Foto: Elīna Kursīte, speciāli "Rīga 2014"

Komentārs: Vai “Rīga 2014” jau gatava? 0

Anna Iltnere
20/01/2014

Zīmīgi, ka piektdienas naktī pēc “Rīga 2014” pirmo atklāšanas notikumu skurbuma dzirdēju dialogu: “Lūdzu, nesāksim runāt par kontekstu, jo tad mēs kā likts sakasīsimies.” Zīmīgi tālab, ka visi lielākie “Rīga 2014” atklāšanas pasākumi ir ar augstu pašvērtību, bet, ielikti kontekstā, saļogās.

Piektdien LNMM izstāžu zālē Arsenāls tika atklāta starptautiska izstāde, veltīta Pirmā pasaules kara simtgadei “1914”, kas vērtējama kā iespaidīgs organisms ar vairākām, savstarpēji saistītām ķermeņa daļām. Pirmās emocijas ir pilnīga dezorientācija tik pazīstamajā Arsenālā, kas ir Rūdolfa Bekiča un Monikas Pormales nopelns. Ne velti visbiežāk atklāšanas pūlī izskanēja jautājums: “Kas ir izstādes iekārtotājs?” Spēcīgāk no visām iedarbojas pirmā daļa – skabargainu dēļu tunelis, kas, būdams ieslīps, pēc mirkļa liek kājās ielīt smagumam. Jo tālāk virzies, jo vairāk melnbaltās strēlnieku fotogrāfijas gar sienām redzi – jo smagākas kļūst kājas. Prātā ataust Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī” lasītās epizodes par pārcilvēcisko nogurumu, purvā velkot lielgabalus. Koka konstrukcijai ir iespēja uzkāpt arī “uz jumta”, kas atklāšanā kalpo kā atpūtas zona, bet turpmāk būs muzejpedagogu, bērnu un jauniešu nodarbību terase. No tās pavērās sirreāls skats uz ekspozīcijas daļu, kur starp kara aculiecinieku gleznām klīst sapucēti viesi un tikko izskanējušās grupas “Vilki” dalībnieki pelēkos šineļos. Tā būtu varējusi kļūt par iedarbīgu performanci izstādes garumā – kamēr skaties uz kara laikā tapušu gleznu, tev blakus nostājas un to pašu dara strēlnieks… Izstādes pēdējā zāle ir gaiša, kaut neizprotami iekārtota un ar brīžiem neskaidru citvalstu mākslinieku darbu atlasi. Vai tiešām visi ir labākie paraugi? Pabeidzot zāles apgaitu, modernistiem seko trīs latviešu laikmetīgo mākslinieku – Kriša Salmaņa, Andra Brežes un Ērika Božes speciāli “1914” radīti darbi. Izstādi papildina “Neputna” izdots katalogs, kuru tāpat kā izstādes apmeklējumu es iesaku visiem – kā vērtīgu materiālu pašu par sevi. 

Bet ja par kontekstu – kaut Diāna Čivle izstādes katalogā raksta, ka “1914” nav par karu, bet gan krustcelēm, kas ļāva rasties jaunai kultūrai, ir grūti noliegt ekspozīcijas smagmi. Man patīk, ka māksla atgādina par vēsturi, par dzīvību un nāvi, es mazliet jūku prātā, tā līdz galam aizdomājoties par mirušu tuvinieku sirdspukstiem, kurus dzirdēt nodrošina Kristiana Boltanska projekts “Sirdspukstu arhīvs” Arsenāla Radošajā darbnīcā. Tas ir veselīgi kā pirts slota dzīves bezrūpības aizmiglotajiem. Tomēr nevar ignorēt kontekstu – “Rīga 2014” svinīgo atklāšanu, kas latviešiem sākas ar Pirmo pasaules karu! Un Rīgā lielāko izstāžu zāli aizņems līdz pat 20. aprīlim. Tāpat pabērna lomā atstāta laikmetīgā māksla, kas izlīdzsvarotu izstādes vēsturisko daļu un uzbūvētu izturīgu tiltu, savienojot mūs ar 21. gadsimtu, kurā, starp citu, dzīvojam. Nav skaidrs, kālab mūsdienu mākslinieki ir tikai trīs un kālab viņu darbi ir it kā iešķūrēti brīvi palikušajā laukumiņā. Skumjo iztrūkumu remdē pasaulē pazīstamā franču laikmetīgā mākslinieka Kristiana Boltanska klātbūtne Arsenāla otrajā stāvā, kura izstāde tika atklāta svētdienas rītā. Starp citu, kad pirmoreiz uzzināju, ka Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, toreiz nodomāju, ka šāda līmeņa pasaules vārdi 2014. gadu izrotās daudzskaitlīgi. Lai vietējos izlutinātu un lai tie turpmāk zinātu, ko pieprasīt. Taču Boltanskim sekos vien Latvijā dzimusī un ASV atpazīstamību iemantojusī Vija Celmiņš un jau pasaulē drusku norietējusī Orlāna. Kā mūsdienīga injekcija piektdienu noslēdza dāņu avangarda laboratorijas Hotel Pro Forma iestudētais Vāgnera opuss tēlos “Rienci. Triums un sakāve”, kura pirmizrāde sekoja dažas stundas pēc “1914” atklāšanas un pulcēja valsts pārvaldes un kultūras galvgali.

Sestdiena Rīgu piepildīja ar pilsētas svētkiem. Negaidīti sirsnīga izvērtās “Grāmatu draugu ķēdes” akcija. Nepielūdzamie –12 grādi pēc Celsija tai lika pārtapt pašaizliedzīgā, dejojošā, sārtiem vaigiem starojošā dzīvā virtenē, pa kuru no rokas rokā slīdēja grāmatas – no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas Krišjāņa Barona ielā uz jauno Gaismas pili. Nav pirmā reize, kad patiesas emocijas uzbur paši Latvijas iedzīvotāji, kuri entuziasma pilni nāk, piedalās, palīdz un dara. Taču “Bibliotēka nekad nebūs gatava” – tā savā rekordīsajā runā teica LNB direktors Andrejs Vilks. Un tas atkal liek atcerēties par kontekstu. Vilka runu saprast palīdz iepriekšējā dienā, 17. janvārī, vietējos medijos publicētā ziņa par atsevišķiem pārkāpumiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas ugunsdrošībā, kuru novēršanai nepieciešams laiks. Piesardzība ir apsveicama, vien žēl, ka pārbaudes veiktas īsi pirms svētkiem: 

“Konstatētās nepilnības gan neapdraudēs rīt ieplānoto pasākumu “Grāmatu draugu ķēde”, jo tā dalībnieki varēs iekļūt bibliotēkā, uzklausot instrukcijas un ievērojot paaugstinātas drošības pasākumus. “Gaismas pilī” gan atradīsies tikai bibliotēkas darbinieki, kuru drošība īpaši tiks uzraudzīta otrā un trešā stāva līmenī. Augstākos stāvos cilvēkiem šī pasākuma laikā atrasties nav paredzams. Arī kultūras galvaspilsētas pasākumu laikā bibliotēkā varēs iekļūt pirmā stāva līmenī, taču līdz ēkas nodošanai ekspluatācijā jebkura persona bibliotēkā varēs uzturēties tikai pavadošas personas klātbūtnē. Iekļūt bibliotēkā varēs grupas līdz 25 cilvēkiem, un apmeklētāji drīkstēs uzturēties tikai ēkas pirmā stāva līmenī.”

Vizuālā māksla, kas jau tā izmisīgi meklē, kur vispār sevi lai Rīgā parāda, kārtējo reizi ir situācijas ķīlnieks, jo vienlaikus ar “Grāmatu draugu ķēdes” akciju LNB jaunajās telpās bija iecerēts atklāt Ievas Astahovskas kūrētu grupas izstādi “No Johansona līdz Johansonam”, kas pārcelta uz nezināmu laiku. 

Māksla un kultūra, kurai nav savas telpas, transformējas tusiņā. Īstenu pilsētas svētku gaisotni uzbūra Baha klaviermūzika autoostā un mūzika, gastronomija, teātris, radošās darbnīcas Centrāltirgus paviljonos. Iedvesmojoša vides maiņa. Arī pasākumu īslaicīgais raksturs atklāšanas dienām piedien tāpat kā skaistais salūts, kas dziļākajā būtībā ir gadsimtiem sena naudas uzšaušana gaisā ar īstena prieka efektu – un tieši tāpēc netiek izvērsta par ikdienas praksi. Bet nepamatoti šķiet tāda veida programmu izvērst gada garumā, kur lielākai daļai notikumu ir iztvaikojošs formāts bez taustāmām sekām. Sarīkot svētkus pilsētniekiem ir jauki, bet, ja Eiropas kultūras galvaspilsētas rīcībā tiek dots 17 miljonu latu budžets, liekas jocīgi to neieguldīt kultūras nākotnē. Tas, protams, nav akmens tikai nodibinājuma “Rīga 2014” dārziņā, jo citu pilsētu pašvaldības budžetu ir mērķtiecīgi palielinājušas. Nupat Eiropas kultūras galvaspilsētas stafeti noslēdza Marseļa, kas, iepriekš būdama vien ostas pilsēta, nolēma izmantot iespēju kļūt par 21. gadsimta kultūras centru, un sagrupēja visus iespējamos spēkus. Lsm.lv sižetā pausta pieredze: “Marseļas vēriens apžilbina. 650 miljonu infrastruktūrai un vēl teju simts miljoni programmas sagatavošanai – šāds investīciju apjoms pēdējo četru gadu laikā iepludināts līdz šim – vienkārši ostas pilsētā Marseļā.” “Marseļai Eiropas kultūras galvaspilsētas loma ir kā olimpiskās spēles, jo ļoti īsa laika sprīdī ar savu projektu var piesaistīt visus. Eiropas savienība, valdība, vietējās pašvaldības, visi ziedos šim vienam mērķim,” saka Marseļas domes Kultūras departamenta direktors Sebastjans Kavaljē. Jāpiebilst, ka nu kopš vasaras Marseļai ir savs Mūsdienu mākslas muzejs un Eiropas Civilizāciju un Vidusjūras muzejs MuCEM, kas ir pirmais Nacionālais valsts nozīmes mākslas muzejs ārpus Parīzes.

Domājot par Rīgu kā nule kļuvušo Eiropas kultūras galvaspilsētu, pārskatīju Facebook aktīvi šērotās ārvalstu saites, kur dažādos, tostarp respektablos ceļvežos kā iesakāms galamērķis 2014. gadam iekļauta Rīga, par ko prieks. Bet vai palasījāt, kāda ir Rīgas esence ārvalstu acīs? National Geographic ceļvedī tās ir hipsteru kafejnīcas, vecpilsētas bruģakmens un jūgendstila arhitektūra. Vēl kādā ceļvedī tiek izceltas vietas, kuru dēļ ir vērts braukt uz Rīgu un Ūmeo (ierasti Eiropas kultūras galvaspilsētas ir divas, un šogad Rīgai līdzās ir Zviedrijas pilsēta Ūmeo, kura atklāšanu piedzīvos 31. janvārī). Kamēr Ūmeo tas ir nesen uzceltais mūsdienu mākslas un fotogrāfijas Bildmuseet, Rīgai – Jūgendstils; Ūmeo – pilnīgi jauns Ģitāru muzejs, kas glabā pasaulē izcilāko vintage instrumentu kolekciju un tiks atklāts 2014. gada februārī; Rīgai – Doma laukums; Ūmeo – Umedalen skulptūru parks ar Aniša Kapūra, Entonija Gromlija u.c. autoru darbiem, kuru pasaulē ielāgo jau kopš 90. gadiem; Rīgai – Brīvības piemineklis. Sanāk, ka laikmetīgākie Rīgā ir hipsteri. Ļoti gribētos pielikt soli un izraut Rīgu no iestrēgušā viduslaiku vecpilsētas statusa. Būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu ir viena no lieliskākajām iespējām, lai to izdarītu. 

Var jau būt labi, ka Rīga ar neekstistējošu Laikmetīgās mākslas muzeju, stalažās ievīstītu Nacionālo muzeju un ugunsnedrošu Gaismas pili (un uguns skartu Rīgas pili) vēl nav gatava. Jo teika vēstī, ka tad tā nogrimtu Daugavā.

www.riga2014.org