļi, attēls, dati, informācija, jēga. Realitāte katru brīdi tiek radīta no jauna, pasīvs stāvoklis nav iespējams. Lai notvertu garām slīdošo mirkli, ir jānotic kādai no patiesībām, lai pēc brīža to atkal aizstātu ar citu.

Izstādē būs apskatāmi četri precizējumi par vienu indivīdu, kuri, balstoties uz vienu kļūdu, cenšas sadzīvot ar notikušo incidentu.

…tiek pludinātas kategoriju robežas, veidojot nozīmju, ietekmju, mīklu un kāda slepena runas paveida tīklojumu. Instalāciju gatavojas apdzīvot dažādi tēli, iemiesojoties skulptūru, interjera objektu, skaņas, video un gaismas, kā arī to savstarpējo lomu un modu formā, oscilējot starp fizikālo un dažkārt netaustāmo, iedomāto.

Šis ir stāsts par pazaudēto sevi, kas ikvienu normālu situāciju tiecas pārtulkot tās pagātnes un tagadnes nosacījumu savstarpēji pārklājošos lasījumos. Mēs tiecamies šo motīvu iedzīvināt, lai izjustu ar to radniecību, un to un sevi šodienā pamatotu; un tā kā kāds vienmēr ir pirms tevis, svarīgo var saglābt, vien izmantojot viņu mūsu pašu izpirkšanai.

Ja relīzi uztver kā rēbusu, tad pēc izstāžu apmeklējuma man dažus izdevās atminēt, tikai diemžēl ne jau tur slēpjas katarse.

Jūlijs Cēzars - 06.02.2014 19:07
oo, lūdzu nejaukt mākslas faktu un preses relīzi. māksla nedrīkst būt viennozīmīga un skaidra, gaiša. par to, manuprāt, te nav pat runas. bet preses relīze ir preses relīze. un nav tāda mākslas novirziena, kas pieļauj sliktu, neprasmīgu valodas lietojumu, ūdens liešanu un nelabskanību.....
o_ O - 06.02.2014 14:57
māksliniekiem no populisma ir jābaidās!
Krī Brī - 05.02.2014 18:27
man jau gan liekas, ka atslēga ir pirmajā vārdā - nogurusi. noguruši kuratori raksta relīzes un no mākslas taisīšanas nogurušiem māksliniekiem prasa komentāru citātam. noguruši mediji to visu copy paste un mēs esam tiiik noguruši to visu lasīt....
lina b - 05.02.2014 02:07
who cares/ except the artist and usually not always.

Tukša, lokāla retorika.
Svaiga Gala - 04.02.2014 23:52
Relīze raksta KURATORI nevis mākslinieki! Stop blaming the artist!
J B - 04.02.2014 16:07

Šāda veida relīzes ir arī simptoms nekvalitatīvai mākslai. Ja mākslinieks vai māklsiniece piedomā, kad atver muti, preses relīzes izdodas. Ir slikta māksla, ir laba māksla, bet diezmžēl lielākoties mākslinieki kaut ko "nomurgo", ļauj citiem mēģināt kaut ko sakarīgu, loģisku, vērtīgu , "dižu" utml. izvilkt ārā....









students . - 04.02.2014 13:21
Sliktām izstādēm drīkst būt slikti uzrakstītas relīzes. Mēraukla :D
0 0 - 04.02.2014 13:04
Ai, nu, te jau atkal viss sajaukts kopā - forma ar saturu, labs saturs ar neveiklu. ja nav ko teikt, tad saprotama relīze nelīdzēs, kā mēs to varam novērot tikpat bieži vienkārši aprakstošās relīzēs, gan murgainās un nesaprotamās. Nevajag kārtējo reizi visu mērīt pēc vienas mērauklas
Jūlijs Cēzars - 04.02.2014 06:12
pēdējais slīpraksta citāts ir pērle
Karlis Zeltins - 03.02.2014 22:20
Man vienīgi ir skumja priekšnojauta, ka nekas jau nemainīsies (ja nu vienīgi mediji pieteiks tam boikotu), jo tie, kas tā raksta, kaut kāda iemesla (dziļas filozofijas) dēļ tā arī turpinās rakstīt, jo uzskata par pareizu esam. Bet no jelkādām mazliet sakarīgāka teksta pazīmēm bēgs kā vampīri no pīlādža mieta. Jo mākslu taču nepiedienas ietērpt vienkāršo cilvēku drēbēs.... Kas vēl smieklīgi - man liekas, ka taptu vairāk labu baudāmu relīžu, kaut kā uzteiz savairotos laba māksla. Kaut nevaru paskaidrot, kāpēc man tāda doma.... :)
Rūta R - 03.02.2014 19:01
Viena lieta, protams, ir pašas relīzes, bet otra - mediji, kas aiz sava slinkuma un nevēlēšanās iedziļināties visu šo absurdu naski pārpublicē…. Labākajā gadījumā nomainot vien pirmo teikumu.
neko nezina - 03.02.2014 18:37
finally!!!! beidzot kāds to pasaka skaļi. citādāk par modes upuriem kļūst ne tikai tie, kas cenšas tai sekot, bet arī tie, kas " četrāpus taustās pa grīdu un to visu lasa, sajūtoties kā pēdējais stulbenis, kam neko no tā nekad nesaprast"
šito rakstiņu, lūdzu, pārtulkojiet un izplatiet tālāk tīklā!
students . - 03.02.2014 18:22
Paldies!!!!!!!!!!!