No labās un no kreisās: Juris Petraškevičs uz ceļa lauka vidū

Juris Petraškevičs: Nekad neesmu vainīgs 3

Intervē Vilnis Vējš
30/03/2012

Saruna notiek dienu pirms mākslinieka Jura Petraškeviča (1953) izstādes “Rotaļas un lietas” atklāšanas. Juris sāk runāt pats, komentējot izstādes nosaukumu. (Plašāk par izstādi un mākslinieku lasi šeit.)

Rotaļīgums dzīvē ir tas, kas ļauj paskatīties uz lietām ne tik drausmīgi nopietni, iespējams, pat nopietnām lietām. Bet es to negribētu saistīt ar saturu, šie darbi nav stāsti par kaut ko. Tās nav ilustrācijas kaut kam. Es nevienam neko nestāstu, nepārliecinu. Es ceru, ka, skatoties šos darbus, cilvēks varētu just, ka man bija prieks tos taisīt.

Es biju domājis mūsu sarunu sākt tā: atcerējos tavu darbu, kas kādreiz arī bija izstādīts “Daugavā” un man patika vislabāk. Tur bija tādas kastītes, kurās iekšā – ceļa ainavas. Kastītēs varēja iepūst dūmus, ainava aizmiglojās, un iespaids bija kā miglā, uz ceļa, lauka vidū, kur uzpīpēt un padomāt. Vai tev tagad bieži sanāk tā – padomāt?

Par tevis pieminēto ideju – man ir doma, ka varētu to vēl kādā veidā izmantot. Būtībā tā noskaņa, sajūta... es nevaru teikt, ka es uz to atsaucos, – tu mani mazliet samulsināji, to pieminot, bet sajūta kā tāda man ir ļoti būtiska. Ne forma un ne rezultāts. Tas, ko tu mini, ir process. Tu iepūt dūmus, darbs mainās, un mainības sajūta ir būtiska. Strādājot process man ir vissvarīgākais. Mani nemaz tā neinteresē rezultāts. Brīdī, kad es kaut ko esmu izdarījis, es to nolieku. Man nav tā, ka varētu uz gatavu darbu ilgi skatīties, aizstāvēt to un diskutēt. Man gan patīk, ka ir dažādi viedokļi, patīk, ka oponē, ka cilvēki saprot tā vai citādi. Man interesē, kādas domas mans darbs cilvēkiem ļauj ģenerēt, kā tas attīstās. Tu saskati kaut ko tādu, cits tajā darbā savā laikā saskatīja kaut ko no Viskonti... Katrā ziņā ne to, ko es biju domājis. Bet gribas distancēties no rezultāta kā produkta. Man patīk process, kurā es strādāju, arī tas viss, kas paralēli notiek. Ka es iedzeru vīnu, satieku draugus, ka man ir vienkārši forši cilvēki riņķī. Sajūtu līmenis man šķiet tas būtiskākais, ne rezultāts. Un šis ir veids, kā es vienkārši pats sev to daru.

Vai tas vispār ir reāli – sajust prieku darba laikā?! Man darbs saistās ar kaut ko pilnīgi citu, sasprindzināšanos, sevis un materiāla pārvarēšanu. Es to nevaru iztēloties kā patīkamu procesu. Patīkami ir gulēt un neko nedarīt!

Protams, ka cilvēks pirms nāves nedomā – žēl, ka es neaizgāju uz darbu stundu ātrāk, neizdarīju vēl kaut ko. Taču man gleznošana nesaistās ar darbu kā ar pienākumu, kā kaut ko tādu, kas man ir jādara. Es, būdams visai slinks pēc dabas, to daru brīdī, kad es gribu. Mani jau neviens nespiež. Es varu, kā tu saki, gulēt. Bet es aizraujos tāpat, kā var aizrauties ar daudzām citām lietām. Es to nesaistu arī ar radīšanu vai kaut ko baigi nopietnu. Es kaut ko taisu, tad es pārtaisu, es paņemu vienu darbu, tad kaut ko citu. Es jūtos šausmīgi labi tajā brīdi. Man patīk tāda varbūt postmoderna nenoteiktība, kura nav definēta “no – līdz”. Es beidzu tad, kad es beidzu. Nezinu, vai to var loģiski izstāstī, šo sajūtu līmeni – kad tu gavilē, esi priecīgs, aizbrauc, nostājies kaut kur un saki “Yes!”.

Es parasti gavilēju, kad nav jāstrādā.

Nav pareizais vārds, es negavilēju, bet vienkārši man ir šausmīgi labi. Es sēžu šajā vidē, kur es esmu, man ir mans darbs, un tajā dienā es jūtos laimīgs. Nākamajā dienā es atnāku un pārkrāsoju to, kas man nepatīk. Man pat nav svarīgi, lai tas paliktu. Kad es visu esmu izdarījis tā, kā man gribas, tad es jūtos labi un nolieku darbu nost.

Tu esi vairāk pazīstams kā grafiķis, kaut gan mēs tagad runājam par gleznu izstādi. Bet grafikas tehnikas tieši liek skatīties uz priekšu, ļoti racionāli plānot katru nākamo soli.

Man tas dalījums vispār liekas galīgi garām. Grafiķis, gleznotājs, tēlnieks... Ja tu esi mākslinieks, tad dari to, ko tu gribi! Es varu dejot, ja to daru pietiekami profesionāli. Tā ir tikai forma, kā es izpaužos. Es arī nekad neesmu strādājis grafikā tādā veidā, ka taisītu zīmējumu un tad to tehniski īstenotu. Es gandrīz vispār negatavoju skices. Tās mecotintas, ko es taisīju – es graudoju zīmējumu uz plates. Man patīk džezs, man patīk improvizācija. Vai ar ogli, vai zīmēt uz plates, vai tās ir gleznas vai zīmējumi – kāda nozīme, kā to sauc? Ja es gribu taisīt tā kā teātri – šobrīd domāju par nākamo bērnu grāmatu, – proti, kaut ko telpisku, tad tajā brīdī es mēģinu to darīt. Mēdijs – tā jau ir tikai forma. 

Bet tajā pašā mecotintā tu taču neredzi, kas no tās iznāks. Iznāk tīt galvā it kā divas filmas?

Jā, bet palīdz zināma pieredze. Droši vien, ka fotogrāfs arī pēc negatīva var saprast, kas ir pozitīvs. Protams, tajā brīdī, kad taisa novilkumu, kaut kas ir piepildījies, kaut kas nav, bet grafiķis nav amatnieks, kurš kaut kādā tehnoloģiskā veidā izpilda savu darbu. Ja viņš to dara amatnieciski, pārnes no skices – tad es atceros, kā “unītī” (universālveikalā) kādreiz gravēja karotes. Gravieris iegravēja pa taisno un perfekti – es tā nevaru izdarīt, jo es neesmu amatnieks. Es improvizēju, pat ja man priekšā ir zīmējums. Domāju, ka arī no šīm izstādes gleznām es uztaisīšu kaut ko grafikā. Bet tam vajag laiku, lai varētu iedomāties, kā – nevis imitēt, bet improvizēt. Tas ir šausmīgi interesanti – darbs ar visu no tā izrietošo procesu. Skices var būt kaut vai 3D. Tu vari zīmēt, gleznot, un nekad nezināt, kurš no tiem ir gatavais darbs.

Džezošanai varētu pārmest, ka tā nav detaļās pārdomāta, nevainojama, ka tā nav perfekta – tagad tāds populārs vārds.

Kas ir perfekcija mākslas darbā?

To tu man neprasi, es tikai bieži dzirdu, ka šādu vārdu lieto. Laikam no ražošanas, tirgus leksikas būs ieklīdis.

Es nezinu, kas ir perfekcija. Es pēc tās absolūti netiecos. Mani neinteresē produkts. Protams, es uz to skatos. Piemēram, šī skice (rāda): tajā nav detaļu. Es vienkārši mēģinu saprast, kur tā perfekcija izpaužas? Tehnoloģiski, tehniski, vai vēl kaut kur? Man liekas, ka tad tas jau kļūst par dizainu. Iespējams, ka tas mani pat kaitina zināmā mērā. Kad tu tā saki, man pat liekas, ka es izvairos no tās perfekcijas. Varbūt, tādēļ es mēģinu gleznot. Grafikā it kā nedrīkst atstāt pirkstu nospiedumus... Bet man gribas tos pirkstu nospiedumus.