Fragments no “Gada gleznas 2013”. Ritums Ivanovs. Rasmusa sapnis. 2013

Komentārs: Gada glezna 2013? 0

Anna Iltnere
13/12/2013

Neviens konkurss jau neatspoguļo kaut kādu objektīvu ainu, jo māksla nav sports, kur visu izšķir skaidri nolasāmas mērvienības vai to simtdaļas, arī dopinga kontrole mākslā nav aktuāla. Tomēr konkursus vieno vēlme izcīnīt statusu.  

Statusu var uzpumpēt dažādi – ar zvaigžņu žūriju, ar gigantisku balvu vai nu tīri formāli – ar nosaukumu, kas izskan kā lielgabala šāviens. Piemēram, “Gada glezna 2013”. Uzreiz viss skaidrs – sacensība attiecas uz Latvijas glezniecības kopainu gada griezumā un uzvar labākās gleznas autors. Nosaukums ir vienkāršs un skaļš, to kā hamburgeru ātri pārtver mediji un aprij lasītāji. Bet tagad par vēdergraizēm.

Man sāp vēders, jo konkursa “Gada glezna 2013” ažiotāža presē neatbilst saturam. Tā ir uzpūsta kā bulciņa. Piekrītu, tie ir diezgan daudzi Latvijas gleznotāji, kas šogad piedalījās, tostarp cienījami vārdi. Dalības noteikumi ir ļoti demokrātiski! Līdz 5. decembrim uz Agijas Sūnas galeriju tika atnesti 89 autoru darbi, lai 10. decembrī parādītos stāvgrūdu izstādē, kur tos apskata žūrija. Piekrītu, arī žūrijas modelis var būt visdažādākais – nav liegts ik gadu izvēlēties vienu profesionāli (šogad gleznotāju Viju Zariņu), kas vienpersoniski izraugās uzvarētāju. Why not. Esmu arī par konkursiem. Jo īpaši tādiem, kurus ilggadēji rīko viena mākslas galerija, turklāt piesaistot privātu finansējumu – privātu atbalstu mākslas attīstībai. Lieliski!

Tikai būsim adekvāti. Vajadzētu saprast, ka Agijas Sūnas galerijas un Swedbank Private Banking ilggadējā iniciatīva “Gada glezna” tomēr neatspoguļo Latvijas glezniecību 2013. gadā, ko maldinoši var likt nodomāt konkursa nosaukums. Tā ir “Agijas Sūnas galerijas gada glezna 2013”.

Vienu mākslas konkursu no otra atšķir statuss un uzvarētāja titula saldme. Par savu nozīmi sabiedrības acīs atkal no jauna cīnās pat prestižākie turnīri. Tai skaitā nule pasniegtā britu Tērnera balva, kas, būdama nacionāla, tomēr pratusi pēdējos gados pievērst starptautiskus acu skatus – tai ir globāli nozīmīgs statuss.

Bet pat Tērnera balvai ir jābūt piesardzīgai un rūpīgai, žūrijai – pietiekami profesionālai, lai pēcāk nenokristos leģitimitātes karātu skaits. Pēc šīgada ceremonijas britu laikraksta The Guardian kritiķis Džonatans Džouns paskaidroja, kāpēc Tērnera balva viņu vairs “neuzbudina”. Rezumē vienkāršs – balvas statuss apdziest, ja rezultāti nevienam vairs nerūp.

Manuprāt, vēl skumjāk ir tad, ja, pateicoties medijiem, kas uzķeras uz nosaukuma āķa (jo tas ir tāds pats āķis lasītāju plūsmai), vienas galerijas konkurss tiek padarīts par valsts mēroga glezniecības mērauklu. Un konkursa rezultāti līdz ar to visiem ļoti rūp, kaut patiesībā neatspoguļo neko vairāk par to, kas atnesa uz galeriju darbus un uzskatīja par sev būtisku piedalīties.

Man rūp troksnis, ar kādu vietējā trepjutelpā allaž atbalsojas pakāpieni. Līdz augšai vēl tālu, bet ausis jau aizkritušas.